Kazhes pierakstu burtnīca

Tā ir sagadījies, ka līdz šim nebiju lasījis nevienu pazīstamās angļu romānistes Mjūrielas Spārkas romānu. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais viņas darbs, ko paņēmu bibliotēkā - romāns "Simpozijs" - nav ne tuvu viens no viņas zināmākajiem darbiem, taču škiet, ka tas man netraucēs ieinteresēties par šo rakstnieci, jo jau viņa spēja tik saistoš rakstīt vairāk kā 70 gadu vecumā, gan jau ka arī jaunāka būdama, viņa nebija gluži nebaudāma autore. Romāns ir savā ziņā tāds kā detektīvstāts, bet vienlaikus - tas nav īsti detektīvs. Proti, vienā no pirmajām grāmatas nodaļām mēs uzzinām, ka ir nogalināta viena no romāna varonēm, un turpmākajā vēstījumā tiek atšķetināti apstākļī, kas kļuvuši par iemeslu viņas nāvei. Taču vienlaikus tas nav gluži tā, ka būtu kāds privātdetektīvs, kas bāž savu degunu katrā skapī, meklējot tur paslēpušos skeletu, un tad pēdējā nodaļā viņš paziņo, ka vainīga ir Misis Pīkoka, kas slepkavību pastrādāja hallē, izmantojot roratslēgu. Vai arī ka vainīgs ir mācītājs Grīns ar dunci guļamistabā. Nē, romāna hronoloģija ir daudz komplicētāka, un arī notikusī slepkavība nav gluži tāda, kā to varētu iedomāties.

Vakar aizvedu auto uz mazgāšanu, un iekāpjot tajā pēc tam iekšā un iedarbinot mašīnu, mani gandrīz apdullināja šausmīgā skaļumā "Radio Evropa+". Šī tēma guva negaidītu turpinājumu sapnī, kur pie maniem vecākiem nakšņoja kāds vīrietis, kurš lielā skaļumā klausījās dziesmu ar LR2 cienīgu meldiņu un tekstu: "Jews and negroes, they take away our jobs." Pēc tam, kad es viņam aizrādīju, ka man ir iebildumi pret šādu mūziku, viņš to aizstāja ar kaut ko ļoti līdzīgu latviešu valodā. Un es domāju - nu, labi, viens ir tas, ka tu esi nacionālists, tā it kā nebūtu mana darīšana, bet varētu tu vismaz klausīties metālu, nevis šo popsūdu.

Sajā, pašā pirmajā "1000 jūdžu ekspedīcijā" daudz kas bija realizēts savādāk, nekā turpmākajos raidījumu ciklos, un salīdzinot to ar 2010.gada Krievijas ekspedīciju, var redzēt, cik daudz visi iesaistītie cilvēki ir mācījušies par to, kā pareizi pasniegt dokumentālu filmu ciklu.

Parodijdokumentālā filma "Beyond the Pole" nebija viena no tām filmām, ar kurām es saistītu sevišķas cerības, ka tur varētu sagaidīt kādu pārsteidzošu šedevru. Mazbudžeta komēdija par diviem nesagatavotiem tirliņiem, kas izlēmuši ar kājām sasniegt Ziemeļpolu, kļūstot par pirmo veģetāro, oglekļa neitrālo ekspedīciju, kam tas izdevies, šķita esam ņirgāšanās par vides problēmām un cilvēkiem, kas mēģina kaut ko šajā pasaulē mainīt. Taču patiesībā, protams, šī filma neņirgājas par globālo sasilšanu, bet gan par liekuļiem, kas ar lielu pompu izdara kaut ko absurdu, vairāk domājot par savu publicitāti un mazāk - par reāli padarīto. Jau filmas sākumā viens no filmas varoņiem runā par to, kā Bono un Bobs Geldofs, redzot to, kā bērni Āfrikā cieš badu, nevarēja vienkārši turpināt "making hit records and do nothing about it", uz ko otrs piebilda - "Bobs Geldofs noteikti nevarēja".

Atbilstoši Braiena Vilsona vīzijai šim ierakstam vajadzēja kļūt par grupas magnum opus, "teenage symphony to God" un galu galā atnest Beach Boys pasaules čempionu titulu smagajā svarā cīņā par labāko grupu pasaulē, pārspējot Bītlus. Taču ar lielām iecerēm ir tā, ka tās parasti nav sevišķi viegli realizēt, un Braiens Vilsons sabruka psiihiskajās problēmās, narkotikās, pārmērīgajā spriedzē, spiedienā no sabiedrības un grupas biedriem, un rezultātā "Smile" (tāds bija plānotais albuma nosaukums) ierakstīšana tika aprauta, pats Braiens iegrima savās problēmās, zaudēja saikni ar grupu un pasauli, un tas ieraksts, kas beigu beigās nāca klajā - "Smiley Smile" labākajā gadījumā ļāva tikai daļēji nojaust, ko tieši Braiens bija gribējis pateikt ar savu ambiciozāko projektu. Savu vīziju Braienam izdevās novest līdz galam tikai jaunās tūkstošgades sākumā, kad beidzot viņš izdeva "Smile" jau bez "Beach Boys" zīmoga (nav jau brīnums - Karls un Deniss ir miruši, bet ar Maiku Lavu diez vai Braiens gribētu sadarboties šādā ierakstā), un tas izpelnījās pamatīgu kritiķu mīlestību, bet starp "Smiley Smile" un "Smile" līdzība nav neko liela, jo vairums "Smiley Smile" ierakstā nonākušo dziesmu patiesībā nebija paredzētas kā lielā "Smile" sastāvdaļas un tās tika iekļautas albumā, uz ātru roku salasot dažādus atkritumus, kādi nu bija gadījušies pa rokai. Un ieraksta kvalitātē to var lieliski izjust.

Ar šo ierakstu ir pieņemts uzskatīt, ka sākās "Beach Boys" nobriedušais periods - kad meitenes un sērfošanu Braiena Vilsona vērtību skalā sāka aizstāt eksistenciālāki jautājumi. Skatoties no mūsdienām, šis ieraksts neko nopietns un filosofisks droši vien nešķiet, bet jāņem vērā konteksts, kad tas tika radīts. "Beach Boys" tikai nesen bija izdevies atbrīvoties no sava menedžera - tētuka, kurš, cik var saprast, bija apmēram tikpat jauks tipāžs kā Elvisa pulkvedis. Viņu sīvākie konkurenti bītli uz šo laiku bija klajā laiduši "Beatles for Sale", kas arī nav nekāds super nopietnais ieraksts. Un pat Bobs Dilans vēl nebija šokējis pasauli ar savu elektrificēšanos. Līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka grupa, kas vēl pirms pāris mēnešiem izdevusi savu "Christmas album" pēkšņi vienā mirklī būs pārvērtusies līdz nepazīšanai un radījusi patiešām nopietnas mūzikas ierakstu.

Viss liecina, ka "Triglava meitas" ir unikāli nenozīmīga grāmata vācu literatūras vēsturē. Gūgles tante atrod nedaudz vairāk kā 300 ierakstus par šo grāmatu, un informatīvākie no tiem ir bibliogrāfiski izraksti ar ISBN numuru, bet atrast tiešsaistē jebkādu informāciju par šīs grāmatas autori vai recenzijas par "Triglava meitām" nav vērts. Toties Rīgā svešvalodu bibliotēkā šī grāmata ir atrodama, tādējādi tev ir iespēja kļūt par vienu no visai nedaudzajiem tās lasītājiem.

Jāatzīst, ka pirms šīs filmas skatīšanās man nebija nekādu zināšanu par tās vēsturisko kontekstu, līdz ar to kaut vai tīri informatīvi šī filma man bija vērtīga. Tās darbība norisinās romiešu pakļautajā Ēģiptē Romas impērijas norieta laikā, un filmas galvenā varone ir filozofe Ipātija, kuru atveido Rachel Weisz. Ipātija, kā izrādās (un šajos jautājumos ir pietiekami autentiska) bija pirmā ievērojamā sieviete matemātiķe, kura vienlaikus specializējās arī astronomijā un zinātnē. Taču viņa dzīvoja visai komplicētā laikā - viņas zemē notika visai skarbas cīņas starp trim lielajiem reliģiskajiem grupējumiem - senču dievus pielūdzošajiem pagāniem, tradicionālajiem jūdiem un reliģiskās arēnas jaunpienācējiem - kristiešiem. Filma no citām līdzīga rakstura filmām patīkami atšķiras ar to, ka tā visus trīs grupējumus rāda visai līdzīgi - šeit nav nedz tā, ka būtu labie un mīļie pagāni, kurus iznīcina varmācīgie puritānisma pārņemtie kristieši, nedz arī otrādi - kristieši nav reliģijas mocekļi, pret kuriem briesmīgie neticīgie vēršas ar baisu nežēlību, un arī ebreji ir tieši tāds pats ticīgu nejauceņu grupējums, kā abi pārējie. Visi viņi savā starpā cīnās par varu un ietekmi, un neviens nesmādēt likt lietā akmeņus un dunčus.

Šo filmu Movielens ieteica vienlaicīgi man, N.R. un vēl vienam cilvēkam, kas to nokomentēja N.R. blogā. Tad nu izlēmām, ka vajadzētu to noskatīties, jo pēdējā laikā novērots, ka ziemeļvalstu filmas mūsu letiņu mentalitātei ir labi piemērotas, it īpaši tas (vismaz manā gadījumā) attiecas uz melnajām komēdijām, tādām kā šī.

Šīs ir tāds albums, par kura nosaukumu ir grēks nenoplēst kādu kaku joku ("tā ierakstīšanas laikā dalībnieki 15 reizes paspēja pakakāt, un to arī atzīmēja albuma nosaukumā", "ierakstā ir 15 kakas" u.t.t.). Laiks nav bijis žēlīgs pret šo ierakstu, un ļoti labi var saprast - kāpēc. Braiens Vilsons ilgāku laiku bija bijis prom no grupas, cīnoties ar savām psihiskajām problēmām un atkarībām, un viņš 1976.gadā pilnīgi noteikti nebija sava mūža labākajā formā, bet tad Mike Love izdomāja, ka grupas reputācijas (un pārdodāmības) uzlabošanai būtu vērts atkal pasaukt Braienu un uzticēt viņam jaunā grupas ieraksta producēšanu. Ievērojot to, kādus brīnumus Braiens bija spējis veikt sešdesmito gadu vidū, tā varbūt nebūtu tik slikta doma, taču 1976.gada Braiens Vilsons noteikti nebija tas cilvēks, kuram bija sevišķa sajēga par to, ko Beach Boys vajadzētu darīt, pielāgojoties ērai, kad strauji tuvojās pankroka revolūcija.