Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā dienā mums bija paredzēts veikt vienu ceļa posmu, par kuru bija sava tiesa neskaidrību. Peniše ir neliela zvejnieku un sērfotāju pilsētiņa Atlantijas okeāna krastā, kura atrodas uz pussalas, kurp nav iespējams aizbraukt ar vilcienu. Atbilstoši maniem mājās sagatavotajiem pierakstiem, mums vajadzēja ar vilcienu aizbraukt līdz vietai ar nosaukumu Dagorda-Peniche, un no turienes “vajagot būt autobusam uz Peniche”.

Rītu sākām ar došanos uz Lisabonas vecāko daļu – Alfama. Kad Portugālē un Spānijā valdīja mori, šī bija vienīgā Lisabonas daļa, un tikai vēlāk pilsēta sāka izplešanos. Alfamu mums bija izreklamējis arī kaučsērferis Martins, kuram tā ļoti patīkot, tālab arī mēs devāmies pastaigā pa tās vertikālajām ieliņām. Neesmu dzejnieks un nerunāšu dzejnieka vārdiem, teikšu vien to, ka tur ir smuki un ka tur ir vērts pabūt. No Alfamas pārgājām uz daļu ap Lisabonas pili (kuru arī cēluši mori), kurā iekšā sev raksturīgā stilā negājām, izstaigājām tikai brīvi pieejamās parka daļas. Ārēji pils šķita visai līdzīga tai, kas redzēta Granadā.

Tā kā vakarā Lagosa apskatīta netika, no rīta izlēmām piecelties paagrāk (es gan nemaz savādāk arī nemāku), un doties uzreiz uz centru. No viesnīcas izkļūt gan izrādījās grūtāk, nekā bijām to domājuši – recepcija vēl bija ciet, tāpēc nācās vien telefoniski sarunāt, ka sava numuriņa atslēgas nodosim blakus durvīs jau atvērtajā kafejnīcā. Plānojām, ka centrā nokļūsim ar autobusu, bet tas mums īsti neizdevās – jo blēdīgais autobuss atkal jau neatnāca, tālab kātojām vien ar kājām. Vismaz šoreiz precīzi zinājām, kurp mums jāiet, un varējām iet pa taisnāko ceļu, nevis tikai akli sekot Garmin padomiem.

Es pat neatceros, kopš kura laika šis ieraksts katru dienu pāris reizes noskan manās austiņās - nekādi nevarēju saņemties par to uzrakstīt, un tālab nevarēju sākt klausīties kaut ko citu. Sauc to par mazohismu, slinku pedantismu vai kā citādi, bet fakti ir likti galdā.

Rītam vajadzēja sākties vēl ilgi pirms mūsu celšanās ar otrā Martina (ne mūsu izmitinātāja) došanos uz lidostu – stjuartiem darba diena mēdz sākties ļoti agri. Bijām informēti, ka šis jau pussešos došoties projām un bijām lūgti netraucēties. Praksē gan izrādījās, ka viņš bija vai nu aizgulējies vai kādā citā veidā aizkavējies, līdz ar to patiesībā viņš pamodās, šķiet, ne agrāk par mani, un viņa došanās uz darbu izskatījās ļoti drudžaina un steidzīga. Nezinu, vai iespējams, ka lidmašīna aizlido bez kādas daļas no ekipāžas, bet Martins bija tuvu tam, lai šo punktu pārbaudītu.

Atbilstoši sākotnējiem plāniem šīs dienas rītā mums vajadzēja doties uz Valansjenas tuvumā esošo dabas parku, taču jau iepriekšējā vakarā nolēmām, ka uz tur varētu būt komplicēti nokļūt un ka vēlāk ne mazāk komplicēti būs aizbraukt uz Šarleruā, tālab izvēlējāmies Beļģijā atgriezties jau ar rīta vilcienu (kurš mūs šoreiz neveda ar milzu līkumu un arī biļetes bija uz pusi lētākas kā pirmajā dienā).

Tas nebūtu nekāds kārtīgs ceļojums, ja viss nesāktos ar drudžainu skriešanu. Šādam vadmotīvam vismaz mēs parasti sekojam, un arī šī reize nebija izņēmums. No rīta gan biju piecēlies tradicionāli agri – sešos, un līdz lidmašīnai laika bija pietiekami, taču sanāca aizķerties ar visādiem pēdējiem darbiem, kā rezultātā uz autobusu, kurā mums vajadzēja sastapt līdzbraucējus, nācās skriet. 22.autobusa pieturā ieradāmies pāris minūtes vēlāk par tā provizorisko atbraukšanas laiku, taču izrādījās, ka arī autobuss kavēja, līdz ar to tajā tikām veiksmīgi iekšā.

Šī bija viena no tām reizēm, kad sākotnēji ceļojumam bija vesela kaudze ar dažādiem variantiem, no kuriem beigās Portugāle tika atzīta par visvieglāk realizējamo. Patiesībā gan Portugāle nav nemaz tik viegli apmeklējama valsts, jo no Rīgas uz turieni nav tiešo reisu (ne tikai Ryanair, bet arī glaunākām kompānijām). Lētākais lidojumu variants, ko izdevās atrast, bija: Rīga – Šarleruā (Beļģija) – Faro un Porto – Bergamo (Itālija) – Rīga. Pozitīvais – iespēja ceļojumu pa Portugāli sākt šīs valsts vienā galā un beigt otrā galā. Negatīvais – divas naktis Šarleruā un viena nakts Bergamo.

Pēc 10 dienām, kuru laikā paciemojāmies:

Filmu "Pareizi uzlidot" caurvij vadmotīvs Ivara Beitāna dzīves vadmotīvs - Latvija var! Mēs spējam pārsteigt pasauli. Mums izdosies. Galvenais ir ticēt pašu spēkiem un darīt, nevis tukši gvelzt.