Kazhes pierakstu burtnīca

Viens ir droši - kamēr mākslas kino Latvijā turpina nīkuļot un pat filmas ar spēcīgu aktieru ansambli visbiežāk iegrimst sentimentāla pseidopatriotisma muklājā, dokumentālais kino mūsu valstī ir tā kustīgo attēlu mākslas forma, kura ir gan dominējoša, gan kvalitatīvi pārāka par savu fantāzijas bagātināto māsu (eh, cik lirisks un vārdiem bagāts teikums padevies!).

Šī ir kārtējā skatītā filma, kas pretendē uz savu tiesu Oskaru ražas, saņēmusi piecas nominācijas. Tiesa, manuprāt, reālas cerības tai ir divās kategorijās - Natālijai Portmanei kā labākajai aktrisei un Metjū Libatikam par operatora darbu.

"The Stooges" otrais studijas ripulis, ja var ticēt Vikipēdijā sadzejotajam, esot Jack White iecienītākais albums ever, līdzīgās domās esot arī Niks Keivs, Joey Ramone (viņš gan - tikai pagātnē) un Marks E. Smits (The Fall vokālists). Nezinu, vai tas ir pietiekams iemesls, lai secinātu jebko, bet vienlaikus nevarēju kaut ko tādu nepieminēt.

Tā kā nedaudz vairāk nekā pēc nedēļas Lienei gaidāms īss atvaļinājuma ceļojums uz Itāliju, šis šķita īstais laiks, lai noskatītos kādu Apenīnu pussalā tapušu filmu. Un vēl īstāks laiks tas šķita, lai noskatītos jaunu itāļu filmu, kura nominēta Oskaram (tiesa - visai negaidītajā labāko tērpu kategorijā, un nevis par labāko filmu svešvalodā). Filmas viena no interesantākajām odziņām slēpjas apstāklī, ka galveno lomu tajā atveido Tilda Swinton, kuru diez vai tu būsi pieradis redzēt filmās, kurās ir jārunā itāliski. Un vēl vairāk - šajā filmā oskarotā angļu aktrise ne tikai runā itāliski, bet pat atveido krievieti, kas pirms vairākiem gadu desmitiem pārcēlusies uz Itāliju (tiesa - filma nesniedz atbildi uz jautājumu, kādā veidā viņai bija iespējams tā vienkārši ņemt un pamest savu bargo dzimteni, pēc kuras viņa joprojām tā ilgojas). Uz Itāliju viņu atveda Tankredi - tekstila rūpnīcas īpašnieka dēls, kuram Emma (kas gan nav viņas īstais vārds, no kura viņai vīrs lika atteikties) dzemdēja divus dēlus un meitu un ar kuru viņa tagad, mūsdienās, dzīvo vienmuļu un visai sērīgu dzīvi, jo nekā viņu attiecībās sen nav vairs atlicis.

Tā kā mūsdienās Moldovas kinematogrāfs ir vēl bēdīgākā stāvoklī nekā Latvijas kino rūpals, nācās vien kā Moldovas filmu man skatīties vienu padomju laikos tapušu darbu. "Cilvēks, kas seko saulei" saturiski ir visai vienkārša filma, kas stāsta par zēnu, kas, padzirdējis, ka Zeme ir apaļa, izlemj sekot saulei un apiet zemei apkārt. Un tā tiek rādīta viena diena šī zēna dzīve, un viss, ko viņš tajā pieredz. Diezgan droši var teikt, ka ideju filmas scenāristi - Mihails Kaļiks un Valeriu Gagiu - smēlušies no franču kino klasikas The Red Baloon - ja šādu līdzību spēju saskatīt es un pēcāk to apstiprina arī Wikipedia, esmu visai pārliecināts, ka tā nav nejaušība.

Pēc nedēļas, kad man austiņās skanēja tikai un vienīgi The Beach Boys, man vienkārši fiziski bija nepieciešams paklausīties kādus kārtīgākus večus. Nē, es neesmu sabijies par savu seksualitāti vai arī par to, ka tu mani neuzskatīsi par pietiekamu mačo, bet vienkārši ir nepieciešama dažādība, un vienlaikus - es tomēr esmu kaut kādā mērā roka cilvēks, un The Stooges noteikti ir viena no īstajām grupām, ko klausīties, ja tev ir apnikusi popsa. Kārtīgi veči, kas tikai nosacīti māk spēlēt savus instrumentus, toties lieliski zina, ko iesākt ar narkotikām, kā sevi uz skatuves graizīt ar sadauzītu pudeli un iesmērēties ar zemesriekstu sviestu, tā ir manta!

"The Kids Are All Right" ir filma, kas stāsta par laulības dzīves grūtībām pēc 20 kopā pavadītiem gadiem un par to, kā šī laulība gandrīz izjūk tad, kad parādās kāds trešais spēks. Filma sākas ar to, ka astoņpadsmitgadīgā gudrā meitene Joni pēc sava 15 gadīgā brāļa Laser lūguma sazinās ar spermas klīniku, lai atrastu viņu bioloģisko tēvu, jo ir zināms, ka viņu vecāki izmantoja tāda pakalpojumus. Lai arī abu jauniešu vecāki sevi uzskata par ļoti progresīviem un liberāliem, sevišķā sajūsmā par bērnu interesi par savu "spermas tēvu" (sorry, savādāk šādu lietu nosaukt nevaru) viņi nav - jo droši vien baidās, ka šāda satuvināšanās bioloģijas dēļ pierādīs to, ka vecāki nav spējuši bērniem sniegt to, kas viņiem nepieciešams. Taču izrādās vēl trakāk - ar simpātisko un neapšaubāmi seksīgo Polu saikne izveidojas ne tikai Džoni un Leizeram, bet arī viņu mammai Džūlsai, un tas jau nepavisam nav labi - jo viņu gadījumā šī saikne ir tīri seksuāla. Viss sākas salīdzinoši normāli - Pols nolīgst Džūlsu veikt viņa piemājas dārza pārplānošanu, bet pēkšņi viņi nonāk viens ar otru gultā. Un tas - par spīti tam, ka Džūlsa neapšaubāmi mīl savu otro pusīti, taču īsti laimīga viņa ģimenē nav. Turklāt attiecības ar Polu, kuram doma satikties ar saviem bērniem šķiet pilnīgi normāla un dabiska, ģimeni grauj arī abu bērnu attieksmes dēļ - viņš ir tik ļoti relaxed un cool, ka bērni vienkārši nevar neiemīlēt cilvēku, kam nav nekādu problēmu ar visādām trakākām lietām, plus Joni viņā arī ieķeras. Jā, to var atzīmēt, ka Mark Ruffalo atveidotais Pols ir tāds tips, ko varētu nosaukt par pussy magnet - sievietes visā filmas garumā viņam burtiski līp klāt, turklāt - visdažādāko vecumu, un viņam ar to nav nekādu problēmu.

"Grimus" ir pirmais Salmana Rušdī romāns, bet tajā var saskatīt ļoti daudz ko no tā, kas vēlāk padarīja šo autoru pasaulslavenu. Tā es droši vien būtu sācis šo aprakstu, ja man nebūtu īsti skaidrs, ko par šo grāmatu rakstīt. Un tā arī apmēram ir.

Šajā ierakstā atkal nedaudz mainās grupas prioritātes - iepriekšējā veikuma līderis Karls Vilsons tikai vienā dziesmā ir vadošais vokālists, gandrīz visu dziesmu autors atkal ir Braiens, taču pirmo reizi grupas vēsturē ierakstā ir iekļautas divas dziesmas, ko sacerējis trešais Vilsonu brālis - Deniss, kuras abas tieši viņš arī ir iedziedājis. Pazudusi ir soulmūzikas ietekme, taču nav atgriezies arī sērfroks un patiesībā šis ir absolūti neroķīgs ieraksts, viena vienīga viegla popmūzika, kur nav vietas skaļām ģitārām, kas nekādi neiet kopā ar ēru, kad savā plaukumā bija psihodēlija un kad dzima arī smagais roks. Ierakstu noteikti būtiski ietekmēja tas, ka šajā laikā Beach Boys bija aizrāvušies ar Maharishi Mahesh Yogi transcendentālo meditāciju, kas, iespējams, palīdzēja grupas dalībniekiem uz kādu laiku atgūt iekšējo harmoniju, bet vienlaikus radīja ar virkni problēmu, jo grupas koncertturneja kopā ar Mahariši (viņi muzicēja, bet viņš sprediķoja) bija gan māksliniecisks, gan finansiāls fiasko un pajuka pēc koncerta Ņujorkā, kas bija sapulcējis vien pāris simtus skatītāju.

"Karaļa runa" ir pirmā no Oskariem nominētajām filmām, ko noskatījāmies pēc tam, kad tika paziņotas šī gada nominācijas. Jāatzīst, mani pārsteidza, ka šī filma nomināciju ziņā apsteidza gan The Social Network, gan Inception. Ne tādā ziņā, ka tās abas būtu labākas filmas, bet tādā ziņā, ka tās abas bija tādas filmas, kuras radījuši pēdējā laika top režisori un tādas filmas, kuras sapelnījušas lielu kāpostu. Tiesa, "Karaļai runai" arī ir viens nopietns trumpis - ASV kinoakadēmijai kopumā ļoti tīk Anglijā tapušas vēsturiskas drāmas, un šī filma nav izņēmums.