Kazhes pierakstu burtnīca

Tā nemaz nebija domāts - noskatīties uzreiz arī trešo Stīga Larsena "Millenium" triloģijas filmu. Taču viļus neviļus tā tomēr sanāca - pēc "Upwords" uzspēlēšanas un diskusijām par to, vai vārdi "eņģēns" un "ezēns" atbilst Endzelīna principiem noskatījāmies arī šo filmu. Jāatzīst gan, ka salīdzinoši ar pirmajām filmām, šī bija visai izteikti samudžināta, un man kā cilvēkam, kas nav lasījis grāmatas, bija visai grūti notiekošo uztvert. Labi vēl, ka vismaz Aigars grāmatu bija lasījis un šur tur varēja kaut cik precizēt uz ekrāna notiekošo. Tas gan kopumā nav kompliments filmai - ja skatītājam nav skaidrs notiekošais tāpēc, ka filmas veidotāji pieņem, ka viņam sižets jau tāpat ir zināms, tas man nešķiet pareizi. Un vispār šajā filmā īsti laba bija tikai tās beigu daļa - tiesas process. Viss pirms tā - ne tik ļoti.

Pagājuši jau seši gadi kopš "The Libertines" otrās plates iznākšanas. Šogad grupa apvienojās un nospēlēja vairākus šovus, par ko visi bija sajūsmā, līdz ar to ir pamats cerēt, ka Dohertijs un Barāts varētu kādreiz vēl kopā doties studijā un radīt maģiju. Tādu kā grupas otrajā albumā.

Tā kā izrādījās, ka N.R. un Nora ir Stīga Larsona triloģijas cienītāji un arī viņi bija redzējuši tikai pirmo filmu, tad uzreiz nākamajā dienā pēc "Pūķa tetovējuma" skatījāmies "Meiteni, kas spēlējās ar uguni". Jāatzīmē, ka zviedri šīm filmām piegāja ļoti praktiski - visas trīs uzņēma vienu pēc otras viena gada laikā un tāpat - vienu pēc otras - tās laida klajā, neliekot skatītājiem pārāk ilgi gaidīt.

Kā jau tas man ir raksturīgs, pirms šīs filmas noskatīšanās pat Stīga Larsona super populāro "Millenium" triloģiju nebiju dzirdējis ne nieka. Labi, varbūt mazliet vairāk nekā ne nieka, bet man pat prātā nenāca, ka tas būtu kaut kas vienlaikus populārs un vērā ņemams. Toties par šo filmu gan biju dzirdējis, ka tā ir laba. Tālab to arī skatījāmies.

Bena Afleka debija režijā Gone Baby Gone, lai arī bija smaga un ne pārāk patīkama filma, bija lielisks kino darbs. Arī "The Town" uzreiz izpelnījās daudz labu vārdu no kino kritiķiem un tika minēta kā potenciāla Oskaru ieguvēja. Šobrīd gan ažiotāža ap filmu ir jau nedaudz noplakusi, un Golden Globes nominantu sarakstā filma parādās tikai vienu reizi - Jeremy Renner izvirzīts kategorijā "labākais otrā plāna aktieris drāmā". Šo filmu N.R. bija ļoti silti rekomendējis Movielens. Diemžēl īsti uz sevi liktās cerības šī filma neattaisnoja - cik ļoti personiska šī filma lai arī nebūtu pašam Aflekam, man viņa Bostonas noziedzīgā pasaule šķita visai fantastiska un nepārliecinoša.

Kārlis teica, ka šī esot viena riktīgi forša multene. Ja multeni slavē cilvēks, kura kino gaume tradicionāli raksturojama ar "gaļas" slavēšanu un kurš jūt nedalītu cieņu pret Džeisonu Stethemu, ir cerības, ka arī viņa iecienīta animācijas filma būs kaut kas over-the-top pārgalvīgā pa seju sišanā un datoranimētos trikos. Taču izrādījās gluži otrādi - savā būtībā Kārlis ir mazs puika, kuram patīk sapņot par lidojumu uz Mēnesi un kurš vēlas tik vien kā tikt mīlēts un saprasts.

"Hello Young Lovers" ir vēl viens perfekts trāpījums, turpinot divu iepriekšējo Sparks albumu panākumus. Salīdzinoši ar "Mazo Bēthovenu" tas ir daudzveidīgāks un tekstuālā ziņā bagātīgāks (dziesmu lirikas ir pierakstāmas vairāk nekā četrās rindiņās, lai gan ne vienmēr), un arī muzikāli te ir mazāk tīras klasiskās mūzikas, bet vairāk - klasiskās mūzikas un smagā roka sintēzes, kā piemēram, albumu ievadošajā "Dick Around".

Kārtējo reizi izrādījās, ka bibliotēkā paņemtā grāmata vācu valodā mani garlaikoja līdz nāvei. Tikai 130 lappušu ir šajā romānā, bet lasījās tas tā, it kā man būtu darīšana ar grāmatu "Kara un Miera" apjomā. Pilnīgs vājprāts, lai neteiktu vairāk. Kaut kādi divi vācieši ierodas Ņujorkā, viens no viņiem otram seko, nonāk bordelī, kurā strādā sieviete, kuras vīru viens no vāciešiem nesen saticis, un kurš meklē savu pazudušo sievu. Visā šajā padarīšanā ir iesaistīti plāni par pilsētu zem Manhetenas. Kaut kā šādi īsumā varētu raksturot grāmatas saturu. Ja nu tev pēkšņi ir vēlme ar to iepazīties tuvāk - autors pats ir izlicis romānu brīvā pieejā Internetā, vari to izlasīt. Es gan to tev nerekomendētu, jo man grāmata šķita totāli nelasāma. Vai nu tā ir kaut kāda baigākā māksla, ko es nesaprotu, vai arī Herbsts raksta garlaicīgi un murgaini, un es labprātāk par patiesu pieņemšu pirmo variantu - kālab gan man sevi pazemot, ja varu pieņemt, ka afftar mudak, nevis sevi uzreiz pasludināt par muļķi un nezinīti?

Kā Sparks to pavēsta šī albuma pirmajā dziesmā, "say goodbye to the beat", proti, no Sparks repertuāra ar šo albumu izgaist deju mūzikas knifiņi, to vietā stājas klasiskās mūzikas elementi. Dziesmas ir izteikti monotonas, balstās uz neskaitāmiem vienas frāzes atkārtojumiem, kas no vienas puses varētu kļūt par iemeslu ieraksta garlaicīgumam, bet vienlaikus nodrošina to, ka tā kompozīcijas ir labi atmiņā paliekošas. Droši var teikt, ka kaut ko līdzīgu šim albumam Sparks nekad iepriekš nebija radījuši - kaut kādā mērā to gan varētu saukt par viņu septiņdesmito gadu un deviņdesmito gadu veikuma sintēzi, bet tā īsti laikam tomēr nav. Muzikāli šis ir gandrīz klasiskās mūzikas ieraksts (tiesa, klasiskie instrumenti tajā esot sintezēti), melodijas balstās uz klavierēm un orķestrējuma un tikai vienā šī albuma dziesmā prominenti parādās elektriskā ģitāra. Bet tas neliedz šim ierakstam pamatīgi iekačāt.