Kazhes pierakstu burtnīca

Es biju diezgan pārliecināts, ka līdz ar Braiena Vilsona pārdegšanu, ierakstot "Smile", Beach Boys kā vērā ņemama grupa izbeidzās. "Smiley Smile" tikai apstiprināja šādas tendences, un arī tas nedaudzais no grupas vēlīnās daiļŗades, ko biju dzirdējis, nebija īpaši cerīgs. Un te pēkšņi izrādās, ka "Wild Honey" ir ne tikai šai grupai ļoti netipisks, bet arī - nebaidos teikt - lielisks ieraksts!

Kad daudzviet lasīju par šo Žanpjēra Žonē filmu, ka tā esot diezgan smaga izgāšanās, es visu laiku domāju - nu, nevar tā būt, ka "Amēlijas", "Delikatešu" un "City of lost children" režisors pēkšņi būs radījis totālu mēslu. Gan jau ka būs līdzīgi kā tas ir ar svaigākajām Terry Gilliam filmām - man patiks, neatkarīgi no iznīcinošās kritikas. Bet šoreiz diemžēl nekas cits, kā peldēt pa straumi man nesanāks. "Micmacs" ir nevis filma, bet viena vienīga putra. Lai gan, kā izrādās, kritiķi nemaz pret to tik nežēlīgi nav bijuši, un es pat sanāk, ka varbūt nemaz tik daudz slikta par to dzirdējis nebiju.

Bišķi baisi pat iedomāties, bet šovasar apritēs 10 gadi kopš beidzu vidusskolu. Cik zinu, šādos apaļos gados ierasts organizēt klases salidojumus, atskatīties uz aizgājušo laiku un tā tālāk. Man gan ir visai izteiktas aizdomas, ka mums nekāda salidojuma nebūs, bet tā ir cita lieta. Neatkarīgi no tā, man šķiet, ka tādi salidojumi mūsdienās ir kļuvuši pavisam neaktuāli. Kāpēc? Mēģināšu pamatot.

Šajā ierakstā pirmo reizi Beach Boys karjerā parādās muzikāla izaugsme salīdzinoši ar iepriekšējiem albumiem - vēl ir pāragri runāt par jebkādu nopietnību, taču savās sērfroka robežās grupa ar šo albumu sasniedz gandrīz vai iespējamo maksimumu - dziesmu skanējums ir kļuvis pilnīgāks, grupas vokālu harmonijas sāk līdzināties tiem dievīgajiem dziedājumiem, kuru dēļ Beach Boys ir tik mīlēti, un pat dziesmu teksti, lai arī nekādas jaunas tēmas neaizskar, ir kļuvuši mazāk banāli, mazāk klišejiski un šeit nav atrodami tādi vājprāta piemēri kā "Be true to your school".

Šis albums teorētiski ir saucams par vienu no pirmajiem rokmūzikas konceptuālajiem ierakstiem - tādiem, kur visas dziesmas ir veltītas kādai vienotai tēmai (ar piebildi, ka ieraksts, kur visas dziesmas ir tradicionāli "boy meets girl" stāsti, nav uzskatāms par konceptalbumu), taču cilvēkam ir jābūt ar ļoti zemām prasībām, lai šo "konceptalbumu" ņemtu par pilnu, jo tā tematika nav diži jēdzīgāka kā "collection of love songs". Proti, šī ieraksta vienojošais temats ir dziesmas par automašīnām un grupas dalībnieku mīlestību pret tām. Nosaukt šo par sevišķi izsmalcinātu un vērtīgu tēmu nevar, bet vienlaikus tajā laikā no tādiem tīņiem kādi bija vairums Beach Boys dalībnieku, būtu naivi gaidīt kaut ko citādu.

Tā ir sagadījies, ka līdz šim nebiju lasījis nevienu pazīstamās angļu romānistes Mjūrielas Spārkas romānu. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais viņas darbs, ko paņēmu bibliotēkā - romāns "Simpozijs" - nav ne tuvu viens no viņas zināmākajiem darbiem, taču škiet, ka tas man netraucēs ieinteresēties par šo rakstnieci, jo jau viņa spēja tik saistoši rakstīt vairāk nekā 70 gadu vecumā, gan jau ka arī jaunāka būdama, viņa nebija gluži nebaudāma autore. Romāns ir savā ziņā tāds kā detektīvstāts, bet vienlaikus - tas nav īsti detektīvs. Proti, vienā no pirmajām grāmatas nodaļām mēs uzzinām, ka ir nogalināta viena no romāna varonēm, un turpmākajā vēstījumā tiek atšķetināti apstākļī, kas kļuvuši par iemeslu viņas nāvei. Taču vienlaikus tas nav gluži tā, ka būtu kāds privātdetektīvs, kas bāž savu degunu katrā skapī, meklējot tur paslēpušos skeletu, un tad pēdējā nodaļā viņš paziņo, ka vainīga ir Misis Pīkoka, kas slepkavību pastrādāja hallē, izmantojot roratslēgu. Vai arī ka vainīgs ir mācītājs Grīns ar dunci guļamistabā. Nē, romāna hronoloģija ir daudz komplicētāka, un arī notikusī slepkavība nav gluži tāda, kā to varētu iedomāties.

Vakar aizvedu auto uz mazgāšanu, un iekāpjot tajā pēc tam iekšā un iedarbinot mašīnu, mani gandrīz apdullināja šausmīgā skaļumā "Radio Evropa+". Šī tēma guva negaidītu turpinājumu sapnī, kur pie maniem vecākiem nakšņoja kāds vīrietis, kurš lielā skaļumā klausījās dziesmu ar LR2 cienīgu meldiņu un tekstu: "Jews and negroes, they take away our jobs." Pēc tam, kad es viņam aizrādīju, ka man ir iebildumi pret šādu mūziku, viņš to aizstāja ar kaut ko ļoti līdzīgu latviešu valodā. Un es domāju - nu, labi, viens ir tas, ka tu esi nacionālists, tā it kā nebūtu mana darīšana, bet varētu tu vismaz klausīties metālu, nevis šo popsūdu.

Sajā, pašā pirmajā "1000 jūdžu ekspedīcijā" daudz kas bija realizēts savādāk, nekā turpmākajos raidījumu ciklos, un salīdzinot to ar 2010.gada Krievijas ekspedīciju, var redzēt, cik daudz visi iesaistītie cilvēki ir mācījušies par to, kā pareizi pasniegt dokumentālu filmu ciklu.

Parodijdokumentālā filma "Beyond the Pole" nebija viena no tām filmām, ar kurām es saistītu sevišķas cerības, ka tur varētu sagaidīt kādu pārsteidzošu šedevru. Mazbudžeta komēdija par diviem nesagatavotiem tirliņiem, kas izlēmuši ar kājām sasniegt Ziemeļpolu, kļūstot par pirmo veģetāro, oglekļa neitrālo ekspedīciju, kam tas izdevies, šķita esam ņirgāšanās par vides problēmām un cilvēkiem, kas mēģina kaut ko šajā pasaulē mainīt. Taču patiesībā, protams, šī filma neņirgājas par globālo sasilšanu, bet gan par liekuļiem, kas ar lielu pompu izdara kaut ko absurdu, vairāk domājot par savu publicitāti un mazāk - par reāli padarīto. Jau filmas sākumā viens no filmas varoņiem runā par to, kā Bono un Bobs Geldofs, redzot to, kā bērni Āfrikā cieš badu, nevarēja vienkārši turpināt "making hit records and do nothing about it", uz ko otrs piebilda - "Bobs Geldofs noteikti nevarēja".