Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī es neaizgāju noskatīties Kino muzejā "Veļ Sīzifs akmeni" (ko es droši vien turpmāk daudz nožēlošu), vismaz vēl vienu Podnieka filmu noskatījies esmu - "Impērijas galu", kura 50 minūtēs pamatā iemūžinātas tās trīs dienas, kuru rezultātā Baltijas valstis de facto atguva neatkarību - no 1991.gada 19. līdz 21.augustam. Tās ir caurvītas ar epizodēm no Barikādem Rīgā, dziesmu svētkiem un visu ko citu, kas veidoja attiecīgo laikmetu, bet būtiskākais gan filmā, gan faktiskajā impērijas galā bija tieši tas, kas notika Maskavā tajās tris dienās. Kad norisinājās šie notikumi, es biju 7 gadus vecs un dabiski, ka mani šīs tēmas ne pārāk interesēja. Es zināju tikai to, ka mani vecāki bija par notiekošo šausmīgi bēdīgi, jo uzskatīja - ja šajā situācijā "sliktie" uzvarēs, tad viss pēdējos gados sasniegtais tiks anulēts un par jebkādu tālāku virzību uz brīvu Latviju varēs aizmirst. Jā, šobrīd man ir grūti iztēloties manus vecākus kā LNNK biedrus, bet bija arī tādi laiki, kad mamma mājas apstākļos uz rakstāmmašīnas štancēja aicinājumus neticēt Interfrontei. Nē, tā nav, ka mani vecāki būtu kļuvuši par Latvijas valstiskuma pretiniekiem vai kā tamlīdzīgi - bet iedomāties, ka viņi varētu balsot par Tēvzemiešu-vislatviešu apvienību, laikam jau nevaru.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal noskatīta viena no "obligātā saraksta" franču filmām, vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām šī saraksta filmām, kuras vispār ir iespējams atrast. "La Lectrice" jeb "Lasītāja" nekādi nav saistīta ar citu visai līdzīga nosaukuma filmu - The Reader un ar grāmatu Der Vorleser arī nē. Būtiskākās atšķirības:

Līdzās "Bruņurupučiem" ar to datorīgo knifu, kuri pagaidām diemžēl ir diseibloti līdz tiem tiks iekārtots jauns konteineris, publicēts jauns mūsu visai specializēts slēpnis - Christmas Special.

Ieejot jaunajā tūkstošgadē, "Sparks" droši zināja, kas cilvēcei ir nepieciešams vairāk par visu. Un kas tas varētu būt? Protams - pauti! Turpinot savu celiņu deju mūzikas lauciņā, "Sparks" radīja pārsteidzoši baudāmu ierakstu tādā stilā, kādā principā man ieraksti nemaz nevarētu patikt.

Vakar piedalījos Britu Padomes organizētajā pasākumā Es esmu vērtība, kur mani bija paķēris līdz cilvēks, kurš (tā vismaz man šķiet) mēdz dēvēties par Unrepublic.

Savā ziņā "Plagiarism" varētu saukt par Sparks labāko dziesmu apkopojumu, bet tikai - savā ziņā. Proti, kā jau tas šai grupai bijis raksturīgi (izņemot absolūto stagnāciju astoņdesmitajos gados), "Sparks" centās labāko dziesmu izlases sastādīšanai pieiet radoši. Un ne tikai tādā ziņā, ka dziesmu izvēle šeit ne vienmēr ir pašsaprotama, bet galvenokārt tāpēc, ka visas dziesmas tika ierakstītas par jaunu un daudzas - pavisam citā skanējumā. Viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tāds, ka augstās partijas Rasels Maels sens vairs nevarēja izdziedāt tā kā jaunībā, līdz ar to, piemēram, "This Town Ain`t Big Enough for the Both of Us" izklausās pavisam citādi nekā agrāk un drīzāk varētu Rasela vokālu saukt par runāšanu, nevis tādu operatisku piegājienu kā agrāk. Taču dziesmai daudz dod arī aranžējumi (jā, šī dziesma ierakstā ir pārstāvēta divas reizes) - vienā no versijām sintezatori ir aizstāti ar vijolēm un čelliem, kamēr otrā sintezatori ir vietā un pietiekoši autentiski, toties dziesmu daudzveido grupas Faith No More vokālista līdzdalība, un Maela un Mike Patton baisais bass lieliski iet kopā ar Raselu. Stīgu aranžējums tāpat pamatīgi izceļ uz augšu "Pulling Rabbits Out of a Hat", kas pārsteidzošā kārtā kļūst par ļoti baudāmu kompozīciju. Taču ne visur Sparks izvēlas klasiskās mūzikas ceļu - apmēram puse dziesmu tiek izpildīta "Gratituous Sax and Senseless Violins" manierē - ar tipiskiem deviņdesmito gadu bītiem, kuri brīžiem liek domāt par "2Unlimited" vai "Captain Jack", taču vismaz gadījumos, kad melodijas ir kārtībā, arī šādi aranžējumi dziesmām nekaitē - kaut vai "The No.1 Song in Heaven" gadījumā (ja kas, arī šī dziesma tiek piedāvāta gan elektroniskajā apdarē, gan kā klasikas un elektronikas apvienojums, šajā situācijā es gan laikam par labāku atzīšu tīri elektronisko versiju). Vēl pie pozitīvajiem momentiem varu minēt otro skaņdarbu ar Faith No More līdzdalību - "Something for the girl with everything".

Ar šī albuma slavenāko dziesmu pirms piecpadsmit gadiem sākās mana pazīšanās ar grupu "Sparks". Tolaik man nebija ne mazākās sajēgas, ka brāļi Maeli ir ievērojami ar kaut ko citu, izņemot tehno ēras hitu "When Do I Get to Sing My Way", bet šī dziesma mani uzreiz "paķēra". Un īpaši mana attieksme pret to nav izmainījusies arī tagad - varbūt es esmu daudz skeptiskāks attiecībā uz tās instrumentālo pusi, bet Rasela Maela vokālā partija joprojām man ir tikpat aktuāla kā tad, kad gāju pamatskolā.

Reiz senos laikos (precīzāk - šī gada aprīlī) es sastādīju sarakstu ar 101 uzdevumu, ko veikt 1001 dienas laikā. Ir šajā sarakstā uzdevumi, kurus esmu izpildījis, ir tādi - kurus nekad nepildīšu, citus visticamākais neizpildīšu laikā. Un šajā sarakstā ir uzdevums - noskatīties visas Jura Podnieka režisētās filmas. Atbilstoši manai izpratnei šādas filmas ir 13: