Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu piekritu skatīties tikai tāpēc, ka Liene bija saslimusi, un man negribējās iebilst pret šādu no-brainer. Vienlaikus Liene pati to arī gribēja skatīties tieši tāpēc, ka slimai esot no-brainer ir labs variants (relatīvi, protams). Es nekādi neesmu no tiem cilvēkiem, kas varētu paust sajūsmu par to, ka šajā filmā kopā (pareizāk - atsevišķi) dzied vecās paaudzes dīva Cher un jaunās paaudzes "dīva" Kristina Agilera. Citējot (aptuveni) Ricky Gervais: "Biļetes uz Šēras koncertu nav kukulis. Kāpēc? Vairs nav 1975.gads."

"Sunflower" bija jau 16. pēc kārtas "Beach Boys" studijas ieraksts. Šajā sakarā vienkārši nevaru atturēties no vārdiem - oh my fooking god! 16 albumi no 1962.gada līdz 1970.gadam - tas ir kaut kas pilnīgi šīzīgs. Vispār šis ieraksts skaitās diezgan labs, taču kaut kā nevaru saprast, ar ko tieši. Protams, pie tā plusiem var pieskaitīt demokrātiju, kas valdīja The Beach Boys, tā ierakstīšanas laikā, pateicoties kurai teju visi grupas dalībnieki gan varēja sacerēt dziesmas, gan tās iedziedāt - lead vocals dažādās dziesmās šeit izpilda visi trīs brāļi Vilsoni, Maiks Lavs, Als Džardīns un arī Brūss Džonstons. Diemžēl tas nenozīmē vienu - to, ka man šis ieraksts šķistu sevišķi interesants - tas izklausās pēc totālākā oldies. Brīžiem gan var just to, ka Braienam Vilsonam nebija pilnīgi zudušas viņa "Pet Sounds" un "Smile" laiku ambīcijas un vismaz ierakstu noslēdzošā "Cool, Cool Water" ar tās super kompleksajām vokālu harmonijām liek domāt par Braiena radošuma ziedu periodu. Bet vienlaikus Beach Boys šeit vairāk man izklausās pēc nostaļģiskas aizgājušo dienu grupas, nevis pēc kaut kā aktuāla. Pareizā noskaņojumā varbūt kaut ko šādu es varu klausīties, bet šķiet šobrīd man nemaz nav tam pareizais noskaņojums - gribās fuel, gribās fire, un nevis "Got to know the woman". Maybe some other time. Pagaidām ielieku neitrālu vērtējumu, jo arī emociju man par to sevišķu nav.

Tā kā neko no mūsdienu Azerbaidžānas kino man atrast neizdevās, pagaidām kā šīs valsts kino paraugs lai manā lapā skaitās padomju laikā uzņemtā "Lauva aizgājis no mājām". Protams, kā jau tas daudzām tā laika filmām raksturīgs, tā ir krievu un nevis azerbaidžāņu valodā, bet pluss ir tajā, ka krievu valodu es vismaz zinu. Mīnuss gan ir tajā, ka tā ir bērnu filma, un tā strikti runājot, es nepavisam neesmu bērns (vismaz gadu ziņā ne). Bet ja es varu skatīties tādas filmas kā "Tron: Legacy", tad ar ko sliktāka būtu padomju filma par zēnu, kas sadraudzējas ar zoodārza lauvu, izveido šim lauvam zvēru pilsētiņu un grib kopā ar viņu doties uz Āfriku? Neko vairāk par sižetu droši vien nevajag stāstīt, jo īsti sižeta šai filmai nav, un ir visai grūti saprast, kas tur ir bijis iecerēts kā reāli notiekošs, un kas kā fantāzija. Bet doma ir tāda, ka lauvu atveido cilvēks lauvas tērpā, un tāpat ir ar citiem zvēriem, kas gan ir samiksēts kopā ar ainām, kur redzami īsti dzīvnieki. Anyway - kas gan šādās filmās domā par sižetu, un kurš gan satraucas par to, ka Rustama (tā sauc galveno varoni) skolas draugs Ļova (tāds, kurš nav īsts lauva) ir pieaudzis vīrietis? Pa brīžiem šī filma pat pamanījās būt tīri smieklīga, un Elhans Džafarovs mazā puikas lomā bija ļoti pat ok. Atkal jau - šī filma, protams, nav paredzēta kritiski noskaņotiem vīriešiem vecumā nedaudz zem trīsdesmit (cik biedējoši - rakstīt par sevi šādus skaitļus), bet es varu iedomāties, ka mūsdienu bērniem tā varētu tīri labi iet pie sirds. Protams, te nav nekādas krutās datorgrafikas, un pat 3-4 gadu vecs skatītājs varēs noteikt, ka viņam rāda cilvēku lauvas tērpā un nevis lauvu, bet ne jau poligonos ir laime, un tīri no sirsnīguma viedokļa filmai nav ne vainas, un pat tās vairāki muzikālie gabali bija visai labi.

Cik cilvēka atmiņa gan ir viens pamatīgs draņķis! Visu laiku biju pilnīgi pārliecināts, ka šīs filmas oriģinālo versiju - kaut kādu franču filmu - redzējis nebiju. Bet izrādās, biju redzējis gan - tā ir filma Anthony Zimmer un es to pat redzēju kinoteātrī preses seansā (dīvaini - bet nevaru atrast rakstu, ko par šo filmu noteikti rakstīju DELFI). Protams, pagājuši vairāk nekā pieci gadi, bet tomēr - ja es pat esmu aizmirsis filmas noskatīšanās faktu, droši vien tā nebūs bijusi nekāda super interesantā filma.

Vakar lasīju ziņu par to, ka Kino profesionāļi kritizē deputātus par šauru skatījumu uz nozares attīstību. Ziņas doma bija tāda, ka Saeimas deputāti pauda sašutumu par to, ka Latvijā tiek uzņemtas filmas par tēmām, kas sabiedrībai nav svarīgas vai nav pieņemamas (konkrēti runa bija par homo@lv - dokumentālu filmu par Praidu - treileri skaties šeit - naudas jau tāpat esot maz (fakts!) un tā pati tiekot izmantota visādiem kaitīgiem projektiem, nevis patriotiskām un nozīmīgām filmām.

Noguruši no salīdzināšanas ar Oasis un citiem britpopa līderiem, savā piektajā studijas ierakstā "Blur" puiši publikai parādīja sevi no pilnīgi citas puses - izklausoties ne vairs pēc Reja Deivisa, bet drīzāk pēc Kurta Kobeina un kompānijas. Protams, nekur nav teikts, ka "Blur" bija apnicis tieši tas, ka viņiem sejā visu laiku baksta britpopu, varbūt iemesls skanējuma maiņai bija tajā, ka atšķirībā no iepriekšējiem grupas albumiem, kuros pārliecinoši dominēja Damon Albarn, šī ieraksta neapstrīdams līderis ir Greims Koksons, kurš šoreiz sāk sevi iemēģināt arī kā dziedātājs un ne vairs tikai ģitārista arodā.

"Reigen" jeb "Riņķa dancis" ir luga, kura padarīja Artūru Šnicleru skandalozi slavenu, jo tās saturs tam laikam tiešām bija diezgan bezkaunīgs. Tā sastāv no desmit ainām, katrā no kurām piedalās divi personāži, kuriem vai nu nupat ir bijis sekss, vai tūlīt būs. Un katrā nākamajā ainā piedalās viens no iepriekšējās ainas personāžiem, tādējādi veidojot tādu kā horizontālu riņķa danci, kurā piedalās visdažādākie personāži sākot ar ielasmeitu un karavīru, un beidzot ar grāfu un precētu sievieti. Skaidrs, ka ar šo lugu Šniclers ne tikai vēlējās provocēt savus laikabiedrus, bet arī parādīt cilvēku dubulto morāli un liekulību. Vienīgā vaina, ko es šajā lugā saskatīju - man nebija nepieciešams to izlasīt līdz galam, lai "get the point". Tādā ziņā, ka ideja, protams, ir lieliska, bet lasīt vienu un to pašu atkal un atkal ir apnicīgi, un droši vien līdzīgi apnicīgi varētu būt skatīties tās iestudējumu teātrī. Svaiga doma (it īpaši - 1900.gadam), bet ne vairāk. Lai gan - piemēram, Freids esot par šo Šniclera darbu bijis sajūsmā un apgalvojis, ka tam izdevies secināt vienā lugā to pašu, kam Freidam bijuši nepieciešami ilgi gadi.

No visām Nārnijas hroniku grāmatām tieši "Rītausmas ceļinieka brauciens" ir mana visiecienītākā (vai pareizāk - tāda tā bija pirms gandrīz 20 gadiem, kad to lasīju. Līdz ar to arī no šīs filmas gaidīju kaut ko vairāk nekā no iepriekšējām daļām. Filma gan, protams, kā jau to varēja gaidīt, daudzās vietās grāmatas saturam sevišķi rūpīgi nesekoja. Būtiskākā atšķirība (kā jau to varēja gaidīt) - filma vairāk rūpējās par action un piedzīvojumiem, kamēr grāmatā bija nopietnāk izstrādātas dramatiskās epizodes, kuru filmā nebija gandrīz nemaz. Par zvaigzni filmā bija ļoti maz, un nobeiguma daļa ar Aslan`s country nebija realizēta īsti autentiski, arī daļa ar vienkājiem bija ievērojami pārveidota, un grāmatā vispār nebija tā, ka visa ceļojuma garumā notika cīņa ar kaut kādu evil mist no evil island.

Lai arī no visām Kadzuo Išiguro grāmatām "Never Let Me Go" man ir vismazāk mīļā, tās ekranizāciju gaidīju ar diezgan lielu nepacietību, jo pat ne sevišķi mīļa Išiguro grāmata tomēr ir kaut kas ļoti īpašs. Un filma ir padevusies patiešām lieliska. Turklāt vēl filmas liela daļa uzņemta vietās, kur mēs pagājušovasar pabijām atvaļinājumā - Clevedon un Weston-Super-Mare. Pat filmas plakātā redzams skaistais Klevedonas mols: