Kazhes pierakstu burtnīca

Izlēmu pievērsties šī gada Eirovīzijas dziesmu novērtēšanai. Sākšu ar vienu no valstīm, kurām Eirovīzijā pēdējos 10 gados panākumu bijis gaužām maz, lai arī vairākkārt tās pārstāvji bijuši ļoti atmiņā paliekoši (Les Fatals Picards, Sébastien Tellier). Proti, Francija.

Dzīvoja reiz plašajā Amerikā tādi bītņiki. Viņu dzīves filosofija bija visai slikti atbilstoša amerikāņu sapnim - normāla bītņika ikdiena sastāvēja no:

Sevi uzskatu par cilvēku ar pieņemamām zināšanām gramatikā. Atzīstu, ka bieži man runā un rakstībā iezogas dažādi piesārņojumi no citām valodām, mēdzu grēkot arī ar nevārdu popularizēšanu (piemēram, neviļus iepinot tekstā vārdu eņģēns), tomēr ir latviešu valodas brīnumi, kuri man īpaši kož acīs un ausīs, neatkarīgi no tā, kas un kur tos lieto, vienmēr vēlos izlabot:

Savu ceļojumu ar 100 filmām apkārt pasaulei es noslēdzu Nepālā - vienā no tām valstīm, kuras kādreiz noteikti gribētos apskatīt arī personīgi, nevis tikai filmās. Un jāatzīst, ka šis bija perfektākais noslēgums šādam ceļojumam, kādu vien var iedomāties. Filma "Himalaji" ir vienīgais kaut cik vērā ņemamais kino darbs, kas tapis Nepālā, filma pat tikusi pie Oskara nominācijas kā labākā filma svešvaloda (piekāpjoties Almadovara "Viss par manu māti").

Šajā ierakstā skaidri var redzēt "Gogol Bordello" progresu - dziesmas ir kļuvušas lipīgākas, nav vairs jūtama album filler klātbūtne un nav tā, ka pastāvētu būtiska atšķirība starp ieraksta veiksmīgākajām un mazāk veiksmīgajām kompozīcijām. Arvien spēcīgāka grupas mūzikā ir party atmosfēra, un mani arvien vairāk fascinē veids, kādā Eugene kombinē dažādu valodu tekstu saturus un cik kolosāli Sergejs Rjabcevs rīkojas ar vijoli savās rokās. Šis ieraksts daudz vairāk nekā debijas albums līdzinās Emira Kusturicas muzikālajai daiļradei, taču Gogol Bordello galvenais trumpis neapšaubāmi ir Eugene personībā un manās acīs arī tajā, ka viņam ir plašākas iespējas nekā Kusturicam spēlēties ar dažādu valodu tekstu saturu, un arī līdz ar to ir vairāk dažādu avotu, no kuriem Gogol Bordello smēlušies iedvesmu savai mūzikai. Un es pat nezinu, kuras dziesmas šajā ierakstā izcelt, jo tās visas ir tādas, ka šādu mūziku ir grūti tā mierīgi sēžot birojā klausīties uz austiņām, tā ir mūzika, kurai vajag dzīvot līdzi. Viena dziesma šajā ierakstā ir veltīta Eugene Hutz lielākajam muzikālajam elkam - krievu mūziķim Kolpakovam ("Hats off to Kolpakoff", grūti neminēt šīs dziesmas nosaukuma kontekstā Roju Hārperu).

Šķiet, ka autori, kuri uzauguši Austrumvācijā, nespēj rakstīt ne par ko citu, kā vien par savas kādreiz sociālistiskās dzimtenes īpatnībām. Līdzīgi kā jebkurā Holivudas filmā par Parīzi vismaz dažas reizes skatītājiem tiks parādīts Eifeļa tornis, tā jebkura grāmata, kuras darbība norisinās Austrumvācijā, nespēs apiet ar līkumu tādām tēmām kā Berlīnes mūris, Ēriks Honekers un Stasi. Šī grāmata nekādā ziņā nav izņēmums.

Visnotaļ dīvaini - pēc divu vēlīno Mjurielas Sparkas romānu izlasīšanas manās rokās nonāca viens no tiem viņas darbiem, kas uzrakstīti autores ziedu laikos (kā iepriekšējais pirms viņas slavenākā darba "The Prime of Miss Jean Brodie" - un atšķirībā no viņas nebūtiskajiem darbiem, šī grāmata man nemaz nepatika. Ko no tā var secināt? Droši vien - neko sevišķu, bet kaut kādā mērā tas noteikti ir īpatnēji. Ja kas - esmu ievērojis, ka iekš Linux visai bieži nenostrādā garumzīmes latviešu valodā, ja izmantoju apostrofa taustiņu, tikām ar Alt vienmēr viss ir ok (tam gan nav ne mazākās saistības ar šo grāmatu, vienkārši vēlējos atzīmēt šo īpatnību).

Šī grāmata ir turpinājums Steinbeka romānam "Cannery Row" (kuru neesmu lasījis), no man pazīstamajiem šī autora darbiem tā visvairāk līdzinās "Tortilla Flat". Grāmatas darbība norisinās kādā mazpilsētā ASV (domājams - dienvidu galā) pēc otrā pasaules kara. Romāna centrālās personas ir:

Pārlasot ģenerāļa Kutuzova memuārus, uzgāju tur nodaļu par kādu visai interesantu notikumu Latvijas, un konkrētāk - Rīgas - vēsturē: leģendāro kauju uz Daugavas, kas norisinājās 1975.gada ziemā.