Kazhes pierakstu burtnīca

Poliju šogad pārstāv Magdalēna Tūla - 30 gadus veca dziedātāja no Gdaņskas, par kuru neko daudz nenoskaidroju kaut vai tāpēc, ka nevēlējos to.

Man bija milzīgs šoks, kad izrādījās, ka šī Šrilankā tapusī filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Un vēl lielāks šoks man bija par to, ka es aizmirsu par šo filmu savlaicīgi uzrakstīt - tas mani patiešām šokēja, jo biju pārliecināts, ka šis apraksts tapa jau savlaicīgi, jo filma man taču patika un būtu tikai loģiski, ka es gribētu, lai arī citiem par to pastāstītu.

Jau aptuveni pirms nedēļas noskatījos kino projekta 100.filmu, tagad beidzot varu atskaitīties par to.

Šo filmu kā labu darbadienas vakara kino rekomendēja Normis, un šoreiz nevaru viņam nepiekrist. Tā ir ļoti tipiska indie dramēdija - ar veselu plejādi aktieru, kurus nekādi nevar nosaukt par pirmā lieluma zvaigznēm, ar tipisku indie skaņu celiņu un ar šādām filmām raksturīgu atmosfēru. Filma stāsta par vairākiem divdesmitgadniekiem, kas mitinās mūsdienu Ņujorkā. Nosacīti galvenais varonis ir kāds ne pārāk panākumiem bagāts rakstnieks vārda Sems (kuru atveido filmas režisors un scenārists Džošs Rednors). Sems visai mistiskā kārtā uz vairākām dienām uzņemas gādību pār melno puiku, ko viņš atradis metro - zēns aiztinies no saviem audžuvecākiem un izlēmis, ka Sems viņam būtu piemērotāks audzinātājs. Tiesa, paša Sema dzīve nav nekādā dižā kārtībā - viņš dzīvo no viena īstermiņa sakara līdz otram, un nav sevišķi labi radīts, lai uzņemtos atbildību pār jebko. Taču tad viņš sastop meiteni vārdā Mississippi - bārmeni un kabarē dziedātāju, un noslēdz ar viņu paktu par "three night stand". Tam būs lemts izmainīt Sema dzīvi.

Ja jau šī bloga virsrakstā sevi dēvēju par Vakardienas analītiķi, būtu pavisam nepieklājīgi vismaz pa reizei neiemest aci Google Analytics datos par šo lapu. Kā izrādās, pēdējā laikā visbiežāk kā atslēgas vārds, lai atrastu šo lapu, ir kalpojis Jānis Godiņš. Jā, tas pats Jānis Godiņš, kas uzrakstījis Vakardienas pusdienas, jeb cilvēks mistifikācija. Man ir grūti saprast, kā tas ir iespējams, bet teju vai katru darba dienu pēdējā mēneša laikā kāds cilvēks manā lapā nonācis tieši pateicoties Jāņa Godiņa maģijai. Nezinu gan, vai tā informācija, ko varu viņiem sniegt, ir patiešām noderīga.

Izlēmu pievērsties šī gada Eirovīzijas dziesmu novērtēšanai. Sākšu ar vienu no valstīm, kurām Eirovīzijā pēdējos 10 gados panākumu bijis gaužām maz, lai arī vairākkārt tās pārstāvji bijuši ļoti atmiņā paliekoši (Les Fatals Picards, Sébastien Tellier). Proti, Francija.

Dzīvoja reiz plašajā Amerikā tādi bītņiki. Viņu dzīves filosofija bija visai slikti atbilstoša amerikāņu sapnim - normāla bītņika ikdiena sastāvēja no:

Sevi uzskatu par cilvēku ar pieņemamām zināšanām gramatikā. Atzīstu, ka bieži man runā un rakstībā iezogas dažādi piesārņojumi no citām valodām, mēdzu grēkot arī ar nevārdu popularizēšanu (piemēram, neviļus iepinot tekstā vārdu eņģēns), tomēr ir latviešu valodas brīnumi, kuri man īpaši kož acīs un ausīs, neatkarīgi no tā, kas un kur tos lieto, vienmēr vēlos izlabot:

Savu ceļojumu ar 100 filmām apkārt pasaulei es noslēdzu Nepālā - vienā no tām valstīm, kuras kādreiz noteikti gribētos apskatīt arī personīgi, nevis tikai filmās. Un jāatzīst, ka šis bija perfektākais noslēgums šādam ceļojumam, kādu vien var iedomāties. Filma "Himalaji" ir vienīgais kaut cik vērā ņemamais kino darbs, kas tapis Nepālā, filma pat tikusi pie Oskara nominācijas kā labākā filma svešvaloda (piekāpjoties Almadovara "Viss par manu māti").