Kazhes pierakstu burtnīca

Par "Interior Design", kas savā būtībā ir liftu mūzikai pielīdzināmas kvalitātes ieraksts, tomēr vienu labu lietu varu teikt - tā iespaidā brāļi Maeli beidzot apsēdās pārdomāt dzīvi un atzina, ka viņi ir pārvērtušies par totāliem sūdabrāļiem, uz pieciem gadiem pazuda no mūzikas skatuves, lai deviņdesmitajos gados sāktos grupas atdzimšana.

Kritiens bedrē turpinās - "Music you can dance to" ir vēl mazāk baudāms nekā "Pulling Rabbits Out of a Hat", katastrofāli neizteiksmīgs deju mūzikas mēsls, par kuru brāļiem Maeliem mūsdienās vajadzētu nopietni kaunēties. Katra sekunde burtiski brēc: LAME! Dienu no dienas "Sparks" kļūst mazāk klausāmi, savos veiksmīgākajos brīžos viņi tagad izklausās pēc visai skumja "Eurythmics" atdarinājuma, vokālās melodijas vēl reizēm ir ciešamas ("Rosebud"), bet instrumentācija... ak dievs, cik tas viss izklausās banāli un monotoni. Briesmīgi ritmi, jebkādu melodiju trūkums, viens vienīgs synthfest, šausmīgas vokalīzes "je-je-je-je". Ja agrākos gados Queen varēja uzskatīt par Sparks atdarinātājiem, tad tagad situācija bija pavērsusies otrādi, turklāt arī Merkūrijs un ko. šajā laikā nebija ne tuvu labā līmenī, bet brāļi Maeli bija krituši vienkārši biedējoši zemu. Tu vari pārslēgties no vienas "Music that you can dance to" dziesmas uz otru, un labāk nekļūs. Ja nu kas - arī dejot šīs mūzikas pavadījumā ir diezgan neiespējami, muzikāli viņi ir kļuvuši mazāk interesanti nekā kaut kāds Weird Al Yankovic - nožēlojams novelty ansamblis, kurš dzīvo vienās vienīgās klišejās un pelnīti grimst arvien dziļākā aizmirstībā.

Saukt par atklāsmi to nevar. Un tomēr - note to self:

Mani būtu grūti nosaukt par apsēstu Harija Potera fanu. Es nekad neesmu sev uz pieres krāsojis zibeni vai apmeklējis tematiskus Potera vakarus kā šis puisis:

Jau kopš nedēļas sākuma laika apstākļi ir tādi, kādos es normālos apstākļos uz divriteņa nesēžos. Vai vismaz - es nevienu gadu neesmu braukājis regulāri šādos apstākļos ar riteni. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad īpašu apsvērumu dēļ izbraucu šur vai tur arī ziemas mēnešos, bet tagad pirmo reizi esmu izmēģinājis braukt ar riteni sistemātiski. Ok, nedēļa nav sistemātiski, bet tas kaut kas tomēr ir. Un pagaidām jāsaka - nekādu problēmu!

Lai arī 1984.gads nebija gluži tāds, kā to aprakstīja Džordžs Orvels, vismaz muzikālā ziņā tas bija visai šausmīgs gads, un arī "Sparks" nespēja kļūt par vienu no grupām, kam izdotos pārvarēt šī laika noslieces uz jebkāda radošuma trūkumu, šausmīgu uzticēšanos pusgada laikā novecojošām sintezatoru skaņām, melodisku vienveidību un visu citu iespējamo draņķīgumu. Ja visā albumā ir tikai dažas dziesmas, kuras ar zināmu piespiešanos var nosaukt par "salīdzinoši labām", diez vai tas ir klausīšanās vērts ieraksts. Tās pāris dziesmas, kuras būtu vērts saglabāt, ir "Pretending to be Drunk" (un arī tai patiesībā īsti labs ir tikai piedziedājums) un "Sisters". Taču visādi citādi šis ir pārliecinoši sliktākais no līdzšinējiem 13 "Sparks" ierakstiem, pat uz pārējo astoņdesmito gadu pirmās puses ierakstu fona tas ir gaužām neizteiksmīgs. Kā nekā Sparks vismaz sākotnēji nebija tāda līmena grupa kā "Duran Duran", bet 1984.gadā viņi vairs pat nebija tik labi kā Duran Duran. Labi vēl, ka šis albums nepatika nedz kritiķiem, nedz klausītājiem, līdz ar to "Sparks" dziļākais pagrimums neievilkās līdz pat mūsdienām, un tomēr - ja tev rodas vēlme iepazīt šīs grupas daiļradi, pilnīgi noteikti tev vajadzētu izvairīties no sākšanas ar tās astoņdesmito gadu albumiem. Un man arvien grūtāk kļūst sevi piespiest dienu no dienas "baudīt" albumu pēc albuma, kur katrs nākamais ir sliktāks un mazāk iedvesmots.

Pēdējās pāris dienas esam kārtīgi uzķērušies uz angļu supervaroņu komēdijseriāla "Misfits". Savā būtībā tas ir diezgan līdzīgs Heroes, vienīgi atšķirībā no amerikāņu ekvivalenta, šis šovs pamatā ir komisks un tikai tad - dramatisks. Arī tā varoņi nav nākuši no stilīguma augstākajiem plauktiņiem, bet gan ir pieci jaunieši, kuriem piespriesti sabiedriskie darbi par dažādiem vairāk vai mazāk smagiem pārkāpumiem. Sākotnēji nevienam no viņiem nekādu "powers" nav, taču tādi viņiem parādās pēc tam, kad pilsētai uzbrukusi visai dīvaina vētra. Mazliet par personāžiem:

Sadarbojoties dziesmā "Cool Places" ar grupas "Go-Go`s" dziedātāju Džeinu Vīdlinu, Sparks tika pie sava visu laiku veiksmīgākā singla Billboard topā (šeit būtu vērts atsaukties uz rakstu Par sievietēm rokmūzikā). Žēl gan, ka nosacītā "slava" pie Sparks atnāca tajā laikā, kad viņi bija praktiski vistālāk no sava radošā pīķa (pieņemot, ka grupas ziedu laiki bija septiņdesmito pirmajā pusē un otrā radošā atdzimšanā sākās deviņdesmito beigās). Noskaties "Cool Places" videoklipu un pasaki man, ka tas ir ar kaut ko labāks par 99% tā laika sintīpopa mēslu:

"Angst in my Pants" ir jau pavisam neizteiksmīgs ieraksts, kurā gandrīz neko vairs nejūt no Sparks dzirkstošā ģēnija. Albums gan sagādāja grupai pēc ilga pārtraukuma relatīvi veiksmīgu singlu Billboard topā, taču šī pati dziesma "I Predict" ir tik tipisks new wave ēras gabals, ka tā radīšanai nebūtu nepieciešams neatkārtojamo brāļu Maelu duets, bet tikpat labi varētu izlīdzēties ar Devo vai pat kādu mazāk zināmu ansambli. Ir dažas dziesmas, kuras ir drusku interesantākas - piemēram, "Sherlock Holmes" un "Nicotina", bet kā vienots veselums šis ieraksts ir stipri depresīvs un kārtējais pierādījums tam, cik kopumā katastrofāla muzikālā desmitgade bija astoņdesmitie gadi.