Kazhes pierakstu burtnīca

Atbilstoši Braiena Vilsona vīzijai šim ierakstam vajadzēja kļūt par grupas magnum opus, "teenage symphony to God" un galu galā atnest Beach Boys pasaules čempionu titulu smagajā svarā cīņā par labāko grupu pasaulē, pārspējot Bītlus. Taču ar lielām iecerēm ir tā, ka tās parasti nav sevišķi viegli realizēt, un Braiens Vilsons sabruka psiihiskajās problēmās, narkotikās, pārmērīgajā spriedzē, spiedienā no sabiedrības un grupas biedriem, un rezultātā "Smile" (tāds bija plānotais albuma nosaukums) ierakstīšana tika aprauta, pats Braiens iegrima savās problēmās, zaudēja saikni ar grupu un pasauli, un tas ieraksts, kas beigu beigās nāca klajā - "Smiley Smile" labākajā gadījumā ļāva tikai daļēji nojaust, ko tieši Braiens bija gribējis pateikt ar savu ambiciozāko projektu. Savu vīziju Braienam izdevās novest līdz galam tikai jaunās tūkstošgades sākumā, kad beidzot viņš izdeva "Smile" jau bez "Beach Boys" zīmoga (nav jau brīnums - Karls un Deniss ir miruši, bet ar Maiku Lavu diez vai Braiens gribētu sadarboties šādā ierakstā), un tas izpelnījās pamatīgu kritiķu mīlestību, bet starp "Smiley Smile" un "Smile" līdzība nav neko liela, jo vairums "Smiley Smile" ierakstā nonākušo dziesmu patiesībā nebija paredzētas kā lielā "Smile" sastāvdaļas un tās tika iekļautas albumā, uz ātru roku salasot dažādus atkritumus, kādi nu bija gadījušies pa rokai. Un ieraksta kvalitātē to var lieliski izjust.

Ar šo ierakstu ir pieņemts uzskatīt, ka sākās "Beach Boys" nobriedušais periods - kad meitenes un sērfošanu Braiena Vilsona vērtību skalā sāka aizstāt eksistenciālāki jautājumi. Skatoties no mūsdienām, šis ieraksts neko nopietns un filosofisks droši vien nešķiet, bet jāņem vērā konteksts, kad tas tika radīts. "Beach Boys" tikai nesen bija izdevies atbrīvoties no sava menedžera - tētuka, kurš, cik var saprast, bija apmēram tikpat jauks tipāžs kā Elvisa pulkvedis. Viņu sīvākie konkurenti bītli uz šo laiku bija klajā laiduši "Beatles for Sale", kas arī nav nekāds super nopietnais ieraksts. Un pat Bobs Dilans vēl nebija šokējis pasauli ar savu elektrificēšanos. Līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka grupa, kas vēl pirms pāris mēnešiem izdevusi savu "Christmas album" pēkšņi vienā mirklī būs pārvērtusies līdz nepazīšanai un radījusi patiešām nopietnas mūzikas ierakstu.

Viss liecina, ka "Triglava meitas" ir unikāli nenozīmīga grāmata vācu literatūras vēsturē. Gūgles tante atrod nedaudz vairāk nekā 300 ierakstus par šo grāmatu, un informatīvākie no tiem ir bibliogrāfiski izraksti ar ISBN numuru, bet atrast tiešsaistē jebkādu informāciju par šīs grāmatas autori vai recenzijas par "Triglava meitām" nav vērts. Toties Rīgā svešvalodu bibliotēkā šī grāmata ir atrodama, tādējādi tev ir iespēja kļūt par vienu no visai nedaudzajiem tās lasītājiem.

Jāatzīst, ka pirms šīs filmas skatīšanās man nebija nekādu zināšanu par tās vēsturisko kontekstu, līdz ar to kaut vai tīri informatīvi šī filma man bija vērtīga. Tās darbība norisinās romiešu pakļautajā Ēģiptē Romas impērijas norieta laikā, un filmas galvenā varone ir filozofe Ipātija, kuru atveido Rachel Weisz. Ipātija, kā izrādās (un šajos jautājumos ir pietiekami autentiska) bija pirmā ievērojamā sieviete matemātiķe, kura vienlaikus specializējās arī astronomijā un zinātnē. Taču viņa dzīvoja visai komplicētā laikā - viņas zemē notika visai skarbas cīņas starp trim lielajiem reliģiskajiem grupējumiem - senču dievus pielūdzošajiem pagāniem, tradicionālajiem jūdiem un reliģiskās arēnas jaunpienācējiem - kristiešiem. Filma no citām līdzīga rakstura filmām patīkami atšķiras ar to, ka tā visus trīs grupējumus rāda visai līdzīgi - šeit nav nedz tā, ka būtu labie un mīļie pagāni, kurus iznīcina varmācīgie puritānisma pārņemtie kristieši, nedz arī otrādi - kristieši nav reliģijas mocekļi, pret kuriem briesmīgie neticīgie vēršas ar baisu nežēlību, un arī ebreji ir tieši tāds pats ticīgu nejauceņu grupējums, kā abi pārējie. Visi viņi savā starpā cīnās par varu un ietekmi, un neviens nesmādēt likt lietā akmeņus un dunčus.

Šo filmu Movielens ieteica vienlaicīgi man, N.R. un vēl vienam cilvēkam, kas to nokomentēja N.R. blogā. Tad nu izlēmām, ka vajadzētu to noskatīties, jo pēdējā laikā novērots, ka ziemeļvalstu filmas mūsu letiņu mentalitātei ir labi piemērotas, it īpaši tas (vismaz manā gadījumā) attiecas uz melnajām komēdijām, tādām kā šī.

Šīs ir tāds albums, par kura nosaukumu ir grēks nenoplēst kādu kaku joku ("tā ierakstīšanas laikā dalībnieki 15 reizes paspēja pakakāt, un to arī atzīmēja albuma nosaukumā", "ierakstā ir 15 kakas" u.t.t.). Laiks nav bijis žēlīgs pret šo ierakstu, un ļoti labi var saprast - kāpēc. Braiens Vilsons ilgāku laiku bija bijis prom no grupas, cīnoties ar savām psihiskajām problēmām un atkarībām, un viņš 1976.gadā pilnīgi noteikti nebija sava mūža labākajā formā, bet tad Mike Love izdomāja, ka grupas reputācijas (un pārdodāmības) uzlabošanai būtu vērts atkal pasaukt Braienu un uzticēt viņam jaunā grupas ieraksta producēšanu. Ievērojot to, kādus brīnumus Braiens bija spējis veikt sešdesmito gadu vidū, tā varbūt nebūtu tik slikta doma, taču 1976.gada Braiens Vilsons noteikti nebija tas cilvēks, kuram bija sevišķa sajēga par to, ko Beach Boys vajadzētu darīt, pielāgojoties ērai, kad strauji tuvojās pankroka revolūcija.

Indijas ekspedīcija bija pirmā "1000 jūdžu" sērijā, kur galvenajiem varoņiem nācās iztikt bez Expedition džipiem (ok - apvidus auto), jo tie bija aizturēti uz robežas, līdz ar to pārvietošanās notika ar dažādiem transporta līdzekļiem, kādi nu gadījās pa rokai. Kas savukārt nozīmē, ka šis bija daudz tūristiskāks brauciens, nekā, piemēram, ekspedīcijas uz Krieviju, kur čaļi bieži nokļuva vietās, kas bija patiešām atrautas no civilizācijas. Tiesa, tādā valstī kā Indija ir grūti iedomāties vietas, kur nebūtu cilvēku, jo pārapdzīvotība nav joka lieta. Nez, vai Indijas valdībai ir kādi plāni ierobežot savas populācijas pārmērīgu izplatīšanos (un vēl jo vairāk - vai tas vispār ir iespējams)? Katrā ziņā jāatzīst, ka Indija ir viena no tām valstīm, kurp es arī ļoti labprāt būtu aizbraucis, lai gan vienlaikus man ir zināmas bažas, ka pūļi man varētu šķist nomācoši. Līdz ar to es ļoti labi saprotu ekspedīcijas dalībniekus, kuri iespējami vairāk laika centās pavadīt prom no lielajām pilsētām.

Pirms aptuveni 15 gadiem ar vienu no šī ieraksta dziesmām sākās mana pazīšanās ar "Blur". Tajā tālajā gadā biju uzticīgs RBS TV skatītājs, un salīdzinoši skaidri atceros, kā tolaik tika pretstatīti Blur un Oasis, kad notika singlu cīņa starp "Country House" un brāļu Galaheru "Roll With It". Lai arī konkrētajā raundā Blur izrādījās veiksmīgāki, ilgtermiņā Oasis viņus salika (bet - ne ar savas mūzikas kvalitāti), bet man tolaik noteikti "Country House" patika labāk (lai gan tur pie vainas bija stilīgi popsīgais videoklips un nevis pati dziesma).

Vispār jau tā ir Lienes specializācija - rakstīt par kaut ko, kas reāli noticis, nevis teoretizēt par sviestu plastmasas pudelē (ja kas - šis konkrētais stāsts ir pilnīgi uz reāliem faktiem balstīts un stāsta par pārgājienu uz Pulksteņa ezeru). Un gadījumā, ja nu tevi interesē, kas ir stāstā aprakstītie personāži (as if anyone cared, un as if tam būtu sakars ar šī posta sākotnējo topiku), tad tie ir: Bubļova susliks, Gāršas susuris, Dzeltenvēdera cālis un Ēzelītis. Savukārt, ar sviestu plastmasas pudelē, protams, tiek saprasta pašgatavota ļerga, bet ar pārgājienu - skābes trips.

"Pēdējais kino seanss" norisinās Teksasā pašā piecdesmito gadu sākumā - ērā, kad seksuālā revolūcija vēl nebijusi sākusies un kad vēl nebija parādījies tāds globāls fenomens kā rokenrols. Grāmatas varoņu dzīves vide kaut kādā mērā ir līdzīga tai, kurā dzīvo "Pleasantville" varoņi, ar tādu vien piebildi, ka grāmatā varoņi piedzīvo arī to, kas "Pleasantville" gadījumā nekad nenotiktu. Galvenais grāmatas varonis ir pēdējās klases skolnieks Sonny, kurš piestrādā par smagās mašīnas šoferi un spēlē skolas futbola un basketbola komandās. Sonny nedzīvo kopā ar savu tēvu, bet gan mitinās telpās virs biljarda zāles kopā ar savu labāko draugu un klasesbiedru Dveinu. Dveins ir klases spicākais čalis, jo viņš ne tikai ir labākais futbola un basketbola komandu dalībnieks, bet arī satiekas ar miesta vienīgo smuko meiteni Džeisiju, kamēr Sonny draudzene Charlene nav diezko smuka, plus vēl viņa daudz labprātāk satiktos ar Dveinu, tieši tāpat kā Sonny labprāt satiktos ar Jacy. Likumsakarīgi šīm attiecībām pienāk gals, to vietā Sonny veidojas sakars ar skolas futbola komandas trenera sievu Ruth, kura gan ir vismaz divdesmit gadus par varoni vecāka, toties nav liekulīga un blēdīga. Tikām Jacy un Dveina attiecības iet uz grunti, jo Džesija - vienīgās miesta bagātās ģimenes vienīgā atvase - ir pasākusi apmeklēt netālajā Wichita notiekošas nude bathing ballītes baseinā, ko organizē vietējie bieziķi, un ieķērusies šo ballīšu organizētājā. Lai gan vienlaikus viņas visas ieķeršanās ir gaužām seklas, jo patiesībā viņai vairāk rūp tas, ko par viņu runās pārējie, un nevis tas, kas ar viņu reāli atgadās.