Kazhes pierakstu burtnīca

"Great Railway Journeys" ir vesels BBC raidījumu cikls, kurā līdz šim bijušas 27 epizodes, taču DVD formātā līdz šim izdotas tikai divas no tām - abas ar Maikla Peilina piedalīšanos, tās tad arī noskatījos.

Ar zināmu piespiešanos šo varu nosaukt par pirmo manā dzīvē grāmatu, ko esmu izlasījis franču valodā. Kāpēc ar piespiešanos? Pirmkārt, lasīšana ar konstantu vārdnīcas izmantošanu un tāpat ne visa teksta uztveršanu īpaši nerullē. Otrkārt, sižetu zināju jau iepriekš, tāpēc šo to es sapratu vairāk satura, nevis vārdu zināšanas dēļ. Treškārt, grāmatu lasīju adaptētā variantā, kas paredzēts 8-14 gadus vecai auditorijai. Labi vēl, ka tie 8-14 gadnieki vismaz ir franči, nevis latvieši, līdz ar to nebija gluži tā, ka grāmatā tiktu izmantoti tikai 20 dažādi vārdi. Bet par spīti visam es tomēr apgalvošu, ka grāmatu franciski tagad esmu izlasījis - ne velti es gandrīz mēnesi tai būros cauri, lai tagad vienkārši paziņotu, ka tas viss neskaitās un ir kaķim zem astes. Brižiem pat bija tā, ka lasīšana "aizgāja" salīdzinoši lielāku gabalu varēju izlasīt, neizmantojot vārdnīcas pakalpojumus, un kaut kādam ieguvumam valodas zināšanās man no šīs grāmatas noteikti būtu jābūt. Cita lieta, ka es joprojām franciski ne vella nevaru pateikt, un šajā sakarā īpaši žēl, ka aprāvās Couchsurfingā aizsākušies French language meetings. Vajadzēs droši vien mēģināt atrast kādu pen-pall Francijā, lai man vismaz būtu motivācija kaut ko censties rakstīt šajā valodā.

Vispirms - mazliet par mani un sociālajiem tīkliem. Īsi sakot - man tie ne pārāk patīk. Es neuzticos universāliem risinājumiem. Ja es gribu piedalīties saturīgā diskusijā par filmām - es meklēšu filmu forumu. Ja mani interesē kāda programmēšanas problēma - skatīšos programmētāju lapās. Ja gribēšu apskatīt cmukas bildes - skatīšo fotomākslai veltītu lapu. Ja gribēšu iepazīties ar cmukām meitenēm - iešu uz Esīti. Pēdējais gan varbūt nav gluži tiesa, bet par to - citreiz. Līdz ar to manas attiecības ar Facebook līdz šim ir bijušas visai vēsas - esmu tur reģistrējies jau visai pasen, bet lapu apmeklēju tikai tad, kad pastkastē pienākuši vairāki meili, ka kāds ar mani gribot draudzēties. Lai nu būtu - varu jau arī apstiprināt, ja, protams, es šo cilvēku patiešām kaut reizi esmu sastapis. Bet tā īsti nesaprotu, kur tur ir fun un kālab man vajadzētu šajā lapā pavadīt lielāko daļu savas dzīves.

Sadarbība ar Giorgio Moroder pēc iepriekšējā Sparks albuma ja ne gluži izbeidzās, tad vismaz tika minimizēta un sākot ar "Whomp That Sucker" Sparks atkal primāri bija rokgrupa un nevis elektroniskās mūzikas ansamblis. Taču atgūt savulaik zaudēto unikālo skanējumu grupa spēja tikai daļēji. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vai nu Raselam sāka izbeigties viņa vokālās dotības vai Rons vairs nespēja radīt tādas melodijas kā iepriekš, bet "Whomp That Sucker" man izklausās pēc nostaļģijas pārņemta Sparks ieraksta, kurā grupa mēģina modernizēt savu septiņdesmito gadu sākuma mūziku, bet tas viņiem gluži līdz galam neizdodas, galvenokārt tāpēc ka dziesmas nav ne tuvu tik interesantas kā agrāk. Ja savā zelta ērā Sparks katrā dziesmā iepina neskaitāmas muzikālas idejas un viltīgus trikus, tad tagad katra dziesma pamatā aprobežojas ar vienu vai diviem gājieniem, tā arī nespējot aizsniegties līdz debesīm. Ņemsim par piemēru vienu no šī ieraksta singliem - "Funny Face". Pirmais pants ir riktīgi labs, bet sākot ar piedziedājumu dziesma kļūst kaut kāda pārāk kājminama.

Pēc ilgāka laika atkal bijām teātrī, un kā parasti, ja teātrī - tātad JRT. Par "Latviešu stāstiem" līdz šim biju dzirdējis daudz, bet pats nevienu no tiem noskatījies nebiju. Šo stāstu trijotni prezentē Gundars Āboliņš, Maija Apine un Vilis Daudziņš. Izrādes struktūra man principā bija zināma iepriekš, līdz ar to nekādus baisu pārsteigumus tā nesagādāja.

Mapē ar dažādiem brīnumiem pie vecākiem šorīt uzgāju šādu te unikālu "dokumentu":

Turpinot sadarbību ar Giorgio Moroder un rotaļāšanos ar disko bītiem, ierakstot "Terminal Jive", Sparks vismaz kaut kādā mērā savā skanējumā atkal izmantoja elektriskās ģitāras, taču joprojām albumā izteikti dominē sintezatoru skaņas, kuras šoreiz gan ir kļuvušas pieradinātākas un populārajai mūzikai raksturīgākas. ASV un Lielbritānijā šis ieraksts kļuva par pamatīgu flop, tikām diezgan pārsteidzoši tā singls "When I`m with You" kļuva par pamatīgu grāvēju Francijā, kur tas sešas nedēļas noturējās pašā topa virsotnē.

"Apelsīnu meiteni" Liene bija plānojusi kopā ar otru Lieni noskatīties Kino Rīgā , kur šī filma tika izrādīta kā daļa no filmu cikla "sievietes skats" (nelietošu vārdu "ietvaros", lai nesaņemtu kritiku par savu trūcīgo leksiku), taču - nesanāca. Atradāmies sastrēgumā uz Vanšu tilta, kad uzzinājām, ka Dita Rietuma esot aizbultējusi zāles durvis un papildu cilvēki iekšā laisti vairs netiekot. Neko darīt - nācās skatīties šo filmu nedaudz citā ceļā.

Kā jau normālam latvietim man ir visai maz sajēgas par to, kas tas tāds - Sēržs Geinsburgs. Neesmu jau varžēdājs, lai zinātu katru franču dziesminieku. Taču tas neliedza man šo filmu piedāvāt skatīties trim amerikāņu meitenēm, kas pie Lienes viesojās couchsurfing ietvaros. Pareizāk varbūt būtu teikt - pie mums - bet pieteicās viņas Lienei, tātad - viesojās pie viņas. Amerikānietēm šī filma bija pavisam nepiemērota, jo izrādījās (prognozējamā kārtā), ka viņas nemāk skatīties filmas ar subtitriem. Un filmas saturs ne pārāk labi saskanēja ar apstākli, ka šīs bija godīgas meitenes, kuras labprātāk dzīvotu pasaulē, kur a "F word" tiktu saprasts "fiddlesticks" - tikām šajā filmā mēs redzējām bērnus smēķējam un galveno varoni ļoti agrīnos gados fantazējam par pieaugušām sievietēm, kuras netiek rādītas gluži mūķeņu tērpos. Un vēl jo vairāk par labu nenāca tas, ka šī filma ir totāla šīze.