Kazhes pierakstu burtnīca

Kā likums, man nepatīk filmas, kurās ir daudz specefektu. Tam ir gluži vienkāršs pamatojums - pārāk bieži par filmu veidošanu atbildīgie ļaudis, ja daudz naudas ir ieguldīts datorgrafikā, kaskadieru trikos un citos acis apreibinošos pasākumos, uzskata, ka nekas vairāk filmai nav nepieciešams. Tādas nebūtiskas detaļas kā sižets, aktierspēle, filmas vēstījums, emocionālā sasaiste starp filmu un tās skatītāju var palikt nostāk, ja tev ir lidojoši moči, datorizētas čiksas un spektakulāri kautiņi. Žēl, ka man šāda pieeja nav pieņemama un līdz ar to - ka man nav pieņemams "Tron: Legacy".

Ir jau 14.janvāris, bet līdz šim šogad atrasti nožēlojami divi slēpņi, un atrasto/neatrasto bilance ir dramatiski slikta. Rītdien centīsimies kaut nedaudz šo situāciju labot. Cerams - izdosies. Citādi tie 122 slēpņi, kas mūs šķir no tūkstoša sasniegšanas, no dienas uz dienu kļūst arvien smagāki un smagāki. Un tas man netīk.

Kur tie gadi, kad pirmo reizi dzirdēju "Coin Operated Boy", kuru kaut kur mp3 formātā bija izracis Ziņģis. Bail pat padomāt, cik daudz šajā laikā ir mainījies, un it īpaši - cik ļoti ir mainījusies pasaule man apkārt. Par to, ka es šajos gados būtu diži pieaudzis, nobriedis un kļuvis vērtīgs sabiedrības loceklis, es laikam nebūtu pārliecināts, bet es ļoti šaubos, ka Ziņģis vēl joprojām mēdz klausīties dziesmas par Coin operated boys.

Šķiet, ka kādā brīdī Led Zeppelin dalībnieki izlēma, ka viņi tomēr nav klasiskās mūzikas pārstāvji, lai savus ierakstus dēvētu līdzīgi kā simfonijas numuru veidā, un "Houses of the Holy" viņi nenosauca par "Led Zeppelin V" (arī 4.albums faktiski nebija numurēts, bet tā gadījumā tomēr ir pieņemts atsaukties uz numuru). Līdzīgi kā grupa atļāvās eksperimentu ar albuma nosaukumu, arī tā saturs nemaz neatbilst tam, kas parasti asociējas ar Led Zeppelin. Nez no kurienes grupā radusies interese par tādiem līdz šim pavisam necepelīniskiem mūzikas virzieniem kā funk un regejs. Patiesībā tikai dažas no astoņām šī ieraksta dziesmām izklausās pēc tā, ko no grupas varēja gaidīt - ievadošā "The Song Remains the Same" (lielisks ievads, kas nez kāpēc liek domāt par "The Who", ļoti komplicētas dziesmas struktūra, neskaitāmas pārejas tikai piecarpus minūtes ilgā kompozīcijā, emocionāli gan kopumā tā neteikšu, ka mani grandiozi paceltu), "Over the Hills and Far Away" (forša akustiskās un elektriskās ģitāras saspēle) un nenoliedzami šī ieraksta episkākais skaņdarbs "No Quarter" - majestātisks un grandiozs eposs, kurā īpaši uzspīd tā pamatautors Džons Pols Džonss, spēlējam taustiņu instrumentus. Līdzās šai trijotnei pie ieraksta veiksmīgākajām dziesmām var pieskaitīt akustisko stīgu balādi "The Rain Song", kura ir teju dievīgi skaista un baudāma.

"Eņģeļu pilsētas" ekspedīciju mums sanāca skatīties gandrīz tāpat kā tai sabiedrības daļai, kas ir apgādāta ar to tehnoloģisko brīnumu, ko sauc par televizoru - pēdējās pāris sērijas bija jāgaida nedēļas garumā līdz to publiskošanai online. Var redzēt, ka veidotāji ir ievērojami progresējuši salīdzinājumā ar pirmo Krievijas ekspedīciju (Polāro loku), viss ir gan uzfilmēts labāk, gan tiek pasniegts pārliecinošāk. Tiesa, viens vecais niķis atkal bija - kā vienmēr, katra nākamā 1000 jūdžu sērija bija labāka par iepriekšējo, kas vismaz kaut kādu skatītāju daļu varētu pēc pirmajām sērijām aizbiedēt projām. Katrā ziņā man tā bija, ka pēc pirmajām 2-3 sērijām es varētu mierīgi pateikt "tālāk neskatīšos", bet jo tālāk uz priekšu skatījāmies, jo kļuva aizraujošāk.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no dīvainākajām filmām, ko man pēdējos gados ir nācies skatīties. Tās galvenā īpatnība ir tāda, ka filmas varoņi nerunā, viņu vietā runā cilvēki aiz kadra, bet aktieri tikai ilustrē aizkadrā runāto. Turklāt aizkadrā reizēm tiek runāts pirmajā, reizēm - trešajā personā. Proti, filma ne mirkli necenšas radīt ilūziju, ka uz ekrāna notiekošais ir patiesība. Tā ir tikai ilustrācija stāstam par vienu sievieti un pieciem vīriešiem, kas norisinās koloniālajā Indijā (mūsdienās Lahore gan ietilpst Pakistānā), un tas arī viss. Patiesībā neko daudz par šo filmu pastāstīt es nevaru - tajā nav darbības, dialogi lai arī ir, bet tā īsti varētu teikt, ka to nav, un aktieri, kuri nevirina mutes, neveicina sajūtu domāt, ka dialogi ir.

Rokmūzikas dziesmu tekstos bieži vien nopietni pētnieki atrod atsauces uz sātanismu, kristietības noliegšanu, izlaidīga dzīvesveida slavināšanu un tamlīdzīgi. Bet ne kurš katrs spēj šajā dziesmā:

"Alice" iekļauto mūziku Veitss rakstīja teātra iestudējumam par Luisa Kerola neatļauto mīlestību pret Alice Liddell - nepilngadīgu meiteni, kurai Kerols veltīja savu Alice`s Adventures in Wonderland. Un kurš gan, ja ne Veitss, ir perfektais dziesminieks, lai rakstītu par tumšu un slēptu, un vājprātīgu mīlestību? Šis ieraksts ne ar ko īpašu Veitsa albumu vidū neizceļas - te neiezīmējas nekādas radikālas pārmaiņas viņa muzikālajā vīzijā, ja nu vienīgi var runāt par to, ka daudzas šī albuma dziesmas vairāk šķiet piederīgas septiņdesmito gadu "normālajam" Veitsam un nevis vēlāku laiku "trakajam" Veitsam. Pat viņa balss šeit ir bišķi "augstāka", nekā pierasts viņu dzirdēt relatīvi nesenā laikā, un līdz ar to - vieglāk pieejama general public. Taču galvenais, protams, ir tas, ka kā jau tas Veitsam ir raksturīgs, melodijas, cik tās reizēm lai arī nebūtu klusas un kautrīgas, ir skaistas un sirdi plosošas. Ieklausies par piemēru albuma tituldziesmā:

Malkolma Laurija romānu "Zem vulkāna" Modern Library balsojumā atzina par 11.labāko divdesmitā gadsimta romānu, ierindojot to augstāk par "1984", "Lopkautuvi numur 5", "Uz kraujas rudzu laukā" un tā tālāk. Šis romāns stāsta par kādu izbijušu britu konsulu Meksikā, kas cīnās ar alkoholismu un mēģina rakstīt romānu. Šī grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, jo Laurijs pats diezgan lielu sava mūža daļu nodzīvoja Meksikā un arī viņš bija alkoholiķis, kuram rakstīšana gāja ļoti grūti. Pēc šīs grāmatas uzņemta arī filma, kas saņēmusi vairākas Oskara nominācijas.

Tā nu ir sanācis, ka uz nenoteiktu (bet domājams - ne ilgu) laiku esmu palicis bez velosipēda. Vakar atceļā no darba pie Kalnciema ielas pēkšņi konstatēju, ka aizmugurējā ratā vispār nav gaisa. Paskatos - ohoho! pārsprāgusi riepa. Jā, riepa un nevis kamera. Protams, ar kaut ko tādu varēja rēķināties, zinot to, ka man aizmugurējā riepa jau sen bija pārvērtusies par gandrīz autentisku "sliku". Un tomēr - nepatīkami. Tagad būs nepieciešams kaut kā saņemties aizcilpot līdz kādai bodei un nopirkt jaunu riepu, turklāt, ja rēķinās, ka sanāk braukt arī ziemā - ar nopietnāku protektoru, nevis pilsētas variantu.