Kazhes pierakstu burtnīca

Par nožēlu jāatzīst, ka Misfits 2.sezona nekādā ziņā man nesagādāja tik daudz jautru brīžu kā šī seriāla sākums. Pirmkārt, sākās atkārtošanās. Otrkārt, pārāk daudz te bija tīnisku attiecību starp varoņiem, pārāk daudz seksa un pārāk daudz elementu no Heroes. Šķiet, ka seriāla scenāristiem aptrūkās materiāla un viņi sāka zagt gan no citiem, gan no sevis paša. Viss story line ar mistisko džeku maskā un tā atrisinājumu pamatīgi atsita man Hiro Nakamura no "Heroes" (ceru, ka tev pārmērīgi nespoilēju, bet ja tā - pats esi vainīgs). Kellijas jaunais čalis - Neitana iepriekšējo čiksu. Neitana jaunā čiksa (no Christmas special) - iepriekšējo gadījumu ar Neitanu un mazuli. And so on, and so on. Pamazām seriālā arī sāk iziet no ierindas iekšējā loģika, sērijas kļūst savā starpā pretrunīgas un viena otru izslēdzošas, īsi sakot - autori ir saputrojušies un pazaudējuši zemi zem kājām. Jā, jaunā čiksa Nikki neko vērtīgu seriālā nepienesa, un vienīgais patīkamais jauninājums bija pofigoniskais probation worker. Pat Neitana sarkasms un riebeklības šajā sezonā sāka iet mazumā un zaudēja vismaz daļu sava asuma, tāpat var piezīmēt, ka Curtis ir pārvērties par totālu otrā plāna personāžu bez īpašas klātbūtnes seriālā, bet Alisha kaut kādā brīdī ir pārstājusi būt viņa pati. Īsi sakot - diezgan pamatīga vilšanās. Protams, es zinu, ka katrs seriāls, ja to turpina slaukt atkal un atkal, agrāk vai vēlāk iegrimst stagnācijā un pazaudē savu svaigumu, bet ne jau otrajā sezonā....

Pirmajā sērijā varoņi nonāk kādā Krievijas sādžā un piedzīvo pamatīgu kultūršoku par tur redzēto. Ja viņi būtu pabijuši īstos Latvijas laukos, nekādu kultūršoku viņi Krievijā negūtu. Miesti, kur no 10 iedzīvotājiem 9 ir pensijas vecumā un pilnīgi visi ir alkoholiķi, nav tikai Krievijas ekskluzīvs izgudrojums.

Seriālā Misfits divas reizes tika pieminēta raksta virsrakstā minētā tēma, arī šur tur citur zinātniskās fantastikas kontekstā tiek minēts šāds gājiens kā viena no populārākajām lietām, ko varētu darīt, ja tiktu izgudrota laika mašīna. Otrs populārākais variants - apskatīt klātienē Jēzu.

Pārmaiņas pēc esmu pieķēries kādam no tiem Deivida Bovija ierakstiem, kurus pieņemts uzskatīt par labiem. Šajā ierakstā skaidri jūtams, ka Bovijs ieiet kārtējā savas karjeras pārmaiņu posmā, pamazām atvadoties no Ziggy Stardust personas un glamrock un virzoties uz to Boviju, kurš sadarbībā ar Braienu Īno radīja Berlīnes triloģiju. Patiesībā pats Ziggy šajā albumā vēl ir klāt, bet prom ir viņa pavadošā grupa "The Spiders from Mars" un jo īpaši jūtams, ka prom ir Miks Ronsons. Bovijs šajā situācijā izlēma par labu diezgan negaidītam variantam - tā vietā, lai piesaistītu kādu citu top klases ģitāristu, šajā albumā ģitāru spēlē pats Bovijs un patiesībā ar šo pienākumu tiek galā ļoti labi. Protams, Bovijs nav Ronsons un pat īsti necenšas tāds būt, bet tam šajā gadījumā nav ne vainas. Sākotnēji Bovijs bija šo albumu iecerējis kā audio versiju Orvela "1984", bet kaut kur pa vidu visam šim procesam viņš no šīs ieceres atteicās, saglabājot vienīgi dažas šīs tēmas dziesmas plates otrajā pusē. Muzikāli tikām Bovijs ir izteikti krustcelēs - līdzās glemīgajām "Diamond Dogs" un "Rebel Rebel" šeit ir atrodamas pavisam neglemīgas "Sweet Thing", "Rock`n`Roll with me" un "Big Brother". Patiesībā man nav īsti skaidra Bovija variācija par Lielā Brāļa tēmu, bet skaidrs, ka viņš ar to saprata kaut ko nedaudz atšķirīgu no Orvela, un iespējams, ka atteikšanās no vienotā koncepta viņam nāca par labu. Man jau ne pārāk patīk tie ambiciozie projekti, kur rokmūziķi sadomājas esam pravieši un rada kaut kādu dziļu filosofiju (ok, ar izņēmumu uz progroku, kuram ir piedodams teju viss). Patiesībā mani no šī albuma dziesmā visvairāk pārsteidz "Sweet Thing", un ne tādā ziņā, ka tā būtu pārākais šedevrs, bet ar to, ka man rodas sajūta, ka to varētu būt radījis Rodžers Voterss astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados - tā totāli atgādina kaut ko no The Pros and Cons of Hitchhiking (varbūt - pat tieši tituldziesmu).

Uz elektroniskā papīra šī filma izklausījās interesanti - pusaudžu drāma, kur galvenajās lomās ir Ruperts Grints (Ron Weasley no Harija Potera sāgas) un Roberts Šīans (Nathan no Misfits). Filma var lepoties arī ar veiksmīgu skaņu celiņu un labi piemeklētām asociācijām ar "The Runaways" (ne jau nejauši izvēlēts šīs filmas nosaukums).

Mazais ezēns pamodās un izberzēja acis. "Ū, kas par sniegu!" padomāja ezēns, paskatījies ārā pa logu. "Labi gan, ka mēs dzīvojam mājā ar centrālo apkuri, citādi visu ziemu man būt jāguļ ciešā miegā, un es nemaz nezinātu - kā izskatās tāda ziemas diena."

Šis ir Ērvinga pirmais romāns, kas autoram vēl sevišķu slavu neatnesa un visbiežāk tā raksturošanai tiek izmantoti vārdi "naivs" un "haotisks". Romāna stāstījums vēsta par diviem austriešu jauniešiem, kas sešdesmito gadu vidū dodas ceļojumā ar motociklu un kas mēģina "atbrīvot" zvērus no Vīnes zoodārza. Grāmata sastāv no 3 daļām - pirmajā abi puiši ir savā ceļojumā, tur viņi iepazīstas ar meiteni uzvārdā Gallen, un viens no viņiem paliek pie viņas miestā, kamēr otrs dodas uz pilsētu, tad otrais atgriežas, ir sašutis, ka viņa draugs nav uzreiz gatavs viņam sekot, un iet bojā incidentā, kurā iesaistīts motocikls un bites. Otrā daļa - ir mirušā puiša dienasgrāmata, kurā viņš atstāsta savas ģimenes vēsturi sākot ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā, cauri Austrijas "anšlusam", Otrajam pasaules karam, padomju "atbrīvotājiem" un līdz pat Staļina nāvei. Paralēli Zigijs (tā sauc varoni) seko notikumiem pa nakti Vīnes zoodārzā un plāno savu "atbrīvošanas" operāciju.

Tā šķiet, ka šī ir viena ievērojama filma. Man prieks par to, taču es īsti nesapratu, kā tā tāda varētu būt. Iespējams, pie vainas bija apstāklis, ka skatījos šo filmu dublētu angliski - un jāatzīst, ka arī angliski filmas dublē ļoti draņķīgi. Zini, ir tāda "aktieru" suga, kura ierunā filmas vācu televīzijā? Šķiet, ka angliski runājošajās zemēs viņi arī ir sastopami, un ar šo filmu viņiem ir bijis sakars. Jau tāpat filma šķiet esam kiča pārbāzta, bet ja to vēl papildina ar tādu banālu teatrālu runāšanu, labāk noteikti nekļūst.

Savos iepriekšējos ierakstos pārliecinājis pasauli, ka viņš ir nopietns mākslinieks, kurš arī tādu principā visai idiotisku stilu kā glamrock var pasniegt kā kaut ko ambiciozu un nopietnu, Deivids Bovijs ar "Pin Ups" paveica kaut ko tādu, ko no viņa pilnīgi noteikti neviens nebija gaidījis. Proti, viņš ņēma un ierakstīja albumu, kurā nav nevienas oriģinālkompozīcijas, bet ir 14 viņa iecienītas sešdesmito gadu rokenrola dziesmas, kuras oriģinālā izpildījušas tādas grupas kā "The Kinks", "The Yardbirds", "The Who", "Them", "The Pretty Things" un pat "Pink Floyd". Būtiskākā atšķirība starp vairumu dziesmu to oriģinālajās versijās un Bovija variācijām ir tajā, ka Bovijs kaut kāda neizprotama iemesla dēļ teju visās dziesmās pamatīgi pārcenšas ar dziedāšanu - viņš dzied ne tikai šķībi, bet arī daudz par skaļu un teatrāli, kas bieži nepavisam nesaskan ar kompozīcijām, kuras viņš izpilda. Tikām, kamēr Bovijs blamējas atkal un atkal, viļus neviļus par ieraksta galveno zvaigzni kļūst Miks Ronsons, kurš lieliski spēj iejusties gan Deiva Deivisa, gan Pīta Taunshenda, gan Ērika Kleptona ādā. Un ja šis ieraksts būtu instrumentāls, tas droši vien varētu izpelnīties augstāku vērtēju Ronsona spēles vien. Bet kā kādam varētu patikt klausīties Bovija ķērkšanu tādā manierē, kā, piem., "I Wish You Would", es tiešām nesaprotu. Patiesībā šajā ierakstā ir tikai viena dziesma, kurā Bovijs izklausās labi, un tā ir vienīgā dziesma, kas nākusi no citiem apcirkņiem kā citas kompozīcijas - psihodēliskā "See Emily Play", kur Bovijs pat brīžiem izklausās pēc Bareta un nevis pēc tā āksta, kas izčakarē daudzas citas dziesmas šajā albumā. Iespējams, ka viņš zināja, kāpēc viņam vajadzēja šādi ākstīties, bet man patiešām šķiet, ka es visas šīs dziesmas labprātāk varētu klausīties to oriģinālajā variantā un nevis Bovija sviestainās variācijas. Nerunājot par pavisam lielajām grupām, bet tu tikai salīdzini "Friday on my mind" sākotnējā "The Easybeats" versijā: