Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc ilgāka laika atkal bijām teātrī, un kā parasti, ja teātrī - tātad JRT. Par "Latviešu stāstiem" līdz šim biju dzirdējis daudz, bet pats nevienu no tiem noskatījies nebiju. Šo stāstu trijotni prezentē Gundars Āboliņš, Maija Apine un Vilis Daudziņš. Izrādes struktūra man principā bija zināma iepriekš, līdz ar to nekādus baisu pārsteigumus tā nesagādāja.

Mapē ar dažādiem brīnumiem pie vecākiem šorīt uzgāju šādu te unikālu "dokumentu":

Turpinot sadarbību ar Giorgio Moroder un rotaļāšanos ar disko bītiem, ierakstot "Terminal Jive", Sparks vismaz kaut kādā mērā savā skanējumā atkal izmantoja elektriskās ģitāras, taču joprojām albumā izteikti dominē sintezatoru skaņas, kuras šoreiz gan ir kļuvušas pieradinātākas un populārajai mūzikai raksturīgākas. ASV un Lielbritānijā šis ieraksts kļuva par pamatīgu flop, tikām diezgan pārsteidzoši tā singls "When I`m with You" kļuva par pamatīgu grāvēju Francijā, kur tas sešas nedēļas noturējās pašā topa virsotnē.

"Apelsīnu meiteni" Liene bija plānojusi kopā ar otru Lieni noskatīties Kino Rīgā , kur šī filma tika izrādīta kā daļa no filmu cikla "sievietes skats" (nelietošu vārdu "ietvaros", lai nesaņemtu kritiku par savu trūcīgo leksiku), taču - nesanāca. Atradāmies sastrēgumā uz Vanšu tilta, kad uzzinājām, ka Dita Rietuma esot aizbultējusi zāles durvis un papildu cilvēki iekšā laisti vairs netiekot. Neko darīt - nācās skatīties šo filmu nedaudz citā ceļā.

Kā jau normālam latvietim man ir visai maz sajēgas par to, kas tas tāds - Sēržs Geinsburgs. Neesmu jau varžēdājs, lai zinātu katru franču dziesminieku. Taču tas neliedza man šo filmu piedāvāt skatīties trim amerikāņu meitenēm, kas pie Lienes viesojās couchsurfing ietvaros. Pareizāk varbūt būtu teikt - pie mums - bet pieteicās viņas Lienei, tātad - viesojās pie viņas. Amerikānietēm šī filma bija pavisam nepiemērota, jo izrādījās (prognozējamā kārtā), ka viņas nemāk skatīties filmas ar subtitriem. Un filmas saturs ne pārāk labi saskanēja ar apstākli, ka šīs bija godīgas meitenes, kuras labprātāk dzīvotu pasaulē, kur a "F word" tiktu saprasts "fiddlesticks" - tikām šajā filmā mēs redzējām bērnus smēķējam un galveno varoni ļoti agrīnos gados fantazējam par pieaugušām sievietēm, kuras netiek rādītas gluži mūķeņu tērpos. Un vēl jo vairāk par labu nenāca tas, ka šī filma ir totāla šīze.

Sākot ar pirmajām "No.1 in Heaven" notīm ir skaidrs - Sparks vairs nav tā pati grupa, kas līdz šim. No grupas skanējuma gandrīz pilnībā ir izgaisušas ģitāras un klaveries, to vietā stājoties pēc septiņdesmito beigu standartiem moderni sintezatori un bungmašīnas. Protams, Sparks nav tāda grupa, lai tā uzreiz ņemtu un no virsotnēm iegrimtu tipiskā eurotrash, un viņu mūzika arī sadarbojoties ar tādu diezgan biedējošu tipāžu kā Giorgio Moroder (vislabāk zināms kā Donna Summer producents disko ēras laikā) nekļūst trula un vienkārša, bet... izvēlētie instrumenti, lai nodotu grupas vēstījumu man nemaz nepatīk. Pozitīvais ir tas, ka Sparks izpratne par elektronisko mūziku kopumā bija inteliģenta un līdz ar to šis ieraksts arī mūsdienās neizklausās pēc absolūta sūda, muzikālu ideju brāļiem Maeliem joprojām bija tonnām, bet man tāpat tas viss īsti pie sirds iet nevar, jo es vienkārši nespēju abstrahēties no tā, ka man šāda 100% sintētiska mūzika nekad nav patikusi un ar visiem neskaitāmajiem "āķiem", kas ir katrā šī albuma dziesmā, tās manā sirsniņā nekad nespēs ieņemt vietu līdzās grupas agrīnajiem veikumiem. Jā, ar visu digitālo apstrādi Rasela falsets joprojām ir fantastisks un viņa vokāli "Academy Award for Performance" patiešām atbilst dziesmas nosaukumum, bet man visu šo gribētos dzirdēt pilnīgi citās skaņās.

Leonards Koens nav viens no savas paaudzes spilgtākajiem ģitāristiem, viņa dziesmu melodijas ir labākajā gadījumā saucamas par rudimentārām, un viņa balss ir vairāk piemērota deklamēšanai un mazāk - dziedāšanai. Bet vienlaikus "Songs of Leonard Cohen" manās acīs ir viens no 20.gadsimta populārās mūzikas stūrakmeņiem, viens no skaistākajiem ierakstiem, ko man ir nācies dzirdēt. Un laikam jau galvenokārt tas tā ir tāpēc, ka Koens ir izcils dzejdaris, tāda kalibra dzejnieks, kādu rok un popmūzikā gandrīz nav. Vai viņš dziedātu par mīlestību, reliģiju vai neizprotamām tēmām, viņa vārdi ir kaut kas neatkārtojams. Paklausies kaut vai "Susanne" - Koena ģitāras strinkšīnāšana ir monotona un - godīgi sakot - primitīva, viņa balss - nepavisam ne operiska, bet kādas vīzijas viņš spēj uzburt!

"The Clash" debijas ieraksts ir tas pankroka albums, kuru inteliģentam cilvēkam vajadzētu uzskatīt par šī mūzikas stila visu laiku spožāko ierakstu. Un loģiski - kurš ansamblis gan, ja ne Clash, būtu saucams par pankroka izcilāko grupu? Ne jau blēža Malkolma Maklārena reklāmas produkts "Sex Pistols"? Ne jau politiski imbicīlie The Ramones? Ne jau politiski pārāk aktīvie Dead Kennedys? Un kurš gan būs The Clash kā panku labākais albums, ja ne debijas ieraksts? Vēlāk viņi pārāk aizrāvās ar new wave un regeju, bet savā pirmajā albumā viņi patiešām ir īsti un autentiski panki, kas neaizraujas ar eksperimentiem, bet spēlē godīgu un jautru pankroku.

Es nekādi neesmu komēdiju par policistiem fans. Patiesībā - es neesmu par drāmu par policistiem fans. Nezinu, kālab man ir šādi aizspriedumi pret likuma sargiem, bet viņi noteikti nav mani iecienītākie kino varoņi. Un vēl jo vairāk es neesmu Vila Ferela talanta cienītājs. Man viņš šķiet esam tāds gados jaunāks Leslijs Nīlsens - vienmēr pārmērīgi samākslots un neticams, un visbiežāk - neadekvāti kruts tipāžs. No visiem Holivudas ļaudīm (izņemot varbūt Wayans klanu) viņš man ir 2.vieta netīkamības ziņā aiz Brendana Freizera. Vecīt, kā es neciešu Brendanu Freizeru! Labi, par to šoreiz nē.