Kazhes pierakstu burtnīca

Urālu kalnu ekspedīcija, salīdzinoši ar Āfrikas 1000 jūdzēm, man patika labāk galvenokārt tādēļ, ka tajā bija veiksmīgā izvēlēta braucēju komanda, un tādēļ, ka labāk bija piestrādājuši tie ļaudis, kas atbildēja par režisūru un montāžu. Ekipāžā līdzās Silam un Zaķim šoreiz brauca:

01.01 - Jaunā gada sagaidīšana pie sevis mājās

Kad dzirdēju vairākus cilvēkus slavējam pašmāju "1000 jūdžu" ceļojumu filmu dokumentālos seriālus, sākotnēji biju noskaņots ļoti skeptiski. Tā kā Normunds Rutulis manās acīs nav gluži Michael Palin un LTV nav gluži BBC, bija stipras aizdomas, ka viss šis pasākums varētu būt visai draņķīgs. Un "Āfrikas" 1.sērijas diezgan labi atbilda gaidītajam. Pastāstīšu, kas tieši man nepatika:

Šī grāmata pagaidām kalpo manā 101 uzdevuma sarakstā par punkta "Izlasīt vienu apjomīgu zinātnisku grāmatu" aizpildītāju, taču ceru, ka līdz termiņa beigām attiecīgajā ailē būs atrodama cita grāmata, jo godīgi sakot:

Aizvadītā nakts pilnīgi noteikti bija viena no skarbākajām, kas manā dzīvē ir bijušas, jo notika tas, ko es jau sen biju vēlējies - es piedalījos kādā no slavenajiem Mārtiņa pārgājieniem. Šī pasākuma mērķis, ja par tādu vispār varēja runāt, bija apmest loku apkārt Lilastes/Ādažu poligonam un paspēt atgriezties Lilastes stacijā uz pirmo rīta vilcienu. Liels paldies Ziņģim, kas man aizdeva zābakus, jo bez laba kāju aprīkojuma būtu pilnīgs vāks. Bet tā - es neteikšu, ka pārgājiens bija viegls, nebūt nē, bet es to izturēju, un par to vien esmu lepns, ka mani nevienam nenācās nest un ka es drūmi nevilkos visiem aiz muguras, bet lielu ceļa daļu, kad nācās brist pa pretīgu sērsnu, es biju tas visurgājējs, kas devās visiem pa priekšu ar saviem septiņjūdžu soļiem.

Būtu pārspīlēti teikt, ka franču rokmūzika būtu populāra ārpus varžēdāju valsts robežām. Un vēl lielāks pārspīlējums būtu apgalvot, ka franču mūzika vairumam cilvēku asociējas ar progroku. Līdz ar to nav sevišķi pārsteidzoši, ka ievērojamākie franču progrokeri "Ange" nav super populāra grupa. Šķiet, ka pat "Magma" ir salīdzinoši populārāks ansamblis nekā brāļu Dekāmu "Ange". Viņu popularitātei nenāk par labu arī tas apstāklis, ka grupa dzied franču valodā, bet zināms taču, ka progroka cienītāji bieži par ierakstiem fano tikai to super-duper samudrīto tekstu dēļ, un līdz ar to 95% progroka fanu šī grupa nav interesanta uztveramības trūkuma dēļ, un tā nav ne ar ko labākos apstākļos nekā "Magma" ar tās izdomāto valodu.

Nīderlande pilnīgi noteikti nav viena no tām valstīm, kuru pienesums rokmūzikas lauciņā būtu sevišķi nozīmīgs. Šķiet, ka zināmākais muzikālais kolektīvs no šīs valsts ir "Vengaboys", bet diez vai tas būtu kolektīvs, ar kuru kāds varētu lepoties. Līdz ar to grupa "Focus" šai valstij nenoliedzami ir īpaša - holandiešu progroks tomēr nav nekāda joka lieta. Protams, nevar noliegt to, ka pie lielākās piespiešanās augstāk kā par viena hita brīnumiem "Focus" nav nosaucami, bet tas jau ir kaut kas pavisam cits. Taču domājams, ka slavenāko šīs grupas dziesmu ir dzirdējuši arī daudzi cilvēki, kuriem progroks nemaz nav iecienītā tējas krūzē atrodams.

If whenever you try editing something in a document, the following error message apears: "Readonly content cannot be changed. No modifications will be accepted", probably a section of the file is set as read-only.

Ja godīgi - es pilnīgi neko nezinu par dziesminieci Emiju Mannu. Es tagad varētu pavadīt kādu stundu, lasot dažādus vebiskus avotus, lai varētu vēlāk bārstīties ar biogrāfiskiem faktiem par šo sievieti un bezjēdzīgiem kurioziem faktoīdiem Šeldona Kūpera gaumē, taču es to šoreiz pilnīgi noteikti nedarīšu. Nav man šādiem brīnumiem laika, līdz ar to nodarboties. Tad jau labāk klausīties viņas dziesmas, nevis uzzināt, vai viņam mājās suns vai draugs un vai viņai patīk iet uz kino (lai gan tas laikam viņai patīk, jo esmu dzirdējis kaut kādu saistību starp Mannu un filmu Magnolia. Ja kas - nez vai esi ievērojis, cik nopietni es cenšos SEOot savu lapu, teju vai katrā rakstā ieliekot kādu nevajadzīgu linku uz kādu vecāku ierakstu? Un to, ka vārdu savienojums viļus neviļus manā blogā arī parādās arvien biežāk? Tā ir mana misija - panākt, lai to cilvēki sāktu viļus neviļus lietot vietā un nevietā. Un tāpat - vārdu ezēns.

"The Bells" noteikti nav viens no izcilākajiem Lū Rīda ierakstiem, bet tajā ir grūti iztēloties, cik zemu cienījamais mākslinieks krita tikai vienu gadu vēlāk, ierakstot savas karjeras nenoliedzami draņķīgāko albumu "Growin` up in Public". Nē, "The Bells" arī nav nekāds eksperimentālisma kalngals (lai gan - vai kādam patiešām vajadzētu "Metal Machine Music II"?), bet tas vismaz ir tipisks Lū Rīds, tāds, kādu tu esi pieradis viņu dzirdēt, reizēm eksperimentējošs ar disko ritmiem, it īpaši "Disco Mystic" gadījumā (bet tieši eksperimentējošs, nevis sekojošs sabiedrības pieprasījumam), runājošs un nedziedošs, un ļoti labi baudāms. Šis ieraksts ir jautrs un pacilājošs, viegls un baudāms, varbūt ne pārmērīgi saturīgs, bet piemērots, lai to klausītos pēdējā nepilnajā darba dienā pirms Ziemassvētkiem. Kaut kā neko īpaši rakstīt par to man gan negribas, bet tā jau ir cita lieta.