Kazhes pierakstu burtnīca

Jau kopš nedēļas sākuma laika apstākļi ir tādi, kādos es normālos apstākļos uz divriteņa nesēžos. Vai vismaz - es nevienu gadu neesmu braukājis regulāri šādos apstākļos ar riteni. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad īpašu apsvērumu dēļ izbraucu šur vai tur arī ziemas mēnešos, bet tagad pirmo reizi esmu izmēģinājis braukt ar riteni sistemātiski. Ok, nedēļa nav sistemātiski, bet tas kaut kas tomēr ir. Un pagaidām jāsaka - nekādu problēmu!

Lai arī 1984.gads nebija gluži tāds, kā to aprakstīja Džordžs Orvels, vismaz muzikālā ziņā tas bija visai šausmīgs gads, un arī "Sparks" nespēja kļūt par vienu no grupām, kam izdotos pārvarēt šī laika noslieces uz jebkāda radošuma trūkumu, šausmīgu uzticēšanos pusgada laikā novecojošām sintezatoru skaņām, melodisku vienveidību un visu citu iespējamo draņķīgumu. Ja visā albumā ir tikai dažas dziesmas, kuras ar zināmu piespiešanos var nosaukt par "salīdzinoši labām", diez vai tas ir klausīšanās vērts ieraksts. Tās pāris dziesmas, kuras būtu vērts saglabāt, ir "Pretending to be Drunk" (un arī tai patiesībā īsti labs ir tikai piedziedājums) un "Sisters". Taču visādi citādi šis ir pārliecinoši sliktākais no līdzšinējiem 13 "Sparks" ierakstiem, pat uz pārējo astoņdesmito gadu pirmās puses ierakstu fona tas ir gaužām neizteiksmīgs. Kā nekā Sparks vismaz sākotnēji nebija tāda līmena grupa kā "Duran Duran", bet 1984.gadā viņi vairs pat nebija tik labi kā Duran Duran. Labi vēl, ka šis albums nepatika nedz kritiķiem, nedz klausītājiem, līdz ar to "Sparks" dziļākais pagrimums neievilkās līdz pat mūsdienām, un tomēr - ja tev rodas vēlme iepazīt šīs grupas daiļradi, pilnīgi noteikti tev vajadzētu izvairīties no sākšanas ar tās astoņdesmito gadu albumiem. Un man arvien grūtāk kļūst sevi piespiest dienu no dienas "baudīt" albumu pēc albuma, kur katrs nākamais ir sliktāks un mazāk iedvesmots.

Pēdējās pāris dienas esam kārtīgi uzķērušies uz angļu supervaroņu komēdijseriāla "Misfits". Savā būtībā tas ir diezgan līdzīgs Heroes, vienīgi atšķirībā no amerikāņu ekvivalenta, šis šovs pamatā ir komisks un tikai tad - dramatisks. Arī tā varoņi nav nākuši no stilīguma augstākajiem plauktiņiem, bet gan ir pieci jaunieši, kuriem piespriesti sabiedriskie darbi par dažādiem vairāk vai mazāk smagiem pārkāpumiem. Sākotnēji nevienam no viņiem nekādu "powers" nav, taču tādi viņiem parādās pēc tam, kad pilsētai uzbrukusi visai dīvaina vētra. Mazliet par personāžiem:

Sadarbojoties dziesmā "Cool Places" ar grupas "Go-Go`s" dziedātāju Džeinu Vīdlinu, Sparks tika pie sava visu laiku veiksmīgākā singla Billboard topā (šeit būtu vērts atsaukties uz rakstu Par sievietēm rokmūzikā). Žēl gan, ka nosacītā "slava" pie Sparks atnāca tajā laikā, kad viņi bija praktiski vistālāk no sava radošā pīķa (pieņemot, ka grupas ziedu laiki bija septiņdesmito pirmajā pusē un otrā radošā atdzimšanā sākās deviņdesmito beigās). Noskaties "Cool Places" videoklipu un pasaki man, ka tas ir ar kaut ko labāks par 99% tā laika sintīpopa mēslu:

"Angst in my Pants" ir jau pavisam neizteiksmīgs ieraksts, kurā gandrīz neko vairs nejūt no Sparks dzirkstošā ģēnija. Albums gan sagādāja grupai pēc ilga pārtraukuma relatīvi veiksmīgu singlu Billboard topā, taču šī pati dziesma "I Predict" ir tik tipisks new wave ēras gabals, ka tā radīšanai nebūtu nepieciešams neatkārtojamo brāļu Maelu duets, bet tikpat labi varētu izlīdzēties ar Devo vai pat kādu mazāk zināmu ansambli. Ir dažas dziesmas, kuras ir drusku interesantākas - piemēram, "Sherlock Holmes" un "Nicotina", bet kā vienots veselums šis ieraksts ir stipri depresīvs un kārtējais pierādījums tam, cik kopumā katastrofāla muzikālā desmitgade bija astoņdesmitie gadi.

"Great Railway Journeys" ir vesels BBC raidījumu cikls, kurā līdz šim bijušas 27 epizodes, taču DVD formātā līdz šim izdotas tikai divas no tām - abas ar Maikla Peilina piedalīšanos, tās tad arī noskatījos.

Ar zināmu piespiešanos šo varu nosaukt par pirmo manā dzīvē grāmatu, ko esmu izlasījis franču valodā. Kāpēc ar piespiešanos? Pirmkārt, lasīšana ar konstantu vārdnīcas izmantošanu un tāpat ne visa teksta uztveršanu īpaši nerullē. Otrkārt, sižetu zināju jau iepriekš, tāpēc šo to es sapratu vairāk satura, nevis vārdu zināšanas dēļ. Treškārt, grāmatu lasīju adaptētā variantā, kas paredzēts 8-14 gadus vecai auditorijai. Labi vēl, ka tie 8-14 gadnieki vismaz ir franči, nevis latvieši, līdz ar to nebija gluži tā, ka grāmatā tiktu izmantoti tikai 20 dažādi vārdi. Bet par spīti visam es tomēr apgalvošu, ka grāmatu franciski tagad esmu izlasījis - ne velti es gandrīz mēnesi tai būros cauri, lai tagad vienkārši paziņotu, ka tas viss neskaitās un ir kaķim zem astes. Brižiem pat bija tā, ka lasīšana "aizgāja" salīdzinoši lielāku gabalu varēju izlasīt, neizmantojot vārdnīcas pakalpojumus, un kaut kādam ieguvumam valodas zināšanās man no šīs grāmatas noteikti būtu jābūt. Cita lieta, ka es joprojām franciski ne vella nevaru pateikt, un šajā sakarā īpaši žēl, ka aprāvās Couchsurfingā aizsākušies French language meetings. Vajadzēs droši vien mēģināt atrast kādu pen-pall Francijā, lai man vismaz būtu motivācija kaut ko censties rakstīt šajā valodā.

Vispirms - mazliet par mani un sociālajiem tīkliem. Īsi sakot - man tie ne pārāk patīk. Es neuzticos universāliem risinājumiem. Ja es gribu piedalīties saturīgā diskusijā par filmām - es meklēšu filmu forumu. Ja mani interesē kāda programmēšanas problēma - skatīšos programmētāju lapās. Ja gribēšu apskatīt cmukas bildes - skatīšo fotomākslai veltītu lapu. Ja gribēšu iepazīties ar cmukām meitenēm - iešu uz Esīti. Pēdējais gan varbūt nav gluži tiesa, bet par to - citreiz. Līdz ar to manas attiecības ar Facebook līdz šim ir bijušas visai vēsas - esmu tur reģistrējies jau visai pasen, bet lapu apmeklēju tikai tad, kad pastkastē pienākuši vairāki meili, ka kāds ar mani gribot draudzēties. Lai nu būtu - varu jau arī apstiprināt, ja, protams, es šo cilvēku patiešām kaut reizi esmu sastapis. Bet tā īsti nesaprotu, kur tur ir fun un kālab man vajadzētu šajā lapā pavadīt lielāko daļu savas dzīves.

Sadarbība ar Giorgio Moroder pēc iepriekšējā Sparks albuma ja ne gluži izbeidzās, tad vismaz tika minimizēta un sākot ar "Whomp That Sucker" Sparks atkal primāri bija rokgrupa un nevis elektroniskās mūzikas ansamblis. Taču atgūt savulaik zaudēto unikālo skanējumu grupa spēja tikai daļēji. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vai nu Raselam sāka izbeigties viņa vokālās dotības vai Rons vairs nespēja radīt tādas melodijas kā iepriekš, bet "Whomp That Sucker" man izklausās pēc nostaļģijas pārņemta Sparks ieraksta, kurā grupa mēģina modernizēt savu septiņdesmito gadu sākuma mūziku, bet tas viņiem gluži līdz galam neizdodas, galvenokārt tāpēc ka dziesmas nav ne tuvu tik interesantas kā agrāk. Ja savā zelta ērā Sparks katrā dziesmā iepina neskaitāmas muzikālas idejas un viltīgus trikus, tad tagad katra dziesma pamatā aprobežojas ar vienu vai diviem gājieniem, tā arī nespējot aizsniegties līdz debesīm. Ņemsim par piemēru vienu no šī ieraksta singliem - "Funny Face". Pirmais pants ir riktīgi labs, bet sākot ar piedziedājumu dziesma kļūst kaut kāda pārāk kājminama.