Kazhes pierakstu burtnīca

Kad Deivijs Džonss pārdēvējās par Boviju, viņam sākotnēji nebija ne miņas no vīzijas, kādu muzikālo ceļu viņam nākotnē vajadzētu izvēlēties. Jau kopš 1964.gada (ar dažādiem pseidonīmiem) viņš bija mēģinājis izkarot jebkādu popularitāti, izmēģinot virkni muzikālu piegājienu un reizi pēc reizes piedzīvojot fiasko. Arī savā debijas pilnā garuma albumā Bovijs vēl lēkā no dziesmas uz dziesmu starp stiliem un pieejām, mēģinot atrast, kur tad īsti ir viņa stiprā puse. Dīvainā kārtā var teikt, ka viņš jau uzreiz ir atradis šo savu knifu - proti, to, ka viņa galvenais trumpis ir viņa hameleoniskā daba, kas atļauj viņam mainīties līdzi laikam, vienmēr paliekot aktuālam. Taču šajā albumā viņš tomēr biežāk aizšauj garām, nekā trāpa mērķī. Ja jau ieraksts ir daudzveidīgs, būtu pareizi apskatīt katru dziesmu pašu par sevi.

Varu kārtējo nastu sev noņemt no kamiešiem, esam izlasījis Deivida Hēra lugu "Bagātīgi". Kālab noņemt nastu no kamiešiem? Aiz to, ka šī grāmata pie manīm atrodas jau ilgāku laiku, nekā grāmatu aizduotuve to parasti pieļauj. Taču patiesībā ir tā, ka šīs grāmatas izlasīšanai pietika ar vienu stundu laika, proti, nemaz ne tik daudz. Un tā jau parasti ir, ka lugas nav apjomos sevišķi lielas, ja vien tās nav viduslaiku vai atdzimšanas laika lugas. Un šī tāda nav, esama sarakstīta pagājušā gadusimteņa otrajā pusē.

Tā nemaz nebija domāts - noskatīties uzreiz arī trešo Stīga Larsena "Millenium" triloģijas filmu. Taču viļus neviļus tā tomēr sanāca - pēc "Upwords" uzspēlēšanas un diskusijām par to, vai vārdi "eņģēns" un "ezēns" atbilst Endzelīna principiem noskatījāmies arī šo filmu. Jāatzīst gan, ka salīdzinoši ar pirmajām filmām, šī bija visai izteikti samudžināta, un man kā cilvēkam, kas nav lasījis grāmatas, bija visai grūti notiekošo uztvert. Labi vēl, ka vismaz Aigars grāmatu bija lasījis un šur tur varēja kaut cik precizēt uz ekrāna notiekošo. Tas gan kopumā nav kompliments filmai - ja skatītājam nav skaidrs notiekošais tāpēc, ka filmas veidotāji pieņem, ka viņam sižets jau tāpat ir zināms, tas man nešķiet pareizi. Un vispār šajā filmā īsti laba bija tikai tās beigu daļa - tiesas process. Viss pirms tā - ne tik ļoti.

Pagājuši jau seši gadi kopš "The Libertines" otrās plates iznākšanas. Šogad grupa apvienojās un nospēlēja vairākus šovus, par ko visi bija sajūsmā, līdz ar to ir pamats cerēt, ka Dohertijs un Barāts varētu kādreiz vēl kopā doties studijā un radīt maģiju. Tādu kā grupas otrajā albumā.

Tā kā izrādījās, ka N.R. un Nora ir Stīga Larsona triloģijas cienītāji un arī viņi bija redzējuši tikai pirmo filmu, tad uzreiz nākamajā dienā pēc "Pūķa tetovējuma" skatījāmies "Meiteni, kas spēlējās ar uguni". Jāatzīmē, ka zviedri šīm filmām piegāja ļoti praktiski - visas trīs uzņēma vienu pēc otras viena gada laikā un tāpat - vienu pēc otras - tās laida klajā, neliekot skatītājiem pārāk ilgi gaidīt.

Kā jau tas man ir raksturīgs, pirms šīs filmas noskatīšanās pat Stīga Larsona super populāro "Millenium" triloģiju nebiju dzirdējis ne nieka. Labi, varbūt mazliet vairāk nekā ne nieka, bet man pat prātā nenāca, ka tas būtu kaut kas vienlaikus populārs un vērā ņemams. Toties par šo filmu gan biju dzirdējis, ka tā ir laba. Tālab to arī skatījāmies.

Bena Afleka debija režijā Gone Baby Gone, lai arī bija smaga un ne pārāk patīkama filma, bija lielisks kino darbs. Arī "The Town" uzreiz izpelnījās daudz labu vārdu no kino kritiķiem un tika minēta kā potenciāla Oskaru ieguvēja. Šobrīd gan ažiotāža ap filmu ir jau nedaudz noplakusi, un Golden Globes nominantu sarakstā filma parādās tikai vienu reizi - Jeremy Renner izvirzīts kategorijā "labākais otrā plāna aktieris drāmā". Šo filmu N.R. bija ļoti silti rekomendējis Movielens. Diemžēl īsti uz sevi liktās cerības šī filma neattaisnoja - cik ļoti personiska šī filma lai arī nebūtu pašam Aflekam, man viņa Bostonas noziedzīgā pasaule šķita visai fantastiska un nepārliecinoša.

Kārlis teica, ka šī esot viena riktīgi forša multene. Ja multeni slavē cilvēks, kura kino gaume tradicionāli raksturojama ar "gaļas" slavēšanu un kurš jūt nedalītu cieņu pret Džeisonu Stethemu, ir cerības, ka arī viņa iecienīta animācijas filma būs kaut kas over-the-top pārgalvīgā pa seju sišanā un datoranimētos trikos. Taču izrādījās gluži otrādi - savā būtībā Kārlis ir mazs puika, kuram patīk sapņot par lidojumu uz Mēnesi un kurš vēlas tik vien kā tikt mīlēts un saprasts.

"Hello Young Lovers" ir vēl viens perfekts trāpījums, turpinot divu iepriekšējo Sparks albumu panākumus. Salīdzinoši ar "Mazo Bēthovenu" tas ir daudzveidīgāks un tekstuālā ziņā bagātīgāks (dziesmu lirikas ir pierakstāmas vairāk nekā četrās rindiņās, lai gan ne vienmēr), un arī muzikāli te ir mazāk tīras klasiskās mūzikas, bet vairāk - klasiskās mūzikas un smagā roka sintēzes, kā piemēram, albumu ievadošajā "Dick Around".