Kazhes pierakstu burtnīca

Iespējams, Rejam Deivisam patiešām bija "low budget", kas lika šo ierakstu radīt, izteikti tēmējot uz labākiem pārdošanas rādītājiem. Nav jau brīnums - septiņdesmito gadu pirmās puses konceptuālie ieraksti bija finansiāli katastrofāli, Anglijā pēdējais Kinks albums, kas bija spējis vispār iekļūt čārtos, bija "Something Else by the Kinks" 1967.gadā, un arī Amerikā grupas pārdošanas rādītāji nebija nekādi izcilie.

Vari saukt mani par aptaurētu vai atpalikušu, bet pirmais "Deep Purple" albums bez Gilana un Glovera, bet ar Koverdeilu un Hjūzu nav ne tuvu tik slikts, kā varētu to domāt, zinot to, kāda reputācija ir Koverdeila ēras DP. Nē, es nebūšu tik radikāls, lai apgalvotu, ka Koverdeila plēšas būtu salīdzināmas ar Gilana motoru. Tas būtu līdzīgi kā apgalvot, ka VW Golf nav sliktāks par Porsche Cayenne. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Golf būtu nekam nederīgs sūda auto. Turklāt Deep Purple Mark II skanējumu tomēr lielākā mērā veidoja Lords un Blekmors un nevis Gilans un Glovers, un vairākās šī albuma dziesmās viņi spīd ne sliktāk kā agrākajos savos veikumos. Vai tavuprāt "Burn" nav super klasiska DP kompozīcija? Jā, ar Gilanu tā droši vien būtu vēl spēcīgāka, bet ja mēs aizmirstu, ka Ians jebkad ir eksistējis, būtu jāatzīst, ka šī ir viena feina dziesma pati ar sevi. Lorda liriskās pasāžas, kuras man asociējas ar baznīcas ērģelnieku, kas sarijies speed, un Blekmora dievišķā sološana aiznes "Burn" teju vai debesīs, un visam apakšā, protams, ir neiztrūkstoši maniakālais Peiss, kuram, kā jau cilvēkam ar šādu uzvārdu nav problēmu uzturēt jebkādu tempu.

Morisam Pialā bija dziļi nospļauties uz to, ko skatītāji varētu gaidīt no filmas par Vincentu van Gogu. Pāris lietas, bez kā šāda filma nebūtu iespējama atbilstoši manai iztēlei: dzīvošana absolūtā trūkumā ziemā nekurinātā dzīvoklī, saulespuķu gleznošana, auss nogriešana, mežonīgas alkohola ballītes (vienlaikus - skumjas savā bomzīgumā). Bet Pialā van Gogu parāda kā drīzāk vidusslānim piederošu vīrieti, kurš it kā ir ļoti jauks, bet vienlaikus - stipri neizturams, kuram ir raksturīgi sakari ar prostitūtām, bet kurš nav arī gluži bez jūtām, kuram gleznas rodas pavisam viegli un kura dzīve (un nāve) patiesībā ir diezgan rutīnas pilnas. Proti, šī nav viena no tām filmām, kuras tev parāda kaut kādu idealizētu (arī negatīvo iezīmju ziņā) varoni, kurš pārdzīvo milzīgu daudzumu vētru, lai beigās sasniegtu savu inner balance. Filmai ir dziļi vienaldzīgi tādi apsvērumi kā spriedzes kāpinājums, lūzumpunkti, negaidīti pavērsieni vai kas tamlīdzīgs. Tā stāsta par kādu vīrieti, kas ieradies pie sava ārsta laukos, lai tur atlabtu pēc lēkmes, kas viņu piemeklējusi pirms pāris mēnešiem. Vēlāk ierodas arī šī vīrieša brālis, kurš faktiski galveno varoni uztur, ar sievu un mazuli. Galvenais varonis, kurš ir vienlaikus mākslinieks, kura darbi gan nav zināmi plašākai publikai, iemīlas sava ārsta meitā. Ok, tas būtu pārspīlējums - viņa iemīlas viņā, jo mākslinieks nav tik ļoti emocionāls cilvēks, lai tā ņemtu un iemīlētos. Tad filmā ir vairākas ainas ar konfliktiem starp brāļiem, un visubeidzot mākslinieks izdara pašnāvību - bet arī to izteikti bez kaut kāda baigā spriedzes eksplozijas punkta.

"Parklife" bija pirmais Blur albums, kurš Lielbritānijas ilgspēlējošo ierakstu sarakstā aizsniedza pašu virsotni. Visi sekojošie ieraksti spēja šo sasniegumu atkārtot, bet Amerikā par nopietna kalibra zvaigznēm šiem angļu puišiem tā arī neizdevās kļūt. Iespējams, tādēļ, ka viņi neizdevās savas dziesmas iedabūt kādā "Twilight" kalibra filmā.

Apraksts būs ļoti īss, jo man ir slinkums. Četras lugas, no tām - divas lieliskas, viena laba un viena - nāvigi garlaicīga. Lieliskās ir "Die Ritter der Tafelrunde", kuras varoņi ir Artūrs un viņa apaļā galda bruņinieki, kuri uz vecumu ir zaudējuši ticību tam, ka jebkad būs iespējams atrast svēto Grālu un kuri redz, ka viņu radītajai valstij nav nākotnes, jo Artūra dēlam Modredam uz visu ir nospļauties. Tāpat ļoti spēcīga ir luga "Passage", kas stāsta par ebrejiem, kas mēģina no Francijas dienvidiem aizbēgt uz Spāniju, lai no tās dotos prom no Eiropas, bet tas, protams, nav vienkārši, plus viņiem pievienojas jauns (ne gados) biedrs, kurš ir pārliecināts vācietis, lai arī ar nepareizām asinīm, kurš nekādi nespēj noticēt, ka nacisti varētu viņam kaut ko ļaunu nodarīt, jo viņš ir 1.Pasaules kara veterāns, daudzu ordeņu laureāts. Tad vēl ir "Die wahre Geschichte des Ah Q", kas, cik nojaušu, ir kāda ķīniešu darba lokalizācija, kas stāsta par diviem vīriešiem, kuri dzīvo trūkumā un kuriem vienīgais prieks ir no jaunas mūķenes, kas viņiem reizi nedēļā nes ēdienu, bet kura nez kādēļ negrib ar vienu no šiem vīriešiem pārgulēt. Un neizturamā luga ir Kristofa Haina tulkojums Rasēna "Britānikam". Ja ir viena tēma, kas mani neinteresē literatūrā, tad tie ir stāsti par Agripīnu, Britāniku un pārējo imperatora Nērona laika bandu. Nu, neinteresē mani tie, un neko tur nevaru darīt, un vēl jo vairāk, ja par to tiek stāstīts dzejā. Līdz ar to šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši izliekos, ka grāmatā ir tikai trīs pirmās lugas, bet "Britānika" tur nemaz nav. Līdz ar to varu teikt - Kristofs Hains ir ļoti spēcīgs dramaturgs, kuram padodas gan psiholoģiskais reālisms, gan izteikti absurda gājieni nedaudz Beketa gaumē. Protams, īsti iemeslu, kālab Tev vajadzetu lasīt šo grāmatu, ja tu gadījumā nedarbojies kādā amatieru teātrī, man nav.

Kolīnas Sero režisētā filma "Trīs vīrieši un šūpulis" ir viena no astoņdesmito gadu franču kino komerciāli veiksmīgākajām filmām, kinolente, kuras dēļ vēsturē iegāja gan pati Sero, gan visi trīs vīrieši - centrālo lomu filmā atveidotāji. No šīs trijotnes - Rolāns Žiro, Mišels Buženā un Andrē Disoljē, droši vien visievērojamākā karjera izdevās Disoljē, kas vēlāk 3 reizes saņēma Cēzara balvu, toties Buženā savu vienīgo Cēzaru saņēma tieši par šo filmu. Plus tā tika atzīta par gada labāko franču filmu, bet Sero saņēma ari balvu par scenāriju. Gan Zelta globusos, gan ASV Kinoakadēmijas balvās "Trīs vīrieši" tika izvirzīti kā labākā filma svešvalodā, Abas reizes līdz uzvarai šī filma netika, bet skaidrs, ka starptautisku atzinību tā tomēr saņēma. Tomēr ne visi bija sajūsmā - Roger Ebert to novērtēja uz puszvaigzni un izkritizēja par visu iespējamo. Kā tad ir patiesībā?

Angļu romantiskā komēdija "Love and Other Disasters" ir visai īpatnēja filma, kurā barg`ākās klišejas vienlaicīgi ir neizturami banālas un postmoderni pašironiskas, tā ka tu nevari īsti saprast, vai filma kopumā ir banāla un trula, vai arī trulākās tās epizodes ir tikai eleganta pasmiešanās par romantiskā kino ierobežojumiem. Atstāstīt filmas sižetu šajā vietā nebūtu korekti, jo tas ir pārāk sapiņķerēts un pilns ar visādiem idiotiskiem pārpratumiem, kaitinošām situācijām no kategorijas: "Pasaki taču beidzot to, tu stulbeni!" vai: "Nu, kā var kaut ko tik stulbu rādīt?" Bet vienlaikus - par to visu filmas veidotāji ik pa brīdim iespurdz, un tu īsti nevari saprast, vai tev vajag sašust par kārtējo sviesta momentu, vai nevajag.

Taivāna ir viena no nedaudzajām "civilizētajām" valstīm, kuru filmas manā "ar kino apkārt pasaulei" projektā līdz šim nebija pārstāvētas. Tagad jau kļūst arvien grūtāk atrast kādu nepieciešamo valstu filmas, un 100 "apmeklētas" valstis sasniegt nu jau šķiet visai grūti.

Ar "Who do you think we are" beidzās slavenākā un plašās publikas acīs ievērojamākā "Deep Purple" ēra. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nekad vairs šī grupa neradīja nevienu izcilu albumu, un tomēr visi tālākie Mark`i īsti nespēj līdzināties klasiskajam septiņdesmito gadu sākuma grupas sastāvam, un pat tās šīs grupas inkarnācijas, kurās bija visi Mark II dalībnieki, nebija vairs īsti tas. Tiesa, šis albums apliecina to, ka Mark II savu laiku bija jau izdīvojis un grupas sastāva pārmaiņas varbūt kaut kādā ziņā bija pat nepieciešamas. Tas gan nenozīmē, ka grupai bija nepieciešama ērma Koverdeila parādīšanās, bet tā jau ir cita lieta.

Ar "Misfits" Rejs Deiviss atgriežas ja ne gluži konceptrokoperu lauciņā, tad vismaz šis albums ir daudz saturiski vienotāks par savu priekšgājēju, pievēršoties dažādiem šīs pasaules nabagajiem. Taču vispār šķiet, ka uz šo laiku Rejs Deiviss vairs tika labi visādus misfitus nesaprata kā viņš pats viņus bija sapratis pirms desmit gadiem, un viņa skatījums uz lietām bieži ir ja ne gluži tāds kā "African Child" izpildītājam, bet arī ne satriecoši insightful. Un muzikāli šis albums ir manai gaumei pārāk mierīgs un miegains, un Kinks šeit izklausās pēc tādiem padzīvojušiem mūziķiem, kas īsti nav manā gaumē. Līdz ar to man labāk patīk šī ieraksta muļķīgākās un saturiski nenopietnākās dziesmas, tādas kā "Hay Fever" vai "Get Up". Tā formāli nav īsti par ko šim ierakstam piekasīties - tas nav tieši slikts, bet tāds pārāk parasts, pārāk neizteiksmīgs, un man nav īsti skaidrs, ar ko 1978.gada The Kinks atšķīrās no tūkstošiem citu grupu, ar ko viņiem bija jākonkurē, un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka The Kinks tā arī nespēja atgūt reiz zaudēto popularitāti - jo lielos vilcienos viņi šajā laikā vairs nebija tik labi, lai viņiem obligāti būtu jābūt slaveniem.