Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ir viens no pēdējiem Šveices dižgara Fridriha Dirrenmata romāniem un vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām viņa grāmatām, ko līdz šim nebiju izlasījis. Savulaik, kad vēl regulāri mēdzu iegriezties Gētes institūta bibliotēkā (kas nemaz nebija tik dramatiski sen, līdz apmēram 2008.gadam tur varētu būt apgrozījies), viens no maniem standarta variantiem bija ņemt kārtējo šī autora grāmatu. Droši vien "Durcheinandertal" tur vienkārši nebija, jo citu iemeslu tā neizlasīšanai atrast nevaru. Kas gan nenozīmē, ka šī grāmata man būtu sagādājusi iepriekš nepieredzētu baudījumu un ka es to uzreiz automātiski atzītu par izcilāko šī rakstnieka darbu, ko man nācies lasīt.

Tā īsti šoreiz gan neskaitīsies, bet lai nu būtu - pagājušo sestdien devos nelielā ģeotūrē kopā ar Elhana, V.G. von LV, Inez Rodriguez un Ivss_xx. Ja pieņem, ka ne ar vienu no viņiem iepriekš pazīstams nebiju (ok, redzēti visi varbūt arī bija, bet lielākais līdzšinējais kontakts bija apsveicināšanās ar V.G. pie Gandra), tad varu teikt - tie bija svešinieki. Un es ar viņiem daudz runāju, būdams (raksturīgi) viens no galvenajiem sarunas uzturētājiem. Īsta "uzrunā svešinieku" situācija tā varbūt nebija, bet lai savu sirdi darītu mierīgāku, varu atzīmēt, ka es biju tas no mūsu piecinieka, kas gāja runāties ar kādu lauku māju saimnieku, vaicāt, vai drīkst viņa sētai cauri iziet. Drīkstēja.

Skolas laikos, kad "Mūžības skartos" vajadzēja lasīt, es no tā, protams, izvairījos. Kālab gan man vajadzētu lasīt obligāto literatūru, un vēl jo vairāk - obligāto dzeju? Taču pastāv kāda metode, kas mani var piespiest ne to vien izdarīt. Un šī metode, protams, saucas - izveido slēpni, kura atrašanai nepieciešams izlasīt "Mūžības skartos". Nē, patiesibā slēpni mēs atradām tāpat - ar Interneta studēšanu un cīnīšanos pa brikšņiem. Bet grāmatu steigā tāpat sarūpējām un izbraucienos ņēmām līdzi - ja nu noderēs. Un tikai jau pēc slēpņa atrašanas pa īstam ķēros pie tās lasīšanas.

Jurists tiek tiesāts par nonāvēšanu. Savam advokātam super garā vēstulē viņš izklāsta notikumus (principā - savu dzīvesstāstu), kas noveduši pie šī procesa. Tā divos teikumos varētu atstāstīt šī Kristofa Haina romāna sižetu. Un nav labāka veida, kā kaut ko pastāstit par kādu grāmatu kā to izstāstot maksimāli lakoniskā veidā. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu ir aizrāvies ar spēlēm. Bet ne tādām spēlēm kā piem., geocaching. Viņa aizraušanās ir spēles ar lielām likmēm, kurās vienlaikus ļoti daudz kas ir atkarīgs no spēlētāja. Viņa lielākais elks ir sava laikmeta spēlmaņu karalis - Napoleons. Galvenais varonis ir diezgan izteikti ļauns - savās spēlēs viņš īpaši nerēķinās ar citiem cilvēkiem, jo galvenais ir skaisti izspēlēta kombinācija.

Sāku apkopot savus iespaidus par dažādiem saldējumiem.

Izrādās, ka pirms viņš kļuva par Morisu Mosu, Ričards Aioeids jau bija izmēģinājis savu roku komēdijseriāla režisēžanā. Diemžēl jāatzīst, ka "Garth Marenghi`s Darkplace" nav tieši tas šovs, kas man būtu licis smieties līkam.

Sestdienas rītā biju pirmais no abām mūsu komandām, kas piecēlās. Lai netraucētu Lieni, izrāpos no telts (kurā bija pretīgi karsts) un kādu pusstundu lasīju grāmatu. Jā, es esmu tik baiss gīks, ka dodoties uz rokfestu, paķēru līdzi vienu Frīdriha Dirrenmata romānu. Bet - kālab lai es to nedarītu? No sākta gala bija zināms (jo tā ir vienmēr), ka no rīta būšu augšā pirmais, un vienkārša bezmērķīga gaidīšana uz citu pamošanos man nepavisam netīk.

Es neesmu festivālu cilvēks. Es pat neesmu koncertu cilvēks. Nekad iepriekš vispār nevienā ĪSTĀ festivālā nebiju pabijis, un savā 101 punkta sarakstā šo neiekļāvu vien tāpēc, ka sastādot sarakstu, biļetes uz Positivus bija jau kabatā. Un līdz ar to nebija īpašu šaubu, ka festivālu šogad apmeklēšu. Uz kādiem (lielākiem, nevis, piem., Studentu klubā notiekošiem) koncertiem es vispār esmu līdzšinējā dzīvē bijis?

Lai arī Džons Ērvings ir viens no mūsdienu populārākajiem ASV rakstniekiem, man kaut kā sevišķi satuvināties ar viņa daiļradi līdz šim nav izdevies. Iespējams, tas saistīts ar to apstākli, ka viņš ir viens no tiem autoriem, kam patīk rakstīt blāķus - milzīgus un super apjomīgus tekstus, kuriem man gluži vienkārši pietrūkst pacietības. Līdz ar to "Trying to save Piggy Sneed" kā īsstāstu krājums man ir daudz labāk piemērots par šī autora romāniem.

Atkal pēc ilgāka laika pie mums viesojās kaučsērferi - trijotne no Polijas: Kasja, Anna un Pjotrs. Liene vakaru pavadīja jaunā Twilight sabiedrībā, tāpēc sērfotājus pamatā uzņēmu es (lai gan vēlāk Liene, protams, arī ieradās). Pirms tam noskatījos "Garth Marenghi`s Darkplace", ko varbūt nevajadzēja darīt.