Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc "The House of Blue Light" Ričijam Blekmoram jau otro reizi izdevās panākt Gilana aiziešanu no Deep Purple. Gilana vietā grupā Blekmors paņēma savu čomu no "Rainbow" Joe Lynn Turner, ar kuru kopā tika radīts kārtējais ļoti viduvējais Deep Purple albums. Šajā ērā, protams, neviens arī neko īpaši citu no grupas negaidīja, un tā attaisnoja uz sevi neliktās cerības. Protams, Tērneram bija nedaudz vieglāka situācija nekā tā bija Kaverdeilam, kad viņš stājās pie mikrofona Deep Purple sastāvā - viņam nebija jāaizvieto viens no smagā roka izcilākajiem dziedātājiem Īans Gilans, bet gan 45 gadus vecs vīrietis, kurš kādreiz bija bijis izcilais dziedātājs Īans Gilans.

Apskaties divus dokumentus:

Ja pieņem, ka "Amaya" ir Latvijas filma, varu droši un pārliecinoši apgalvot - šī ir labākā Latvijas pilnmetrāžas mākslas filma, kas uzņemta pēdējo desmit gadu laikā! Vienīgais, kas mani nedaudz uztrauc, ir apstāklis, ka tas "latviskums" filmai ir diezgan no pirksta izzīsts. Kas šajā filmā ir latvisks:

Gandrīz neticās, ka Jordānijā pirms "Captain Abu Raed" neviena mākslas filma nebija uzņemta vairāk nekā piecdesmit gadu garumā. Turklāt, kā var izlasīt Wikipedia, Jordānija no sava reģiona valstīm ir viena no demokrātiskākajām un atvērtākajām. Ja nu tu šo aprakstu esi atvēris, lai uzzinātu kādus faktus par Jordāniju, varu tev atklāt, ka tajā valda konstitucionāla monarhija, 80 cilvēku parlamentā ir atvēlēta 71 vieta musulmaņiem, 9 kristiešiem, un ir garantētas sešas vietas sievietēm. Jordānijā ir diezgan plaukstoša ekonomika, tā ir viena no divām šī apvidus valstīm, kurai ir diplomātiskas attiecības ar Izraēlu, un Jordānijā angļu valoda ir viena no oficiālajām valsts valodām.

Droši vien 1986.gada kontekstā "Think Visual" ir diezgan labs albums - vairums "Kinks" paaudzes mūziķu šajā gadā ierakstīja savas karjeras vissliktākos albumus, kurus sabeidza "modernās tehnoloģijas" - šausmīgi atbaidoši sintezatori, bungu mašīnas, peņu roka banalitāte, vēlēšanās savos 40-45 gados izklausīties jauniem un trakiem un tamlīdzīgas problēmas. No šīs bedres Rejam Deivisam izdevās izvairīties - "Think Visual" ir diezgan godīgs rokmūzikas albums, kurā dominējošais mūzikas instruments ir ģitāra, bungas ir dzīvas un nav nekādu pazīmju, ka Rejam Deivisam būtu radusies vēlme atdarināt Džonu Bon Džovi. Taču līdzās šiem vārdiem ir jāizsaka par albumu ļoti smaga kritika - tas ir vienkārši bezdievīgi garlaicīgs, bezemocionāls un neoriģināls. Tas ir viens no tiem albumiem, kuru tu vari klausīties atkal un atkal, tā arī tajā neatrodot neko tādu, ko pārmērīgi nolamāt vai vismaz drusku uzslavēt. Proti, patiesībā tas nav vis roks, bet gan izteikts adult contemporary - tāda mūzika, ko tu vari droši likt skanēt jebkurā sabiedrībā, to neviens neuzskatīs par sevi aizvainojošu, bet vienlaikus neviens to nemīlēs. Plus vēl Rejs Deiviss kārtējo reizi sevi mēģina apliecināt kā strādniecības varoni, aizsākot albumu ar "Working at the factory", kas izklausās pēc pamatīga "Born in the USA" plaģiāta un kuras vēstījums ir smagi bērnišķīgs, kaut ko tādu es būtu varējis Rejam piedot 1964.gadā, bet ne jau 1986.gadā. Citas dziesmas nav tik uzkrītoši stulbas, bet tām visām ir kopīgs trūkums - jebkādas paliekošās vērtības trūkums, ja daudzos vēlīnajos Kinks albumos ir vismaz 1-2 dziesmas, kas varētu pretendēt uz klasikas statusu, šeit tādu pilnīgi noteikti nav. Varbūt nedaudz saistošāka ir "The video shop", kurā gan ir tizlu sintezatoru klātbūtne, bet tas vismaz kaut kā atšķiras no tās pelēcības, kas valda šajā albumā. Šis nu ir viens no tiem albumiem, kuru klausīties ir mazāk interesanti nekā radio. Tas nav tieši slikts, bet tas nespēj raisīt emocijas, un līdz ar to - ir bezvērtīgs.

Kad no Deep Purple aizgāja arī Ričijs Blekmors, atbilstoši veselajam saprātam grupai vajadzēja izjukt pilnībā. Taču vai nu Lordam un Peisam nepietika naudas, vai arī Deivids Kaverdeils labi mācēja lūgties, bet grupa tika saglabāta. Blekmora vietu grupā ieņēma amerikānis Tomijs Bolins, kas iepriekš bija spēlējis tādās salīdzinoši zināmās grupās kā "Zephyr" un "James Gang", tādējādi izveidojās Deep Purple Mark IV, kurā no grupas zelta gadu kodola bija atlicis vienīgi Džons Lords (pieņemot, ka bunģierim Ianam Peisam nekādas dižās teikšanas nebija). Un līdz ar to būtu loģiski gaidīt, ka Lords kā neformālais grupas līderis arī sarakstītu vairumu jaunā grupas albuma dziesmu. Taču nē - viņš tāpat kā Peiss piedalījies tikai vienas šī albuma dziesmas rakstīšanā, Hjūza kontā - trīs kompozīcijas, Kaverdeilam - septiņas, Bolinam - arī septiņas. Vienas dziesmas - "Lady Luck" - rakstīšanā piedalījās arī James Cook - kaut kāds Tomija Bolina čoms vēl no "James Gang" laikiem.

Šis diezgan pārliecinoši ir viens no sliktākajiem The Kinks karjeras veikumiem. Es personīgi tajā nesaskatu gandrīz neko no tā, kas šajā grupā man ir paticis, un daudz no tā, kas man nav paticis. Rejs Deiviss šeit atkal aizraujas ar sludinošiem un audzinošiem tekstiem, dziesmu melodijas ir vēl mazāk svaigas nekā citos šīs grupas vēlīnā perioda albumos, ieraksta noskaņa ir vēl bezpersoniskāka un raksturīgāka 20.gadsimta tumšajiem viduslaikiem - proti, astoņdesmitajiem gadiem. Ja kādreiz Rejs Deiviss bija viens no savas paaudzes gudrākajiem dziesminiekiem, tad šajā albumā viņš vairāk izklausās pēc kādas no hair metal viduvējībām. Vai tu uzskati, ka dziesma "Word of mouth" nebūtu laba, piemēram, Bon Jovi repertuārā? Deiva ģitārspēle, kas varbūt nekad nebija Taunshenda vai Kleptona līmenī, tagad ir primitīva un neinteresanta. Velti tu šajā ierakstā meklēsi majestātiskus rifus. Toties tu šeit atradīsi daudz cheesy sintezatoru līdzdalības - paklausies kaut vai "Massive reductions", kas ir droši vien tizlākais Reja karjeras mēģinājums iejusties rūpnīcas strādnieka ādā. Vispār jau, kur bija vienmēr The Kinks galvenais šarms - tā bija ierakstu noskaņa un Reja izjustais angliskums, bet 1984.gadā viņš nespēja piedāvāt klausītājiem neko labāku kā sliktu parodiju par "Van Halen" ierakstiem. Viņam nebija nedz muzikālu, nedz tekstuālu ideju un vienīgais, ko viņš reāli varēja piedāvāt, bija grupas vārds, kurš kādreiz (bet ļoti sen) bija bijis skanīgs.

Šo filmu kā labu komēdiju N.R. rekomendēja lieliskais resurss Movielens, jo kārtējo reizi bija izveidojusies situācija, kad diezgan droši varēja paredzēt, ka visiem filmu vakara dalībniekiem varētu nesakrist gaumes. Un kas gan varētu būt labākais variants, ko skatīties, ja ne pseidodokumentāla stila komēdija no Austrālijas par vīrieti, kas strādā pārvadājamo tualešu nodrošināšanas kompānijā?

Darba dienas vakaros man parasti nav vēlmes skatīties Ingmara Bergmana drāmas, līdz ar to tāda viegla piedzīvojumu komēdija kā "Augstpapēžu kurpes un padibenes" nav tas sliktākais variants. Šajā angļu un amerikāņu kopproduktā galvenajās lomās ir Minija Draivere un Mērija Makkormaka, kas atveido labākās draudzenes. Minnijas varone Šenona ir medmāsa kādā Londonas slimnīcā, kura izšķiras ar savu draugu, kurš augu dienu pavada, nodarbojoties ar "mākslu" - ierakstot sarunu fragmentus, ko viņš ar speciālu aprīkojumu pārtver no mobilo telefonu sakariem, un veidojot no tiem skaņu kolāžas, ne zinis neliekoties par savu draudzeni. Tikām Frānsesa ir amerikāņu aktrise, kuras karjera ir iegājusi izteiktā strupceļā un kura pat nav spējīga tikt pie balss lomas multfilmā par tomātiem no kosmosa. Kādā vakarā pēc ballēšanās (un pirms Šenona ir izsviedusi no dzīvokļa savu bojfrendu ar visu viņa aprīkojumu) viņām sanāk noklausīties telefonsarunu starp kādu bankas aplaupīšanas dalībnieku un viņa draudzeni. Kad izrādās, ka viņas kļuvušas par netiešām lieciniecēm grandioza apjoma zādzībai, Frānsesa ierosina, ka abām sievietēm vajadzētu šantažēt zagļus (viņām taču ir telefona numurs) un saņemt daļu laupījuma. Šenona sākumā pretojas, bet tad, kad Frānsesa viņu pārliecina, ka lielāko daļu naudas viņas izmantos, lai nopirktu slimnīcai jaunu tehniku, arī Šenona tam piekrīt.

Otrais "Deep Purple" Mark III veikums ne tuvu nav tik labs kā "Burn". Atkal jau sākas albums gana veiksmīgi - "Stormbringer" ir neapstrīdami labākā šī ieraksta dziesma, kuru raksturo klasiska Blekmora ģitārspēle ar spožu sološanu un visnotaļ kompetenti vokāli Kaverdeila izpildījumā. Atkal jau gribas pagausties, ka Gilmors to spētu pārvērst par īstu klasiku, bet arī Kaverdeila variantā dziesmai nav ne vainas. Bet kas notiek tālāk?