Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu, man radās asociācijas ar "Son of the Mask". Un tie, kas bija klāt, kad noskatījāmies attiecīgās filmas pirmās desmit minūtes, zinās, ka "Son of the Mask" nav tā filma, ar kuru jebko gribētos asociēt. Tikai pēc ilgāka laika uzzināju, ka "Son of Rambow" nav Uves Bola ražojums, kur Stallones varonim (vi

Žans-Luks Godārs joprojām nav kļuvis par manu iecienītāko franču režisoru, bet ja jau es skatos visas filmas, ko šī valsts virzījusi Oskaram, būtu diezgan nesmuki no manas puses ņemt un ignorēt Godāru. Ja kas - ir viena lieta, kas man patīk, skatoties 50.-60.gadu franču filmas - tajās vienmēr bez izņēmumiem kādā no lomām ir redzams kāds aktieris no tā laika superzvaigžņu kategorijas. Tā šajā filmā galveno lomu atveido neviens cits kā leģendām apvītais Žans-Pols Belmondo, bet viņa partnere šajā filmā ir ilggadīgā Godāra mūza Anna Karina.

Apņēmos uzzīmēt 10 vietas Rīgā. Šī ir pirmā skice.

Šodien, braucot ar velosipēdu no centra uz darbu, aizdomājos par sekojošu tēmu - kādas muļķības repoja Ozols savā pirmajā solo karjeras hitā "Rajons". Dziesmas tekstu Internetā diemžēl neatradu, bet labi atmiņā palikušas rindiņas par to, ka cilvēks visu mūžu dzīvo vienā rajonā, turpat apprecās utt. Un pretstatīti tiek divi šādi rajoni - Pārdaugava (kuru pārstāv pats Ozols) un Zoļiks (no kura ir grupējums RDK).

Par "Shutter Island" pirms tās skatīšanās zināju vien to, ka šī filma būs viens pamatigākais mindfuck (kā to bija noraksturojis Bū). Es ne tuvu sevi neuzskatu par Leo di Kaprio fanu, bet šī filma šķita noskatīšanās vērta. Kā nekā tās režisors ir viens no 20.gadsimta gigantiem - Martins Skorsēze, plus man allaž ir patikušas filmas, kurās ne viss notiek tā, kā tev sākotnēji šķiet.

Visā maija garumā atbilstoši savam solījumam nesekoju līdzi nekādiem sporta jaunumiem, un pat ar Ziņģi biju spiests sarunās apiet šo tēmu, kas mūsu komunikācijā ir dominējusi vismaz kopš Euro 96 laikiem.

Ar franču jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo darbiem mana pirmā pazīšanās bija totāls fiasko un vilšanās - manis iecienītā Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita" ekranizācija ir droši vien pats tumšākais punkts visā Trufo karjerā. Bet ar vēlāk skatītām filmām man savu attieksmi pret Trufo nācies pilnībā pārskatīt.

Sekojošs uzdevums:

"Viridiana" ir vienīgā Bunjuela filma, kuru viņš uzņēma Spānijā tajā laikā, kad šajā valstī valdīja ģenerālis Franko. Pēc ilgiem trimdā pavadītiem gadiem Bunjuels saņēma piedāvājumu no Franko valdības atgriezties dzimtenē un uzņemt tur filmu. Kālab viņš šim piedāvājumam sekoja, mūsdienās ir grūti spriest, pats Bunjuels vēlāk apgalvoja, ka viņam piedāvāja par to lielu naudu, bet viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas varētu šajā jautājumā arī neteikt pilnu patiesību. Kā lai arī nebūtu, Franko diezgan pamatīgi iegrābās ar šo "pirkumu" - Bunjuela radītās filmas saturs frankistiem tik ļoti nepatika, ka filma Spānijā līdz pat Franko nāvei netika izrādīta un bija aizliegta. Taču vienu valsts ļaudis panāca - filmas beigas pēc cenzūras ieteikuma tika nomainītas, vienīgi, atkal jau Bunjuela stilā, no provokatīvām tās pārtapa par ļoti provokatīvām.

Jau labu laiku manī jundīja vēlme piedalīties kādā kolektīvā slēpņotāju pasākumā un šīs piektdienas vakarā beidzot iecere tika realizētas. Pasākums saucās "Mežoņparka nakts veloevents", notika tas Mežaparkā, dalībnieku skaitu tagad precīzi nepateikšu, pieteikušies bija 76 cilvēki, bet pilnīgi iespējams, ka patiesibā bija vairāk. Katrā ziņā velosipēdistu trūkuma vēlās piektdienas vakara stundās Mežaparkā nebija. Un tas - par spīti apstāklim, ka daudziem sestdien bija jāiet uz darbu (man nē, jo biju godīgi strādājis 3.maijā).