Kazhes pierakstu burtnīca

Šis manās acīs ir viens no vissaistošakājiem Peilina ceļojumu raidījumu cikliem. Peilins un viņa komanda (proti, Bazils Pao un pārējie aizkadra palīgi) dodas pa sauszemi apkārt AtlantijasKlusajam okeānam, veicot teju vai gadu ilgu ceļojumu, šajā laikā paviesojoties Aļaskā, Krievijā, Japānā, Korejā, Ķīnā, Vjetnamā, Filipīnās, Malaizijā, Indonēzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Kolumbijā, atkal ASV, Kanādā un visubeidzot - atkal Aļaskā.

Šo filmu N.R. piedāvāja skatīties kā vienu no "vienkāršajām" filmām savā vēl neskatīto kino lenšu sarakstā. Ja tā ir viena no vienkāršajām un ne pārāk izcilajām filmām, var tikai brīnīties, kādas tad ir labās šī saraksta filmas. Realitātē - droši vien ne īpaši labākas par šo.

No dokumentālas filmas, kas ielūkojas kompānijas Coca Cola aizkulisēs, pilnīgi noteikti biju gaidījis kaut ko vairāk nekā vienkāršu kompānijas reklāmas saukļu atkārtošanu un pseidožurnālistiku, kurā standarta jautājums, ko uzdot kompānijas pārstāvim, ir:

Pirms tagad jau diezgan daudziem gadiem lasīju Kārsona romānu "Shamrock Tea" jeb "Āboliņa tēja" - brīnišķīgu maģiskajam reālismam (tā man vismaz šķiet) piederīgu romānu, kura dēļ vēl ilgstoši pēc tam meklēju iespējas izlasīt vēl kaut ko no šī autora darbiem, bet bez jebkādiem sasniegumiem. Un te pēkšņi, kad atguvu iespēju apmeklēt Svešvalodu bibliotēku, tajā plauktā ieraudzīju vienu šī autora grāmatu. Pirmā reakcija bija: yeee!

Piecas dienas manā darbavietā ierastā klusuma vietā skanēja SWH Rock (pirms tam divas dienas - EHR), ko kopumā uzskatu par savu mīļāko radiostaciju. Diemžēl šīs nedēļas laikā nācās secināt, ka mīļākā tā man ir tikai relatīvi, proti, salīdzinājumā ar citām radiostacijām, kas ir klausāmas vēl mazākā mērā.

Sāku pildīt vienu no uzdevumiem savā 101 uzdevuma sarakstā - proti, skatīties Francijas izvirzītās filmas Akadēmijas balvai par gada labāko filmu svešvalodā. Sāku ar 2007.gadā "Orķestra vietām", filmu, kas 2007.gadā tika līdz shortlist (9 filmu saraksts), bet pie nominācijas tomēr netika.

Sekojot Andra Liedskalniņa (kurš, ja kas, bija mans kursa biedrs LU), izlēmu piedalīties Day Zero Project, proti, apņemties 1001 dienas laikā veikt 101 uzdevumu. Ambiciozi? Varbūt.

Apskatīju dažas lapas Tīklā, apkopoju pazīmes pēc kurām varot atpazīt īstu slēpņotāju:

Diezgan interesanti sanāca - šo grāmatu lasīju kā nākamo pēc Roalda Dāla "Desmit stāstiem par lidošanu", un izrādījās, ka abi stāsti krājumi viens ar otru ļoti labi saskan. Gluži tāpat kā Dāla gadījumā, šeit mums ir darīšana ar ievērojamu autoru viņa karjeras pirmsākumos, kad viņš vēl tikai veidojas kā rakstnieks un tikai pamazām iegūst saviem vēlākajiem darbiem raksturīgās iezīmes. Turklāt arī tematiski ir daudz līdzību - ne velti šajā grāmatā vairāki stāsti tiek veltīti 2.Pasaules karam, tiesa, no nedaudz cita skatpunkta nekā Dāla gadījumā. Un vismaz daži stāsti diezgan mierīgi būtu varējuši pārvietoties no vienas grāmatas uz otru. Kaut vai Kalvino stāsts par Argentīnas skudru - es pavisam skaidri spēju iztēloties, kā kaut ko tamlīdzīgu būtu uzraksījis Dāls. Tāpat - stāstu "Viens no trijiem vēl ir dzīvs". Tiešām interesanta sakritība, ka paņēmu šīs divas grāmatas bibliotēkā reizē un vēl arī lasīju tās vienu pēc otras. Vai arī tā nav sakritība, jo sakritību nav? Katrā ziņā pieredze ir īpatnēja.