Karaliene Viktorija nav tā Anglijas vēstures personība, kura mani interesētu vairāk par visām pārējām. Viņas valdīšanas laikmets, lai arī Anglijai bija visnotaļ spožs un laika ziņā apjomīgs, nerada asociācijas ar sevišķu brīvdomāšanu un brīvdarīšanu. Ne velti man ļoti patīk The Kinks dziesma, kas dēvēta par godu šai karalienei un kura pirmais pants ir sekojošs:

Ja "Hot Tub Time Machine" būtu iznākusi pirms desmit gadiem, es droši vien būtu par šo filmu bijis sajūsmā (toreiz, nevis tagad). Taču diemžēl vecums nenāk viens un tie laiki, kad es varēju smieties par jokiem ar automašīnas atslēgu izvilkšanu no suņa dibena vai vāveres novemšanu, ir aizgājuši pagātnē. Skumji, vai ne? Līdz ar to es varbūt arī varētu identificēties ar šīs filmas varoņiem, kas atceras laikus, kad zāle bija zaļāka un grupa "Poison" - stilīgāka. Tālab trīs draugi (kuri sen vairs nav nekādi draugi, bet tādi bija zēnības dienās) dodas uz kādu ziemas kūrorta pilsētiņu, kur viņi pavadījuši 1986.gadā vienu no savas dzīves labākajām nedēļas nogalēm. Līdzi tiek paķerts viena no viņiem māsasdēls, kas mitinās varoņa (John Cusack) pagrabā, kur augu dienu spēlē datoru. Līdzīgi kā attiecībā pret mūsu varoņiem, ari kūrortpilsētiņai pēdējie 20 gadi nav bijuši tie veiksmīgākie, viss ir nolaists, bankrotējis, taču viena lieta varoņu numurā atrodas - džakuzi, kurai izrādās, ka piemīt laika mašīnas funkcionalitāte un kura varoņus aiztransportē atpakaļ uz 1986.gadu, turklāt jāpiezīmē, ka viņi paši viens otru redz tādus, kā viņi ir tagad, bet citi - kā 20 gadīgus jauniešus (plus - visnotaļ stilīgus pēc 80to gadu standartiem). Lai tiktu atpakaļ mūsdienās, šiem ir jāsalabo laika mašīna un jācenšas pārmērīgi neko pagātnē nesačakarēt.

"The Pirate Bay" komentāros pie šīs filmas .torrent datnes bija jūtama spēcīga homofobiskā klātbūtne - tajos bija daudz izteikumu no kategorijas "ak mans Dievs, kārtējā pediņu filma! tās dēļ es nekad vairs neskatīšos neko, kur piedalās Džims Kerijs!" Lielā mērā tieši tāpēc man bija interesanti šo filmu noskatīties. Ne jau tāpēc, ka es būtu liels geju tēmas kino cienītājs, bet tālab, ka mani saista pretrunīgas tēmas.

Pagājušās sestdienas-svētdienas mēģinājums pievarēt "The Messenger" vismaz kaut kādus rezultātus tomēr deva - varēju atkal papraktizēt savas iemaņas svešinieku uzrunāšanā. Tik daudz pļāpāšanas kā viņreiz gan nesanāca, bet aktīvā varu sev ieskaitīt:

Group A

Ja pavisam godīgi, es nesaprotu, kāpēc šī skaitās Alžīrījas filma. Tās darbiba norisinās Grieķijā (ok, filmēšana gan notika Alžīrijā), režisors ir grieķu izcelsmes francūzis, galvenajās lomās - slaveni franču aktieri. Un tomēr, ja "Z" varēja Alžīrijai ienest Oskaru par labāko filmu svešvalodā, nāksies ari man to klasificēt kā Alžīrijas filmu, plus vēl ir pamats to uzskatīt par labāko Alžīrijas filmu ever (jo neviens pilnīgi vietējās izcelsmes kino produkts ne tuvu savā popularitātē nevar līdzināties "Z").

Diez vai var iedomāties ideālākus apstākļus, lai lasītu kādu garlaicīgu austriešu grāmatu, nekā tādus, kad tu atrodies slimnīcā. Iespēju, ko tu vari darīt, nav daudz. Ir paņemts līdzi dators, bet tajā nav nevienas filmas. Ja arī būtu, tu tās tāpat nevarētu skatīties, jo palātā neesi viens. Nav Interneta - tātad filmas iegūt arī nevar (neatkarīgi no tā, ka tās nevar skatīties). Un vienīgā spēle ir "Sims 3". Tu gan pamēģini to palaist, bet jau pēc 10 minūtēm esi nogarlaikojies

Pēdējā laikā ir nākušas modē tādas filmas par supervaroņiem, kas pretendē uz to, ka tās būtu vairāk nekā tikai filmas par supervaroņiem. Vienlaikus tas nozīmē, ka filmas, kas balstītas uz komiksiem, arī pretendē uz mākslas statusu. Man kā cilvēkam, kuram "graphic novels" ir pilnīgi sveša un neizprotama tēma - es pie labākās gribas nevaru saprast, kā tādas var lasīt, neatkarīgi no tā, cik inteliģents, lai nebūtu kāda komiksa saturs, šī tendence šķiet diezgan aizdomīga. No otras puses, varbūt es patiešām kaut ko šeit nespēju saprast un varbūt komiksi ir kaut kas vairāk nekā vienkārši zīmētas bildītes ar parakstiem "ZOMG!", "BONK!" un tamlīdzīgiem. Protams, tas nemaina apgalvojumu, ka vairums Marvel komiksu varoņu ir un paliek vienīgi zīmētas bildītes, bet māksla, kura reizēm parādās ar tiem saistītajās filmās, ir kino ļaužu un nevis komiksu nopelns. Proti, līdz tam brīdim, kad es atzīšu, ka komiksiem par Spaidermenu ir jebkāda mākslinieciska vērtība ir vēl ļoti tālu, un man arī nešķiet, ka tas būtu pienācis kaut nedaudz tuvāk kā pirms gada, pieciem, desmit.

Nezinu, kā tas sanāca, ka tik ilgi nodzīvoju, neizlasījis nevienu vienīgu Terija Pretčeta darbu. Šis angļu humorfantasts pēc idejas ir viens no tiem autoriem, par kuru darbiem man būtu jabūt stāvā sajūsmā, jo viņš ir tipisks Duglasa Adamsa skolnieks, bet Adamss, savukārt, ir viens no maniem elkiem.