Sabīnes Pētersas romāns "Nimmersatt" ir viens no daudzajiem apliecinājumiem tam, kāpēc man nepatīk vācu literatūra. Es, protams, varu izlikties esam politkorekts un neko nevispārināt, bet faktus apmānīt ir grūti - no vāciski lasāmajām grāmatām mani "paķer" labi ja 10%, kamēr visu pārējo tikai piespiešanās ļauj pievarēt. Nedomāju, ka šeit kāda loma ir manai attieksmei pret Vāciju, vāciešiem, Mihaēlu Šūmaheru un tā tālāk, bet tā vienkārši ir, ka vairums vācu autoru grāmatu mani garlaiko. Kas, savukārt, varētu būt netieši saistīts ar manu attieksmi pret latviešu literatūru, kura no vācu literatūras, protams, ir pamatīgi ietekmējusies.

Pastiprināta interese par Latvijas futbolu un tā vēsturi man radās pēc Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola vēstures izlasīšanas 2008.gada sākumā. Tās iespaidā sākās mana rakstu sērija par Latvijas futbola vēsturi portālā DELFI (un reizēm - arī citur). Toreiz man Rubeņa grāmata noteikti šķita labāka nekā tagad, jo pats zināju mazāk, un līdz ar to grūtāk bija saskatīt tajā iekļuvušās aplamības - sākot ar tādiem "sīkumiem" kā no pirksta izzīstiem pirmskara Latvijas izlases futbolistu dzimšanas datiem, atbilstoši kuriem vairāki futbolisti izlasē spēlēja 12-14 gadu vecumā, un beidzot ar jau principiālākām neprecizitātēm, kā, piemēram, datiem par izlases spēļu dalībniekiem un gūtajiem vārtiem.

Pilnīgi iespējams, ka šī ir pirmā manis noskatītā filma ar Bridžitas Bardo piedalīšanos. Protams, varbūt kādreiz sen esmu kaut ko no viņas darbiem redzējis, bet atmiņā nekas nav palicis. Pēc "Patiesības" (tāds ir filmas nosaukuma tulkojums) noskatīšanās man nav ne mazāko jautājumu, kāpēc Bardo tiek uzskatīta par vienu no pasaules lielākajām 50.-60.gadu seksbumbām.

Atļaušos šoreiz uzslavēt filmu, par kuru man droši vien vajadzētu snobiski saraukt degunu. Kaut kāda Austrālijas filma, kura bija absolūta izgāšanās gan kritiķu acīs, gan skatītāju vidū, neatpelnot savu budžetu un liekot daudziem apšaubīt Daniela Redklifa spējas jebkad kļūt par kaut ko vairāk nekā tikai mūžīgo Hariju Poteru. Bet man filma patika.

Dienu pēc atvadām no "Lost" pienāca sezonas noslēgums otram mūsu skatītajam seriālam - "The Big Bang Theory". Te gan jāatzīmē, ka šie abi seriāli manās acīs ir liekami divos dažādos plauktiņos. Katru nākamo "Lost"` sēriju es gaidīju ar nepacietību - kas tad tur notiks, kā tiks turpināts tas, ka tika kārtējo reizi aprauts pašā interesantākajā brīdī. Tikām ar BBT situācija ir savādāka - sērijas ir katra pati par sevi (ok, ir tur kaut kāds kopējs arc par Penijas un Leonarda attiecībām - but who cares about it anyway!). Tā ir vienkārša vakara atslodze, līdzīga kā paskatīties, piemēram, futbolu, nekas vairāk.

Tas beidzot ir noticis - seriāls "Lost" ir noslēdzies, tam apakšā var pavilkt lielu svītru un padomāt - ko īsti šis seriāls ir man kā skatītājam devis vai nedevis. Tā kā rakstu par to tikai vienu dienu pēc pēdējās sērijas iznākšanas, jābūt īpaši uzmanīgam ar spoilēšanu, lai kādam nesabojātu seriāla epiloga skatīšanas prieku. Lai arī centīšos pārāk daudz neatklāt, drošības labad tev rekomendēju šo tekstu lasīt tikai pēc pēdējās sērijas noskatīšanās un nevis pirms tās.

Kā cilvēkam, kam patīk melnās angļu komēdijas, man nemaz nevarēja nepatikt "Keeping Mum", lai arī vienā no galvenajām lomām tur ir manis ne sevišķi mīlētais Rovans Atkinsons. Taču šoreiz viņš ir pēc saviem standartiem pilnīgi normāls - viņš runā, netaisa debilas grimases un neizdod artikulētas skaņas.

Šo Luija Malla filmu vienreiz jau biju gandrīz noskatījies - proti, iesāku to skatīties, bet visai ātri iemigu un tālāko redzēju tikai fragmentāri. Bet patiesibā - šo filmu pilnīgi noteikti bija vērts noskatīties pilnībā. Sī ir ļoti tipiska jaunā viļņa filma - ar visām šim kino raksturīgajām iezīmēm, bet tas jau nav nekas slikts, ja ņem vērā, ka Jaunais vilnis bija viena no tām kino kustībām, kas šīs mākslas attīstībai deva ļoti daudz.

Šajā grāmatā apkopoti Grema Grīna stāsti, kas tapuši veselu 25 gadu laikā, un Grīns šeit lasītājam rāda gan savu nopietno, gan nenopietnu pusi, lieliski apliecinot to, cik plašs bija viņa talants.

"Šerbūras lietussargi" ir viena no tām filmām, kas padarīja slavenu franču kino dīvu Katrīnu Denēvu. Vienlaikus tā ir viena no Francijas filmām, kas nominēta Oskaram. Filmas pamatnostādne ir diezgan biedējoša - tajā ne mirkli netiek runāts, bet tikai dziedāts, dziedāts, dziedāts. Parasti pat mūziklos ir "runājošie" fragmenti, bet šajā filmā arī gadījumā, ja varonim būtu nepieciešamība apmeklēt tualeti, viņš dziedātu: "Eeees taaagaad ieeeešuuuu noooooolikt kluuuuuciii!" Tas, protams, liek domāt, ka filma būs popcorn stila entertainment. Bet sižetiski tā nemaz nav diez ko jautra - izņemot varbūt ievada daļu. Filmas galvenie varoņi ir automehāniķis Gijs un viņa mīļotā meitene Ženevjēva, kas strādā savas mātes lietussargu bodē. Viņu mīlasstāsts būtu jauks un patīkams, ja ne vien visai triviālie apstākļi - Gijs tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Alžīriju, kamēr Ženevjēva paliek viena (vai pareizāk - ne viena, bet stāvoklī), un ilgās atšķirtības rezultātā nevis zūd viņu mīlestība, bet iejaucas papildu apstākļi, kā rezultātā galvenie varoņi nekad vairs nebūs kopā. Un tas viss - dziesmu veidā, un vizuāli - tīri holivudiski realizēts. Kas, savukārt, liek saprast, kāpēc šī filma bija populāra arī otrā pusē Atlantijas okeānam.