Kazhes pierakstu burtnīca

"A Burnt-Out Case" ir Grema Grīna romāns, kas stāsta par to, kā cilvēki nespēj viens otru saprast, jo viņu galvās valdošie stereotipi ir spēcīgāki par faktiem. Romāna galvenais varonis Kverijs ir pasaulslavens arhitekts - donžuāns, kura dzīvē iestājies apnikums gan pret darbu, gan pret sievietēm, un kurš meklē patvērumu kādā Kongo leprozorijā, lai tiktu prom no cilvēkiem un no uzmanības un vienkārši nodzīvotu sev atlikušo mūža daļu, neko no dzīves vairs negaidot. Taču tik viegli tas viņam neizdodas - vispirms viņam sāk uzbāzties viens vietējais plantators uzvārdā Raikers - pašiedomāts kristietis, kura izpratne par to, kādam ir jābūt labam kristietim, ir vienkārši biedējoša, un kuram par visu svarīgāka ir "kristīga laulība" ar viņa gados pavisam jauno sievu, kuru viņš augu dienu spiež lasīt dažādus reliģiskus traktātus, bet nakti - pildīt kristīgo pienākumu. Zinot to, ka Kverijs savulaik projektējis vairākas baznīcas, Raikers ieņem galvā, ka arhitekts tāpat kā viņš pats ir kārtīgs kristietis un bāžas viņam virsū ar savām reliģiskajām pārdomām un neieklausās Kverija vārdos, ka viņš nemaz nav ticīgs. Vienīgais cilvēks, kurš Kveriju patiešām saprot, ir leprozorija ārsts Kolins, kurš saskata Kverijā līdzīgas pazīmes kā lepras slimniekiem, kam notikuši neatgriezeniski miesas bojājumi - proti, viņš ir pārvērties par "burnt-out case" jeb cilvēku, kurš savai dzīvei nesaskata nekādu jēgu un kuram nav īsti gribas dzīvot tālāk. Taču vienkāršais celtniecības darbs leprozorija jaunajai slimnīcas ēkai Kveriju pamazām atdzīvina un viņš atgūst dzīves garšu, lai arī tas, protams, nenozīmē, ka viņš vēlētos atgriezties "sabiedrībā". Un viss būtu labi, ja vien viņu cilvēki varētu likt mierā, un ja viņa reputācija - gan pozitīvā, gan negatīvā daudziem cilvēkiem nebūtu svarīgāka par pašu Kveriju un ja vismaz kāds viņā ieklausītos.

Nevaru īsti saprast, kādā veidā šī dāņu filma nonāca manā krājumā. Kā skatos, tā nav atzīmējusies ar sevišķie panākumiem starptautiskos festivālos - vienīgās balvas tā saņēmusi Dānijas "Robert" festivālā, bet pat par Dānijas 2000.gada labāko filmu tā atzīta netika. "Oskaram" Dānija to nevirzīja, un arī Movielens neteica, ka par šo filmu es būšu sajūsmā.

No laika gala man ir patikušas grāmatas ar nelielu fantastikas piesitienu. Tai nav jābūt gluži hardcore zinātniskajai fantastikai ar kosmosa kuģiem, robotiem un tamlīdzīgu sviestu, bet man tiešām patīk lasīt par kaut ko mazāk ikdienišķu, nekā, piemēram, cīņu par lielāku ražu kolhozā. Un līdz ar to šis Dinas Rubinas romāns man šķita visnotaļ patīkams. Tā galvenā varone ir sieviete vārdā Anna, kurai piemīt nedaudz pārdabiskas spējas redzēt nākotni – viņai ir īpatnēja saskarsme ar spoguļiem, laikam ir tā, ka viņai galvā ir spogulis, caur kuru viņa, piemēram, redz, kas uzvarēs šī vakara hokeja spēlē.

Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.

Katls.be forumā izlasīju diezgan pozitīvu atsauksmi par šo filmu, tur tā tika nodēvēta par gana labu mockumentary kategorijas filmu „This is Spinal Tap” garā.

Sniedzu atskaiti par sava komandējuma pirmo dienu.

Iespējams, vakardienas nogale nebija īstais laiks, lai skatītos vienalga kādu filmu. Kad nežēlīgi sāp galva un nepieciešamas vairākas minūtes, lai saņemtos piecelties no gultas un piespraust laptopu pie elektrības, skatīties filmu nav īpaši viegli. No otras puses - kaut ko taču darīt vajag, nevaru taču es 14 stundas vienkārši novalstīties pa gultu. Tāpēc no visām uz Slovākiju līdzi paņemtajām filmām man vislabāk piemērotā šķita "Bright Young Things". Pirmkārt, filma ir angļu valodā un ja es uz brīdi aizveru acis, tāpat varu saprast notiekošo. Otrkārt, esmu lasījis Ivlina Vo romānu "Grēcīgā miesa", pēc kura motīviem tapusi filma, līdz ar to gana labi esmu pazīstams ar saturu, kas atkal jau atļauj vieglāk uztvert šo filmu.

Pēc stundas - lidmašīna uz Berlīni. No turienes - uz Vīni. No Vīnes - auto uz Zvolenu. 3 dienu IT meeting un back.

Ar grāmatām, kas rakstītas pirms 20.gadsimta, man parasti ir viena un tā pati problēma - tās man šķiet bezdievīgi garlaicīgas. Protams, ir arī izņēmumi, jo visos laikos ir bijuši diženi raženi autori, kuru grāmatas var viegli lasīt arī simtiem, ja ne tūkstošiem gadu pēc to tapšanas. Diemžēl šis Neitaniēla Hoforna romāns manās acīs mūžīgās literatūras klāstā neietilpst.

Kā vēsta sena indiāņu paruna: ja negribi piedzīvot vilšanos, kad ej skatities filmu kinoteātrī, negaidi no tās neko spožu. Neļauj tev aizmālēt acis skaļiem vārdiem - lai vai filmas režisoru sauktu Tims Bērtons, lai tur lomās būtu Džonijs Deps, Helēna Bonema Kārtere, Anna Heteveja, Stīvens Frajs, Maikls Šīns, Alans Rikmens, Kristofers Lī un pat Mets Lūkass no "Little Britain". Pat neaizdomājies par to, ka filma tapusi pēc "Alises Brīnumzemē" motīviem un ka tu to skatīsies 3D formātā. Ej uz kino, gaidot no šīs filmas zemas kvalitātes bojeviku ar briesmīgu aktierspēli un to, ka filmu krievu valodā būs ierunājis klasiskais VHS tips ar mūžīgi puņķaino degunu. Un tad, noskatījies šo Tima Bērtona filmu, tu droši vien būsi stāvā sajūsmā, jo tā būs pārspējusi visu tevis gaidīto.