Maikls Sera, kas filmā "Youth in Revolt" atveido galveno lomu, ir viens no šobrīd "karstākajiem" jaunās paaudzes amerikāņu aktieriem. Un vienlaikus viņš nemaz nav karsts aktieris, jo Seras liriskais varonis nav gluži līdzīgs Edvardam no "Twilight". Sera, kas popularitāti izpelnījies ar savām lomām tādas filmās kā "Superbad", "Juno" (un vairākās ne tik labās komēdijās) filmās atveido intelektuālu, bet stipri vien par sevi nepārliecinātu jaunekli ar troubled personīgo dzīvi. Viņa repertuārs ir gaužām šaurs un rada man neizbēgamu vēlmi pieminēt AC/DC, bet - kamēr recepte darbojas, tikām viss ir kārtībā. Ir gan redzēti ari piemēri, kad no šīs receptes nekas labs nesanāk - ja filmas materiāls ir draņķīgs (un tā bija gan "Nick and Norah`s Infinite Playlist", gan jo īpaši "Year One".

"Nowhere Boy" varētu būt lielisks prequel filmai "Backbeat" - kamēr BB stāsta par Bītlu dienām, kad grupa spēlēja Hamburgā, "Nowhere Boy" aptver Džona Lenona dzīvi pirms Hamburgas - skolu, spēlēšanu grupā "The Quarrymen" un viņa attiecības ar māti. Jā, tas ir interesanti, ka kamēr "Backbeat" lielākais uzsvars bija uz Džona attiecībām ar Stjuartu Satklifu, šajā filmā tā vietā tiek piedāvātas viņa attiecības ar māti - Džūliju Lenonu un tanti Mimi, kura Džonu uzaudzināja. Tikām Satklifs filmā vispār neparādās un tikai vienu reizi Džons piemin, ka viņš dzīvo kopā ar Stjuartu.

Renē Klemāns neapšaubāmi bija viens no tiem franču režisoriem, kuri Amerikas Kinoakadēmijas acīs savulaik kotējās īpaši augstu. Ne velti divas viņa filmas saņēma "goda Oskaru" kā labākās filmas svešvalodā (pirms šī balvu kategorija tika iekļauta standarta nomināciju komplektā), un arī "Gervaise" saņēma Oskara nomināciju. Attiecībā uz pirmo viņa "oskaroto" filmu gan situācija ir tāda, ka tā joprojām nav tikusi pārizdota un es vispār neesmu īsti pārliecināts, vai "honorary winners" man būtu jāiekļauj savā uzdevumā par franču filmu skatīšanos, bet vismaz pagaidām pieņemšu, ka varu tās atlikt vēlākam laikam.

"Ja lietā ir apsūdzētais, jābūt arī cietušajam. Par cietušajiem Neo lietā varētu saukt cilvēkus, kuru atalgojums tika publiskots. Līdz šim publiski dzirdēts tikai Ilmāra Poikāna atbalstītāju teiktais. Bet kā viņa rīcību vērtē personas, kuru atalgojums tagad visiem redzams internetā. Vai Poikānam par šādu rīcību būtu jāsaņem kāds sods?"

Marsela Kamī "Melnais Orfejs" vispārēji ir atzits par vienu no 20.gadsimta franču kino lielajiem šedevriem. Filma saņēma gan Zelta palmas zaru Kannu festivālā, gan Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Plus vēl tajā skan Antonio Karlosa Žobima mūzika (kārtējo reizi apstiprinot jau sen novēroto tendenci, ka klasiskajās franču filmās mūziku taisīja tādi ļaudis, kādus Holivudas darbos meklēt būtu velti).

Filmas apraksts ņemts no IMDb, jo par nožēlu, to skatoties teju vai ne vella nesapratu. Ir diezgan draņķīgi, ja filmai franču valodā ir pieejami tikai spāņu un katalāņu subtitri. Būtu kaut franciskie titri krājumā - vēl nebūtu tik dramatiski. Protams, pagaidām manas franču valodas zināšanas ir visai pieticīgas, bet ar titriem vēl varētu mēģināt skatīties. Taču šī filma man bija jāskatās, tālab noskatījos.

Kāds pazīstams cilvēks saņēma šādu vēstuli it kā no Skype, kurā lūgts sniegt savus bankas datus kaut kādas jaunas maksājumu metodes realizēšanai. Tā kā vēstules saturs viņam šķita aizdomīgs, viņš to aizsūtīja uz Skype ar jautājumu - kas tad tas ir - un saņēma atbildi, ka tas ir scam.

Kā vienu no 101 punkta iekļāvu aizkarstangas savešanu kārtībā mūsu dzīvoklī.

vakar vairākas reizes mani pārņēma tramīga sajūta - ka uz ielas kāds mani apturēs un pavaicās: "А где твоя ленточка, фашист!?"