Ar šo grāmatu sāku pildīt uzdevumu - 25 grāmatas vācu valodā 1001 dienas projekta laikā. It kā jau lasīšana vāciski man sevišķi grūti neiet, bet vienlaikus visbiežāk problēmas rada tas, ka vācvalodīgā literatūra mani biežāk garlaiko nekā izklaidē. Līdz ar to grāmatas vāciski lasu salīdzinoši maz, kas, savukārt, nozīmē vienu - man vajag sevi papildus motivēt, lai šo valodu uzturētu pie dzīvības.

Neesmu īsti pārliecināts, ka bija gudra doma uz šo lugu iet kopā ar vecākiem. Ne tādā ziņā, ka man šī luga nebūtu piemērota, bet viņiem - gan. Laikam jau tāpēc, ka viņi nav šīs lugas mērķauditorija, bet es - esmu. Proti, es esmu viens no tiem cilvēkiem, kam ir bail pārvērsties par cēlgāzi - intertu gāzi, kas ne ar ko nespēj savienoties.

Viena no man raksturīgajām iezīmēm, par ko pats nepavisam neesmu sajūsmā, ir grūtības uzsākt sarunu ar svešinieku. Piemēram, ārzemju ceļojumos, ja esmu apmaldījies, cenšos nekad neko nevienam nevaicāt, bet mēģināt ceļu atrast pats. Man nepatīk klauvēt pie durvīm iestādēs un vaicāt, kur šeit atrodas viens vai otrs dienests. Un vēl jo vairāk es nevaru vienkārši pienākt klāt svešam cilvēkam un sākt ar viņu runāties.

Kad sastādīju 101 uzdevuma sarakstu, man pat prātā nenāca, ka jau pāris nedēļas vēlāk man būs visas iespējas atzīmēt kā izpildītu punktu par piedalīšanos talkā.

Izpildīts viens no vienkāršākajiem 101 uzdevuma punktiem - atteikšanās no inbox.lv e-pasta lietošanas. Gadiem ilgi mani draugi kaunināja, ka izmantoju šo banneru un spama pārņemto portālu, bet allaž bija slinkums kaut ko mainīt.

Lasot aprakstus tam, cik "Bon Voyage" ir lieliska filma, es lielā mērā jūtu kaunu par sevi un to, ka to kaut kā nespēju saskatīt. Protams, daļēji pie vainas varētu būt tas, ka vienīgie pieejamie šīs filmas subtitri bija vienkārši nereāli kļūdaini - pat ne tādi, kas būtu tulkoti no franču valodas, bet gan, kā man šķita, tādi, ko rakstījis cilvēks, kas nezina īsti labi nedz franču, nedz angļu valodu. Kas, protams, nenāca par labu manām spējām uztvert filmu. Plus vēl skatījos to diezgan pavēlu, kas nozīmē, ka man nāca arī miegs, vēl viens ne super labs filmas faktors.

"Journey without maps" ir pirmais no manis lasītajiem Grema Grīna darbiem, kas savā saturā ir pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) dokumentāls - tas nav kārtējais šī autora romāns, bet gan atstāstījums viņa dzīves pirmajam ceļojumam ārpus Eiropas. Jāatzīst, ka Grīns šajā jautājumā izvēlējās diezgan radikālu pieeju - pirmo reizi izbraucot ārpus dzimtā kontinenta, viņš devās mēnesi ilgā pārgājienā cauri Libērijas džungļiem, apvidū, kurā tajā laikā kartes patiešām neeksistēja un kurš Amerikas valdības oficiāli izdotajā kartē bija atstāts balts ar lielu uzrakstu "kanibāli".

Dina Rubina ir viena no šobrīd populārākajām krievvalodīgajām rakstniecēm, kura gan jau vismaz 20 gadus kā dzīvo Izraēlā un līdz ar to laikam jau krievu literatūrai nav īsti pieskaitāma, lai gan te ar robežu vilkšanu situācija ir diezgan sarežģīta.

Lūk, man būs mācība - neskatīties filmas tikai tāpēc, ka tur piedalās kāds aktieris, kas man patīk vienā seriālā. Šajā gadījumā "Dead like me" skatījos vien tādēļ, ka tur vienā no lomām ir Henrijs Ījans Kjūziks, labāk zināms kā Desmond no "Lost". Patiesībā arī filmas apraksts šķita saistošs - tas stāsta par organizāciju, kurā strādā "grim reapers" jeb "nāves" - proti, mirušie, kuru pienākums ir cilvēkam īsu brīdi pirms viņa nāves atbrīvot dvēseli, tā lai tā neciestu ciešanas mirstot. Taču kādu dienu "nāvēm" atnāk jauns boss - tas pats Kjūziks un pavēsta, ka nav īsti svarīgi, ko viņas dara, galvenais ir labi pavadīt laiku.