Kazhes pierakstu burtnīca

Skatoties Grānta Heslova režisēto "Veči, kas blenž uz kazām", mani neatstāja sajūta, ka Heslovs par katru cenu gribējis uztaisīt jaunu brāļu Koenu filmu. Taču problēma ir tajā, ka Heslovs acīmredzami nav Džoels Koens, un viņa "trakais humors" kaut kādu atdevi dod ne vairāk kā 50% potenciāli smieklīgo epizožu.

Cielēna atmiņu ceturtā daļa veltīta laika posmam no divdesmito gadu vidus līdz gandrīz pašām tās pastāvēšanas beigām. Grāmatas sākuma daļā Cielēns īpaši plaši stāsta par to laiku, kad viņš pats bija Ārlietu ministrs Marģera Skujenieka vadītajā Ministru Kabinetā, bet tālāk pievēršas sociāldemokrātijas pagrimumam trīsdesmito gadu sākumā un tam sekojošajam Ulmaņa apvērsumam. Jāatzīst, ka grāmatas sākuma daļā Cielēns ļoti daudz nodarbojas ar sevis slavēšanu un savas vēsturiskās lomas uzsvēršanu. Man, protams, ir grūti 80 gadus vēlāk spriest par to, cik būtisks politiķis Cielēns bija tā laika Latvijā (un paša Cielēna prāt, vismaz kaut kādā mērā - arī Eiropā), bet subjektīvi šķiet, ka mēra sajūtas viņam reizēm tomēr pietrūka un ka savu Ārlietu ministra amatā savu pavadīto gadu Cielēns vērtē par pārāk nozīmīgu un visu tolaik notikušo viņš vērtē pārāk veinpersoniski. Līdz ar to interesantāka man šķiet grāmatas otrā daļa, kad Cielēns vairs tik vadošu amatu neieņem, bet analizē to, kāpēc sūri izkaroto demokrātiju Latvijas tauta atdeva tik vienaldzīgi un neieinteresēti. Pašam Cielēnam gan, protams, paveicās, ka viņš jau savlaicīgi bija ticis par sūtni uz Parīzi, jo šaubu nav, ka viņš būtu viens no tiem sociāldemokrātu līderiem, kurus Ulmanis aiz restēm turētu tik ilgi, cik vien iespējams. Bet līdz Parīzei viņa rokas, protams, neaizsniedzās. No otras puses, Cielēns patiešām bija visnotaļ aktīvs politiskais darbinieks un varbūt viņš būtu varējis, atrazdamies Latvijā, darīt vismaz kaut ko lietas labā, lai Ulmaņa apvērsums vispār nebūtu noticis. Cielēns par vienu no galvenajiem Ulmaņa uzvaras vaininiekiem atzīst pašu "sociķu" tā laika galveno līderi - Frici Menderu, kurš partiju pārmērīgi virzīja uz kreiso virzienu, atsakoties no jebkādas sadarbības ar centra partijām un vienlaikus - pietiekami nenovērtējot Ulmaņa bīstamību. Līdz ar to Mendera vadībā LSDSP arvien vairāk zaudēja savu stāvokli sabiedrībā un rezultātā Ulmanim neviens nelika šķēršļus apvērsuma veikšanai.

Pēc "Brighton Rock" izlasīšanas man nebija sevišķas vēlmes uzreiz ķerties pie nākamā Grīna romāna, tomēr beigu beigās tomēr saņēmos un to izlasīju. Un te nu jāatzīst, ka tas noteikti bija tā vērts - šis pagaidām ir ierindojams starp manis iecienītākajiem šī autora veikumiem.

Vēl aizvakar ar putām uz lūpām apgalvoju, ka hokeja turnīra finālā spēlēs Kanāda un Krievija, un nepieņēmu argumentus, ka varētu būt arī citādāk. Šorīt jau ir skaidrs - nespēlēs. Ja krievu un kanādieši krustos nūjas, tad tas notiks jau ceturtdaļfinālā. Kas liek atkal cerēt uz manu iecienītāko scenāriju - ka pēc smagas "rubkas" šajā principiālajā spēlēs tās uzvarētājs pusfinālā piedzīvos zaudējumu pret mazāk nosvīdušu pretinieku. Vismaz Turīnā tieši tā notika. Vienīgā atšķirība - šogad pagaidām Krievija ir spēlējusi pārliecinošāk, līdz ar to tieši kanādiešiem būs jāizlec no biksēm laukā, lai apturētu Ovečkinu, Malkinu un ko, un nevis otrādi.

Fēliksa Cielēna atmiņu trešo grāmatu izlasīju jau pasen, bet kaut kā aizmirsu par to uzrakstīt, un tas tā nav labi. Proti - tagad lasu jau ceturto daļu, un ne tik skaidrā atmiņā ir tas, kurā brīdī trešā grāmata sākās un par ko tieši tajā tika stāstīts. Bet loģiski izsecināt var diezgan vienkārši - 3.daļa aptver laika periodu no Latvijas republikas dibināšanas de facto līdz Pirmās Saeimas darbības beigām - proti, kādus 5-6 gadus. Šeit atrodas vieta gan aprakstiem par Satversmes sapulces ievēlēšanu un to, kā notika darbs pie Latvijas republikas pamatakta, par pūliņiem panākt Baltijas valstu starptautisku atzīšanu. Vērts pieminēt, ka rietumvalstis nebūt ar to nesteidzās un ātrāk mūs atzina Padomju Krievija nekā visas lielās "demokrātijas. Tam gan laikam par pamatu bija tas, ka rietumos vēl ilgi cerēja, ka Krievijā komunistus gāzīs citi spēki - vai nu puslīdz normāli demokrāti vai monarhisti, bet nedz vieni, nedz otri pat neapsvēra domu par jauno republiku atzīšanu. Ja kas - tas noteikti bija viens no iemesliem, kālab boļševiki savu varu Krievijā spēja nosargāt - domājams, ka tie paši sarkanie strēlnieki diez vai būtu atbalstījuši tik cītīgi Ļeņintētiņu, ja viņš nebūtu vienīgais no ietekmīgo spēku līderiem, kas vismaz vārdos atzītu tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Lielu cieņu šajā savu memuāru daļā Cielēns izrāda Zigfrīdam Meierovicam, ar kuru viņam gan nebūt nebija tuva politiskā pārliecība, bet bieži bija tuvi mērķi. Tikām daudz kritiskāka ir viņa attieksme pret Ulmani, kur gan, protams, grūti noteikt, vai viņš tā patiešām domāja jau divdesmito gadu sākumā, vai arī par anti-ulmanistu viņš kļuva vēlāk. Kā lai arī nebūtu, vismaz par daļu politisko pretinieku Cielēns izsakās ar cieņu, tāpat viņš slavē arī sev tuvos partijas biedrus, un detalizēti skaidro situāciju ap Raiņa dalību politiskajā dzīvē divdesmito gadu Latvijā.

Pirms dažām dienām dominējošā noskaņa sporta forumos bija - mūsējie favorītiem parādīs zobus, spēlējot KHL čali ir pamatīgi progresējuši un tagad arī NHL večiem var likt trūkties. Un pat ja būs zaudējumi - tad cienīgi un spraigā cīņā (izņēmumu veidoja vienīgi tie fani, kuri uzskata, ka komanda, kuras rindās būtu Ivanāns un Kulda, būtu vēl spēcīgāka).

Nezinu, kā tev, bet man nosaukums "Brighton Rock" pirmām kārtām neliek domāt par šo Greima Grīna romānu, bet gan par:

Raiena Džonsona "Brāļi Blūmi" man sākotnēji radīja veselu virkni asociāciju - ar Giljema "Brāļiem Grimiem", Leopoldu Blūmu no "Ulisa", Edvardu Blūmu no "Big Fish", basketbolistu Jāni Blūmu un vēl sīko Jāni Blūmu no ĀĢ. Pati filma gan negaidītā kārtā nemaz nav līdzīga par panku vēlāk kļuvušajam sīkblūmam, bet gan divām savulaik skatītām filmām - "Matchstick Men" un "Nueve reinas". Proti, šī ir filma par diviem blēžiem jeb con artists, lai gan, varbūt tā nav tieši filma par blēžiem. Tā ir filma par diviem brāļiem, viens, no kuriem jau kopš bērnības ir režisējis lielos plānus, bet otrs vienmēr ir gribējis to vien, kā atrast mīlestību. Diemžēl profesionāla blēža dzīve ar mīlestību ir diezgan slikti apvienojamas. Rezultātā Blūms - romantiskais brālis - izlemj ģimenes rūpalam atmest ar roku un pārvācas uz Melkalni. Taču Stīvens viņu atrod un pierunā uz vienu pēdējo triku - izviliināt pamatīgu summu naudas no kādas bagātas dīkdienes, kuras dzīvē viņi varētu ieviest zināmu jautrību. Protams, Blūms šajā sievietē iemīlas, bet pilnīgi iespējams, ka tieši to Stīvens arī ir vēlējies. Aizmirsu pieminēt, ka kopā ar brāļiem darbojas nerunīga japāniete, saukta Bang Bang.

Vakar skatījos sacensības biatlonā iedzīšanā. Kāds var man izskaidrot, kur var būt tādas kvalifikācijas tiesneši, kas nespēj nodrošināt to, lai sportisti trasē izietu pareizajā laikā un nevis - dažādos random mirkļos. Tas tomēr diezgan pamatīgi nočakarē gan skatāmību, gan skaidrību par notiekošo pašiem dalībniekiem, ka jau sacīkšu laikā izrādās, ka kādam no rezultāta 15 sekundes vēlāk tiks noņemtas, bet citam - 30 pieskaitītas. Par profesionālismu tas pilnīgi noteikti neliecina.