Kas to būtu domājis, ka noskatīšos vēl vienu no Žaka Tatī filmu - pēc "Ilo kunga brīvdienām" neuzjutu sevišķu vēlmi iepazīt šo režisoru tuvāk, taču izrādījās, ka par savu nākamo filmu pēc "Brīvdienām" Tatī tika pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā un likumsakarīgi - man vajadzēja to noskatīties. Un, cik šokējoši tas lai arī nebūtu, šī filma man patika ievērojami labāk nekā tās priekšgājēja.

Jā, zinu, ka šomēnes nedrīkstu sekot jebkādām sporta aktualitātēm, taču tas man neliedza iegādāties šo grāmatu:

Šī droši vien ir slavenākā Žerāra Depardjē filma - kā nekā par tās titullomas - Sirano de Beržeraka - atveidošanu viņš pat saņēma Oskara nomināciju. Un vērts pieminēt, ka šajā kategorijā neanglisku filmu aktieri nominēti tiek gaužām reti.

Nejauši sanāca tā, ka ar pāris dienu intervālu noskatījos abas slavenākās filmas ar Elodijas Bušē piedalīšanos. Par savu lomu filmā "Wild Reeds" viņa saņēma Cēzara balvu kā labākā jaunā aktrise, bet "Eņģeļu sapņi" viņai atnesa jau Kannu festivāla balvu par labāko sieviešu titullomu.

I love geocaching, there`s no doubt about it. And geocaching.com is one of my most visited websites. At the same time there`s one thing that I just can`t deny - in many ways this website blows.

"Vodka Lemon" ir alkohola tirgotuve, kurā strādā Ņina - atraitne armēniete, viena no filmas galvenajām varonēm. Alkohols, ko pārdod "Vodka Lemon", patiesībā nav nekāds šņabis ar citronu, jo kam gan Armēnijā vajadzētu īstu "vodka lemon". Ņina kapos iepazīstas ar savu bēdu brāli Hamo - viņš arī ir atraitnis, pēc tautības kurds, un tāpat kā Ņina - pilnīgi bez naudas. Viņa pensija ir mazāka nekā 10 dolāri mēnesī, un vienīgais veids, kā viņš spēj izdzīvot, ir laiku pa laikam pārdodot utenī šo to no savas iedzīves - pamatā krieviem un par cenām, kas ir ievērojami zemākas par to, ko viņš vēlētos saņemt. Vienīgā cerība uz labāku nākotni viņam saistās ar dēlu, kas dzīvo Francijā un no kura viņš cer beidzot saņemt kādu naudas pārskaitījumu, taču šī cerība nešķiet sevišķi pamatota. Vienīgais, kas Hamo dzīvē tagad notiek, ir došanās uz kapiem, lai atstāstītu savai mirušajai sievai pēdējā laika ievērojamākos notikumus. Un kā jau tas filmās notiek, starp abiem visai bēdīgajiem varoņiem rodas mīlestība, un tā viņu blāvajās dzīvēs ienes vismaz nelielu saules stariņu.

Andrē Tešinē režisētā filma "Savvaļas dzinumi" (vai varbūt asni? nezinu, kā to pareizi sauc latviskajā tulkojumā) ir kārtējā skatāmā filma sarakstā "Francijas filmas, kas izvirzītas Oskaram kā labākā filma svešvalodā". Vajadzētu droši vien izveidot atsevišķu rakstu blogā ar tabulu, kur atzīmēt jau noskatītās un vēl skatāmās filmas, bet tā kā pagaidām to neesmu izdarījis, tad... to pagaidām neesmu izdarījis, un tur nekā, ko vairāk piebilst, vienkārši nav.

Gabriela Garsijas Markesa uz šo brīdi pēdējais romāns "Atmiņas par manām skumjajām maukām" ir grāmata, kas droši vien (es tam īsti nesekoju) bišķi furoru sacēla, un Irānā tā pat tika aizliegta. Kas gan nav nekāds super sasniegums musulmaņu valstī, kur tiek aizliegtas ari daudz nevainīgākas lietas nekā grāmata par veci, kas uz savu deviņdesmito dzimšanas dienu izlemj pārgulēt ar jaunavu. Jā, tu nepārklausījies (neizlasīji nepareizi). Romāna galvenais varonis patiešām ir deviņdesmit gadus vecs, un viņš vēlas savā dzimšanas dienā pārgulēt ar nevainīgu meiteni. Nekad iepriekš viņš šādi darījis nav, bet pircis prostitūtu pakalpojumus gan ir ļoti regulāri. Un pat gadijumā, ja sieviete, ar ko viņš pārgulējis, nav bijusi prostitūta, viņš tāpat vienmēr ir maksājis. Tāds, lūk, cilvēkam princips. Bet te viņam patrāpās jauna meitene, ar kuru viņš patiesībā nemaz nepārguļ, jo viņa ir tā pārgurusi darbā, ka vienkārši ir atrubījusies. Un te notiek šim vecim kaut kas pavisam nepierasts - viņš šajā meitenē iemīlas. Turklāt viņš iemīlas tieši viņas aizmigušajā gformā, jo viņš lieliski saprot, ka nomodā viņiem diez vai varētu būt daudz kas kopīgs. Viņš ir mūžsens intelektuālis, bet viņa - jauna lauku meitene. Un te - mīlestība. Dīvaini, vai ne?

Šo grāmatu Svešvalodu bibliotēkas plauktā patiesībā atrada Liene, kas ari bija paredzēta kā tās lasītāja. Taču visai ātri viņa secināja, ka "Emotionally Weird" nav viņai radita grāmata, un ka labāk būs, ja to izlasīšu es. Kopumā tas būs bijis pareizs lēmums, jo: