Kazhes pierakstu burtnīca

Savā ziņā šī varētu būt viena no skandalozākajām filmām, ko man ir gadījies redzēt. Kur vēl kino tiek rādītas seksuālas attiecības starp pieaugušu sievieti un 13 gadīgu zēnu, plus vēl rāditas tā, it kā tās būtu daudz maz normālas un pieņemamas? Patiesībā jau filmas sākums ir diezgan īpatnējs: Rauls un Solanža ir vīrs un sieva, bet Solanža pēdējā laikā ir grimusi dziļā depresijā un viņai viss ir kļuvis vienaldzīgs. Lai pamodinātu sievu, plus pie reizes padarītu viņu stāvoklī, Rauls viņai sarunā mīļāko - Stefānu. Solānžai principā nav iebildumu, bet vienlaikus viņa nav arī sajūsmā, jau minēju, ka viņai viss ir vienaldzīgs. Tad pamazām starp šo trijotni veidojas tādas dīvainas attiecības. Solānža guļ ar Stefānu, bet īsti viņu pamodināt viņš nespēj. Lai sievietei sagādātu vēl kādu papildu prieciņu, šī trijotne uzorganizē vasaras nometni bērniem. Un tajā citu bērnu vidū ir kāda rūpnieka dēls Kristiāns. Un tieši viņam ir lemts kļūt par Solānžas īsto vīrieti, lai arī viņam ir tikai 13 gadu.

Cik saprotu, savulaik šī filma (un vairākas tai līdzīgas) Francijā sacēla diezgan pamatīgu viesuļvētru. Proti, Luijs Malls bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās, atainojot 2.Pasaules karu Francijā, rādīt nevis varonīgos partizānus, bet nebūt ne tik ļoti varonīgos kolaboracionistus. Iepriekš bija pieņemts labais tonis - Francijā visi iedzīvotāji pretojās vācu okupācijai, Višī režīmam praktiski nebija atbalstītāju un vispār francūži ir baisie varoņi. Ja kas - arī lasot grāmatas par Hitlera laika Vāciju (daiļliteratūru), bieži tur parādās visādi ļaudis, kas ir PRET, lai gan patiesībā, protams, tādu īsto PRET bija pavisam maz.

Pēdējās pāris dienās Internetā var izlasīt daudz informācijas par kāda latviešu hokejista Gunta Džeriņa gaitām, un pateicoties daudzu cilvēku paviršībai nebūtu brīnums, ja pēc pāris dienām viņu aizbaumotu uz NHL vai pat uz futbola komandu "TSV 1860 Muenchen".

Čau, puikas un meitenes! A takže ih roģiķeļi!

Šis ir viens no pēdējiem Šveices dižgara Fridriha Dirrenmata romāniem un vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām viņa grāmatām, ko līdz šim nebiju izlasījis. Savulaik, kad vēl regulāri mēdzu iegriezties Gētes institūta bibliotēkā (kas nemaz nebija tik dramatiski sen, līdz apmēram 2008.gadam tur varētu būt apgrozījies), viens no maniem standarta variantiem bija ņemt kārtējo šī autora grāmatu. Droši vien "Durcheinandertal" tur vienkārši nebija, jo citu iemeslu tā neizlasīšanai atrast nevaru. Kas gan nenozīmē, ka šī grāmata man būtu sagādājusi iepriekš nepieredzētu baudījumu un ka es to uzreiz automātiski atzītu par izcilāko šī rakstnieka darbu, ko man nācies lasīt.

Tā īsti šoreiz gan neskaitīsies, bet lai nu būtu - pagājušo sestdien devos nelielā ģeotūrē kopā ar Elhana, V.G. von LV, Inez Rodriguez un Ivss_xx. Ja pieņem, ka ne ar vienu no viņiem iepriekš pazīstams nebiju (ok, redzēti visi varbūt arī bija, bet lielākais līdzšinējais kontakts bija apsveicināšanās ar V.G. pie Gandra), tad varu teikt - tie bija svešinieki. Un es ar viņiem daudz runāju, būdams (raksturīgi) viens no galvenajiem sarunas uzturētājiem. Īsta "uzrunā svešinieku" situācija tā varbūt nebija, bet lai savu sirdi darītu mierīgāku, varu atzīmēt, ka es biju tas no mūsu piecinieka, kas gāja runāties ar kādu lauku māju saimnieku, vaicāt, vai drīkst viņa sētai cauri iziet. Drīkstēja.

Skolas laikos, kad "Mūžības skartos" vajadzēja lasīt, es no tā, protams, izvairījos. Kālab gan man vajadzētu lasīt obligāto literatūru, un vēl jo vairāk - obligāto dzeju? Taču pastāv kāda metode, kas mani var piespiest ne to vien izdarīt. Un šī metode, protams, saucas - izveido slēpni, kura atrašanai nepieciešams izlasīt "Mūžības skartos". Nē, patiesibā slēpni mēs atradām tāpat - ar Interneta studēšanu un cīnīšanos pa brikšņiem. Bet grāmatu steigā tāpat sarūpējām un izbraucienos ņēmām līdzi - ja nu noderēs. Un tikai jau pēc slēpņa atrašanas pa īstam ķēros pie tās lasīšanas.

Jurists tiek tiesāts par nonāvēšanu. Savam advokātam super garā vēstulē viņš izklāsta notikumus (principā - savu dzīvesstāstu), kas noveduši pie šī procesa. Tā divos teikumos varētu atstāstīt šī Kristofa Haina romāna sižetu. Un nav labāka veida, kā kaut ko pastāstit par kādu grāmatu kā to izstāstot maksimāli lakoniskā veidā. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu ir aizrāvies ar spēlēm. Bet ne tādām spēlēm kā piem., geocaching. Viņa aizraušanās ir spēles ar lielām likmēm, kurās vienlaikus ļoti daudz kas ir atkarīgs no spēlētāja. Viņa lielākais elks ir sava laikmeta spēlmaņu karalis - Napoleons. Galvenais varonis ir diezgan izteikti ļauns - savās spēlēs viņš īpaši nerēķinās ar citiem cilvēkiem, jo galvenais ir skaisti izspēlēta kombinācija.

Sāku apkopot savus iespaidus par dažādiem saldējumiem.

Izrādās, ka pirms viņš kļuva par Morisu Mosu, Ričards Aioeids jau bija izmēģinājis savu roku komēdijseriāla režisēžanā. Diemžēl jāatzīst, ka "Garth Marenghi`s Darkplace" nav tieši tas šovs, kas man būtu licis smieties līkam.