Filma "Backbeat" izvēlas diezgan negaidītu skatpunktu, no kura raudzīties uz visu laiku un tautu populārākās popgrupas karjeru (ja nu kas - ar šo terminu es saprotu bītlus, nevis, piemēram, "Take That"). Kā tev šķiet, kas ir galvenais varonis šajā filmā? Džons? Pols? Džordžs Varbūt Ringo? Tad varbūt Džordžs Mārtins? Vai Braiens Epšteins?
Sev par nelielu pārsteigumu konstatēju, ka Ziemas Olimpiskās spēles, atšķirībā no Vasaras, man joprojām šķiet daudz maz saistošas. Varbūt ne radikāli interesantas un ne tādā mērā, lai augu nakti sēdētu, skatoties kērlinga translācijas, un tomēr - skatāmu sporta veidu te tiešām bija pietiekami.
Nīla Džordana režisētā "The End of the Affair" ir kārtējais pierādījums tam, ka nav iespējams uz priekšu pateikt, vai kāda filma sanāks laba vai slikta. Džordans pilnīgi noteikti ir labs režisors - savas karjeras gaitā viņš ir radījis gan tādu blokbāsteru kā "Intervija ar vampīru", gan populāro indie filmu "Breakfast on Pluto". Filmas aktieru ansamblis - Ralfs Fīnss, Džulianna Mūra, Stīvens Rī - arī ir gana iespaidīgs. Filmas mūziku uzrakstījis Maikls Nīmans - ilggadigais Pītera Grīneveja partneris. Un visubeidzot filmas scenārija pamatā ir Greima Grīna romāns, par kuru biju stāvā sajūsmā. Un ko tas dod viss kopā? Filmu, kuru labākajā gadījumā var nosaukt par viduvēju.
Vienpadsmit gados, kas bija pagājuši kopš Podnieka "Vai viegli būt jaunam" noticis bija ļoti daudz. Nebija vairs padomijas, kurā tapa pirmā filma. Nebija arī tās režisora - Juris Podnieks gan bija iecerējis desmit gadus pēc pirmās filmas uztaisīt tās turpinājumu, taču viņa paša dzīves ceļš aprāvās ātri, negaidīti un bezjēdzīgi. Taču filma tomēr tapa, Podnieka iesākto darbu līdz galam noveda Antra Cilinska, vecās filmas montāžas režisore.
Ar kaunu man jāatzīst, ka būdams cilvēks, kas vidēji gadā noskatās ap 200 filmām, līdz 27 gadu vecumam tā arī nebiju noskatījies šo Jura Podnieka filmu, kuru gana daudzi uzskata par Latvijas kino (un ne tikai dokumentālā) spožāko veikumu. Ja kas - šī būtu viena no labākajām filmām, ko vajadzētu jauniešiem rādīt skolā. Katrā ziņā tā pilnīgi noteikti būtu vairāk skatāma, nekā "Vella kalpi", kurus mums rādīja vēstures stundās (it kā tajā filmā būtu kaut kas vēsturisks). Vispār man ir šādas tādas pārdomas par skolas tēmu, ko es gribētos tuvākajā laikā izlikt uz digitālā papīra, bet, vai tas patiešām izdosies, tas jau ir cits jautājums.
Tie tik bija laiki Spānijā - kad tajā kopā tusēja Salvadors Dalī, Federiko Garsija Lorka un Luiss Bunjuels! Pola Morisona filma "Mazie pelni" pamatā fokusējas uz attiecībām starp Dalī un Lorku, bet, protams, filma redz arī nedaudz tālāk par savu degunu. Dalī lomā šajā filmā ir Roberts Patisons, kuru tu pazīsti kā Edvardu no "Twilight". Ak, smukulītis Edvards! Es gan, kā zināms, esmu pārāk šallains, lai skatītos kaut kādas romantiskas vampīrfilmas, līdz ar to Patisonu esmu redzējis vien "Harijā Poterā" (njā, tas laikam arī nav diez ko alternatīvi). Lorku šeit atveido Haviers Beltrans (nekur iepriekš nav manis redzēts), Bunjuelu - Metjū Maknoltijs, tikai dienu iepriekš redzēts kā Ēriks jaunībā filmā "Looking for Eric".
Jē! Šajā filmā vienu no galvenajām lomām atveido pats Karalis Ēriks, viens no Mančestras United pēdējo desmitgažu izcilākajiem futbolistiem, gana skandalozs un pretrunīgs, izcilais centra uzbrucējs ar septīto numuru. Kā viņu sauc? Kan-to-nā!
Ir dažādi veidi, kā var stāstīt par sporta vēsturi. Neesmu gluži fanātisks šādas "profesionālās" literatūras lasītājs, bet gluži pirmā sporta vēstures grāmata, ko lasīju, "Baldera skalpu man nevajag" nebija. Jāatzīst, ka Matuļa izvēlētā pieeja ir visnotaļ oriģināla, lai arī nepavisam ne tāda, ka es teiktu "wow! tā tik ir viena grāmata!"
Lai arī šaubu nav, ka KHL šobrīd ir pasaulē otrā spēcīgākā hokeja līga, Olimpiskajās spēlēs diezgan skaidri var redzēt, cik liela ir plaisa starp NHL un KHL. Pēc uzvārdiem gan šķiet, ka KHL straujiem soļiem tuvojas Ziemeļamerikas labākajai līgai, taču ejams ir vēl ļoti tāls ceļš līdz konkurence būs reāla. Labs rādītājs ir Krievijas izlase.