Kazhes pierakstu burtnīca

Vienā no saviem pēdējiem romāniem Greims Grīns nu jau kārtējo reizi savas ļoti garās literārās karjeras laikā nesaudzīgi vēršas pret parādībām, kas viņam šajā pasaulē netīk. Konkrēti šajā gadījumā "Ženēvas doktorā Fišerā" Grīns izsmej bagāto cilvēku alkatību. Doktors Fišers ir ļoti nepatīkams tipāžs, kura meitu apprec romāna galvenais varonis. Tiesa, tas, ka varonim nav ne naudas, ne jaunības un viņš apprecējis sievieti, kas varētu būt viņa meita, Fišeru neuztrauc, jo tam ir liels atvieglojums, ka par savu meitu vairs nav jādomā. Tādējādi doktors Fišers var mierīgu prātu nodoties sava mūža galvenajam aicinājumam - rīkot balles. Un doktora Fišera balles ir kaut kas īpašs - tajās vienmēr piedalās vieni un tie paši (ja nemaldos, skaitā 5) cilvēki, kurus namatēvs ik reizes pazemo, cik tik spēj, un balles noslēgumā tie tās dalībnieki, kuri visus pazemojumus pārcietuši, saņem vērtīgas balvas. Piezīmēsim - vērtīgas naudas izteiksmē, bet ne tādā ziņā, ka viņiem tās vajadzētu. Turklāt jāņem vērā, ka visi viņi paši ir pietiekami bagāti, lai tādas lietas, ja viņi tās patiešām vēlētos, varētu nopirkt arī paši, taču viņu visu pataloģiskais skopums labāk ļauj viņiem pieciest doktora Fišera radoši izdomātos pazemojumus, nekā iztērēt jebkādu nieku no saviem krājumiem.

Man ir visai grūti izsekot savai loģikai, kālab izlēmu skatīties šo Jaunzēlandē tapušo filmu. Iespējams, uzgāju to, cauršķirstot pēdējo gadu Sundance festivāla dalībnieku sarakstu, man iepatikās filmas plakāts un - voila! - to noskatījos. Vai varbūt redzēju katls.be forumā pozitīvus izteikumus par to. Patiesībā nav jau svarīgi - ja noskatījos, tātad noskatījos.

Robert Wyatt ir viens no maniem absolūti lielākajiem elkiem. Un viens no tiem mūziķiem, kurus man diez vai jebkad būs lemts redzēt uzstājamies dzīvajā. Kaut tāpēc vien, ka jau kopš astoņdesmitajiem gadiem Vaiats koncertus nesniedz vai arī sniedz gaužām reti.

"Mana nakts ar Modu" ir slavenākā no šī gada sākumā mirušā Francijas kino metra Ērika Romera filmām. Patiesību sakot, tā ir vienīgā viņa pa īstam slavenā filmā, taču ja jau viņš tiek pieskaitīts pie Jaunā viļņa klasiķiem, būtu loģiski pieņemt, ka viņam ir arī citas nozīmīgas filmas. Taču tieši šī filma viņu darīja ievērojamu ari ārpus Francijas robežām, "Ma nuit chez Maud" saņēma divas Oskara nominācijas - kā labākā filma svešvalodā un par labāko scenāriju. Balvas tā gan nesaņēma - svešvalodā to pārspēja "Z", bet scenārijos - Frānsiss Fords Kopola ar "Patton".

Šo filmu nolēmu skatīties tālab, ka tās tēma (vismaz teorētiski) varētu šķist interesanta Lienei. Ja jau pat filmas nosaukumā ir pieminēta tā maģiskā dzira, no kuras viņai ir biedējoši spēciga atkarība, varētu gadīties, ka Lienei šāda filma patiks. Protams, piesardzības labad neteicu viņai, ka filma tapusi 1985.gadā Austrālijā. Astoņdesmitie gadi tomēr ir tā dekāde, kas visa veida mākslās manā izpratnē izceļas ar pārmērīgi tizlu stilīgumu, savukārt Austrālijas kino industrija nekad nav bijusi sevišķi spoža un veiksmīga.

Nav pārspīlējums teikt, ka no dabas esmu viens visai runātīgs tipāžs. Reizēm pat tik runātigs, ka tas varētu kādam krist uz nerviem. Bet ar Twitter lietošanu izteikti ir tā, ka tur esmu salīdzinoši klusais putns, un 2009.gadā bija daudz mēnešu, kad mans čivinājumu skaits nesasniedza pat vienu desmitu. Arī tagad es pat nedomāju, ka varētu twītot tādos daudzumos kā smagsvari - Artūrs, Normis un citi. Sev devu pavisam vienkāršu uzdevumu - 101 čivinājums mēneša laikā. Varētu padomāt - kāda gan tur problēma? Bet patiesībā - ir gan problēma. Ja no dabas neesi čivinātājs, nav tik viegli sevi piespiest par tādu kļūt. Var jau, protams, rakstīt "šobrīd ēdu brokastis" vai "kaut kā gribas pakakāt", bet iespēju robežās cenšos netvītot bezsakarā. Maijā, kad pirmo reizi mēģināju sasniegt 101 čivinājuma līmeni, man pietrūka teju 25 ierakstu. Jūnijā pacentos nedaudz vairāk un tagad, atverot maģisko lapu www.tweetstats.com, varu redzēt, ka iepriekšējā mēnesī man ir 102 tvīti.

Katls.be filmu forumā kāda meitene vaicāja nosaukumu dokumentālai filmai par austriešu briesmoni Jozefu Fritclu. Tā kā Gūgli lietot māku, atbildēju, un pie reidzes pavaicāju, kāpēc gan kādām varētu būt vēlme skatīties šādu filmu. Lūk, atbilde:

Šo filmu iesākām skatīties pirms pāris mēnešiem, bet pēc dažām minūtēm atmetām tai ar roku, konstatējot, ka filmai nebija pieejami kvalitatīvi subtitri. Šo mēnešu laikā nekas nebija mainījies - no subtitriem joprojām nebija nekādas jēgas (tie jau pēc pirmās minūtes bija pamatigi nobīdījušies no filmas tempa un man bija slinkums jebko darīt lietas labā), tāpēc skatījāmies šo filmu bez tiem. Faktiski jau tas arī nebija tik ļoti nepieciešams, jo filma nav pārmērigi grūti uztverama. Ja kas - lai arī tā ir Austrālijas kino produkts, par grūti saprotamiem akcentiem uztraukties nevajadzētu, jo visi filmas varoņi runā iespējami vienkāršā un skaidrā angļu valodā. Es, protams, nesaku, ka tas būtu uzreiz filmai kāds grandiozs pluss, bet vismaz ar tās uztveršanu problēmu nav.

Cik zinu, šī nav viena no Toma Stoparda ievērojamākajām lugām, bet izmantojot apstākli, ka Svešvalodu bibliotēkā ir labs šī dramaturga darbu klāsts, arī to esmu izlasījis. Personīgi man Stopards ir pazīstams pirmām kārtam kā "Arkādijas" autors - nezinu, vai par šo tēmu esmu jau blogā rakstījis, šķiet, ka nē. Tātad - pirms diezgan daudziem gadiem JRT biju kopā ar vecākiem uz izrādi "Arkādija", un tā tolaik, īsi sakot, blew my head off. Būtu ļoti interesanti noskatīties "Arkādiju" šodienas acīm, bet šķiet, ka tas man patlaban nemaz nav iespējams - to sen vairs neizrāda, un arī video formātā nav dzirdēts, ka to kaut kur varētu dabūt.

Šis ir viens no Greima Grīna ļoti ilgās literāta karjeras pēdējiem romāniem, bet jau iepriekš biju guvis pārliecību, ka arī savas rakstnieka karjeras norietā Grīns joprojām bija viens no 20.gadsimta Lielajiem. Grāmata savā ziņā ir daļēji autobiogrāfiska - tā stāsta par Lielbritānijas izlūkdienestu, kurā kādu laiku nokalpoja ari pats Grīns. Diezgan netradicionāls, vismaz man tā šķiet, ir grāmatas skatījums uz šo lietu un tās varoņa pozicionējums. Romāna galvenais varonis ir ne vairs tik jauns izlūkdienesta darbinieks Moriss Kāsls, kas iepriekš ilgstoši dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, bet tagad ir atgriezies Londonā. Viņa sieva Sāra ir āfrikāniete, un tāds ir arī viņas dēls Sems, kuru Moriss visiem "pasniedz" kā savējo (viņam pašam bērnu nevar būt principā). Kā rakstīja Grins šīs grāmatas ievadā, viņš centās slepenā dienesta darbu parādīt ar tā rutīnu un bez iedomātās visur valdošās vardarbības un piedzīvojuma gara, ar ko slepeno dienestu slavenu padarīja Īans Flemings ar Džeimsu Bondu (jāpiezimē, ka viena atsauce uz Fleminga varoni ir arī šajā grāmatā). Taču tas nenozīmē, ka romāns būtu tipisks dīkdienības atstāstījums.