Raksti ar birku 'sports'

Latvijas simtgades sportists. Kurš tas būtu?

Sociālajos tīklos un arī sporta pasākumos pēdējos mēnešu aktīvi tiek reklamēta Interneta lapa lv100sportisti.com, kur katram ir iespēja piedalīties balsojumā, lai noteiktu, kurš tad īsti būtu visvairāk pelnījis šo godu. Šajā brīdi, kad top šis apraksts, top 10 ir sekojošs:
2018-11-10 06:14:07

Rēzeknes pusmaratona iespaidi

Manā 2015.gada izaicinājumu sarakstā ir atrodama rindiņa "noskriet pusmaratonu (sacensībās)". Pērn man Rīgas maratonā sanāca savas spējas pārvērtēt, piesakoties pilnajai maratona distancei un pie 23 veiktiem kilometriem izkarot balto karogu. Šogad Rīgas maratons man ietu secen jebkurā gadījumā, jo tā laikā plānoju malkot vīnu Francijā pie Vidusjūras, un par pilno maratonu arī vairs nedomāju, jo tā veikšanai nepieciešams trenēties daudz vairāk, nekā man ir vēlēšanās, laika un vajadzības. Bet pusīti noskriet gan vajadzēja, un kur gan labāk tas izdarāms kā Rēzeknē?
2015-04-07 05:21:16

HK Rīga - SKA-1946 sestajā septembrī

Pirmo reizi mūžā biju uz junioru hokeja spēli. Kaut vai tādēļ bija interesanti. Vienlaikus - gan atmosfēras, gan spēles līmeņa ziņā tas ne tikai nelīdzinājās KHL spēlētājam hokejam, bet pat nedaudz atgādināja Latvijas čempionātu futbolā.MHL apmeklēšanas plus un mīnusi:+ iespēja redzēt darbībā (potenciālus) nākotnes Latvijas izlases hokejistus + krievu komandu sastāvos var gadīties pa kādai vēlākai NHL superzvaigznei+ lētas ieejas biļetes+ atbalstīt jaunos hokejistus, kam droši vien nepatīk spēlēt pustukšu tribīņu priekšā+ vismaz vakardienas spēlē - mūsējie bija tehniskāki par pretiniekiem, kas, protams, nevar nepatikt+ ātrs un "dzīvs" hokejs- tukšas tribīnes, ar atmosfēru līdz ar to pašvakāk. Iespējams, labāk šādām spēlēm notikt mazākās hallēs un nevis Arēna Rīga- skaistas spēles trūkums- neskaitāmas epizodes, kad spēlētāji pazaudē ripu vai vienkāršās situācijās to nespēj noturēt zonā- pārāk liela "pasākuma vadītāja" līdzdalība, sāka jau krist uz nerviem- vismaz pēc vakardienas spēles man ir grūti saprast, cik nopietni šo turnīru uztver paši tā dalībnieki - proti, vai viņiem ir īsti motivācija tur par kaut ko baigi kapātiesUn novērojami par rīdzinieku spēli:1. Neredzēju nevienu spēlētāju, kam OBLIGĀTI būtu jāspēlē lielajā "Dinamo" komandā.2. Iztrūka jebkādu normālu kombināciju, uzbrukumi pamatā notika pēc principa "skriesim uz vārtiem un redzēs, kas notiks". Šķiet, tikai pēdējie vārti tika gūti smukas uzbrukuma kombinācijas rezultātā.3. Kamēr viesiem vienkārši atklāti kliboja tehnika, mūsējie vairākkārt atļāvās spēlēt pavirši. Turklāt šādi atļāvās spēlēt tie, kuriem būtu jāuztraucas par savu vietu sastāvā un kam nevajadzētu sirgt ar zvaigžņu slimību (piem., aizsargu pāris Kalvītis-Tūbelis). Otro vārtu zaudējums bija šādas nevīžības rezultāts. 4. Lika vilties Podziņš - neredzēju, kur ir tas viņa potenciāls jau šosezon regulāri spēlēt "Dinamo" rindās.5. Pagaidām nevaru spriest par to, vai Rīgai ir kaut kādas perspektīvas cīnīties par augstām vietām. Subjektīvi šķita, ka SKA ir vāja komanda, līdz ar to tas, ka mūsējie ir stiprāki par viņiem, nav labs rādītājs.
2010-09-07 16:27:00

Kā rodas baumas

Pēdējās pāris dienās Internetā var izlasīt daudz informācijas par kāda latviešu hokejista Gunta Džeriņa gaitām, un pateicoties daudzu cilvēku paviršībai nebūtu brīnums, ja pēc pāris dienām viņu aizbaumotu uz NHL vai pat uz futbola komandu "TSV 1860 Muenchen".Hronoloģija ir aptuveni tāda:1) 25.jūlija vakarā parādās ziņa, ka Guntis Džeriņš atskaitīts no "Dinamo": "Tāpat ar "Dinamo" kopā vairs netrenēsies arī uzbrucējs Guntis Džeriņš."2) Šo ziņu uzreiz atreferē krievu portāls sovsport.ru:"Нападающий Гунтис Дзериньш освобожден из рижского «Динамо».Сезон 2009/2010 25-летний форвард пропустил из-за травмы, и теперь пытался пробиться в состав «львов»."ar "Ļvi" tiek saprasts Rīgas Dinamo, jo šāda ir komandas iesauka Krievijā3) ziņu pārķer slovāku portāls hokejportal.sk. Izmantojot Google translate, pārvēršot tekstu no krievu valodas uz angļu sanāk: "Season 2009/2010 25-year-old striker missed because of injury, and is now trying to break into the "lions". "Un slovāki tā vietā, lai uzskatītu, ka Rīgas "lauvas" Džeriņu atskaitījuši, saprot to, ka tagad viņš mēģina iekļūt Poprada "Lauvu" sastāvā. Ziņas tekstā ir atsauce uz sovsport.ru, kas ziņojis par Džeriņu tikai to, kas minēts 2.punktā4) Slovāku ziņas iespaidā Džeriņa foto tiek pievienota arī HC Lev mājaslapā internetā, jo tā nav oficiāla lapa, bet gan kaut kādu entuziastu veidots projekts5) Izlasījuši slovāku ziņu un guvuši apstiprinājumu tai HC Lev lapā, championat.ru Džeriņu iekļāva Lev treniņnometnes dalībnieku sastāvā6) šo ziņu paķēra Latvijas sporta prese, pārpublicējot šo ziņu DELFI, Apollo, Sportacentrā.Un kur patiesībā tagad ir Guntis Džeriņš? Nevienu tas droši vien neinteresē.Bet pieeja, ka vieni nepareizi iztulko un pārējie to paķer, ir riktīgi laba.Piezīme - arī latviskajā Twitterī 5 reizes minēts, ka Džeriņš pievienojies Popradas "Lev".
2010-07-27 15:29:29

Stipro skrējiens

Šajā bildē neesmu es, bet vajag taču piesaistīt lasītāju uzmanību!Pirms pieteikt savu dalību šajā pasākumā, nopietni pārdomāju - vai es to patiešām varu. Ja pavisam godīgi, nekad neesmu sevi uzskatījis par diez ko stipru, tad jau drīzāk otrādi. Skolā mani sasniegumi sportā allaž bija visai bēdīgi, pamatskolā teju katru gadu sliktākā atzīme liecībā bija fizkultūrā - 4 vai 5, atkarībā no skolotāja noskaņojuma. Vienīgais gads, kad man liecibā nebija atzīmju 6 un zemāk, bija toreiz, kad salauzu roku, ar velosipēdu braucot no Dzegužkalna, un dabūju otrajā semestrī (un līdz ar to gadā) atbrīvojumu no sporta.Vidusskolā situācija gan nedaudz mainījās - pārstāju bastot sporta nodarbības, un pamazām no nīkuļa pārvērtos par viduvējību, un apmēram septītnieka līmeni sasniedzu.No sportošanas vispār labas man attiecības ir tikai ar velobraukšanu un peldēšanu, it īpaši pirmo, tur gan sevi par nīkuli vismaz gadus 10 kā nesauktu (un jo sevišķi kopš leģendārā brauciena ar Ziņģi vienā dienā uz Liepāju).Bet tātad par Stipro skrējienu. Šajā pasākumā, kur bija jāveic 7 kilometru distance ar šķēršļu skrējienu, man tiešām bija diezgan bail piedalīties, it īpaši satrauca nepieciešamība rāpties pa virvi, lai tiktu pāri sienai.Iemēģinu rāpšanos pāri sienai - šis vēl nav sacensību režīmsTomēr sadūšojos un pieteikumu nosūtīju, un tad atlika gaidīt sacensību dienu. Būtu loģiski šādam pasākumam normāli trenēties, jo vairāk kā 2 kilometrus vienā reizē nebiju skrējis kopš skolas laikiem (tas ir - 2001.gada), bet pat 5km distance veikta tikai vienreiz - skolas nobeiguma ieskaitē, un tur, lai arī mans rezultāts bija diezgan normāls (atkal jau 7nieka līmenī), beigās biju vienkārši nereāli noguris. Līdz ar to biju paredzējis veikt trīs nedēļu gatavošanās programmu - ar slodzes pakāpenisku palielināšanu un normālas formas sasniegšanu līdz 10.aprīlim. Taču no tā nekas prātīgs nesanāca - vienu rītu noskrēju (lija lietus), tā rezultātā nākamajā rītā man bija 37,7 grādu temperatūra un tikai tas apstāklis, ka bija ļoti daudz darāmā, mani piespieda aiziet uz darbu. Vēlāk, protams, nekas man neliedza skriešanu atsākt, bet tā tomēr nedarīju. Rezultātā sanāca, ka visa mana gatavošanās skrējienam aprobežojās ar to vienu rītu un pēdējām 5 dienām, ko biju braucis uz darbu (un pa pilsētu) ar velosipēdu. Bet nav tā, ka velobraukšana baisi uzlabotu gatavību šādam skrējienam.Vēl bija problēma ar apģērbu - man nav treniņtērpā (kā jau minēts - ikdienā nesportoju), līdz ar to ilgi domāju, ko vilkt uz skrējienu. Varēja, protams, kaut ko nopirkt, bet zinot to, ka skrējienā viss tiks nereāli sasmērēts un, iespējams, saplēsts, investēt tērpā negribējās. Rezultātā tika izvēlēts diezgan diskutabls risinājums: kedas (ar augsto potīti, lai vismaz tās kāda ūdenī nenokristu no kājām), vecas nodriskātas džinsas, T-krekls un džemperis ar saplīsušu piedurkni un padusi. Īsi sakot - ne tas sportiskākais risinājums. Jau sacensību norises vietā atklājās, ka laiks bija silts un saulains, līdz ar to džemperis tika novilkts, bet biksēm nogriezti gali, padarot tās par pusšortiem (domājams, ka skats bija labs, kā ar Ziņģa armijas nazi graizīju bikses trases malā). Pēc trases veikšanas jāatzīst, ka džinsi bija ļoti slikta izvēle - mani ne tik ļoti uztrauca, vai tajos bija ērti vai neērti skriet, bet gan tas, ka džinsi uzsūc milzīgu daudzumu ūdens un tad pielīp pie ādas, darot skriešanu ievērojami smagāku, kas šādā trasē nebūt nav labi. Kedas tikām uz sevi liktās cerības attaisnoja, un neērtas bija vienīgi rāpjoties ar virvi pa sienu, kad tās slīdēja pa baļķiem (zole, protams, tām bija slapja).Брюки превращаются... в элегантные шортыJā, vēl informācija. Braucām četratā - es (sāku ar sevi, jo biju vienīgais aktīvais dalībnieks mūsu kompānijā), Liene, Čipis (kas lai arī ir suns, ir neapstrīdams ģimenes loceklis) un Ziņģis, kas, lai ari nav suns, ir neapstrīdami labs draugs. Jāatzīst, ka Ziņģa klātbūtne mani nedaudz uztrauca, patiesībā - arī Lienes. Proti, zinot savu fiziskās gatavības trūkumu, baidījos, ka vai nu vispār nespēšu finišēt vai arī palikšu pēdējais, un man negribējās, lai pazīstami cilvēki būtu tam liecinieki. Par to pēdējo vietu - kamēr N.R. arguments ir tāds, ka jebkurā pasākumā, kur ir daudz cilvēku, vienmēr būs pietiekami daudz par tevi vājāku dalībnieku, kur nav skaidrs, kāpēc viņi vispār tur piedalās; tikām es uzskatu, ka vienmēr taču kāds paliek pēdējais, un visai iespējams, ka tas būtu absolūti nesagatavojies kandidāts, piemēram, tāds kā es.Un tad sākās skrējiens. Zinot, ka man ir tikai viens mērķis - finišēt, nesteidzos lauzties uz priekšu, bet mierīgi savā tempā (nezinot gan, kāds īsti ir mans temps, jo nebiju taču iepriekš trenējies) skrēju un centos sasniegt tādu rezultātu, kāds man būtu pa spēkam. Jau gandrīz uzreiz pēc starta bija pirmais pārbaudījums - pamatīga garuma dubļaina peļķe, bet tālāk - visdažādākie dabīgie un mākslīgie šķēršļi. Te bija gan ļoti stāvi kāpumi, gan tikpat stāvi kritumi, gan rāpošana zem sieta, gan rāpošana pa tuneli, gan līšana caur virvju pinumu, gan līšana pāri jau minētajai sienai (kura gan nebija tik traka kā biju baidījies, vēl pirms starta to iemēģināju, lai gan trasē, kad nebija elpas, tā padevās ievērojami grūtāk), gan līšana par riepu kalnu, gan lēkšana pa rindā saliktā riepām, gan šļūkšana uz dibena pa plēvi, gan visādas citas atrakcijas.Gāja man grūti - apmēram tik grūti, cik to varēja gaidīt. Taču prieks finišā tālab nebija mazāks. Jo - es sevi pārvarēju, un pieveicu šo distanci. Jā, mana iegūtā vieta nav nekas spožs - finišā biju 362., aiz manis palika nedaudz vairāk kā simts dalībnieku, ieskaites laiks (tas tā vēsturei) - starp 42 un 43 minūtēm. Bet kāda gan šādā situācijā ir nozīme rezultātam - ne jau pēc Latvijas rekorda es tur devos, bet gan labi pavadīt laiku un pārbaudīt pats savas iespējas.Skrējiena dinamikāJa vēl kādreiz piedalīšos šādā pasākumā, protams, vajadzētu gatavoties nopietnāk, un tad, domājams, būs arī vieglāk sasniegt finišu. Lai gan zinu arī to, ka arī ja būtu iepriekš trenējies un sasniedzis nevis 362., bet, teiksim, 262.vietu, tāpat domātu - vajadzēja gatavoties labāk, un tad būtu labāks rezultāts. Proti, vienmēr jau var labāk, pat tad, ja it kā rezultāts tev nav galvenais.Finišs jau rokas stiepiena attālumā, vēl tikai pēdējā pelde.Taču vienu zinu droši - šo dienu atcerēšos ilgi, jo tā patiešām bija lieliska, un neko neizbojāja arī stulbiem piedzīvojumiem bagātais atceļš, kad iemaldījāmies pilnīgā pakaļā, kur ceļš pēkšņi beidzās ar barjeru.Nobeigumā vēlos pateikt lielu paldies maniem atbalstitājiem - Ziņģim, Lienei un Čipim (pēdējie divi pat pamanījās iekļūt Panorāmas Dienas momentā) - ka bijāt man līdzās un nekaunējāties doties uz šo pasākumu ar tādu visai apšaubāmas kvalitātes sportistu kā mani (neciešu no mazvērtības kompleksiem, bet - c`mon - fiziskās aktivitātes nav mana stiprākā puse). Un - noņemu cepuri Dacītes priekšā - viņas sniegums bija vienkārši grandiozs, šāda mēroga sacensībās sasniegt 6.vietu ir kaut kas vienkārši fantastisks!No kreisās - Olimpiete Dacīte, fans Ziņģis, es - nemaz neizskatos pēc sacensību dalībnieka.Tātad - viens ir skaidrs - vēlme piedalīties šādā pasākumā man būs arī citreiz! Paldies organizatoriem, dalībniekiem un visiem citiem iesaistītajiem!Finiša taisnēJa kas - pirmais ķeksītis 101 uzdevuma sarakstā!
2010-04-10 23:18:20

Atskats uz Olimpiskajām spēlēm

Sev par nelielu pārsteigumu konstatēju, ka Ziemas Olimpiskās spēles, atšķirībā no Vasaras, man joprojām šķiet daudz maz saistošas. Varbūt ne radikāli interesantas un ne tādā mērā, lai augu nakti sēdētu, skatoties kērlinga translācijas, un tomēr - skatāmu sporta veidu te tiešām bija pietiekami.Neesmu nekāds dižais visu iespējamo sporta veidu pārzinātājs, bet tas jau man neliedz padalīties savos spriedumos un vērtējumos.Sāksim ar Latvijas startu. Brāļu Šicu sudrabs, protams, bija lielākais pozitīvais pārsteigums, ko mūsējiem izdevās sagādāt, tā bija diezgan negaidīta medaļam. Tikām Martinu Dukuru, pilnīgi iespējams, iegāza pārāk lielās cerības, kas ar viņu tika saistītas - man personīgi nešķita pareizi kaut tas, ka viņam uzticēja karogu atklāšanas ceremonijā - būtu to vēsā mierā iedevuši Rubenim, un beigta balle. Rubenis, Tīruma un citi "tradicionālie" kamaniņu braucēji īpaši nepārsteidza nedz pozitīvi, nedz negatīvi. Vispār no latviešu startiem Olimpiādē vilšanos sagādāja vienīgi bobslejs - gan visa epopeja ap Miņina apendicītu un startēšanu/nestartēšanu, gan jau pēc spēlēm sākusies diršanās iesaistīto personu starpā. Diez vai Latvijas bobslejam kopumā tas nāks par labu, un diez vai ieguvējs no tā būs Maskalāns, Miņins, Prūsis, federācija. No vienas puses, varu jau saprast Maskalāna neapmierinātību, bet no otras - manuprāt, "razborkas" jārīko iekšienē un nevis caur presi. Ja tu esi perfekts braucējs, kuru savējie nenovērtē, maini pilsonību un startē no citas valsts - kā to izdarīja Anastasija Kuzmina un vēl dažas citas biatlonistes. Tikām Miņins arī atzīmējās diezgan negatīvi - šķiet, tomēr diezgan ātri bija skaidrs, ka viņš startēt ar pilnu atdevi nevarēs, tad laikam nebija vērts spēlēt varoni un vilkt garumā balagānu, kā rezultātā varēja tikai rasties jauni cietušie.Hokeja komanda laikam gan ne pārāk savus atbalstītājus iepriecināja ar sniegumu priekšsacīkstēs, bet tām īsti principiālas nozīmes tāpat nebija, pret čehiem nospēlēja arī otro reizi cienīgi, kaut ko augstāku gaidīt būtu naivi.Vai mani apbēdināja mūsu biatlonisti? Ne pārāk - īpaša pamata gaidīt ļoti augstas vietas nebija, turklāt biatlona sacensībās tieši vienā individuālā distancē un nevis sezonā kopumā rezultātus lielā mērā ietekmē labvēlīga apstākļu sakritība. Bricis pirmajā startā bija tuvu tam, lai kārtis rokā iekristu pareizi, bet pilnā mērā tās tomēr neiekrita. Protams, pārliecinoši pēdējās vietas abās stafetēs nebija labs biatlonistu starta noslēgums, lai gan nekādas principiālas starpības starp 13. un 19.vietu tāpat nav.Pārējos sporta veidos (ieskaitot Silova startu abos atšķirīgajos ātrslidošanas veidos) neko dižu gaidīt nevarēja, un nekā diža arī nebija.Lai arī nevienam mūsējam, izņemot brāļus Šicus un brāļus Dukurus, iesaistīties cīņā par medaļām neizdevās, divas olimpiskās medaļas Latvijai ir lielisks sasniegums, un, manuprāt, Olimpiāde līdz ar to vērtējama ar plusu. Cits jautājums ir, vai ir kāda īsta jēga no tā, ka Latvija allaž visās Olimpiādēs izceļas ar savas delegācijas izmēru un ne pārāk labu attiecību: dalībnieki/medaļas.Daudziem lielu prieku sagādā Krievijas olimpiskās komandas rezultātu izsmiešana. Sevi nebūt nepieskaitu pie Krievijas komandas faniem (jebkurā sporta veidā ir 3 valstis, PRET kurām es fanoju - Krievija, ASV, Vācija - esmu viens sasodīts politiski aizspriedumains cilvēks), bet man nav īsti skaidrs, kāpēc krieviem vajadzētu runāt par izgāšanos un prasīt atbildīgo ļaužu giljotinēšanu. Jā, medaļu Krievijai nebija diez ko daudz. Bet vai bija īpašs pamats gaidīt kaut ko lielāku? 4 medaļas biatlonā, manuprāt, ir normāls rādītājs. Ātrslidošanā Krievija arī savāca savu objektīvo maksimumu. Distanču slēpošanā varbūt varēja nostartēt bišķi labāk, bet arī nebija nemaz tik slikti. Jā, šoreiz nebija zelta daiļslidošanā, bet izņemot Pļuščenko nebija jau arī reālu uz to pretendentu. Un tas, ka Žeņa savu zeltu nedabūja, bija lielā mērā viņa paša vaina - pirmkārt, vajadzēja rūpīgāk padomāt par to, kā maksimizēt iespējamo punktu skaitu un otrkārt, nevajadzēja pēc uzvaras Eiropas čempionātā zīmēties ar savu pārākumu, tad varbūt arī Vankuverā tiesnešu attieksme būtu citādāka. Un jautājums - kur vēl krievi reāli varēja pretendēt uz medaļām, bet palika ar garu degunu? Četriniekos bobos? Bet dabūja taču divniekos, kur nebija tas gaidīts. Kamaniņās Demčenko? Bet dabūja Tretjakovs skeletonā, no kura to negaidīja. Hokejs? Ja nebūtu Kanāda tik tizli aizvadījusi priekšsacīkstes, domājams, ka bez medaļas Krievija nepaliktu. Kērlings, sieviešu hokejs? Tur varbūt varēja cerēt uz medaļu, bet tikpat labi varēja necerēt. Līdz ar to - nesaskatu, kur te īsti būtu jāšausminās par izgāšanos.Attiecībā uz globālajiem spēļu veiksimniekiem un neveiksminiekiem:galvenā izgāšanās, manuprāt, ir Austrijas vīriešu komandai kalnu slēpošanā - tas, ka šie palika bez medaļām, bija vairāk kā negaidīti.arī Zviedrijas sievietes biatlonā pārsteidza negatīvi - ja divas pasaules kausa līderes par abām netiek pat vienas medaļas, citādāk kā par fiasko to nenosauksiīpaša pamata līksmot šajās spēlēs nebija Somijai - neviena vienīga zelta jebkurai ziemeļvalstij ziemas olimpiādē nav nekas dižsspēļu varoņi?Petra Maidiča, kas ar 5 lauztām ribām un caurdurtām plaušām tika pie Olimpiskās bronzas - te patiešām var runāt par varonību;Slovākija biatlonā - kas gan būtu paredzējis šai valstij veselas 3 medaļas, turklāt labi sasniegumi bija gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē;Adams Mališs - vecais poļu Betmens joprojām ir līmenī, lai gan Ammans bija pilnīgi citā svara kategorijā;Magdalēna Noinere - supertalantīgā vāciete apliecināja, ka vissvarīgākajos startos viņam māk arī šaut, ne tikai slēpot kā vējš.
2010-03-04 11:17:51

Vancouver 2010 - FAIL

Vakar skatījos sacensības biatlonā iedzīšanā. Kāds var man izskaidrot, kur var būt tādas kvalifikācijas tiesneši, kas nespēj nodrošināt to, lai sportisti trasē izietu pareizajā laikā un nevis - dažādos random mirkļos. Tas tomēr diezgan pamatīgi nočakarē gan skatāmību, gan skaidrību par notiekošo pašiem dalībniekiem, ka jau sacīkšu laikā izrādās, ka kādam no rezultāta 15 sekundes vēlāk tiks noņemtas, bet citam - 30 pieskaitītas. Par profesionālismu tas pilnīgi noteikti neliecina.
2010-02-17 08:50:10

Profesionālais sports - teātris!?

Apgalvojumu, ka sportā viss ir iestudēts, vakar pēc "Dinamo" pārsteidzošās uzvaras Mitiščos izteica Liene. Man kā cilvēkam, kuram kopumā sports patīk, dabiskā pretreakcija bija tāda, ka tas nav iespējams. Tiesa, Sergejs un Marina par šādu variantu bija vēl vairāk sašutuši.Vēlāk par šo tēmu vēl nedaudz padomāju, un tagad mēģināšu iztirzāt teoriju, kā tas varētu praksē darboties. Piezīme: es neapgalvoju, ka tā būtu patiesība vai pat, ka tāds patiešām būtu mans viedoklis, es tikai piedāvāju modeli, nevērtējot tā ticamību un iespējamību.Tātad, sākuma punkts. Ir "sports", par kuru ir zināms, ka tas ir iestudēts. Runa te, protams, ir par restlingu. Tur domājams, ka pat šī "sporta" fani apzinās, ka viņi skatās teātri, kas gan viņiem netraucē just līdzi tam vai citam "sportistam". Aiz restlinga nākamais manā sarakstā uz aizdomīgā sporta statusu būtu NBA basketbols. Tur, protams, atklāti nekas iestudēts nav, bet spēlēts vismaz regulārajā sezonā tiek izteikti vairāk uz skatītājiem nekā uz rezultātu, noteikumi bieži tiek traktēti diezgan brīvi (lai "zvaigznēm" būtu augstāka rezultativitāte) un šovs ir pārāks par sportu. Līdz ar to, ja izrādītos, ka NBA spēļu rezultāti būtu iepriekš noteikti, tas nebūtu nekas īpašs.Tālāk - autosports. Kad uzpeldēja ziņas, ka Pikē juniora avārija bija iestudēta, tā varētu būt bijusi zīme, ka arī citkārt sacīkstēs parādās šādi momenti. Vai vienmēr viss būtu pilnīgi saplānots - to, protams, grūti definēt.Futbols. Varbūt Mančestras izcilā atgūšanās Čempionu līgas fināla pret Bayern toreiz nebija vis futbola varoņdarbs, bet gan konkrētas plānošanas rezultāts? Tepat kaimiņos Krievijas čempionātā (kur līmenis tomēr ir diezgan augsts) savādu spēļu nekad nav trūcis, un reizēm nemākulīga iestudēšana ir acīmredzama - kaut vai pag.gada "Terek" - "Kriļja sovetov" spēlē. Kas zina, vai citās spēlēs vienkārši iestudējums nav labākā līmenī.Tu varbūt iebildīsi - bet nevar taču sportisti būt tik lieliski aktieri, lai to neviens nepamanītu! Un kālab lai viņi nevarētu patiešām būt aktierspēles meistari? Varbūt tieši tādēļ sportistiem maksā tās milzīgās summas, un nevis tālab, ka viņi ir tik labi sportā?Vēl viens arguments "pret" iestudēto spēļu teoriju būtu - bet nevar taču daļa komandas spēlēt godīgi un daļa - negodīgi, tas taču būs acīmredzami, ka ne visi spēlē ar pilnu atdevi. Piekrītu - tas nozīmē, ka "aktieri" ir visi komandas sportisti. Un kas par to?Tāpat varu atspēkot teoriju, ka, piemēram, negaidītas "Rīgas Dinamo" uzvaras nav nevienam izdevīgas un līdz ar to tām ir jābūt godīgi izcīnītām. Proti - vai tu zini, kādas spēlītes spēlē pelēkie vīri, kurus tu neredzi? Varbūt viņiem ir kāds īpašs plāns, kurā it visam ir nozīme. Kā teikt - Ciāna hokeja gudro protokoli...Es nešaubos, ka tu varētu atrast desmitiem argumentu, kālab šī teorija nav ticama un izklausās pēc zāles pīpēšanas rezultāta. Un tomēr - vai tikai tādēļ tā nav pelnījusi tiesības uz pastāvēšanu? Nibiru, Jēzum un rūķīšiem arī ne katrs tic.
2010-01-29 11:01:57

You're no fun anymore

Šī viena no Monty Python "catchphrases" man ienāca prātā, vakar braucot mājās no pirmās (pēdējās?) hokeja spēles skatīšanās šosezon. Es nezinu, kas tieši ir mainījies, bet vakardien Rīgas Dinamo spēles laikā manas sajūtas bija tādas, ka labākajā gadījumā es sēdētu televizora priekšā, kā vecajos laikos, kopā ar Zin, un vienā brīdī konstatētu, ka mans blakussēdētājs ir aizmidzis. Vai ka es pats esmu aizmidzis. Nebija svētku sajūtas, nebija atmosfēras. Vai nu tur pie vainas bija tas, ka bija pārāk maz skatītāju vai kas cits, bet man neradās vēlme tuvākajā laikā atkal iet uz hokeju. Tāda, lūk, ir dzīve.
2009-09-15 06:35:55

Desmit gadus lolots sapnis, no kura beigās sanāk čušš!

Nē, tas šoreiz nebūs par mani, jo pašrefleksija nav mana stiprā puse.Runa ir par Luku Badoeru.Zināmā mērā par šo pilotu fanoju kopš pašiem sākumiem, kad vispār sāku skatīties pirmo formulu (1996.g.), kad Badoers brauca ar bezcerīgo "Forti Ford" un visbiežāk nekvalificējās sacensībām. Tad pēc divu gadu prombūtnes Badoers atgriezās formulā jau pie "Minardi" stūres, pāris reizes tiekot relatīvi tuvu punktu izcīnīšanai. Pēc atvadām no Minardi, veselus 10 gadus Badoers bija uzticams "Ferrari" testu pilots, kas noteikti nezaudēja cerību kādreiz izbraukt trasē kā senākās un titulētākas F1 komandas sacīkšu braucējs. Kad Šūmahers iedzīvojās smagā traumā, Badoeram bija iespēja viņu aizstāta, taču Ferrari vadība izvēlējās uzticēties Mikam Salo (kurš togad bija bez komandas) un jau otrajā posmā pie sarkanās mašīnas stūres Mika izcīnīja otro vietu.Deviņus gadus vēlāk, kad satraumējās jau Felipe Masa, bet Šūmahers nespēja atgriezties F1 (kas varētu patiesībā viņam būt visai draņķīgi no reputācijas viedokļa), Ferrari izlēma pamēģināt uzticēties savai vecajai mēbelei Badoeram, un viņš tika pie braukšanas sacīkstēs. Taču laiki ir citi - gan mašīnās ir mazāk elektronikas un līdz ar to - vairāk atkarīgs no paša pilota, gan Badoers pēdējos gados daudz pie Ferrari stūres nav ticis testu ierobežojumu dēļ, un rezultātā viņa starts Ferrari rindās diez ko labs neizvērtās. Drīzāk jāsaka, Badoers smagi izgāzās - divās sacīkstēs pēc kārtas viņš kvalifikācijā ieņēma pēdējo vietu, bet sacīkstēs bija pēdējais no finišu sasniegušajiem braucējiem.Diez vai tas bija tieši tas, uz ko Badoers bija cerējis. Drīzāk varētu domāt, ka viņš pacietīgi gaidīja iespēju, lai varētu pārliecināt F1 pasauli par to, ka viņš ir ļoti labs pilots, kas ar nedaudz veiksmes būtu varējis F1 aizvadīt daudz vairāk sacīkšu un izcīnīt daudz vairāk punktu (proti - vairāk nekā 0 punktu, kas ir viņa karjeras kopējais rezultāts). Bet sanāca - čušš! Un jau pēc diviem posmiem Badoers no sacīkšu automašīnas ir izraidīts atpakaļ uz testu braucēja vietu. Šķiet, viņam tomēr nav lemts.
2009-09-07 15:18:27

Latvijas biatlona lepnums un posts

Pēc kārtējā ne pārāk veiksmīgā Latvijas biatlonistu starta, izlēmu apkopot diagrammās viņu sniegumu šodienas sacīkstē, lai mēģinātu saprast, kā ir ar potenciālu rezultātu uzlabošanai. Nu un vispār man vienkārši patīk visādu veidu diagrammas.Pirmajā diagrammā redzams, kādās vietās katrs no mūsu biatlonistiem atradās attiecīgā sacīkšu starpposmā un beigās. Skaidrojums - jo zemāk diagrammā, jo tas nozīmē augstāku vietu un līdz ar to - labāku rezultātu. Var redzēt, ka izņemot Ilmāra Briča rezultātu pēc noskrieta 1.2km neviens no sportistiem nevienu brīdi nav atradies top 40 līmenī (proti - tādā, kur varētu gūt punktus). Iedobumi uz augšu vai leju pretī 1. un 2. šautuvei liecina par to, vai sportistam izdevās sašaut visus 5 mērķus vai nē. Protams, šeit nebūtu īsti korekti veidot līnijas, jo rezultāti tiek ņemti tikai norādītajos punktos un līdz ar to pozīciju maiņas reāli varētu būt notikušas ievērojami savādāk.Ko tomēr no šī attēla var secināt? Pirmkārt - neko labu. Ja Bērziņš ar 10 trāpījumiem no 10 ar milzīgām pūlēm nosargā vietu top 60 līmenī, bet Lībietis - ar 1 šāvienu garām ir tuvu 80.vietai, tad nerodas ne mazāko šaubu, ka izņemot īpašu apstākļu sakritību par punktiem jeb iekļūšanu labāko četrdesmitniekā var nesapņot (vienīgais izņēmums var būt 20 km slēpojums, kurā jau pagājušonedēļ pateicoties precīzai šaušanai Lībietis sasniedza 37.vietu).Apskatīsimies, cik ātri mūsu sportisti bijuši tieši slēpojumā. Rādītāji ir pieejami par 1., 2., 3. apli un kopējie par visiem trim apļiem. Labākais sniegums bija Bricim 1.aplī - ap sešdesmito vietu, Lībietis uzsāka salīdzinoši ciešami, bet uz beigām ātrums pavisam nokritās, tikām Bērziņš motivēts tikt sešdesmitniekā pēdējo apli noslēpoja vismaz salīdzinoši nedaudz labāk. Kopvērtējumā gan viņš un Lībietis abi ir ap 90.-95.pēc slēpošanas ātruma, un tas nešķiet sevišķi cerīgi. Par Pleiksni, kurš gan, protams, ir juniors, vispār nerunāsim.Trešais aspekts - šaušanas ātrums. Te redzams, ka Bērziņam viss ir kārtībā - viņš abas reizes šāva pietiekami ātri (turklāt, kā zināms, arī precīzi), bet to pašu nevar teikt par pārējiem komandas dalībniekiem. Pirmajā šautuvē, kurā viņš bija pilnīgi precīzs, Lībietis šaušanas ātruma ziņā nebija pat labāko astoņdesmitniekā, un tas nav nekas spožs. Otrajā reizē viņš šāva nedaudz ātrāk, bet aizlaida vienu šāvienu pienā. Līdzīgi gāja Pleiksnim - viņš varēja sašaut visus mērķus, bet tam patērēja vienkārši neadekvāti daudz laika, otrajā reizē šaušanas ātrums bija normāls, bet precizitāte - nē. Bricis tikām šāva ne vien pagalam neprecīzi, bet arī nožēlojami lēnām.Un ko no tā visa var secināt? Patiesībā - acīmredzamo. Latvijas biatlonistiem katastrofāli pietrūkst ātruma, un pat komandas potenciālais līderis Bricis katastrofāli atpaliek no labākajiem slēpotājiem, un pat ar precīzu šaušanu neko dižu sasniegt nevarētu (Bricis droši vien varētu cerēt uz kādu 30.-40.vietu, ja visu sašautu). It īpaši tas, protams, attiecas uz Bērziņu - čalis jau nav sen nekāds juniors un viņam tiešām vienīgais, kā pietrūkst, ir kaut cik jēdzīgs ātrums. Pleiksnim kā junioram var šo to piedot, Lībietis vismaz kopumā ir ātrāks par Bērziņu, tā ka tas arī vēl ir pieciešami.Ko es ar to visu gribu teikt? Piektdiena.
2008-12-12 14:54:51

Naivās prognozes un realitāte

1927.gada 3.jūlija "Latvijas kareivī" uzgāju vizionāru rakstu par Olimpiskajām spēlēm 2028.gadā, kuru šeit zemāk pārpublicēju. Interesanti, ka tehnoloģiskie brīnumi bieži vien ir naivi un nereālistiski (līdzīgi kā Ostapa Bendera vīzijās-melos par šaha nākotni Vasjukos), bet visur, kur parādās skaitļi, attiecīgie rezultāti pārspēti jau sen pirms 2008.gada, par 2028.gadu nemaz nerunājot.Tekstā slīprakstā pievienoju informāciju par to, kad ticis uzrādīts augstāks rezultāts par šī raksta "rekordiem" un kāds šis rekords ir patlaban.Sports pēc simts gadiem. 2028. gada olimpiāde. Ārzemju sporta žurnālisti aizsteigušies laikam priekšā un izkalkulējuši sasniegumus sportā 2028. g. olimpiādē, kura notiks Kapštate. Svētku atklāšanas priekšdienā. Gaisa kuģu piestātnē strauji pulsē kustība; nepārtrauktā rindā no visām pasaules malām ierodas gan gaiskuģi — milzeņi ar tūkstošiem pasažieru, gan ari veikli — kustīgie privātie gaisa limuzīni un jahtas. No piestātnes pastāvīgi plūst auto trauksme, kura viesus un aktīvos sportistus izvadā pa iepriekšnoteiktām viesnīcām. Visu nāciju karogi grezno pilsētas namus un grandiozo stadionu, kurā cietas 300 000 skatītājiem un 10 000 akt. dalībniekiem. Svētkus atklāj precīzi pulkst. 9 Dienvidāfrikas prezidents. Stadiona publikas vietas pārpildītas. Strādā radiokino aparāti, kuri rāda un vesti visai pasaulei notiekošo. Grandiozu iespaidu atstāj 10.000 veselīgu, muskuļainu un vingru atietu parādes gājiens. Pirmās soļo sievietes, tām seko vīrieši. Priekšgalā iet spēcīgie ziemeļamerikāņi. Bagātīgā skaitā reprezentēti Krievijas un... Ķīnas atieti. Mazo ziemeļvalstu; kā: Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Latvijas, Estijas u. c. atlētu skaits nav liels, bet visi izlasīti un noteikti pretendenti uz pirmām vietām. Taisni pulkst. 10 stadionā nosēžas 54 delfīnveidigi sacīkšu gaisa kuģi, kuri izcīnīs maratonlidojumu apkārt zemes lodei. Aparātu būve vienkārša, bet ļoti izturīga. Ātruma nezvērus dzen mazi, bet ārkārtīgi spēcīgi motori. 40.000 km. garo ceļa gabalu tie cer veikt bez nosēšanās apm. 40 st.! Piloti — maratonisti apgādāti ar dažādiem uztura un atspirdzināšanas līdzekļiem, kuri sagatavoti tablet- un ekstraktveidīgi. Moderns atpūtas līdzeklis gādās par to, lai lidonis nesajustu ne mazāko nogurumu. 10.30 atskan signāls, un visas lidmašīnas viegli paceļas gaisā. Dažās sekundēs tās pazūd aiz apvāršņa... (aviācija par olimpisku sporta veidu, protams, nav kļuvusi. Rezultāts - 40 stundās apkārt zemeslodei - stipri pieticīgs) Pulkst. 14 sākas priekšsacīkstes. Kārtslēkšanā sacenšas pieci atlēti, kuri pārsniedz 5 mtr. līniju! Dienas varonis paliek 40 gadus vecais amerikānis Čarlzs Ādams, kurš pārlec 5. 25 mtr (pirmo reizi piecus metrus sasniedza amerikānis Braiens Sternbergs 1963.gadā, bet jau gadu vēlāk viņa tautietis Freds Hansens pārlēca 5.28m latiņai, patlaban rekords pieder Sergejam Bubkam ar 6.14 metriem). Labāko dāmu sasniegumu šim nozarē uzrāda vāciete Dinere — pārlecot 3 .50 mtr (sievietēm pasaules rekordus kārtslēkšanā skaita vien kopš 1992.gada, kad tas tika reģistrēts jau virs četriem metriem, patlaban Jeļenas Isinbajevas labākais rezultāts ir 5.05). Diska mešanā uzvar krievu milzis Kobelovs. Šķēpa mešanā dominē zviedris Bergstroms, kurš sasniedzis 81 mtr. līniju (vecā parauga šķēpu pāri 81 metram Bads Helds aizmeta jau 1955.gadā, vēlāk tika pārsniegti pat 104 metri, tad ieviesa jaunā parauga šķēpu, tam rekords tagad ir virs 98 metriem)! Tāļlekšanas rekordu, 8,90 mtr. uzrāda ķinietis (šeit prognozes īpaši nav pārspētas - 8.9m gan Bobs Bīmons sasniedza jau 1968.gadā, bet joprojām tālāk kā 8,95 neviens nav aizlēcis)! 5000 mtr. soms noskrien 12 min. 50 sek (šajā distancē lielais izrāviens notika deviņdesmitajos līdz ar āfrikāņu sportistu aktīvāku iesaistīšanos, un tikai 1995.gadā Hailem Gebrasilasem izdevās pārspēt šo 1928.gada prognozi, patlaban labākais rezultāts ir 12:37),` bet 10 000 mtr. uzvar latvietis — veco skrējēju slavenā atvase. Rezultāti lieliski/ bet viņu sasniedzeji — visi ideāli attīstīti un trenēti atleti, kuru caurmēra vecums ir 40 gadi (nē, četrdesmit gados mūsdienu sportā tomēr uz šādiem rezultātiem var necerēt). Pulkst. 5 `notiek gaisa balles finalspēle starp Amerikas un Japānas komandām. Spēle sakombinēta no: futbola, regbija un lidošanas. Zemes spēle dominē amerikāņi, bet gaisā — veiklāki japāņi, kuri ari gūst pirmie vārtus. Puslaika beigās amerikāņi tomēr rezultātu izlīdzina un otrā puslaikā gūst otros un izšķirošos vārtus. Spēlei — ar lielāko aizrautību sekoja klātesošie un mājās — abu nāciju karstie sporta cienītāji. Pēdējie, protams, radiokino aparātā! (diemžēl par šādu sporta veidu vēl dzirdējis neesmu)
2008-10-29 13:24:43

Rīgas Dinamo vajag Irbi!

Jā, es pilnā nopietnībā uzskatu, ka jaunajā Rīgas Dinamo kā vienam no vārtsargiem ir jābūt Artūram Irbem. Es zinu, ka Arča nu jau kādu laiku nekur nespēlē un ka viņa sportista karjeras labākie gadi ir pagātnē, bet VIŅŠ IR IRBE. Proti, pirmkārt tas būtu simboliski, ka lielajam hokejam atgriežoties Rīgā (jo par spīti to, kāda attieksme katram būtu pret Krieviju kā valsti, Krievijas hokeja līgā droši vien tomēr spēlē labāko hokeju Eiropā - kas gan man, protams, neliedz bieži just pret krievu klubiem vai izlasi starptautiskos turnīros), tieši Irbe būtu tas, kas sargātu mūsu komandas cietoksni. Turklāt Irbem ir viens liels pluss - viņš Latvijas sporta aprindās bauda bezprecedenta cieņu un mīlestību (protams, vienmēr ir pietiekami daudz gudro uzbraucēju, bet neviens neapšauba, ka tāds Artūrs Latvijas hokejā ir bijis tikai viens), un komanda, kuras rindās spēlētu viņš automātiski tiktu pieņemta daudz labāk nekā patlaban, kad zināms, ka starp tās dibinātājiem ir ne pārāk populārie A.Kalvītis un K.Lipmans. Irbe varētu piesaistīt gan fanus, gan sponsorus, un es nedomāju, ka tas būtu uz sportisko rezultātu rēķina gūts labums - manuprāt, dažu mēnešu laikā Irbe stabili varētu sasniegt tādu formu, lai bez problēmām konkurētu ar diviem potenciālajiem Dinamo vārtsargiem - Naumovu un Masaļski. Protams, tas vienlaikus nenozīmē, ka Irbem vajadzētu visas sezonas garumā būt komandas pamatvārtsargam, bet pirmajā Dinamo spēlē Rīgā viņam obligāti būtu jāspēlē, 5-10 spēles Irbes izpildījumā jaunās komandas rindās un es patiešām noticētu, ka jaunā komanda ir Rīgas "Dinamo", nevis kaut kāds aizdomīgs projekts ar mērķi saraust naudiņu.
2008-04-10 14:55:41

Kaut nu vārdi nebūtu tikai vārdi...

Izklausās jau ļoti cerīgi, ka Rīgā tiek atjaunots hokeja klubs Dinamo, kas spēlēs atklātajā Krievijas čempionātā un pret kuru spēlēt uz Rīgu brauks daudzas ļoti spēcīgas Eiropas hokeja komandas. Vienīgi es kaut kā nejūtos īpaši pārliecināts, ka šis ar lielu patosu izziņotais notikums beigās nekļūs par tādu nožēlojamu burbuli. Proti, kamēr Rīgas "Dinamo" nebūs nospēlējis vismaz pirmo spēli jaunajā līgā (bet labāk - pirmo sezonu) nav īpaša pamata pieņemt, ka šī kluba īstajam nosaukumam nevajadzētu būt HK "Venta".
2008-04-07 16:17:43

Sportista 10 baušļi

Izlasīti 1929.gada "Ventas balsī".1. Nekad neaizmirsti, ka sporta īstais mērķis nav rekords, bet gan tava veselība un ķermeņa vispusīga attīstība.2. Pirms iesāc vingrinājumus jaunā sporta nozarē, neaizmirsti aprunāties ar ārstu, ko saka tava sirds, plaušas un citi orgāni.3. Par visām lietām - visur un arvien ievēro mēru: i treniņos, i sacīkstēs, i savā dzīves veidā.4. Atsakies uz visiem laikiem no tā,kas bojā tavu veselību, spēku un izturību. Izvairies no alkohola, smēķēšanas, pārliecīgas gaļas ēšanas, stiprām garšvielām (sinepēm, etiķa, pipariem, sāls kafijas u.t.t.).5. Nekad neatrauj laiku kārtīgam miegam. Ej gulēt 10 vakarā un celies sešos vai septiņos rītā.6. Neuzturies piesmēķētas un smacīgās telpās, krogos, kafejnīcās, dejas zālēs un dažados naktslokālos.7. Neaizmirsti savu ķermenti pakāpeniski norūdīt. Guli pie vaļēja loga, mazgājies aukstā ūdenī, neietērpies kažokos.8. Visās lietās esi akurāts. Izpildi savu vārdu pat sīkumos. Esi savai organizācijai kārtīgs un labs biedrs.9. Neaimirsti, ka īsts sportists arvien un visur ir īsts džentelmens. Esi korekts un laipns pret saviem sporta biedriem, cīņu dalībniekiem un visiem citiem.10. Pirmā vietā arvien stādi savu amatiera godu. Iegaumē, ka materiāla atlīdzība ir apkaunojoša ikvienam sportistam.
2008-03-27 12:12:15

Mans pirmais veikums sporta vēsturžurnālistikā

Es neesmu žurnālists, es neesmu sportists, es neesmu vēsturnieks. Bet es esmu fanātiķis. Un nu tas guvis pirmo apliecinājumu:Futbols pilsētā: Kuldīgas futbola vēsture
2008-02-12 16:19:27

Par dopingu velosportā

Patiesībā šis raksts nebūs par dopingu velosportā, bet par to, cik ģeniāls resurss ir TheOnion.com. Ja mūsu pašu patiesi.lv tikai reizēm spēj pārsteigt ar patiesi smieklīgām viltus ziņām, tad TheOnion tikai reti to nespēj, turklāt viņu rakstiem līdzās humora komponentei ir arī pamatīga "saturiskā" deva. Attiecībā uz dopingu velosportā, iesaku izlasīt šo te rakstu, kurā tiek atzīmēts, ka pāris mēnešus pēc "oficiālā" uzvarētāja Tour de France velobrauciena finišu sasnieguši arī dopingu nelietojošie sportisti.
2007-08-30 11:25:56

Aktualitātes

Šīs nedēļas sākums iezīmējās visai sportisks. Pirmdien bija nu jau tradicionālā futbola spēle, kas gan iezīmējās ar to, ka pirmo stundu spēlējām 2 pret 2 (par godu lietum dalībnieku skaits bija visai neliels). Savukārt vakar pirmo reizi mūžā sēdos pie karta stūres (paldies Samsungam!), norinķoju pa trasi 15 minūtes, vienu reizi nostopējos, ka vajadzēja, lai personāls mani izgrūž no stūra laukā (jo atpakaļgaitas šitādam verķim nava). Tiesa sacensību daļā ne ar ko neizcēlos, taču vispār totālākais kaifs. Ja tas prieks būtu bišķi lētāks, vajadzētu tā ik pa laikam izbraukt. P.S. Bildē, protams, nēsmu es, jo fočs vakar nebija pieejams, bet tas laikam nav tik būtiski.
2005-06-01 09:22:45