Kazhes pierakstu burtnīca

Daudzi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi biju Ziemassvētku pārgājienā. Arī šogad līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties, līdz Marina man 24. datuma pēcpusdienā ieteica pavaicāt Ilzei, vai šogad kāds pārgājiens notiek, varbūt es tajā varu piedalīties (saņemot man solīto brīvsoļa laiku). Atbilde - jā, rītdien un parīt būsim slēpošanas pārgājienā - pirmajā brīdī man lika samulst, vai tas nav par ātru un vai es tam esmu gatavs, bet visai ātri lēmums bija: Jā! Ir jāiet (jāslēpo)!

Vai tev ir pazīstama tā sajūta, ka viss jau ir pieredzēts, visur jau ir būts, viss jau ir redzēts? Ja tā ir, tev varētu derēt izaicinājums "Rīgas ielas"! Pie nosacījuma, ka tevi uzrunā šādi apšaubāmi saukļi un ja tu vismaz reizēm uzturies Rīgā.

Sociālajos tīklos un arī sporta pasākumos pēdējos mēnešu aktīvi tiek reklamēta Interneta lapa lv100sportisti.com, kur katram ir iespēja piedalīties balsojumā, lai noteiktu, kurš tad īsti būtu visvairāk pelnījis šo godu. Šajā brīdi, kad top šis apraksts, top 10 ir sekojošs:

Manā 2015.gada izaicinājumu sarakstā ir atrodama rindiņa "noskriet pusmaratonu (sacensībās)". Pērn man Rīgas maratonā sanāca savas spējas pārvērtēt, piesakoties pilnajai maratona distancei un pie 23 veiktiem kilometriem izkarot balto karogu. Šogad Rīgas maratons man ietu secen jebkurā gadījumā, jo tā laikā plānoju malkot vīnu Francijā pie Vidusjūras, un par pilno maratonu arī vairs nedomāju, jo tā veikšanai nepieciešams trenēties daudz vairāk, nekā man ir vēlēšanās, laika un vajadzības. Bet pusīti noskriet gan vajadzēja, un kur gan labāk tas izdarāms kā Rēzeknē?

Pirmo reizi mūžā biju uz junioru hokeja spēli. Kaut vai tādēļ bija interesanti. Vienlaikus - gan atmosfēras, gan spēles līmeņa ziņā tas ne tikai nelīdzinājās KHL spēlētājam hokejam, bet pat nedaudz atgādināja Latvijas čempionātu futbolā.

Pēdējās pāris dienās Internetā var izlasīt daudz informācijas par kāda latviešu hokejista Gunta Džeriņa gaitām, un pateicoties daudzu cilvēku paviršībai nebūtu brīnums, ja pēc pāris dienām viņu aizbaumotu uz NHL vai pat uz futbola komandu "TSV 1860 Muenchen".

Sev par nelielu pārsteigumu konstatēju, ka Ziemas Olimpiskās spēles, atšķirībā no Vasaras, man joprojām šķiet daudz maz saistošas. Varbūt ne radikāli interesantas un ne tādā mērā, lai augu nakti sēdētu, skatoties kērlinga translācijas, un tomēr - skatāmu sporta veidu te tiešām bija pietiekami.

Vakar skatījos sacensības biatlonā iedzīšanā. Kāds var man izskaidrot, kur var būt tādas kvalifikācijas tiesneši, kas nespēj nodrošināt to, lai sportisti trasē izietu pareizajā laikā un nevis - dažādos random mirkļos. Tas tomēr diezgan pamatīgi nočakarē gan skatāmību, gan skaidrību par notiekošo pašiem dalībniekiem, ka jau sacīkšu laikā izrādās, ka kādam no rezultāta 15 sekundes vēlāk tiks noņemtas, bet citam - 30 pieskaitītas. Par profesionālismu tas pilnīgi noteikti neliecina.

Apgalvojumu, ka sportā viss ir iestudēts, vakar pēc "Dinamo" pārsteidzošās uzvaras Mitiščos izteica Liene. Man kā cilvēkam, kuram kopumā sports patīk, dabiskā pretreakcija bija tāda, ka tas nav iespējams. Tiesa, Sergejs un Marina par šādu variantu bija vēl vairāk sašutuši.

Šī viena no Monty Python "catchphrases" man ienāca prātā, vakar braucot mājās no pirmās (pēdējās?) hokeja spēles skatīšanās šosezon. Es nezinu, kas tieši ir mainījies, bet vakardien Rīgas Dinamo spēles laikā manas sajūtas bija tādas, ka labākajā gadījumā es sēdētu televizora priekšā, kā vecajos laikos, kopā ar Zin, un vienā brīdī konstatētu, ka mans blakussēdētājs ir aizmidzis. Vai ka es pats esmu aizmidzis. Nebija svētku sajūtas, nebija atmosfēras. Vai nu tur pie vainas bija tas, ka bija pārāk maz skatītāju vai kas cits, bet man neradās vēlme tuvākajā laikā atkal iet uz hokeju. Tāda, lūk, ir dzīve.

Nē, tas šoreiz nebūs par mani, jo pašrefleksija nav mana stiprā puse.

Pēc kārtējā ne pārāk veiksmīgā Latvijas biatlonistu starta, izlēmu apkopot diagrammās viņu sniegumu šodienas sacīkstē, lai mēģinātu saprast, kā ir ar potenciālu rezultātu uzlabošanai. Nu un vispār man vienkārši patīk visādu veidu diagrammas.

1927.gada 3.jūlija "Latvijas kareivī" uzgāju vizionāru rakstu par Olimpiskajām spēlēm 2028.gadā, kuru šeit zemāk pārpublicēju. Interesanti, ka tehnoloģiskie brīnumi bieži vien ir naivi un nereālistiski (līdzīgi kā Ostapa Bendera vīzijās-melos par šaha nākotni Vasjukos), bet visur, kur parādās skaitļi, attiecīgie rezultāti pārspēti jau sen pirms 2008.gada, par 2028.gadu nemaz nerunājot.

Jā, es pilnā nopietnībā uzskatu, ka jaunajā Rīgas Dinamo kā vienam no vārtsargiem ir jābūt Artūram Irbem. Es zinu, ka Arča nu jau kādu laiku nekur nespēlē un ka viņa sportista karjeras labākie gadi ir pagātnē, bet VIŅŠ IR IRBE. Proti, pirmkārt tas būtu simboliski, ka lielajam hokejam atgriežoties Rīgā (jo par spīti to, kāda attieksme katram būtu pret Krieviju kā valsti, Krievijas hokeja līgā droši vien tomēr spēlē labāko hokeju Eiropā - kas gan man, protams, neliedz bieži just pret krievu klubiem vai izlasi starptautiskos turnīros), tieši Irbe būtu tas, kas sargātu mūsu komandas cietoksni.

Izklausās jau ļoti cerīgi, ka Rīgā tiek atjaunots hokeja klubs Dinamo, kas spēlēs atklātajā Krievijas čempionātā un pret kuru spēlēt uz Rīgu brauks daudzas ļoti spēcīgas Eiropas hokeja komandas. Vienīgi es kaut kā nejūtos īpaši pārliecināts, ka šis ar lielu patosu izziņotais notikums beigās nekļūs par tādu nožēlojamu burbuli. Proti, kamēr Rīgas "Dinamo" nebūs nospēlējis vismaz pirmo spēli jaunajā līgā (bet labāk - pirmo sezonu) nav īpaša pamata pieņemt, ka šī kluba īstajam nosaukumam nevajadzētu būt HK "Venta".

Izlasīti 1929.gada "Ventas balsī".

Es neesmu žurnālists, es neesmu sportists, es neesmu vēsturnieks. Bet es esmu fanātiķis. Un nu tas guvis pirmo apliecinājumu:

Patiesībā šis raksts nebūs par dopingu velosportā, bet par to, cik ģeniāls resurss ir TheOnion.com. Ja mūsu pašu patiesi.lv tikai reizēm spēj pārsteigt ar patiesi smieklīgām viltus ziņām, tad TheOnion tikai reti to nespēj, turklāt viņu rakstiem līdzās humora komponentei ir arī pamatīga "saturiskā" deva. Attiecībā uz dopingu velosportā, iesaku izlasīt šo te rakstu, kurā tiek atzīmēts, ka pāris mēnešus pēc "oficiālā" uzvarētāja Tour de France velobrauciena finišu sasnieguši arī dopingu nelietojošie sportisti.

Šīs nedēļas sākums iezīmējās visai sportisks. Pirmdien bija nu jau tradicionālā futbola spēle, kas gan iezīmējās ar to, ka pirmo stundu spēlējām 2 pret 2 (par godu lietum dalībnieku skaits bija visai neliels). Savukārt vakar pirmo reizi mūžā sēdos pie karta stūres (paldies Samsungam!), norinķoju pa trasi 15 minūtes, vienu reizi nostopējos, ka vajadzēja, lai personāls mani izgrūž no stūra laukā (jo atpakaļgaitas šitādam verķim nava). Tiesa sacensību daļā ne ar ko neizcēlos, taču vispār totālākais kaifs. Ja tas prieks būtu bišķi lētāks, vajadzētu tā ik pa laikam izbraukt. P.S. Bildē, protams, nēsmu es, jo fočs vakar nebija pieejams, bet tas laikam nav tik būtiski.