Šis diezgan agrīnais "Akvarium" albums ir viens no grupas dīvainākajiem veikumiem, ieraksts, kas par sevi rada diezgan nenopietnu un šīzīgu iespaidu. Lai arī tas ticis ierakstīts diezgan kreisos apstākļos, ieraksta kvalitāte ir diezgan laba un vismaz klausīties šo albumu nav grūti. Albuma saturs kopumā ir visai nenopietns un es pat teiktu - ne pārāk tipisks šai grupai. Nav ne miņas šeit no regeja, toties diezgan daudz miņas ir no tādiem kā dzēruma stāstiem - minēšu kā piemērus dziesmas "Корнелий Шнапс" un "Два тракториста". Pa vidu starp dziesmām bieži iestarpinātas visādas dīvainas skaņas, trokšņi un cita starpā - arī atpakaļgaitā palaists visai vājprātīgs dzejolis. Kā izlasīju Wikipedia, šīs dziesmas teksti esot ieturēti absurda stilā un laikam varu piekrist šādam apgalvojumam. Muzikāli ieraksts arī ir nosaucams par diezgan absurdu un dīvainu, kas šajā gadījumā nav nekas slikts. Slavenākā dziesma no šī albuma šķiet saucas "Козлоедов", bet es tā droši neņemos to nosaukt par ieraksta virsotni. Patiesībā šis ir viens no diezgan vienmērīgas kvalitātes "Akvarium" albumiem - par spīti visām dīvainībām un visai zirgošanai tas ir diezgan baudāms ieraksts, lai arī nojaušu, ka tā klausīšanās lielās devās varētu kļūt apnicīga. Interesanti, ka viena dziesma ierakstā - "Сергей Ильич" ir ierakstīta uz vienas T-Rex dziesmas bāzes un arī veltīta Markam Bolanam. Saturiski, protams, tur no Bolana nekā nav, tīrākais Grebenščikovs. Tikām vienā no citām dziesmām tiek daudzkārt atkārtota frāze elfu valodā no "Gredzenu pavēlnieka".

Nezinu, kā tas ir sagadījies, bet es nezinu, vai šo grāmatu iepriekš biju lasījis, un lasīšanas procesā drošu atbildi uz šo jautājumu tā arī neradu. Te pie vainas noteikti ir tas apstāklis, ka ne tik sen (varētu noskaidrot - kad tieši) Jaunajā Rīgas teātrī biju uz "Viņš, viņa un Francis" - iestudējumu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz ar to grāmatas saturs man pat vizuāli ir diezgan labi palicis atmiņā. Iespējams, kaut kad senāk ir lasīta arī grāmata. Tās ievadu pilnīgi noteikti man kaut kad lasīja priekšā māte. Ne gluži tajā vecumā, kad vēl nemācēju lasīt pats (tas jau būtu patoloģiski), bet kādu reizi, kad biju saslimis un gulēju ar augstu temperatūru un nīku garlaicības mākts. Neņemos teikt, kurā gadā tas varētu būt bijis, noteikti ne šajā gadu tūkstotī, tā būtu maksimālā precizitāte.

Pirms daudziem gadiem tieši ar Lužina aizsardzību sākās mana pazīšanās ar Nabokova daiļradi. Atceros, ka mana māte bija diezgan pārsteigta, ka es izlasīju šo grāmatu. Un droši vien viņas pārsteigums bija vietā, jo diez vai es savos 13 (tā taču varētu būt?) gados biju nobriedis lasīt Nabokovu. Nē, nebija tā, ka es nespētu izsekot sižetam, taču diez vai es uztvēru diez ko daudz. Ja nu vienīgi to, ka galvenais varonis bija dzīvei slikti pielāgots šahists, kuram ne īpaši labi padevās saskarsme ar citiem cilvēkiem viņam apkārt.

Jāatzīst, ka vismaz kaut kāda interese noskatīties šo filmu man bija jau divu gadu garumā, kopš tai savu aci uzmeta Normunds. Izmantošu šo iespēju apsveikt Normundu, Noru un Oliveru ar to faktu, ka viņi tagad varēs ģeoslēpņot trijatā (kāds gan var būt labāks veids kā izteikt apsveikumu, izmantojot ierakstu tādā vietā, kur to diez vai adresāts izlasīs, bet varbūt to izlasīs kāds pilnīgi ar to nesaistīts cilvēks). Normundam, protams, šī filma varētu nozīmēt ko vairāk nekā man - kā cilvēkam, kurš ir bijis gan Indijā, gan Taizēm (tiesa, otrajā viņš noteikti vēl nebija pabijis, kad to skatījās), bet tas jau nenozīmē, ka es šo filmu skatīties nedrīkstētu.

Pēdējā laikā kaut kā ir bijis daudz darba, daudz noguruma un līdz ar to maz vēlmes vakaros skatīties kaut kādu jēdzīgu kino. Un viens no vieglākajiem vakara izklaides veidiem, paralēli ieturot pusdienas/vakariņas, ir skatīties Simpsonus. Rezultātā pāris nedēļu laikā noskatījāmies šie animētā seriāla 20.sezonu. Neko sevišķu no Simpsoniem sen vairs negaidu, līdz ar to runāt par to, ka man te būtu kāda pamatīga vilšanās iespējama, nenākas. Cita lieta, ka nekā diži laba no šīs sezonas arī nesagaidīju. Jāatzīst, ka no 21 šīs sezonas sērijas neviena nebija tāda, ka es teiktu - lūk, patiešām klasiska Simpsonu epizode, ko atcerēties vēl pēc dažiem gadiem. Bija veiksmīgi fragmenti epizožu ietvaros - "Mypods and Boomsticks" diezgan labi pasmējās par Apple produktu kultu (un pēc tam sezonas turpinājumā Mapple produkti parādījās uz ekrāniem diezgan bieži, liekot man atkal piesaukt bēdīgi slaveno terminu product placement). Salīdzinoši smieklīga bija epizode ar "Zāģa" elementiem (lai gan gribētos teikt, ka nu jau smieties par "Zāģi" ir pārāk vēlu - tas tomēr ir pārāk viegls mērķis un arī ne pats svaigākais). Jā, daudz maz saistošas man šķita arī sērijas ar norvēģu viesstrādniekiem Springfīldā un sērija, kurā Homērs centās kļūt par gādīgu tēvu. Bet kopumā, kā man šķiet, Simpsoni ir kļuvuši diezgan bezzobaini un to turpināšana no Meta Grēninga puses nav nekas diži vairāk nekā naudas kāšana. Ja kas, pat seriāla pēdējo gadu centrālā iezīme - neadekvāta aizraušanās ar vieszvaigznēm ir sākusi iet uz leju un domājams tāpēc, ka zvaigznes pamazām sāk zaudēt interesi šeit piedalīties. Nē, īstenībā viesaktieru te netrūkst, bet lielākoties tās ir B un C klases zvaigznes. Varētu teikt, ka mani iepriecināja tikai viena negaidīta viesošanās uz ekrāna - Glens Hensards un Marketa Irglova, zināmi kā brīnišķīgas "Once" galvenās zvaigznes. Bet tas laikam arī ir viss. Kopumā - nekā diža Simpsonos patlaban nav, kā trulai izklaidei tiem, protams, nav ne vainas, bet vai to būtu adekvāti saukt par kulta seriālu - neesmu drošs.

Atbilstoši maniem principiem, es parasti nemēdzu klausīties koncertierakstus, pieņemot, ka visas tajos atrodamās dziesmas ir pieejamas arī grupu studijas albumos, un ir diezgan maz grupu, kuru koncertieraksti ir radikāli atšķirīgi no to studijas veikumiem, un vispār - koncerts ir troksnis, bet inteliģentiem cilvēkiem tādiem kā man kaut kas tāds nepatīk. Vai precīzāk - sava saita vajadzībām klausos tikai studijas albumus, jo arī to ir sasodīti daudz un ja es klausītos tagad katru Pink Floyd vai Queen koncertierakstu, ko savulaik iecepu diskā, tad es varētu mēnešiem ilgi rakstīt par dažādiem "We will rock you" vai "Wish you were here" izpildījumiem, bet to man kaut kā darīt negribas.

Ar "Rikiju" Ozons turpina sekot savam mūžīgajam principam - katrā jaunā filmā iesaistīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš filmās nav izmantojis. Šoreiz filmas unikālā iezīme ir pārdabiskums, kas iepriekš (cik atceros) viņa filmās nav parādījies.

"Fireball" kā albums noteikti ir sliktāks gan par savu priekšgājēju ("In Rock"), gan turpinātāju ("Machine Head"), taču pēc ieraksta pirmās dziesmas tev šāda sajūta diez vai varētu rasties - maniakāli ātrā "Fireball" varbūt ir pat labāka par tādām superklasiskām kompozīcijām kā "Highway Star" vai "Speed King", turklāt šī ir no tām dziesmām, kur tu pat nepateiksi, kurš grupas dalībnieks ir tās galvenā zvaigzne. Vai tas būtu Gilans, kurš šeit izklausās dusmīgāks un spēcīgāks nekā... praktiski jebkur citur. Vai varbūt tas būtu maniakāli plosošais Peiss, kura bungu spēle patiešām līdzinās tādai īstai uguns bumbai. Vai varbūt tomēr Blekmors ar Lordu, kuru saspēle dziesmas otrajā pusē ir teju ekstātitska?

Es pilnīgi noteikti neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas ir lielā sajūsmā par Deep Purple astoņdesmito gadu veikumiem. Patiesību sakot, sevišķi man nepatīk gandrīz nekas, ko šī grupa radīja pēc pirmās Mark II izjukšanas, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā gadījumā "The House of Blue Light" var lepoties ar to, ka grupas sastāvs ir iespējami autentisks - Gilmors, Blekmors, Peiss, Lords un Glovers (jeb - tas pats sastāvs, kas ierakstīja manis iecienītākos DP albumus). Pēc idejas šāds sastāvs varētu arī 1987.gadā radīt pietiekoši labu mūziku, taču diemžēl this is not the case. Galvenā problēma visai prognozējamā kārtā saistās ar to, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē teju ikviens vecās paaudzes izpildītājs darīja visu, lai izklausītos moderns un progresīvs. Bet tas visbiežāk nozīmēja - melodiju trivializēšanu, sintezatoru izmantošanu vietā un nevietā un elektroniskās bungas. Un tas parasti neko labu nenozīmē, un šis gadījums nav izņēmums.

Savā ziņā "Fish Tank" ir ļoti īpatnēja filma, tur šaubu nav. Kurai vēl filmai galvenās lomas atveidotāja atrasta tādā veidā kā šai? Proti, Keitija Džārvisa bija pavisam vienkārša 16 (ja nemaldos) gadus veca meitene, kura nekur nemācījās, nekur nestrādāja un bija uz pareizā ceļa, lai kļūtu par diezgan labu wasted life piemēru. Un gadījās tāda situācija, ka viņa savas dzimtās Tilburijas (kaut kāds angļu miests) dzelzceļa stacijā lamājās ar savu bojfrendu, bet tuvumā patrāpījās kāds no šīs filmas kāstinga darboņiem, kam šķita, ka Keitija varētu kļūt par lielisku galvenās lomas atveidotāju šajā filmā (nekas, ka Keitija nekad nebija mācījusies aktierspēli - un laikam arī neko citu viņa nebija mācījusies). Un tā arī notika - Keitija dabūja Mias lomu un filma ar viņas līdzdalību saņēma žūrijas balvu Kannu kinofestivālā. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Keitija Džārvisa kļūs par nākamo Keitu Vinsletu (tas šķiet vairāk nekā neticami), un ir pilnīgi iespējams, ka pēc gada-diviem viņa būs turpat, kur šis viņas piedzīvojums sākās - Tilburijas stacijā, taču pats par sevi šis apstāklis ir pieminēšanas vērts.