Kazhes pierakstu burtnīca

Šodien ir pēdējā diena manā "veģetārajā mēnesī". Proti, no rītdienas atkal likumīgi varēšu štaukāt iekšā gaļu un nedomāt par dzīvnieciņu mocībām.

Kad vakar piedāvāju izvēli starp divām filmām, abas no kurām ir franču valodā, abas kuras uzņēmis viens un tas pats režisors un kurās abās galvenajā lomā ir viens un tas pats aktieris, nevaru teikt, ka šis variantu klāsts izpelnījās lielas ovācijas. Tā jau laikam ir, ka lai radītu izvēles ilūziju, ir jācenšas piedāvāt variantus, kuri vismaz pirmajā brīdī šķiet atšķirīgi. Kā teikt - tu nevari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džebu Bušu, bet vari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džonu Makeinu. Labi, tas nav īsti par tēmu.

Filipa Garela "Rītausmas robeža" ir pēdējā no Lienes "Baltijas pērles" saraksta filmām, ko man izdevās iegūt. Līdzīgi kā dienu iepriekš skatītajā "La belle personne" galveno lomu šajā filmā atveido Luijs Garels, bet šīs filmas režisors ir viņa paša tēvs Filips Garels.

Korejiešu režisors Kims Ki-Duks bez variantiem ir viens no šobrīd aktuālākajiem Āzijas režisoriem. Sevi par viņa fanu neuzskatu, iespējams, tādēļ, ka diez ko daudz no viņa filmām redzējis neesmu. "Golfa nūja" man patika, "Sala" - ne pārāk. "Bimong" jeb "Sapnis" pie mums tika izrādīta Baltijas pērles ietvaros, bet es to skatījos Lieni interesējošo filmu saraksta ietvaros. Patiesībā Liene gan ar mani šo filmu nemaz neskatījās, un domāju, ka labi, ka tā, jo cik zinu viņa nav sevišķa nejauku miesas bojājumu nodarīšanas ainu cienītāja, bet šīs filmas beigu daļā tādu ir ļoti daudz.

Šī ir otrā Kristofa Onorē filma, ko noskatījāmies, un jāatzīst, ka būtu es atcerējies, kas viņš tāds par fruktu, šo filmu pilnīgi noteikti nebūtu izvēlējies skatīties. Iepriekš redzētā "Love Songs" noteikti nebija viena no tām filmām, ko es vienalga kam rekomendētu. Un patiesībā arī "La Belle Personne" nebija tieši mana izvēle - Liene to bija atzīmējusi kā vienu no viņu saistošajām Baltijas pērles filmām. Festivālā mēs neko tā arī nenoskatījāmies, bet tas jau neliedz mums kādas no tā filmām "apgūt" mājas apstākļos.

Būtu pārspīlējums teikt, ka no Harold Ramis jaunākās filmas es gaidīju ļoti daudz. Bija, protams, laiki, kad viņš spēja sagādāt kino skatītājiem īstu saldo ēdienu, it īpaši, protams, viņa filmu vidū izceļas "Groundhog day", kas manā uztverē ir viena no labākajām iepriekšējās desmitgades filmām. Mūsdienās Harold Ramis drīzāk izceļas ar tādām jaukām filmām kā "Bedazzled" un "Analyze That".

Nezinu, kur tieši, bet es biju dzirdējis, ka šī esot ļoti spēcīga filma. Labprāt uzzinātu, kas bija tas cilvēks, kura viedoklī biju ieklausījies, lai turpmāk zinātu, ka viņam labāk neticēt.

Viens no maniem iecienītākajiem režisoriem uzņem dokumentālu filmu par vienu no visu laiku izcilākajiem futbolistiem. Izklausās pēc totāla win-win, vai ne? Un tomēr sanāk viens pamatīgs FAIL, no kura nespēj paglābt pat apstāklis, ka Djego Armando visu laiku cenšas izliekties esam ļoti vieds.

Pats gandrīz nespēju noticēt - esmu pabijis La Roccā. Šādu klubu apmeklēšana man nemaz nav raksturīga, un arī vakar turp devos ne bez nopietnām pārdomām, lai arī pasākums bija tāds, ka tas (kā vismaz man šķita) varētu notikt arī citā, pieklājīgākā vietā (piemēram, Sapņu fabrikā).

Несколько дней назад у нас с Лиене завёлся спор про эту сверхивестную песню группы БИ-2. А точнее - про то, о чём же на самом деле она. Я отстаивал точку зрения, что это - пустые слова, Лиене - свою точку зрения.