Kazhes pierakstu burtnīca

Lusilas Hadžihalilovičas "Nevainība" ir viena no visgrūtāk novērtējamajām filmām, ko man ir pēdējā laikā nācies redzēt. Tā ir viena no tām noslēpumainajām filmām, kurās tu no pirmās minūtes jūti - tiks atklāts kaut kas baiss, kaut kas pretīgs, bet tas mirklis kā nenāk, tā nenāk, un pēc kāda laika tev jau sev jāvaicā - vai tik es pats kā skatītājs neesmu samaitāts un perverss, ka šeit saskatu kaut ko sliktu? Bet varbūt tieši to vajag saskatīt un es neuztveru pietiekami tiešus mājienus? Galvenais filmas triks ir - atstāt situācijas karājamies gaisā - tā ka tu nesaproti, vai neparādītais ainas noslēgums ir kaut kas labs vai kaut kas ļauns.

Džima Šeridana "My left foot" diezgan labi atbilst motivējošā kino kategorijai. Kā nekā - filmas varonis (pilnīgi reāla personība) Kristijs Brauns patiešām ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir pelnījis, lai par viņu tiktu uzņemta filma. Brauns piedzima ar ļoti smagu veselības traucējumu - cerebrālo trieku, kuras rezultātā viņš nespēja kontrolēt nevienu sava ķermeņa daļu, izņemot kreiso kāju (tāpēc arī nosaukums). Turklāt vēl arī viņa dzimšanas apstākļi nebija nekādi izcili - divdesmitā gadsimta pirmās puses Dublinas trūcīgie slāņi, viņš bija viens no bērniem ģimenē, kurā to kopumā bija 22 (izdzīvoja gan tikai 13), un no sākta gala visi, izņemot Kristija māti, bērnu uzskatīja arīdzan par mācīties nespējīgu dārzeni. Un bija jau arī pamats šādam uzskatam: ja puika nespēj izdvest artikulētas skaņas un vispār jebkādi tikts no pārējo puses (izņemot māti) saprasts, grūti gaidīt no viņa lielas lietas. Taču izrādījās - varēja gan gaidīt. Izrādījās, ka čalim bija nopietna interese un talants glezniecībā, turklāt kad šim bija kādi 10 gadi, atklājās, ka arī ar apziņu viņam viss ir kārtībā, viņš iemācījās lasīt un tad pamazām - arī runāt. Vēlāk viņš kļuva visnotaļ slavens ne tikai ar savām gleznām, bet arī ar pašrakstīto grāmatu "My left foot" (kuru īsti nesaprotu - viņš vai nu rakstīja uz rakstāmmašīnas ar to pašu kreiso kāju, vai arī nē). Taču šaubu nav - izrādījās, ka viņam bija arī literāta talants un grāmata kļuva par grāvēju.

Kaut kā pēdējos gados izteikti novērojams, ka Latvijas hokejā vadošo sportistu vidū arvien pieaug latviskas izcelsmes hokejistu procents. Deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad sāku intensīvāk sekot hokejam līdzi, mūsu izlases līderu vidū bija tādi ļaudis kā Kerčs, Znaroks, Tambijevs, Panteļejevs, Semjonovs, Grigorjevs, Fanduļs, Beļavskis, Žoltoks, Maticins, Čudinovs, Ignatjevs. Tikām tagad no vadošajiem hokejistiem krievvalodīgi ir vien Ņiživijs, Širokovs, Pujacs un Jeforejevs. Un vēl šokējošāk - tikai viens no šiem četriem hokejistiem pārstāv Rīgas "Dinamo", kamēr pārējie ir pieprasīti citās KHL komandās. Vai tā ir sakritība, vai arī "Dinamo" vadība nevēlas komandā Latvijas krievvalodīgos hokejistus? Kā nekā pagājušogad gan Širokovs, gan Pujacs rīdzinieku rindās bija, bet tagad Aleksejs ir prom, kamēr, piemēram, Armands Bērziņš joprojām ir komandā.

Kad esi saslimis ar gripu, vienmēr ir labi skatīties kādas vismaz nedaudz gruzoniskas filmas. Vai varbūt tas nav gluži labi, bet vismaz man pagaidām tā sanāk. Tā Džona Kārnija režisētā "On the edge" ir filma, kuras darbība norisinās psihiatriskajā slimnīcā pašnāvnieku mājā.

Šīs "Bīstamo sakaru" ekranizācijas režisors Rožē Vadims (īstajā vārdā Rožē Vladimirs Pļemjaņņikovs) varētu pretendēt uz viena no 20.gadsimta slavenākajiem baltkrieviem statusu. Protams, jāpiezīmē, ka Vadima māte bija francūziete un Baltkrievijā viņš visticamākais nekad nebija bijis, bet, manuprāt, tas nav iemesls slēpt šī režisora baltkrievu saknes. Jāatzīst gan, ka vēl vairāk nekā ar savām filmām Vadims bija pazīstams ar savām sievām - diezgan īsā laika periodā viņš paspēj vīra statusā apbūt Bridžitai Bardo, Katrīnai Denēvai un Džeinai Fondai (pa vidu vēl bija Anete Stoiberga, kura arīdzan tolaik bija skaistule, bet ne tāda kalibra zaigzne kā pārējās trīs Vadima sievas.

Jāatzīst, ka mani mēģinājumi iepazīt latviešu modernās literatūras aktualitātes visbiežāk sagādā tikai nepatīkamus pārsteigumus. No šogad lasītajām latviešu autoru grāmatām pozitīvs iespaids radies vien par dažām Bankovska grāmatām, kā arī par "Gūtenmorgenu", kamēr vairums lasīto grāmatu labākajā gadījumā var pretendēt uz statusu "izlasīju-aizmirsu".

Denijs Boils ir unikāls ar to, ka katra viņa filma ir ļoti ievērojami atšķirīga no pārējām. Uz doto brīdi esmu redzējis sešas no deviņām viņa režisētajām filmām:

Zappas trešais albums "Mothers of Invention" sastāvā gandrīz noteikti ir viņa slavenākais veikums, taču šo slavu vairāk nosaka ieraksta "doma" un tā vēsturiskā nozīme nekā albumā dzirdamā mūzika. Ar šo albumu Zappa izteica savu kritiku pret visām tām lietām, kas viņam šķita pilnīgi garām hipiju kustībā - narkotikām, liekulību (brīvdienu hipiji), neadekvātu pašvērtējumu, pievienošanos kustībai stila vai naudas pēc.

Latvijas neatkarības svētkos pēc definīcijas ir jāskatās patriotisks kino, kaut kas pacilājošs un noskaņojošs uz lielām lietām. Tā kā "Rīgas sargus" otro reizi skatīties neplānoju un arī "Zeitgeist" turpinājums manā wish-listē ir diezgan tālu no augšas, izvēle krita par labu Kventina Tarantino versijai par 2.Pasaules karu.