Kazhes pierakstu burtnīca

Iemesls tam, ka es noskatījos šo 1956.gada īsfilmu, ir diezgan tradicionāls (man vismaz) - iepriekšējā dienā skatījāmies 2007.gada filmu, kura izrādījās uzņemta pēc šīs filmas motīviem. Jaunā filma bija pietiekoši interesanta, un man vispār parasti patīk uzzināt, kas kaut kam ir kalpojis par iedvesmu, un tālab noskatījos arī šo filmu (kamēr Liene bija kursos).

Astoņdesmito gadu "Akvarium" ieraksti man patiesībā ir diezgan minimāli zināmi, agrāk kaut kā nespēju saņemties tiem veltīt savu uzmanību, un tikai tagad, kad manas mūzikas klausīšanās iespējas ir diezgan ierobežotas (bezmuzikālās darbadienas), beidzot saņēmos noklausīties "Sudraba dienu", ko pats Grebenščikovs uzskata par šīs desmitgades grupas labāko ierakstu.

www.mango.lv rīkotajā erotisko stāstu konkursā ar savu veikumu:

Eriks Artūrs Blērs, kas vairumam cilvēku (ieskaitot mani) labāk pazīstams ar savu literāro pseidonīmu Džordžs Orvels, ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta pirmās puses rakstniekiem. Tiesa, ar šo konkrēto grāmatu manas attiecības iepriekš nebija tās labākās - pirms daudziem gadiem paņēmu šo grāmatu lasīt no Svešvalodu bibliotēkas (tajos labajos laikos, kad vēl nebiju no tās izbanots), bet pēc kādām desmit lappusēm to pametu, kaut kas man tolaik šajā grāmatā nepatika, iespējams, man bija tolaik nepietiekamas angļu valodas zināšanas, tagad jau par vēlu par to spriest.

"Nopratināšana" ir Nobela prēmijas laurēta Žana Marijas Gustava le Klezio debijas romāns. Kopumā mana attieksme pret "nobeliskajiem" rakstniekiem nav sevišķi pozitīva un viņu grāmatas man visbiežāk šķiet garlaicīgas un samocītas. Man pašam par pārsteigumu šis le Klezio romāns tāds neizrādījās.

Nav šaubu, ka sevi uzskatu par Ricky Gervais (turpmāk tekstā - Rikijs Džērviss) cienītāju - abi viņa komēdijseriāl - "The Office" un "Extras" ir patiešām lieliski. Bet vai tas nozīmē, ka viņš spēs sevi kā patstāvīgu un vērā ņemamu vienumu pārdot arī Holivudā? Viņa loma tizlajā "Night at the museum" bija kopumā diezgan laba, bet "Ghost Town" ir pirmā amerikāņu filma, kur Džērviss ticies pie pirmā plāna lomas. Un kas labs no tā ir sanācis?

Lasīju Haruki Murakami romānu "After Dark", kurā bija pieminēta šī Godāra filma. Izdomāju - ja jau Murakami to slavē, arī man nenāks par ļaunu to noskatīties. Nekas, ka Godārs man parasti negaršo, varbūt šoreiz būs savādāk.

Beidzot pienāca noslēgums mūsu bezgalīgajam stāstam ar tvaika nosūcēju.

Jāatzīst, ka Žans Luks Godārs ir viens no tiem režisoriem, kurus man pagaidām atkost nav izdevies. Pirms vairākiem gadiem noskatījos divas šī franču jaunā viļņa klasiķa filmas, bet neviena no tām mani sevišķi nepiesaistīja. Tagad, kad esmu vecāks, resnāks un nesmukāks, izlēmu atgriezties pie mēģinājumiem izprast Godāra patieso dabu. Un atkal jau ne pārāk veiksmīgi, lai gan šoreiz pie vainas varētu būt nepareizi izvēlēta filma - kā nekā Godāra labāki gadi tomēr ir visai tālā pagātnē, un viņa jaunākās filmas līdz ar to sevišķi augstu nekotējas.

Zināms, ka es skatos daudz filmu un lasu daudz grāmatu (agrāk arīdzan klausījos daudz mūzikas, bet tā man šobrīd ir liegta tehnisku, no manis neatkarīgu iemeslu dēļ). Un zināms, ka man patīk apkopot statistiku.