Pirms pāris dienām Rīgā notika lekcija par Žana Pjēra Melvila devumu pasaules kinematogrāfam. Es uz šo lekciju nebiju, taču pēc tās anotācijas izlasīšanas izlēmu, ka man vajadzētu noskatīties kādu no šī par "kulta režisoru" sauktā vīra radītajām filmām. Izvēle krita uz "Samuraju", kurā galveno lomu atveido neviens cits kā pats Alēns Delons.

Beidzot tas ir noticis! Tagad pienāks kāda pauze Akvarium mūzikas baudīšanā. Ar visu cieņu un simpātijām, ko jūtu pret BG, man būtu jābūt daudz radikālākam šīs grupas atbalstītājam, lai gribētos vēl ilgāku tās klausīšanās sesiju. Patiesību sakot, man tas pat atgādināja tās visai biedējošās dažas nedēļas pirms pāris gadiem, kad visu laiku klausījos tikai "The Cure". Tiesa kas tiesa - BG man šķiet saistošāks nekā Roberts Smits, un tomēr - visam ir nepieciešams mērs, un līdz ar to šobrīd vairāk par visu jūtu atvieglojumu.

Diezgan droši sevi joprojām neuzskatu par Margaretas Etvudas fanu, bet tas man neliedz laiku pa laikam izlasīt kādu viņas sarakstītu grāmatu. Kā nekā - no sievietēm rakstniecēm viņa manā topā ieņem diezgan augstu vietu, laikam pamatā gan tādēļ, ka sieviešu rakstīta literatūra mani vienkārši ne pārāk saista. Un es tiešām gribētu šajā jautājumā nebūt seksists - bet situācija ir tāda, ka gan mūzikā, gan literatūrā man ir grūti atrast sievietes, kuru daiļrade mani TIEŠĀM interesētu. Arī kino situācija nav diži labāka (kas attiecas uz režisoriem). Nav tā, ka man tieši NEPATIKTU sieviešu radīta māksla, bet ļoti maz tās vidū ir tādas, ko es sauktu par izcilu, par ko es radikāli fanotu. Dženisa Džoplina, Greisa Slika, Džonija Mitčela - tās laikam būtu mūzikas galvenās "zvaigznes" manās acīs. Literatūrā - Etvuda un Airisa Mērdoka. Kino... varbūt Sofija Kopola.

Varbūt tā ir nejaušība, bet man tomēr šķiet, ka tas, ka šīs filmas režisora uzvārds ir Gejs, bet filmas scenāriju viņš uzrakstījis kopā ar cilvēku vārdā Tomass Aragejs, par kaut ko liecina. Un te nav runa par homofobiju, bet gan par to, ka tas ir nedaudz komiski, ka Gejs un Aragejs radījuši tik gejisku filmu :)

Būtu nedaudz pārspīlējums teikt, ka man nav aplicis klausīties "Akvarium". Patiesību sakot, pēdējā mēneša laikā gandrīz neko citu arī klausījies neesmu, un tik liels šīs grupas cienītājs tomēr neesmu, tā ka kopumā es tomēr priecājos, ka pamazām mana epopeja ar šīs grupas albumu baudīšanu tuvojas beigām.

Gribēju šodien Olympia e-talonu automātā nopirkt sev mēnešbiļeti vienam autobusa maršrutam darba dienām - gluži normāla vēlme, manuprāt. Diemžēl instrukcijas nedz uz automāta, nedz pašā automātā man neatklāja, kādā veidā šāda biļete ir iegādājama - paldies Rīgas Satiksmei par profesionālu informācijas nodrošināšanu.

Pirmās filmas minūtes, kurās Adele (Vanesa Paradī) tiek nopratināta tiesas priekšā (ja tā tiešām ir tiesa) un vienīgais, ko mēs kā skatītāji redzam, ir Paradī sejas tuvplāns, man radīja bažas, ka visa filma būs viena šāda gara melnbalta aina tiesā. Taču izrādījās, ka šīs pirmās piecas minūtes bija labākās šajā filmā - diezgan skarba humora pilnas un ļoti tiešas, un patiesībā visu tālāko izsakošas. Paradī varone tajās diezgan labi atklāj savu būtību - pārgulēt ar katru pa ceļam gadījušos vīrieti un pēcāk saprast, ka tas nebija diez ko gudri darīts.

Vispār interesanti - it kā taču Akvarium parasti IR Boriss Grebenščikovs, bet BG ieraksti, kas izdoti bez grupas zīmes, patiešāmi izklausās ievērojami atšķirīgi no grupas pamatveikumiem. Un arī "Čubčik" ir tāds albums, kas dīvaini izklausītos "Akvarium" izpildījumā.

"Sestra haos" bija viens no pirmajiem "Akvarium" ierakstiem, ko tiku klausījies, un dziesmas "500", "Брод", "Растаманы из Глубинки" bija tās, kuru dēļ vispār iemīlēju šo grupu. Tagad, pārklausoties šo albumu pēc vairāku gadu pārtraukuma, joprojām vairākas albuma dziesmas manā atmiņā palikušas ļoti labi, kas liecina, ka vai nu to esmu kādreiz daudz klausījies, vai arī to, ka šis ir viens ļoti atmiņā paliekošs albums.

"Radio Āfrika" ir ne tikai viens no stilistiski daudzveidīgākajiem, bet arī no zināmākajiem grupas "Akvarium" ierakstiem. Muzikāli tu šeit sastapsi gan tipiskas jaunā viļņa kompozīcijas ( «Искусство быть смирным», kuras piedziedājums esot kādas Talking Heads dziesmas tulkojums), gan džeziskas variācijas ar progresīvā roka elementiem (ne velti šajā albumā piedalās ievērojamie padomju džezmeņi Igors Butmans un Sergejs Kurjohins), gan diezgan izteikts arēnu roks (teju vai zināmākā Akvarium dziesma - "Рок-н-ролл мёртв", kura savā skanējumā ir pavisam ne-akvariumiska), gan pirmskara mūzikas noskaņās ieturētā "Мальчик Евграф", gan dziesmas ar austrumnieciskiem motīviem. Līdz ar to, ja man būtu jāizmanto kāda nodreijāta klišeja (un es nekad nepalaižu garām iespēju būt neizturami un nepiedodami banālam), es teiktu - "Radio Āfrika" ir Akvarium "Baltais albums" (pieņemot, ka teju vai katrai grupai ir kāds ieraksts, kurā parādās daudz muzikālu stilu un tie visi allaž tiek salīdzināti ar bītlu slaveno "dubultripuli").