Kazhes pierakstu burtnīca

Noskatījāmies arī otro "The Big Bang Theory" sezonu. Ko varu teikt? Lai arī joprojām personāži (pamatā Šeldons) izceļas ar lielu daudzumu perfektu citātu un daudzām situācijām, ar kurām varu labi identificēties, ilgtermiņā laikam man tomēr nebūtu intereses šim seriālam sekot - tas patiešām pārāk virzās uz līdzību ar "Friends", un tā pamata "fīča" kļūst pārāk vienveidīga. Un tas apstāklis, ka personāži ir perfekti konstanti un nemainīgi savā uzvedībā un raksturā, proti - iespējami raksturīgi standarta sitkomam, tas man īsti nepatīk. Atkal jau ņemšu par piemēru salīdzinājumam lielisko "Spaced" - tur Saimona Pega varonis arī bija pietiekoši lielā mērā gīks, kurš iekrita dziļā depresijā pārāk sliktas jaunās "Star Wars" daļas dēļ (līdzīgi arī iekš "Big Bang" Šeldons apgalvo, ka viņš vēlas, lai Džordžs Lūkass viņam liktu vilties tieši tādā filmu secībā, kā pats Lūkass iecerējis), bet šeit tie personāži tomēr ir un paliek pārāk stereotipiski un ilgtermiņā nesaistoši. Vienīgais, kas kaut cik mainās un attīstās līdz ar laiku, ir Leonarda un Penijas attiecības, bet tas, diemžēl, ir viens no mazāk aizraujošajiem šī seriāla aspektiem. Arvien lielāku lomu iegūst arī sākotnējie otrā plāna personāži - Volovics un Kutrapali, bet tas, man vismaz tā šķiet, visvairāk ir saistīts ar to, ka ar pamata varoņiem seriāla autori īsti nezina, ko tālāk iesākt. Faktiski es tā domāju, ka šis seriāls varētu būt bijis lielisks, ja vien tas būtu veidots pēc angļu parauga - divas sezonas, katrā sešas-septiņas sērijas, un tev kā skatītājam joprojām nepietiek, joprojām tu gribi zināt, kas tur notiks tālāk. Bet šeit tā visa ir pārāk daudz, un tas man kaut kā ne visai. Protams, lieki iedomāties, cik draņķīgs kļūtu IT Crowd, ja tam būtu ap 20 sērijām sezonā...

Turpinu savu modernās latviešu literatūras iepazīšanas projektu. Jāatzīst, ka līdz šīs grāmatas paņemšanai bibliotēkā vispār neko nebiju dzirdējis par tādu Artūru Snipu. Kā izrādās, Snips ir dzimis 1949.gadā Krasnojarskas novadā izsūtītu zemnieku ģimenē, Latvijā atgriezies 1958.gadā, beidzis RPI (tag. RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, uzrakstījis dažas grāmatas, no kurām "Pasaule pēc tam" šķiet, ka ir visievērojamākā.

Būtu pārspīlējums apgalvot, ka trešo "Ledus laikmeta" daļu es būtu gaidījis ar sevišķu nepacietību. Patiesību sakot, trešās daļas dažādām filmām diezgan bieži ir pamatīgi neveiksmīgas - vai tas būtu "Krusttēvs", "Šreks" vai "Atpakaļ nākotnē", "Viens mājās", vai kaut "Amerikāņu pīrāgs". Tradicionāli līdz trešajai daļai (vismaz attiecībā uz vieglāka satura kino, un it īpaši uz animāciju) varoņi ir paspējuši apgādāties ar ģimeni un piedzīvojumos arvien lielāku lomu spēlē viņu bērni. Reizēm tas noved pie dramatiski sliktiem rezultātiem, un "Šreka" piemērs varētu būt sliktākais, kas man nāk prātā.

Liene teica, lai es uzrakstu. Tālab še nu būtu:

Nezinu, jau kuro reizi tā pastāvēšanas vēsturē, manā blogā iestājies ilgāks klusums. Kā parasti - saistīts ar dažādām rūpēm un lietām, un vēl ar vasaras slinkumu. Taču droši zinu, ka agrāk vai vēlāk atsākšu rakstīt, cerams, ka agrāk. Pagaidām labākais, ko varu iedot palasīt, ir mans svaigākais raksts DELFos - par Celtnieka futbolkomandu.

Ar nožēlu jāatzīst, ka manas zināšanas Ķīnas kultūrā ir gaužām šauras un tiecas uz nulli. Ne tādā ziņā, ka tās turpinātu samazināties, bet tādā ziņā, ka to ir ļoti maz.

Noskatījāmies The Big Bang Theory pirmo sezonu. Šo seriālu jau ilgstoši mums "blatoja" vairāki draugi, kas par to ir vai stāvus starā. Ja nemaldos, sākās tā reklamēšana vēl maijā, bet tad es principiāli izlēmu šo seriālu neskatīties, kamēr nebūšu atradis jaunu darbu. Pēc stāšanās jaunajā darbā tāpat diezgan ilgstoši dažādu iemeslu dēļ tā arī nesākām to skatīties, bet pagājušo nedēļ beidzot pieķērāmies šim seriālam, un kādu 5 dienu laikā, ja nemaldos, noskatījāmies tā pirmo sezonu. Ko es tagad varu par to pastāstīt?

Pēdējās dienās, lai brauciens ar velosipēdu uz Bolderāju nebūtu tik ļoti bīstams, drošības labad visu ceļu veicu nevis pa brauktuvi, bet gan pa taciņu / zemes ceļu, kas iet dažu metru attālumā no Daugavgrīvas šosejas. Protams, tā ir lēnāk, bet vienlaikus arī mierīgāk. Nepatīkami gan ir daži mīksto smilšu posmi, kuros braukšana ir apgrūtināta, toties sajūtas braucot ir pilnīgi citādas kā iepriekš. Ok, nelielu posmu (no Krēmeru pagrieziena līdz vietai, kur iegriežos rūpnīcas teritorijā) tomēr veicu pa šosejas malu - bet tie ir nieka 600 metri, tā ka tas vairs nav tik nopietni.

Lai arī rietumu pasaule pa īstam Kišļovski iepazina astoņdesmito gadu beigās (ar "Dekalogu") vai pat deviņdesmito sākumā (kad viņš sāka uzņemt filmas franču valodā), Polijā (un ne tikai) viņu kā ļoti vērā ņēmamu režisoru pazina jau daudz senāk, un "Amatieris" viņam bija jau piektā režisētā pilnmetrāžas filma.

Ir bijušas tādas spēles kā Civilizācija, Sim City, Age of Empires, bet kālab gan neviens vēl nav radījis spēli - totalitāra režīma stratēģiju?