Lasīju Haruki Murakami romānu "After Dark", kurā bija pieminēta šī Godāra filma. Izdomāju - ja jau Murakami to slavē, arī man nenāks par ļaunu to noskatīties. Nekas, ka Godārs man parasti negaršo, varbūt šoreiz būs savādāk.

Beidzot pienāca noslēgums mūsu bezgalīgajam stāstam ar tvaika nosūcēju.

Jāatzīst, ka Žans Luks Godārs ir viens no tiem režisoriem, kurus man pagaidām atkost nav izdevies. Pirms vairākiem gadiem noskatījos divas šī franču jaunā viļņa klasiķa filmas, bet neviena no tām mani sevišķi nepiesaistīja. Tagad, kad esmu vecāks, resnāks un nesmukāks, izlēmu atgriezties pie mēģinājumiem izprast Godāra patieso dabu. Un atkal jau ne pārāk veiksmīgi, lai gan šoreiz pie vainas varētu būt nepareizi izvēlēta filma - kā nekā Godāra labāki gadi tomēr ir visai tālā pagātnē, un viņa jaunākās filmas līdz ar to sevišķi augstu nekotējas.

Zināms, ka es skatos daudz filmu un lasu daudz grāmatu (agrāk arīdzan klausījos daudz mūzikas, bet tā man šobrīd ir liegta tehnisku, no manis neatkarīgu iemeslu dēļ). Un zināms, ka man patīk apkopot statistiku.

Šodien ir pēdējā diena manā "veģetārajā mēnesī". Proti, no rītdienas atkal likumīgi varēšu štaukāt iekšā gaļu un nedomāt par dzīvnieciņu mocībām.

Kad vakar piedāvāju izvēli starp divām filmām, abas no kurām ir franču valodā, abas kuras uzņēmis viens un tas pats režisors un kurās abās galvenajā lomā ir viens un tas pats aktieris, nevaru teikt, ka šis variantu klāsts izpelnījās lielas ovācijas. Tā jau laikam ir, ka lai radītu izvēles ilūziju, ir jācenšas piedāvāt variantus, kuri vismaz pirmajā brīdī šķiet atšķirīgi. Kā teikt - tu nevari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džebu Bušu, bet vari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džonu Makeinu. Labi, tas nav īsti par tēmu.

Filipa Garela "Rītausmas robeža" ir pēdējā no Lienes "Baltijas pērles" saraksta filmām, ko man izdevās iegūt. Līdzīgi kā dienu iepriekš skatītajā "La belle personne" galveno lomu šajā filmā atveido Luijs Garels, bet šīs filmas režisors ir viņa paša tēvs Filips Garels.

Korejiešu režisors Kims Ki-Duks bez variantiem ir viens no šobrīd aktuālākajiem Āzijas režisoriem. Sevi par viņa fanu neuzskatu, iespējams, tādēļ, ka diez ko daudz no viņa filmām redzējis neesmu. "Golfa nūja" man patika, "Sala" - ne pārāk. "Bimong" jeb "Sapnis" pie mums tika izrādīta Baltijas pērles ietvaros, bet es to skatījos Lieni interesējošo filmu saraksta ietvaros. Patiesībā Liene gan ar mani šo filmu nemaz neskatījās, un domāju, ka labi, ka tā, jo cik zinu viņa nav sevišķa nejauku miesas bojājumu nodarīšanas ainu cienītāja, bet šīs filmas beigu daļā tādu ir ļoti daudz.

Šī ir otrā Kristofa Onorē filma, ko noskatījāmies, un jāatzīst, ka būtu es atcerējies, kas viņš tāds par fruktu, šo filmu pilnīgi noteikti nebūtu izvēlējies skatīties. Iepriekš redzētā "Love Songs" noteikti nebija viena no tām filmām, ko es vienalga kam rekomendētu. Un patiesībā arī "La Belle Personne" nebija tieši mana izvēle - Liene to bija atzīmējusi kā vienu no viņu saistošajām Baltijas pērles filmām. Festivālā mēs neko tā arī nenoskatījāmies, bet tas jau neliedz mums kādas no tā filmām "apgūt" mājas apstākļos.

Būtu pārspīlējums teikt, ka no Harold Ramis jaunākās filmas es gaidīju ļoti daudz. Bija, protams, laiki, kad viņš spēja sagādāt kino skatītājiem īstu saldo ēdienu, it īpaši, protams, viņa filmu vidū izceļas "Groundhog day", kas manā uztverē ir viena no labākajām iepriekšējās desmitgades filmām. Mūsdienās Harold Ramis drīzāk izceļas ar tādām jaukām filmām kā "Bedazzled" un "Analyze That".