Kazhes pierakstu burtnīca

Personīgi man nekādas konkrētas attieksmes pret homoseksuālismu nav - ne pozitīvas, ne negatīvas. Tāpat kā man nav sevišķas (apzinātas) pieredzes saskarsmē ar seks-minoritātēm. Kā teikt - parasti nemēdzu sarunas sākumā cilvēkam jautāt: "A jūs gadījumā neesat gejs?"

Jau vairākas dienas nevaru nekādi saņemties uzrakstīt šīs grāmatas aprakstu, droši vien galvenokārt tādēļ, ka tās uz mani nekādu sevišķu iespaidu neatstāja, bet tieši šādās situācijās iedvesmas ir īpaši maz. Ja par kaut ko esmu sajūsmā, tad parasti degu nepacietībā padalīties savos priekos ar citiem, tāpat ir viegli izkliegt sāpi, ja grāmata vai filma izrādījušās šokējoši sliktas. Taču ar neizteiksmīgiem darbiem, kuru iepazīšana nav saistīta nedz ar pozitīvām, nedz negatīvām emocijām, vienīgais, kas mani kaut cik dzen uz priekšu, ir pienākuma apziņa - ja neuzrakstīšu tagad, pēc nedēļas jau pavisam neatcerēšos, ko tur rakstīt.

Šī Paragvajas filma ir viens no tiem kino darbiem, kas skatītājus spēj diezgan pamatīgi polarizēt. Un nekas, ka tās saturs nav diez ko pretrunīgs vai kādam nopietnas pretenzijas radošs. Vienkārši tu vai nu spēj pieņemt šādu filmu vai nespēj.

Kārtējo reizi, kad ir darīšana ar Lū Rīda ierakstiem, man ir grūti piekrist kāda viņa ieraksta oficiālajam traktējumam. "The Blue Mask" atbilstoši viņa ierakstu klasifikācijai ir viens no labākajai Lū veikumiem astoņdesmitajos gados un varbūt pat visā viņa karjerā. Tomēr man tas nepavisam nav viens no viņa tuvākajiem ierakstiem un vien dažas tā dziesmas mani spēj ieinteresēt. Protams, arī man gribas šo ierakstu slavēt - kā nekā viņš tajā bija atbrīvojies no visiem sintētiskajiem elementiem, kas darīja "Growing up in public" par viņa karjeras vājāko veikumu, šoreiz ieraksta pieeja ir gaužām vienkārša un tieša - vienā ausī tev skan Lū ar savu ģitāru, bet otrā - Lū jaunais ģitārists Roberts Kvains. Kopumā šis ieraksts ir diezgan orientēts uz balādēm un poētiku (kas, kā zināms ir Lū stiprā puse) un tajā ir diezgan nedaudz roķīgu kompozīciju, tomēr labākā no visām ieraksta dziesmām ir tā aktīvākā - "Underneath the gun". Citādi šis ieraksts ir stipri vien depresīvs ieraksts, un to vislabāk atspoguļo "The Gun" - iespējams, depresīvāka dziesma par vairumu "Magic and Loss" skaņdarbu. Nē, patiesībā šeit ir arī tīri vai metālam piederīgi skaņdarbi - tādi kā "The Blue Mask", taču es tiešām nezinu, kāpēc šis ieraksts mani tā īsti nepārliecina. Ir te labas dziesmas, kaut vai "Average Guy", "Heavenly Arms" un "The Day John Kennedy Died", taču es kaut kā nespēju to pieņemt kā vienu no Lū Rīda labākajiem veikumiem. Kaut kā man pietrūkst. Vai nu izvirtības vai kā cita, varbūt pie vainas tas, ka šo ierakstu viņš radīja pēc atbrīvošanās no alkoholisma un varbūt man viņa alkoholisms šķita vitāla Lū Rīda sastāvdaļa, patiešām nezinu.

Šķiet, ka man ir piemetusies alerģija. Ne tādā ziņā, ka visu ķermeni noklājuši pretīgi izsitumi, kas niez līdz nelabumam, bet gan tādā veidā, ka man ir problēmas klausīties mūziku, kuras tapšanā piedalījies Deivids Bovijs. Konkrētāk - "Berlīnes triloģijas" ēras Deivids Bovijs. Un šis ir tieši šāds ieraksts - Bovijs ņēmis paspārnē savu veco draugu Igiju Popu un kopā viņi ierakstījuši Popa pirmo albumu pēc "The Stooges" pamešanas. Un šajā ierakstā ir tik maz no "The Stooges" un paša Igija, ka man pilnīgi noteikti nav pietiekami. Melodijas un aranžējumi ir tipiski šī perioda Bovija gaumē (tātad - ar Braiena Īno piedevu), Popa dziedāšanas maniere vairāk līdzinās Džimam Morisonam nekā pašam Igijam, bet virkni ideju Bovijs un Pops pārņēmuši arī no "Kratwerk". Kritiķi šo uzskata par teju vai labāko Igija veikumu ārpus "The Stooges", bet man šī ieraksta klausīšanās izvērtās diezgan problemātiska. Šī mūzika šķiet kaut kāda nedzīva un pārāk "bovijīga". Protams, Igijam ir labāka balss (tur nav šaubu), bet īsti radīts Bovija stila elektroniskajam materiālam viņš nav, un kā lai arī es necenstos, nespēju es sevi pārliecināt, ka, piem., "China Girl" Igija izpildījumā ir labāka nekā vēlākā Bovija versija. Man tomēr gribētos šajā ierakstā vairāk dzirdēt ģitāras un mazāk sintezatorus, kas nozīmē, un līdz ar to es nespēju pa īstam novērtēt pat labākās šī albuma dziesmas - kaut vai to pašu "Nightclubbing", kura varbūt ļoti perfekti ataino atstāstīto tēmu, taču nepatīk man šādi aranžējumi, neko tur nevaru padarīt. Šajā ierakstā gan piedalās Bovija ģitārists Karloss Alomars, taču viņš neveido dziesmu atmosfēras, drīzāk viņš sagādā "jaunas skaņas". Patiesībā ir vēl viens apliecinājums, ka šis drīzāk ir Bovija albums ar Igiju kā viesvokālistu nevis otrādi. Proti, kāds ir pavadošās grupas sastāvs? Ģitāra - Karloss Alomars, kopā ar Boviju kopš 1975.gada "Young Americans". Bungas - Deniss Deiviss, tāpat kopš 1975.gada ir Bovija pavadošais mūziķis. Basģitāra - Džordžs Marejs, Bovijam piespēlē kopš 1976.g. "Station to Station". Un Bovijs tur spēlē arī virkni instrumentu, bet producē ierakstu Tonijs Viskonti - Bovija producents. Tā ka šis tiešām ir vairāk Bovija un mazāk Igija ieraksts. Un tā kā man īsti nepatīk šī perioda Bovija daiļrade, būtu dīvaini, ja viņa darbs zem Igija zīmes man šķistu diez ko saistošāks. Drīzāk - otrādi.

Zināms, ka LV latviešu un nelatviešu ir apmēram vienāds daudzums. Un domājams, ka kopuma internets latviešiem un nelatviešiem ir pieejams apmēram vienādā mērā. Tomēr man vismaz virtuālajā vidē šķiet, ka latviešu ir daudz vairāk. Apskaties www.nekur.lv - cik tur ir blogu ar tekstiem krieviski?

Latvijas Republikas gudro vīru lieliskie plāni turpina vērsties plašumā. Vakar "Dienā" varēja lasīt, ka 3 latu maksa mēnesī par sabiedriskajiem mediem būtu adekvāta. Kā ļoti viedi saka LTV ģenerāldirektors:

Pirms neilga laika skatījāmies "Caotica Ana", un šī filma man radīja vēlmi iepazīt vēl kādu no Hulio Medema režisētajām filmām. "Polārā loka mīlnieki" ir viņa otrā slavenākā filma aiz "Lucia y el sexo", kuru arī kaut kad plānoju noskatīties.

Nebūšu šajā jautājumā oriģināls un atzīšu, ka "The Clash" otrais albums ir ievērojami sliktāks gan par plati pirms tā, gan par to, kas tam sekoja. Savā ziņā tas gan iezīmē Clash pāreju no "tīra" pankroka uz daudzveidīgāku mūziku, tomēr visbiežāk tas sagādā arī to, ka šis ieraksts ir mazāk baudāms nekā abi tam apkārt esošie. Dziesmas ir garākas, lēnākas, taču joprojām tās balstās uz tām pašām struktūrām, kā pirmajā ierakstā, rezultātā tās vienkārši ir mazāk interesantas. Patiesībā gan ieraksta pirmā puse ir pietiekoši saistoša - tādas dziesmas kā "Julie`s in the drug squad", "Last gang in town", "Safe European home" un "Tommy Gun" ir gana klasiski Clash veikumi ar visiem tiem elementiem, kas raksturo šīs grupas agrīno karjeras fāzi, un dažas no tām labi iederētos arī debijas platē (vislabāk droši vien - "Tommy Gun"), taču ar otro ieraksta pusi ir virkne problēmu. Svarīgākā no šīm problēmām ir pavisam vienkārša - dziesmas nav diez ko interesantas un šķiet atrodamies šajā albumā tikai vietas aizpildīšanas nolūkā. Kaut kādi momenti arī tajās ir pietiekami labi, "Stay Free", piem., ir lieliska tolaik vēl nepavisam nedzimušā britpopa himna, kas varētu būt bijusi par ietekmi tādai grupai kā "Pulp", savi pozitīvi mirkļi ir arī iekš "Drug-Stabbing Time" un "All the young punks", taču kopumā šis ieraksts īsti mani nepārliecina. Es neietu tik tālu, lai to nosauktu par absolūtu izgāšanos un lielāko negodu grupas ierakstu katalogā, taču ir dzirdēti arī labāki veikumi par šo.

- TB/LNNK + Visu Latvijai: Valmieras novads