Kazhes pierakstu burtnīca

No visām filmām par "Drakulu" Kopolas veikums droši ir visslavenākais, un es īsti nesaprotu, kāpēc neatcerējos, ka biju to redzējis. Ar pirmajām 5 sekundēm pietika, lai saprastu, ka šī filma ir redzēta un ka tā savulaik šķita laba. Ja nu kas ir jāpiezīmē, tad ir šai filmai viens būtisks trūkums - Kianu Rīvss, kas spēlē Džonatanu Hārkeru, ir diezgan garlaicīgs anti-varonis, kura gaitām sekot nav diez ko aizraujoši. Balkus patiešām spīdošo aktieriem - Gerijs Oldmens, Vinona Raidere, Entonijs Hopkinss, savā ziņā - pat Toms Veitss trakā Renfīlda lomā - Kianu izskatās pēc tāda liela naiva puikas, kas nejauši iemaldījies filmēšanas studijā. Kāds lai viņš arī nebūtu smukulis un sieviešu mīlulis "Speed" un "Matrix" dēļ, bet nav viņš labs aktieris, nav, un tur tu neko nepasāksi. Līdz ar to nav par ko brīnīties, ka ekrāna ķīmija starp Oldmenu (Drakula) un Raideri ir tiešām lieliska, kamēr ar Rīvsu Raiderei kopā nav pat vienas jēdzīgas ainas (patiesībā viņiem arī vispār kopīgu ainu ir baisi maz).

Tagad, kad tikai retajam (man) mājās nav maizes cepēja un citu līdzīgu ietaišu, ar ko mājās pagatavot tādus produktus, ko esi radis pirkt veikalā, radās jautājums par saldējuma gatavošanu mājas apstākļos. Ir neapšaubāms fakts, ka veikalos iegādājamie saldējumi lielākoties neizceļas ar sevišķi augstu dabiskuma pakāpi. Ja godīgi, man ir apnikuši saldējumi, kuros ietilpst "siera suliņu pulveris", 5 dažādi stabilizētāji un visāda citāda brīnišķīga draza. Tomēr jautājums ir par to, cik lielā mērā mājās gatavots saldējums var būt garšīgs. Ja es tādu vispār jebkad esmu ēdis, tad tas būs bijis pirmsskolas gados, proti - vēl padomju laikos, kad arī veikala saldējumā visticamākais dažādu E-brīnumu bija daudz mazāk (zinātne nebija gana augstā līmenī...), bet kā tāds varētu garšot - noteikti neatceros.

Zināms, ka šīs pārtikas papildinātājas nav saucamas par labām, līdz ar to ir vitāli svarīgi savā uzturā izmantot tikai produktus, kuros to nav. Raimonds, pilnā apziņā būdams, plāno visā jūnija (vai varbūt jūlija) garumā pildīt šādu ļauno produktu boikotu. Taču ir ļaudis, kas gājuši tālāk - tā kāds aizjūru rakstītājs radījis plaša apjoma romānu ar nosaukumu `Gadsby`, kurā viņš izmanto tikai visus citus burtus, tikai slikto aiztaupot.

Iepriekšējo reizi uz "Hosielas" koncertu biju tālajā 2005.gadā, kad tai bija ievērojami citāds sastāvs un ievērojami savādāks repertuārs. Tālab bija interesanti apskatīties, kādi tad ir Šubrovskis un kompānija tagad.

Ar "Street Hassle" Lū Rīds parādīja tiem jaunajiem pankiem, kur vēži ziemo. Vai ne gluži to, bet vismaz viņš apliecināja, ka ne bez iemesla viņu un "The Velvet Underground" uzskatīja par tādiem kā pankroka pirmtēviem (galvenokārt spēlēšanās ar distortion un feedback dēļ). Protams, raksturīgi Rīdam, šo ierakstu nevar tā vienkārši ielikt atvilktnē pie pankroka albumiem, jo viņš nav tik stereotipisks personāžs, lai būtu vienmēr vienāds un vienmēr paredzams. Ir šajā albumā dziesmas, kuras ir tīrākais pankroks, un ir dziesmas, kurām ar pankiem nav nekādas saistības. Tomēr kopīgais ir tas, ka šīs ieraksts atšķirībā no dažiem citiem viņa veikumiem ir patiešām skaļš un bravūrīgs, kā to arī apliecina ierakstu ievadošā "Gimme Some Good Times", kurā Lū samplē pats savu pagātni - "Sweet Jane", un šo dziesmu es personīgi uztveru kā tādu krustojumu starp "godīgiem" pankiem un glemroku, ar kuru Rīdam arī ir diezgan daudz kopīga (vismaz es te jūtu tādu kā līdzību ar "All the Young Dudes" stilistiku). Arī saturiski Lū nav gluži panks - viņš neaicina gāzt valdību un veidot anarhosindikālistu komūnas, protams, viņš dzied par dzīves netaisnībām, bet tā viņš ir darījis vienmēr kopš laika gala. Turklāt kādā pankroka ierakstā tu atrastu kaut ko līdzīgu šī albuma tituldziesmai? Tā sastāv no trim daļām, izmanto stīgu orķestra pavadījumu, un vēl ilgst gandrīz 11 minūtes. Panki, kā zināms, dirsu neslauka, bet Lū tā rīkoties nespēj. Un vismaz vienā dziesmā Lū drīzāk izvēlas tādu pieeju, ko varētu gaidīt no Frenka Zappas "I wanna be black" - dziesma, par kuru tu nevari īsti droši pateikt, kurā brīdī Lū ņirgājas par rasismu, kurā viņš to nedara. Ir jau šeit arī tīrākas panku dziesmas - tādas kā "Real good time together", "Shooting Star" un "Leave me Alone", bet klasiski panki šādas dziesmas spēlētu ātrāk, spēlētu dusmīgāk, ar vēl minimālākiem aranžējumiem. Taču Lū Rīds nav panks. Viņš ir Lū Rīds. Un tāpēc "Street Hassle" izklausās ļoti labi pēc visiem šiem gadiem.

Lai arī Džonu Ērvingu uzskata par vienu no pēdējo gadu desmitu ievērojamākajiem amerikāņu rakstniekiem, man šis putniņš vēl pavisam nesen bija gluži svešs. Taču kādreiz vajag mēģināt barjeras nojaukt, un tā sanāca, ka beidzot vismaz vienu viņa romānu izlasījis esmu. Piezīmēšu, ka lasīju šo grāmatu pa daļai vāciski, pa daļai krieviski, līdz ar to oriģinālā Ērvingu joprojām iepazinis neesmu. Pirmais, kas man dūrās acīs šī romāna sakarā, ir tā apjoms. Lai arī sevi uzskatu par lielu lasītāju, man visbiežāk nepatīk pārmērīgi gari romāni. Vienīgie izņēmumi attiecās uz man labi zināmiem un man labi patīkošiem rakstniekiem, bet "svešiniekam" parasti ir grūtāk mani pārliecināt, ka šī grāmata patiešām ir laba.

Oficiāli "Sally Can`t Dance" ir atzīts par sliktāko Lū Rīda solo karjeras ierakstu. Tā vismaz apgalvos vairums kritiķu, ka interesantāk ir klausīties "Metal Machine Music" un ka "Growing up in public" aranžējumi ir veiksmīgāki nekā šajā ierakstā. Taču man ir pilnīgi nospļauties uz to, ko saka kaut kādi man personīgi nepazīstami mūzikas apskatnieki. Cita lieta būtu, ja Andrejs.Veitners.com paziņotu, ka "Sally can`t dance" ir sliktāks par jaunāko "Kantoris 04" ripuli, tad es vēl padomātu. Par savām attiecībām ar Andreju Veitneru tas ir.

Beidzot tiku pie kādas Bulgārijas filmas - 2008.gadā tapušās "Zift", kuru Bulgārija izvirzīja kā savu kandidatūru Oskaram par labāko ārzemju filmu. Līdz fināla devītniekam šī filma gan netika, tomēr jāatzīst, ka manā izpratnē tā būtu cienīga tikt uzslavēta.

Cik, tavuprāt, gadu bija grupas dalībniekiem, kad viņi ierakstīja šo albumu, kuram atbilstoši nosaukumam vajadzētu sevī ietvert Bībeles stāstu no Radīšanas līdz Atklāsmei? Vecākajiem - tādiem kā Pīters Geibriels un Tonijs Benkss - bija 18, jaunākajiem - 16. Protams, varbūt tā ir tikai mana iekšējā skepse, bet šāds vecums šķiet nedaudz par mazu nopietniem konceptiem, un līdz ar to nav brīnums, ka liela daļa šī ieraksta izklausās nepietiekami adekvāta grupas iespējām tajā laikā. Tas tomēr ir jāatzīst, ka 1968.gada vasarā neviens no viņiem vēl nebija muzikāls virtuozs, viņiem nebija nedz pieredzes ierakstoties studijā, nedz arī īsti skaidras vīzijas par to, kādam tad vajadzētu būt grupas nākotnes skanējumam. Līdz ar to uzreiz ir jāpieņ, ka "From Genesis to Revelation" ierakstījušai grupai nav pārāk liela līdzība ar to grupu, kas dažus gadus vēlāk radīja "Selling England by the Pound" un "The Lamb Lies Down on Broadway".

Sekoju RUS - BLR spēlei, pagaidām baltkrieviem izteikti veicas, ka ripa viņu vārtos nav vēl pabijusi, bet ir skaidrs, ka pirmajiem vārtiem uzreiz sekos otrie-trešie-ceturtie. Līdz ar to Baltkrievijai ir tikai viena cerība - noturēties iespējami ilgāk. Nupat Peregožins gandrīz pārspēja Mezinu, bet gandrīz neskaitās. Tomēr es nespēju noticēt tam, ka Baltkrievija spētu noturēties kaut līdz perioda beigām, un nekas, ka Radulovs guvis traumu. Uzbrukumā Baltkrievijai nekas nesanāk - un ne tāpēc ka krievi neļaut viņiem spēlēt, bet tāpēc, ka redzams, ka baltkrieviem trīc kājas, tikko šķērsota sarkanā līnija. Šim rakstam spiedīšu "publish" līdz ar pirmā perioda beigām, kad būs skaidrs, kā baltkrievi būs noturējušies. Pagaidām vēl 0-0.