Šķiet, ka movielens.org (kuru droši vien neviens no "mūsējiem", izņemot mani, vairs neizmanto) beidzot būs pietiekoši labi iepazinis manu gaumi, lai zinātu, kādas filmas man rekomendēt. Vismaz ar šo nebūt ne sevišķi populāro spāņu filmu tas trāpīja tieši desmitniekā, tiešām - Paldies!

Neesmu nekāds Ekvadoras kino eksperts, bet pat man ir skaidrs, ka "Cronicas" šīs valsts kinematogrāfam bija ļoti nopietns sasniegums. Nezinu, kādā veidā tas ntoika, ka par producentiem šai Sebastiāna Kordero filmai kļuva divi spāņvalodīgā kino dūži - Alfonso Kuarons un Giljermo del Torro. Arī aktieri šai filmai ir atlasīti diezgan nopietni - Džons Legvizamo (redzēts visdažādākajās filmās, sākot ar "Mulēnrūžu" un "Romeo+Juliet" un beidzot ar "Super Mario Bros." un "Dr. Doolittle"), kuram šī, starp citu, bija pirmā loma spāņu valodā karjerā un kuras dēļ viņš bija spiests apgūt savu senču valodu; Leonora Vatlinga (Bad Education, Habla con Ella, My life without me), Damiens Alkazars (kuru nesen redzēju lieliskajā "Hēroda likumā") un vēl viens kino smagsvars - Alfrēds Molina.

Romāns Polanskis bez šaubām ir ne tikai viens no ievērojamākajiem 20.gadsimta režisoriem, bet arī no pretrunīgākajiem. Paglābies no Holokausta; Mensona banda nogalināja viņa stāvoklī esošo sievu; vēlāk pats Polanskis aizbēga no tiesas, kurā bija apsūdzēts dzimumsakarā ar 13 gadīgu meiteni; un vēl citas detaļas dara viņu par ļoti, ļoti neviennozīmīgi vērtējamu personību. Tas gan diez vai sevišķi varētu ietekmēt manu viedokli par viņa desmito režisēto filmu - "Tesa", kas veidota pēc Tomasa Hārdija romāna "Tesa no d`Ērbervilu dzimtas".

Patiesību sakot, es īsti neesmu drošs, vai šajā krājumā apkopotās humoreskas arī lietuviešu valodā bija apkopotas tieši tādā pašā veidā, bet šobrīd (kad grāmata nav pa rokai) ir arī diezgan grūti noskaidrot, kā tad ir patiesībā, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka šāds krājums ir pieejams tikai latviešu valodā. No otras puses - tā kā šo aprakstu es arī gluži ivritā nerakstu, varbūt tā nav īsti problēma.

Daudzas reizes, kad biju bibliotēkā, es skatījos uz šo grāmatu. Domāju - vajadzētu tā kā izlasīt, kā nekā skaitās ļoti ievērojams romāns. Bet mani atbiedēja lappušu skaits un nedaudz arī tās popularitāte darīja tramīgu. Bet galvenais tomēr bija apjoms. Beidzot es to paņēmu no bibliotēkas nākamajā dienā pēc tam, kad zaudēju darbu. Kā teikt - bezdarbnieka statusā gan jau laika sanāks pietiekoši, lai to izlasītu. Un arī sākotnēji apņēmos - ka tagad cītīgi lasīšu šo grāmatu, un pēc tā izlasīšanas tūliņ atradīšu darbu.

Patiesībā es droši vien nedaudz blēdos, šo filmu pieskaitot pie Nigērijas kino, jo gan IMDb, gan Wikipedia tai par pamata valsti sauc Franciju, un tomēr - ja filma ir uzņemta Āfrikā, to uzņēmis nigeriešu režisors un tajā piedalās āfrikāņu (pamatā - Nigērijas) aktieri, bet francūži tikai piegādā naudu - man tā ir Nigērijas filma.

Trīs stundas gara Ēģiptes drāma, kas vēl turklāt pieejama TV-RIP formātā. Vai tu šādu filmu skatītos? Man pagāja vairāki mēneši, līdz es beidzot saņēmos tai pieķerties (sakot "vairāki mēneši", patiesībā es domāju - teju vai gads). Un ja ne komandējums uz Slovākiju un brīvie vakari, kas to lai zina, vai es šo filmu vispār jebkad būtu noskatījies.

Augšuplādēju šādas tādas pēdējo dienu bildes.

Oriģinālajā versijā “Kādas laulības ainas” bija TV miniseriāls ar kopējo garumu ap 300 minūtēm. Taču praktiski uzreiz tika izlemts to uztaisīt par pilnmetrāžas kino filmu, Bergmans mazliet padarbojās ar šķērēm, un tā radās šī filma, kura tiek uzskatīta par vienu no Līvas Ulmanes spožākajām stundām.

Jāatzīst, ka no pēdējo gadu krievu filmām esmu redzējis nepieklājīgi maz. Diez vai kāds man varētu pārmest rusofobiju, bet tā vienkārši ir sanācis. Vismaz “Dzeguzi” tagad noskatījos, tas jau arī ir zināms progress.