Kazhes pierakstu burtnīca

Katru rītu mans ceļš uz darbu ietver braucienu pār Vanšu tiltu. Centra pusē, lai tiktu pāri Citadeles ielai (jo es kā piesardzīgs cilvēks braucu pa trotuāru, nevis brauktuvi), ir divi varianti:

Slovēņu filma "Odgrobadogroba" jeb "Gravehopping" neizrādījās gluži tāda, kā es to biju domājis. Pēc apraksta es biju gaidījis no tās traku melno komēdiju Emira Kusturicas gaumē, taču praksē tā izrādījās ievērojami rāmāka un klusāka. Lai gan par to rāmumu vēl var pastrīdēties. Tās darbība norisinās kādā ciematā (vai mazpilsētā), un galvenais filmas varonis ir vīrs, kura profesija ir teikt bēru runas. Un kā var spriest pēc filmas, par spīti no šīs apdzīvotās vietas nelielajam izmēram, darba šim vīram netrūkst. Jau viņš pats ir gana kolorīts tipāžs, bet cilvēki viņam apkārt lielākoties ir vēl īpatnējāki. Piemēram, viņa māsa, kurai ir visai īpatnējas attiecības ar viņas vīru - kruto jākli. Vai viņa otra māsa, kura ir nedaudz garīgi atpalikusi. Un viņa tēvs, kas vairākus pēdējos gadus kopš savas sievas nāves to vien dara, kā mēģina uztaisīt pašnāvību, bet katru reizi neveiksmīgi. Kaimiņš, kur guļ ar atpalikušo māsu un cauru dienu "tjūnē" savu mūžveco vabolītes izmēra auto. Vēl viens kaimiņš, kurš lien mucā, lai uzstādītu jaunu personīgo rekordu atrodoties zem ūdens. Jauna sieviete, kurai ir noslieces uz mazohismu un īpatnējas attiecības ar pašas tēvu. Tā varētu arī turpināt.

Ar "Scary Monsters" Deivids Bovijs iesoļoja mūzikai visdraņķīgākajā desmitgadē, tomēr viņa pirmais solis vēl nepavisam nebija slikts. Protams, jāņem vērā, ka es vispār neesmu kalsnā baltā grāfa cienītājs, līdz ar to pārmērīgā sajūsmā par šo ierakstu es būtu nevaru pēc definīcijas. Tomēr šajā konkrētajā albumā viņa ekskursi disko mūzikā un jaunajā vilnī dod gana labus rezultātus, lai par karjeras pagrimumu runāt būtu pāragri.

Patiesībā neesmu īsti drošs, ka šo filmu atbilstoši manis paša noteiktajiem principiem varu pieskaitīt pie Malaizijas kino, jo reāli 1962.gadā Malaizija vēl nebija kļuvusi par neatkarīgu valsti (turklāt - tieši šāda nosaukuma), taču uzskatīt to par Singapūras filmu (kā to definē IMDb) nešķiet pareizi - it īpaši ievērojot to, ka P.Ramlee tiek uzskatīts par izcilāko Malaizijas kino personību, un arī Wikipedia šo filmu definē kā Malaizijas kino produktu. Un vispār - pārmērīgs formālisms ne pie kā laba nenoved.

Ar šo ierakstu es beidzu savu ilgāko gājienu cauri Jethro Tull ierakstu krājumam. Atkal jau pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējā klausītā ieraksta, un šajā gadījumā tas atkal ir pluss. Tā vispār bija diezgan izplatītā parādība ap 2000.gadu, ka "vecās" grupas ierakstīja šajā laikā gana labus albumus, varbūt ne gluži savu ziedu laiku līmenī, bet patiešām labus vecu vīru albumus. Arī JT šajā gadījumā nav izņēmumi.

Andrew Lloyd Webber - personīgi neesmu Vēbera fans (ja neskaita "JC Superstar"), līdz ar to viņa aktivitātes mani ne pārāk saista, katrā gadījumā komponēt viņš turpina un visai drīz viņu varēs redzēs arī sēžam pie

Eh, kas būtu gan par PR akciju, gan par superīgu notikumu, ja uzrīkotu draudzības spēli starp "veco" un tagadējo Rīgas Dinamo. Protams, es apzinos, ka vecā Dinamo hokejisti nav gluži jaunos gados un vairums no viņiem sen vairs nespēlē, bet kas tas būtu par vienu pasākumu hokeja faniem (un domājams arī pašiem dalībniekiem).

Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.

Jāatzīst, ka grāmatu angļu valodā izvēle Rīgas centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā pie "Rīgas modēm") ir visai bēdīga. Faktiski 90% tās veido trešās līdz piektās šķiras krimiķi un lubu romāni, līdz ar to man nākas pamatīgi piepūlēties, lai šajā klāstā atrastu kaut ko lasīšanas vērtu. Hovarda Normana "Putnu mākslinieks" šķita pietiekami laba izvēle - grāmata ar pieklājīgu nosaukumu (kas neliek gaidīt kaut ko pārmērīgi banālu vai pārsātinātu ar slepkavībām), puslīdz ciešamu vāka noformējumu un turklāt vēl minēts, ka to par vienu no gada labākajām grāmatām atzinis žurnāls "Time". Es, protams, neesmu sevišķs vāka uzrakstu cienītājs, bet šis komplekts lika pieņemt, ka "Putnu mākslinieks" varētu būt pilnīgi pieņemama grāmata.

Sanāca neliels lēciens pāri 10 JT darbības gadiem, jo izrādījās, ka manā krājumā praktiski nav pārstāvēti grupas ieraksti no astoņdesmitajiem gadiem. Ja "Rock Island" ir tipisks šīs ēras ieraksts, tad varu teikt klasiķa vārdiem - "labi, ka tā". Ievērojot to, ka arī Andersons pats pēdējā laikā neko sevišķi pozitīvi nav izteicies par šī albuma kvalitāti, nav brīnums, ka tas ir stipri skumjš skanējuma ziņā. Un ievērojot arī to, ka šajā ērā JT pāris gadus iepriekš bija dabūjuši Grammy par gada labāko metāla albumu, ir skaidrs arī tas, ka vecie labie progrokeri ir pārvērtušies par kaut ko tādu, kam ar veco labo progroku diez ko daudz kopīga nav.