Kazhes pierakstu burtnīca

Fact number one: in the barbershop (hair stylist saloon or any other name you can give it) on the other side of the street from my work there were no customers when I came for a haircut yesterday, and none arrived while I had the hair cut. Normally the place isn`t crowded, but I had never seen it THAT deserted.

Ja pareizi atceros, uz "Fausta" rokoperu mums vajadzēja iet no skolas, bet es nezināmu iemeslu dēļ uz to nebiju. Ziņģis gan bija, un bija sajūsmā. Vēlāk, klausoties šo iestudējumu ierakstā, tas man arī šķita visnotaļ labs - tāds kā latviešu ekvivalents "Jesus Christ Superstar", un es pat uzskatīju, ka "Deus Ex Machina" (vēlāk viņi pārvērtās par Deus Sex Machine) ir visai laba grupa. Tagad, pēc nepilnām trim šī ieraksta noklausīšanās reizēm, varu pateikt tikai vienu - omg rofl!

Pēc idejas plašāko masu izpratnē šim vajadzētu būt vismazāk saistošajam no četriem kanoniskajiem Velvet Underground ierakstiem, un man kā salīdzinoši tradicionālu pop struktūru fanam tam arī vajadzētu sevišķi pie sirds neiet, taču kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ es konstatēju, ka esmu šī ieraksta cienītājs.

Last night the shortlist of 9 films still in run for the 5 nominations for the best foreign language film Academy award were announced. Predictably those did not include either the Latvian or the Lithuanian entries and as a whole the list doesn`t hold too many surprises. Personally I would have preferred the Czech entry - "The Karamazovs" - to be on the list, as I`m quite fond of its director Petr Zelenka`s previous works (but without having seen this new film I can`t guarantee that it is any good, of course).

Ne katru filmu, ko es skatos, es skatos kādu sevišķu motīvu vadīts - gaidot no tās Oskariem atbilstošu kvalitāti, tāpēc ka tur piedalās kāds man īpaši patīkošs aktieris/režisors, tās radīšanas valsts dēļ. Taču katrai filmai ir iespējams šādu iemeslu atrast. Un "Igor" gadījumā varu atzīmēt, ka šeit vienu no varoņiem ir ierunājis Džons Klīzs. Jā, tas pats Džons Klīzs, uz kuru mēdzu atsaukties vietā un (galvenokārt) nevietā. Tiesa, izvēloties skatīties "Igoru", es par Klīzu biju piemirsis un filmas gaitā īsti nemaz neievēroju viņa līdzdalību (un jāatzīmē, ka pēdējos gados viņš piedalās gandrīz tikai un vienīgi nekam nederīgās filmās).

Rakstot par jebkuru Airisas Mērdokas grāmatu, var rakstīt gandrīz vārds vārdā, ko par jebkuru citu šīs autores darbu (vienīgais izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību, ir "Melnais princis"). Un "Skaistais un labais" šajā situācijā nav nekāds izņēmums - tie paši paņēmieni, tas pats lielais skaits personāžu, kas netiek galā ar savām personiskajām attiecībām, jo viņiem atgadījies sapāroties nepareizā veidā, vai arī viņi nav sapratuši, ar ko tieši viņi vēlas pāroties, un rezultātā tas viss veido lielu putru. Es pat nezinu, vai te būtu vērts iedziļināties tādos sīkumos kā sižets, romāna darbības vide, stilistiskie paņēmieni, jo tas viss ir "copy/paste" no visiem viņas darbiem sākot ar "Zem tīkla". Un loģiski, ka atkārtojums parasti nav diži labāks par oriģinālu (lai neteiktu vairāk), līdz ar to nekādas dižas jēgas, kāpēc šo grāmatu vajadzētu lasīt, manuprāt, nav. Nē, es neloliedzu Mērdokas spējas rakstīt, bet viņa, šķiet, katastrofāli cieta no svaigu ideju trūkuma, proti, viņai nebija īsti par ko rakstīt, un līdz ar to, manuprāt, tikpat labi viņa varēja arī neko nerakstīt.

Diemžēl "Rolling Stones" ne tuvu nav viena no manām visu laiku mīļākajām rokgrupām. Diemžēl tādēļ, ka sevi tomēr uzskatu drīzāk par "roķīgo", nekā "popsīgo" cilvēku. Un tomēr ja man būtu jāizdara izvēle starp stouniem un bītliem, es bez domāšanas par labāku atzītu Liverpūles kvartetu un nevis Londonas kvintetu.

Gluži neplānoti sanāca divas dienas pēc kārtas skatīties tematiski saistītas filmas - šo un "The Visitor". Ja "The Visitor" pievērsās nelegālo imigrantu statusam ASV un viņu beztiesiskumam, tad šī filma ņem vēl šerpāk - tās galvenā varone ir vientuļā māte (kura gan tikai nupat kļuvusi vientuļa, kopš viņas no azartspēlēm atkarīgais vīrs ir savācis visu, kas savācams, no viņu kopējā treilera, un notinis makšķeres), kura apstākļu spiesta sāk pārvest caur mohauku rezervātu nelegālos imigrantus no Kanādas, un mēs kā skatītāji varam tikai iedomāties, cik draņķīga gan ir dzīve citur, ja šie cilvēki TĀDU Ameriku uzskata par Apsolīto zemi. Melisa Leo šajā filmā ir Reja - šī māte, un jāatzīst, ka viņa varētu būt viens no "reālākajiem" cilvēkiem, ko man jebkad ir nācies redzēt kino filmā - proti, viņa nevis izskatās pēc dzīves nogurušas un nelaimīgas sievietes, kas strādā sūdīgā darbā, bet IR šāda sieviete. Proti, viņa neizskatās "saģērbta par nabadzīgu sievieti" (kā tas piem., bija Miss Pettigrew Lives for a Day galvenās varones gadījumā), bet gan pēc gluži vienkāršas sievietes no ielas, kura patiešām ir iekļuvusi tādās problēmās, kādās viņa ir iekļuvusi. Līdzīgi autentiska ir indiāniete Lila (Mistija Aphema), ar kuru Reja "sastrādājas" bēgļu pārveršanā ar automašīnu pāri robežai, šķērsojot aizsalušu upi. Katrai no šīm sievietēm šajā situācijā ir pa savam plusam - Lila kā "native American" nav tik ļoti pakļauta valsts likumiem, bet Reju kā balto sievieti neviens automātiski neuzskata par noziedznieci. Taču tas, protams, nenozīmē, ka imigrantu pārvadāšana nebūtu riskants un visnotaļ nepatīkams darbs.

Pēdējās nedēļās par tradicionālāko ēdienu pusdienu pārtraukuma laikā darbavietā man ir kļuvusi griķu biezputra. Nē, vēl nav sasniegts tas līmenis, kad šāds uzturs liecinātu par maksātnespēju un nepieciešamību mesties zem vilciena sliedēm, bet man gluži vienkārši garšo griķi, un apstākļos, kad cenšos izvairīties no junk produkcijas, tas šķiet visai labs risinājums.

Kad es lasīju šo Eduarda fon Keizerlinga romānu, es nezināju vienu faktu, kas, iespējams, būtu man darījis šo grāmatu interesantāku. Proti, kā izrādās šis ievērojamais vācu rakstnieks ir bijis vācbaltietis, kas dzimis un uzaudzis Aizputē. Protams, tas nekādi neapliecina viņa daiļrades piederību latviešu literatūrai (jo tā būtu klaja aplamība) un tas arī nedara "Viļņus" par aizraujošu lasāmvielu. Taču pieminēšanas vērts šis fakts noteikti ir.