"Losandželosas sieviete", vadoties no veselā saprāta, ir pēdējais "The Doors" albums. Jau tas nāca klajā pāris dienas pēc Morisona nāves, bet visi tālākie grupas veikumi labākajā gadījumā ir saucami par "Former members of the Doors" albumiem. Taču "LA Woman" klausoties, tu diez vai jutīsi, ka tā tapšanas laikā Morisonam bija atlicis pavisam maz ko dzīvot. Dīvainā kārtā, lai arī šis ieraksts turpina grupas pievēršanos blūzam, salīdzinoši ar "Morrison Hotel" tas tomēr vairāk izklausās pēc īstiem The Doors (ko lai arī nenozīmētu šis apzīmējums). Iespējams, visvairāk tas tā ir tādēļ, ka šī ieraksta zināmākā kompozīcija ir tik klasiska un dooriska, cik vien iespējams - runa, protams, ir par "Riders of the Storm", pēdējo patiešām izcilo šīs grupas eposu. Otrs zināmākais skaņdarbs ir tituldziesma "L.A. Woman", kurā var teikt, ka Morisons sastopas ar Čaku Beriju, vai precīzāk - šādi varētu izklausīties Čaka Berija dziesmas The Doors izpildījumā - it kā nevainīgs piecdesmito gadu rokenrols, bet pilns ar sešdesmito beigu seksualitāti, par kādu vecais tualešu lūriķis Čaks varētu tikai sapņot. Vistipiskākā The Doors tumšās puses dziesma šeit laikam ir "Crawling King Snake", kura gan laikam ir vienlaikus arī blūza skaņdarbs, taču tā precīzi atspoguļo to, kāds blūzs varēja būt The Doors izpildījumā - ar atkal jau šim mūzikas stilam parasti neraksturīgu seksualitāti un netipisku lirisko materiālu (lai gan tas, protams, pašiem The Doors ir vistipiskākais iespējamais materiāls). Vēl droši vien tu zini arī "Love Her Madly", kuru nedaudz citā stilā varētu izpildīt arī šīs pašas ēras meiteņu grupas, taču The Doors izpildījums, protams, ir tāds, ka labāku vēlēties nav iespējams. Katrā ziņā šis ieraksts man patīk labāk nekā grupas pāris iepriekšējie veikumi, bet es joprojām pastāvu pie apgalvojuma, ka tik labi kā iekš "Strange Days" viņi nekad vairs nebija.

Yes, I bought a book by Maddox on Amazon. It is just as crude, sexually offensive and impolite as I expected. Here I give a table from his book which Maddox calls a sexual preference barometer, that is - the meaning of getting an erection under different circumstances:

Līdz ar šo filmu esmu paveicis būtiskāko "pirmsoskaru" sezonas uzdevumu - noskatījies visas svarīgākajās kategorijās nominētās filmas. Kopumā man atlikušas vēl 5 ieplānotās filmas - "Defiance" un četras citvalstu lentes (no kurām divas gan nav vispār vēl dabūnamas).

Ar "Morisona viesnīcu" grupa "Durvis" turpināja savu atkāpšanos no pirmo ierakstu misticisma uz daudz tradicionālākas, blūzā balstītas mūzikas lauciņu. Melodijas joprojām ir labas, Morisons joprojām ir Morisons, taču šī "The Doors" vairs ne tuvu nav tik unikāla grupa kā vēl tikai pāris gadus iepriekš.

Izlasījis Grema Grīna "Rāmo amerikāni" es beidzot esmu realizējis veselas divas ieceres - pirmkārt, pēc ilgāka laika manis lasītais Grīna darbs ir viens no viņa zināmākajiem, nevis mazāk ievērojamajiem romāniem (tā sagadījās, ka pirms šī no bibliotēkas biju ņēmis virkni viņa grāmatu, kas ar sevišķu atpazīstamību neizcēlās). Otrkārt, līdz ar šo grāmatu Grīns kļuva par pirmo rakstnieku, kura darbus esmu lasījis visās četrās valodās, kurās vispār mēdzu lasīt. Līdz šim vairāki autori bija iepazīti trīs mēlēs (Umberto Eko, Milans Kundera, Kurts Vonnegūts), taču ceturtā allaž izpalika. Nezinu, vai tas ir gluži sasniegums, bet man patīk fiksēt šādus faktus.

"Valsis ar Baširu" atbilstoši daudzu prognozēm ir galvenais pretendents uz šīgada Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Zinot dažādu balvu ceremoniju diezgan augsto politizāciju, filmas iespējas patiešām saņemt Oskaru gan nešķiet sevišķi augstas, taču vērts ievērot to, par ko rakstīšu turpmākajos teikumos, pirms spļaut filmai virsū un saukt to par draņķīgu teroristiskas propogandas gabalu. Šī filma, kas vēsta par notikumiem Izraēlas-Libānas karā, nav nekāds Izraēlas smadzeņu skalotāju brigādes darba auglis, gan visai kritisks skatījums uz šo militāro konfliktu, un līdz ar to faktiski šī filma ir vairāk pret Izraēlu nekā par to, līdz ar to tas, ka kāds izsakās labi par šo filmu, automātiski nenozīmē, ka šis kāds katru dienu brokastīs nograuž kādu palestīniešu bērnu.

Lai arī "Snatch" un "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" bija patiešām lieliskas filmas, no Gaja Ričija jaunākā darba - "Rocknrolla" - es neko dižu negaidīju. Kā nekā laulība ar Madonnu, pāris neveiksmīgi pēdējie projekti un fakts, ka Ričijs atgriezies pie savu pirmo filmu tematikas - Londonas bandītiem - neko pārmērīgi satriecošu gaidīt neliek. Un rezultātā manis kā skatītāja priekšā stājās mūžīgais jautājums - vai jaunākais AC/DC albums ir labs? Tādā ziņā, ka tas ir tāds pats kā visi iepriekšējie, bet tagad brāļi Jangi ir vecāki. Gaja Ričija filmas arī visas balstās uz vieniem un tiem pašiem akordiem un tām pašām liriskajām tēmām, un līdz ar to "Rocknrolla" ir vesela virkne elementu, kas cieši sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem.

Interesanti, ka kritiķu aprindās "A Mighty Wind" tiek uzskatīta par labāko Kristofera Gesta projektu kopš "This Is Spinal Tap" (kurai viņš gan, kā zināms, nebija režisors), atgriešanos pie mūža labākās formas utt. Taču man radās gluži pretējs iespaids - ka no viņa pašrežisētajām parodijdokumentālajām filmām šī konkrētā ir vismazāk interesanta. Tā vēsta par to, kā trīs savulaik populāras sešdesmito gadu folkmūzikas grupas apvienojas, lai piedalītos koncertā sava kopīgā menedžera piemiņai. Filmā piedalās praktiski visi tradicionālie Gesta filmu aktieri (un arī vairāki cilvēki no "Spinal Tap"), taču šoreiz viņu līdzdalība ir stipri vien bezzobaina un nesmieklīga. Un kur ir šīs filmas problēma? Visvairāk tā slēpjas tajā, ka filmas "varoņi" nav īsti apsmiešanas vērti. Citās filmās ar Gesta piedalīšanos viņa satīras mērķi bija jēdzīgi - vai tie būtu mūžīgi stilu mainoši līdzi laikam metālisti kā tas bija "Spinal Tap" gadījumā, personīgā ego pārņemti suņu audzētāji iekš "Best in Show", par Oskariem sapņojoši aktieri no "For Your Consideration" vai nemotivēti pēc slavas tiecošies ciemata mūzikla veidotāji iekš "Waiting for Guffman". Tikām "A Mighty Wind" personāži lielākoties ir skumji, un patiesībā ir skaidrs, ka Gests par viņiem arī sevišķi nemēģina smieties. Faktiski no trim "grupām", kas parādās šajā filmā, komiski ir vienīgi "The New Main Street Singers" - grupas rīmeiks ar nesaistītiem dalībniekiem, kas tikai izmanto vecās grupas vārdu. Savs humors ir, protams, arī filmas dziesmās, taču:

Trešais "The Doors" albums, manuprāt, ir diezgan izteikti sliktāks par saviem diviem priekšgājējiem - tajā ir zudusi daļa no Morisona un bandas cirkam līdzīgās maģijas, dziesmas ir ievērojami vieglākas nekā iekš "Strange Days", un vispār šajā ierakstā daudz grūtāk ir sajust to, ka Džims bija DŽIMS - Ķirzaku ķēniņš. Un tas par spīti tam, ka tieši dziesma "Not to touch the Earth" no šī ieraksta deva Morisona šo iesauku. Taču vairums šī ieraksta dziesmu piederētos daudz mazāk tumšiem mūziķiem nekā Ķirzaku ķēniņam un viņa galmam. Pietiek salīdzināt albumu pirmās dziesmas. "The Doors" sākās ār "Break on through", tumšu un spēcīgu dziesmu. "Strange Days" ievadīja tāda paša nosaukuma dziesma, kas iezīmēja visdepresīvāko "The Doors" albumu, bet "Waiting for the Sun" sākas ar "Hello, I Love You". Nē, arī šajā dziesmā ir pietiekama trakuma pilns nobeigums, taču... Un vai tu vari iedomāties grupas iepriekšējā albumā tādu dziesmu kā "Love Street"? Tik vieglu balādi Doors iepriekšējā ierakstā noteikti nepieļautu. Un līdzīgās tonalitātes, taču nedaudz psiohodēliskā "Wintertime Love" arī iekš "Strange Days" nokļūt nespētu. Kas attiecas uz zināmajām dziesmām, izņemot "Hello, I Love You", šeit tāda ir vienīgi "Spanish Caravan", bet tā nav viena no manām mīļākajām šīs grupas dziesmām. Kopumā "Waiting for the Sun" nav gluži slikts ieraksts, bet ar diviem pirmajiem albumiem "The Doors" bija pieradinājuši no sevis gaidīt kaut ko vairāk.

Daudz kur man nācies dzirdēt ļoti labas atsauksmes par šo dokumentālo filmu, un te nu jāsaka - pamatoti.