Kazhes pierakstu burtnīca

Nez, kāpēc indie grupām tik bieži ir tik gari nosaukumi? Nekad un nemūžam nevienai maksimāli popsīgai grupai nebūs tik garš nosaukums, ka man vajadzētu bažīties par to, vai datubāzes lauks tam ir pietiekams. "Trail of Dead" varētu būt ekstrēmākais piemērs, bet arī "Godspeed you black emperor", "Meanwhile back in communist Russia", "Presidents of the United States of America" un citas.

Nezinu, vai "Slumdog Millionaire" ir labākā 2008.gada filma, bet viena no labākajām - noteikti. Denijs Boils kārtējo reizi sevi ir apliecinājis kā meistaru jaunā žanrā. Kādas filmas es tagad zinu, ka viņš māk uzņemt? Melnās komēdijas - "Shallow Grave". Drāmas par narkotikām - "Trainspotting". Zombiju filmas - "28 Days Later". Un tagad - drāmas par dzīvi Indijā. Turklāt vēl viņam ir "The Beach" un "Sunshine", kuras pagaidām neesmu redzējis. Īsi sakot, Boils ir viens no nozīmīgākajiem režisoriem, kādi Anglijas ārēs patlaban mīt.

Reizēm, ieskatoties, kādu mūziķu ieraksti atrodami manos vecajos diskos, ap dūšu metas patiešām nelabi. "Puddle of Mudd" pirmais ieraksts lielas studijas paspārnē ir viens no šādiem gadījumiem. Protams, grupas veiksmes stāsts pats par sevi ir pieminēšanas vērts - tās dziedātājam izdevās iedot savu demo ierakstu grupas Limp Bizkit dziedātājam Fredam Dērstam, kas par to iefanojās un paņēma grupu savā paspārnē, kļūstot arī par šī albuma producentu. Un tā vienlaikus ir viena no būtiskākajām šī albuma problēmām.

Otrais "Use Your Illusion" gluži tāpat kā pirmais tāda nosaukuma ripulis izceļas ar stipri neadekvātu garumu - esot 75 minūtes ilgs, tas izmanto CD formāta iespējas visā tā pilnumā, taču pārmērīgs garums īsti par labu albumam nenāk. Iespējams, ka Rouzs un kompānija vēlējās saviem faniem par to pašu naudu piedāvāt vairāk mūzikas, kas, protams, ir pozitīvi. Taču no otras puses, ja tu neesi GnR fans, tad visticamākais tev šajā ierakstā šis tas varētu pārāk pie sirds neiet.

Eiropas kino hierarhija Zviedrija kotējas diezgan augstu - apmēram tajā pašā līmenī kur Francija, Vācija, Itālija, Spānija. Ne velti šī valsts deva pasaules kinematogrāfam vienu no tā neapstrīdami izcilākajiem režisoriem - Ingmaru Bergmanu, kura režisētās filmas veselas trīs reizes triumfēja Oskaru ceremonijā kā gada labākā filmas svešvalodā (un divas - par labāko operatora darbu). Taču loģiski, ka zviedru kino ir vairāk nekā tikai Bergmans (arī Oskaru nominācijas saņēmusi vesela virkne citu zviedru režisoru filmu). Pēdējos gados gan pie nominācijām tikt nav izdevies, taču šogad izvirzītajai zināmas cerības uz labu rezultātu ir (ne velti filma iekļuvusi "Zelta globusu" ārzemju filmu pieciniekā). Domājams, ka gadījumā, ja Zviedrijas kinoakadēmija būtu kā savu filmu nominējusi "Let the Right One In", zviedru kino iespējas būt pārstāvētam šī gada "oskaros" būtu vēl lielākas.

Kāds ir drošākais veids, lai noteiktu, ka kāds savulaik ļoti nozīmīgs mūziķis ir sevi izsmēlis un pārvērties par naudas iekasēšanas mašīnu? Patiesībā šādu veidu ir diezgan daudz, bet savā uz šo brīdi joprojām pēdējā solo ierakstā Miks Džegers izmanto vienu no drošākajām metodēm, kā to pierādīt - par dziesmu autoriem, producentiem un viesmāksliniekiem pieaicina tādus cilvēkus, kas ir izslavēti kā globāli hitu veidotāji un vienlaikus mākslinieciski ir visnotaļblāvi. Šajā ierakstā tādu cilvēku, sadarbība ar kuriem manā uztverē nevarētu liecināt neko labu, ir veseli trīs - Matchbox 20 dziedātājs Robs Tomass, Vaiklefs Žans un Lenijs Kravics. Ja kas, šī ieraksta vienīgajā veiksmīgajā singlā - "God Gave Me Everything" Kravics spēlē visus instrumentus un arī iedziedājis bekvokālu - un saki vēl, ka tā ir Džegera dziesma. Vienā skaņdarbā piedalās arī viens no visu laiku izcilākajiem ģitāristiem - Pīts Tausnhends, taču diemžēl no tā vien "Gun" nekļūst par labu dziesmu. Patiesībā laba dziesma te ir tikai viena - un tā ir jau pieminētā "God Gave Me", kuru es, protams, neliktu vienā plauktā ar veiksmīgākajiem Rolling Stones skaņdarbiem, bet kura ir vismaz daudzmaz kompetenta, ar daudz maz ticamu enerģiju, ar daudz maz normālu melodiju. Tikām lielākā daļa dziesmu ir bālas parodijas (pat nezinu - ko tieši tās parodē), kurās Džegers sasniedz teju vai savas karjeras zemākos punktus. Ja tu vari man paskaidrot, kāpēc kādam vajadzētu fanot par tādām dziesmām kā "Hideaway", "Everybody getting high" vai tituldziesmu "Goddess in the doorway", es tev būšu pateicīgs. Bet tāpat diez vai es tās klausīšos.

Just to check whether I`m able to do so I`ve decided that this month I will completely refrain from consumption of following products:

Lai saņemtos noskatīties jaunāko Gusa van Santa filmu, man bija nepieciešams laiks. Jā, zināms, ka šī filma februāra beigās varētu pretendēt uz savu čupiņu "Oskaru", taču cik gan daudz manā draugu lokā ir cilvēku, kas ar lielu interesi skatīsies filmu par geju-politiķi? Patiesību sakot, arī es pats šādu personu sarakstā varētu neietilpt. Taču tā tomēr notika, ka divos piegājienos mēs šo filmu pievarējām.

Ir filmas, kuras tevi kā skatītāju uzrunā, un ir tādas, kas nē. "The Wackness" man drīzāk ietilpa otrajā kategorijā. Kas tieši tai kaitēja, es tā konkrēti pateikt nevarēšu - vai nu mani nesaistīja tās deviņdesmito gadu sākuma stila noformējums ar neizbēgamo cieņas izrādīšanu man vismazāk tuvajam mūzikas paveidam - repam. Vai arī tas bija kaut kas cits. Katrā ziņā šī faktiski visai tipiskā indie lauciņa filma, kurā netrūka nekā tāda, ko tu varētu tradicionāli gaidīt no "pusnekomerciālā" kino produktiem šķita visai samocīta un garlaicīga. Vai arī nebija pareizie apstākļi, lai to skatītos un lai tā šķistu labāka. Kā nekā atsauksmes par šo filmu lielākoties ir pozitīvas un daudziem (kino večiem) tā kļuva par pozitīvu pārsteigumu. Man nebija gluži tā, ka es negribētu šo filmu skatīties līdz galam (kā tas notika pasākumā pie NR), bet vienlaikus es arī nebūtu gatavs uzstāt, ka tā obligāti jānoskatās līdz galam. Vārdu savienojums "nothing special", kuru gan laikam ir patentējis mūsu finanšu ministrs, šajā gadījumā būtu īsti vietā.