Pēdējā skolas gadā, kad mani vismaz kaut kādā mērā varēja nosaukt par "crossover" cienītāju, "Die Happy" mēdzām dēvēt par "tādu pašu grupu kā Guano Apes, tikai tās dziedātājai ir lielākas krūtis nekā Sandrai Nazičai no Guano Apes". Un saturiski šīs grupas patiešām ir ļoti līdzīgas - tas pats agresīvais poproks ar viegla metāla un repa elementiem, tāda pati vokālu maniere, tādas pašas pārejas starp ātrajām un lēnajām dziesmu daļām, faktiski arī - tie paši rifi, tie paši ritmi. Starp citu jāatzīmē, ka lai arī es vienmēr uzskatīju "Die Happy" par Guano Apes atdarinātājiem, patiesībām tieši šis kvartets no Ulm radās ātrāk nekā slavenākā no šīm divām grupām. Protams, es nekādi nevaru pierādīt, ka jau savos pirmsākumos Die Happy spēlēja tādu pašu mūziku kā GA (vai pareizāk - man ir slinkums mēģināt pārbaudīt šo teoriju), bet saukt Die Happy par vienkāršiem Guano Apes atdarinātājiem būtu pārspīlēti.

Pasaulē netrūkst filmu, kuras ir tik sliktas, ka par tām pat rakstīt nav vērts, tik bezjēdzīgas, garlaicīgas un trulas, ka jau filmas skatīšanās laikā tu aizmirsti, par ko tieši ir šī filma. "Wanted" nav viena no šīm filmām.

Gatis from www.karikaturas.lv offered to draw pictures of his blog`s readers. I applied, and here`s what he made of me:

Droši vien daudziem cilvēkiem 1970.gadā, pirmo reizi izdzirdot "Black Sabbath" debijas ieraksta skaņas. Tas bija tik smags, tik netīrs un tik sātanu pielūdzošs, ka diez vai kurš katrs to uzreiz spēja atzīt par patiesi labu esam. Taču tāds tas neapšaubāmi ir.

Savā trešajā studijas platē "Led Zeppelin" lielāku uzsvaru kā divās iepriekšējās lika uz folkmūzikas ietekmi, un līdz ar to kopumā tas droši vien ir vieglāks nekā pirmie albumi. Taču iesākas tas pietiekami skaļi, bravūrīgi un spēcīgi - ar "Immigrant Song", kuras atpazīstamākās daļas ir agresīvais ritms un "aaaaaaaaāāaaa" piedziedājumā. Vairums citu ieraksta dziesmu nav nedz tik smagas, nedz tik enerģiskas, nedz patiesībā arī tik lieliskas. Protams, te ir atrodama balāde "Since I`ve Been Lovin` You", kura gan neapšaubāmi ir viena no labākajām LZ dziesmām ever. Bet diska otrās puses dziesmas? Tās visas piecas pamatā balstās uz akustiskās ģitāras spēli, un manā izpratnē ne vienmēr ir sevišķi interesantas. Līdz ar to jāatzīst, ka pirmā puse, kurā vienīgā "vieglā" dziesma ir "Friends", kas arī ir gana laba, man patīk labāk par otro.

Turpinot iepazīt Grema Grīna daiļradi (man nav konkrētu mērķu, kāpēc lasu šī rakstnieka romānus lielos daudzumos, bet man patīk iepazīt kādu rakstnieku lielākā mērā nekā pēc 1-2 darbiem, lai varētu novērtēt, vai man viņš kopumā šķiet saistošs vai nē) kā kārtējais lasāmais darbs nāca viņa romāns "Komedianti", kurš, kā jau visas šī rakstnieka grāmatas, ir arī pārtapis filmā (ar Ričardu Bērtonu, Elizabeti Teilori, Aleku Ginesu un Pīteru Ustinovu galvenajās lomās), un kā jau visi līdz šim lasītie šī rakstnieka darbi, tas ir nedaudz krimiķis, nedaudz mīlestības romāns un nedaudz politisks.

Kad es uzzināju, ka Keita Vinsleta filmējusies kino lentē par holokaustu, man uznāca nekontrolējama smieklu lēkme. Ne tādā ziņā, ka es uzskatītu holokaustu par tēmu, par ko vajadzētu smieties, bet gan tādēļ, ka kļuva skaidrs - Keita patiešām beidzot stingri izlēmusi dabūt Oskaru (to, kas balva, nevis to, kas zvejnieka dēls). Kad iedziļinājos tēmā un atklājās, ka es arī esmu lasījis grāmatu, pēc kuras motīviem tapusi šī filma, biju jau pavisam pārsteigts. Un tagad beidzot esmu šo filmu noskatījies, lai varētu komentēt, cik ļoti man tā patika.

Tuvojas beigām mans eksperimentālais mēnesis bez čipsiem, popkorna, cepumiem, bulciņām, šokolādes un citiem saldumiem (un nē - es nemēģinu notievēt). Patiesībā tas izrādījās grūtāks nekā biju gaidījis. Lai arī sevi nenosaukšu par sevišķu saldumu fanātiķi, reizēm gribas ieēst kādu garšīgu pie-darba Elvi iegādātu bulciņu, nograuzt kādus Selgas cepumus ar šokolādi vai barankas, arī pret kādu trifeli vai šokolādes gabaliņu iebildumu man nav. Taču principi paliek principi, un "aizliegtos" produktus patiešām neēdu. Toties šādā veidā esmu pārliecinājies, ka pusdienām darbā man pilnībā pietiek ar vidēji 50 santīmiem dienā, neatkarīgi no visām inflācijām, PVN paaugstinājumiem un citiem patīkamiem pārsteigumiem no mūsu brīnišķīgās valdības.

Uzreiz jāpiezīmē, ka faktiski šo ierakstu izdeva nevis Die Toten Hosen, bet gan Die Roten Rosen, taču ievērojot to, ka abas grupas ir viena un tā pati grupa un ka man labāk gribētos, lai ierakstu arhīvā to albumi ietu zem viena nosaukuma, virsrakstā ielikts pazīstamākais no diviem nosaukumiem. Tāpat varētu piezīmēt, ka loģiskāk būtu, ja es to būtu klausījies kādu mēnesi ātrāk, nevis janvāra beigās.

Jau otro vakaru pēc kārtas bija dilemma starp divām potenciāli skatāmajām filmām, un jau otro reizi "The Reader" tika atlikta uz nākamo dienu. Šoreiz gan tās konkurente nebija no tās pašas svara kategorijas, bet viegla multfilma par suņuka piedzīvojumiem - "Bolt". Pēc pirmajām piecām-desmit minūtēm šis lēmums jau tika nožēlots, jo "Bolt" ievads pretēji gaidītajam vairāk par visu līdzinājās nevis kārtējai multenei par mīlīgu dzīvnieciņu, bet gan animētam un vēl idiotiskākam par oriģinālo "Transporter", kur Džeisona Stethema vietā stājušies datorizēti zīmēti meitene un suns. Lieki teikt, ka tas nepavisam nav tas, ko es gaidu no labas multfilmas.