Ar "Pēdējo dīdžeju" Toms Petijs parādīja mūzikas industrijai tās īsto seju! Viņš iebāza ģīmī visiem tiem resnajiem naudas kāsējiem purniem, kuru pamatnodarbe ir pārsātināt ēteru ar nožēlojamu tīņiem adresētu popsu - ar visādām Britnijām, talantu šovu uzvarētājiem un nožēlojamiem bojbendiem. Ar "The Last DJ" Petijs izpauda visu savu agresiju par nekārtībām, kas notiek mūsdienu mūzikas pasaulē, paņirgājās par resnajiem Džo, kas ir atbildīgi par to, ka mūzika patlaban ir tādā pakaļā, kādā tā ir. Vai nav vareni, ka Toms Petijs tā izdarīja?

Vakar mums bija nopietna izvēle starp divām filmām - "Changeling" un "The Reader". Izvēloties pirmo, es domāju, ka smagāko "gruzonu" būsim atlikuši citai reizei. Izrādījās gan, protams, otrādi, un "Changeling" atklājās kā viena no smagākajām filmām, ko esmu pēdējā laikā redzējis. Tā ka iesaku labi padomāt, pirms skatīties "Changeling". Šī filma ir diezgan izteikti "disturbing", un nav rekomendējama sevišķi jutīgiem cilvēkiem. Varu pieminēt, ka Liene apmēram filmas vidū to skatīties pārtrauca, jo viņai tā šķita pārāk pretīga (un šo viņas lēmumu var pilnīgi saprast), beigas gan nebija tik nejaukas, taču šī tāpat nav tā filma, kuras skatīšanās tev sagādāt patīkamu vakara noskaņu.

Pēc "Orangelove" noskatīšanās man bija diezgan grūti noformulēt savu attieksmi pret šo filmu vai pareizāk - to, kas tieši man tajā ne pārāk patika.

Beidzot tas ir noticis - esmu pievarējis Bernāra Verbēra pentaloģiju par pēcnāves dzīvi. Nekas, ka pēdējos pāris romānus lasīju ar pamatīgu piespiešanos. Domājams, ja mana pazīšanās ar šo autoru nebūtu sākusies ar "Eņģeļu impēriju" (par kuras izcilību gan es arī pēdējā laikā arvien vairāk šaubos, bet piesardzības labad to nepārlasīšu, lai nesanāk vilties), es nemūžam nebūtu veltījis savu laiku visiem pieciem šī cikla romāniem (plus vēl paķerot klāt "Pēdējo noslēpumu" un "Skudru" triloģiju). Patlaban, ja apskatās manus vērtējumus pirmajiem četriem romāniem, tas izskatās šādi: 7 - 9 - 7 - 5. Patiesībā nemaz ne tik slikti, taču, iespējams, objektīvāk būtu katram no šiem četriem romāniem pa vienam punktam noskaitīt nost, un tad jau sanāks pavisam skumja bilde.

"Pearl Jam" bieži vien (vai arī man tā tikai šķiet) ir dēvēti par intelektuālāka cilvēka "Nirvanu". Droši vien tā tomēr nav, bet Edijs Veders un viņa grupa tradicionāli tiek pretstatīti Kobeinam un kompānijai, un gluži iespējams, ka tieši "Pearl Jam" ir visīstākā grunge grupa - jo tomēr nākas atzīt, ka viņi savā būtībā ir daudz mazāk komerciāli tendēti nekā Kobeins jebkad būtu spējis būt. Vienlaikus, un par pretējo mani būtu grūti pārliecināt, Kobeins bija daudz talantīgāks mūziķis nekā Veders. Līdz ar to arī "Nirvana" man patīk labāk, cik idejiski lai arī man nepatiktu "Pearl Jam".

Nē, es tās tomēr nerakstīšu, lai arī N.R. mani aicināja šim pasākumam piebiedroties.

Peļevina visas grāmatas patiesībā stāsta par vienu un to pašu. Nav svarīgi, vai to galvenie varoņi būtu skaitļu maģijas apsēsti finansisti, reklāmas saukļu autori, revolūcijas laikmeta Krievijas dzejnieki un militārie aktīvisti, kosmosa apceļotāji vai burvju lapsas un vilkači. Gandrīz katrā savā darbā Peļevins atklāj, ka notiekošais nav gluži tas, kas tev šķiet notiekam, ka pasaule faktiski ir pakļauta gluži citiem likumiem nekā tie, kurus tu vēlies saskatīt un ka jebkurā dzīves ceļa posmā tu turpini būt tikai lielā procesa vergs, ja vien tu nespēj beidzot izrakstīties no trako nama.

Klausoties "Sea Change", mani visu laiku pārņem sajūta, ka šis nav tas pats Beks, kas kļuva pasaulslavens ar "Loser". Šis ir kāds mazāk agresīvs, mazāk elektronisks Beks, kas vairāk būtu ierindojams singer/songwriter plauktiņā un nevis līdzās eksperimentālajiem un nepieradinātajiem. Tas ir Beks, kas dzied liriskas dziesmas akustiskās ģitāras pavadījumā, tādas kā "The Golden Age" un tādas kā "The Lost Cause" (manuprāt, labākā dziesma šajā ierakstā). Nē, viņš neiztiek gluži bez šādiem-tādiem triciņiem, kā jau to no Beka varētu gaidīt, bet kopumā šis ieraksts ir melanholisks un vienlaikus diezgan viegls un brīžiem man rodas sajūta, ka Bekam tajā ir ap sešdesmit gadiem un ka varbūt tas ir vecs Džefs Beks, kas ir šī ieraksta autors, un nevis jauns Beks Hansens. Ja kas, sava līdzība ir novērojama starp šādu Beku un Džona Frušentes solo veikumiem ārpus viņa fankīgās RHCP karjeras, vienīgi Bekam ir izteikti labāka balss. Jāatzīst, ka visas dziesmas Beks dzied apmēram vienādi, ar tādu skumīgu, nedaudz flegmātisku un vienlaikus diezgan jauku pieeju. Man patīk.

Vēl vienu dienu iepriekš es šo filmu būtu skatījies nedaudz savādāk, nekā to sanāca skatīties vakar. Trešdien tā būtu tikai kārtējā no filmām, kas varētu cerēt saņemt kādu Oskara nomināciju. Vakar vakarā tikām tas jau bija droši - "Doubt" tika nominēta veselām piecām balvām, turklāt visām - prestižās kategorijās (lai gan, protams, Violas Deivisas un Emijas Adamsas konkurence par labāko 2.plāna lomu nevar dot uzvaru abām šīm aktrisēm). Līdz ar to sanāk, ka šajā filmā visi centrālo lomu atveidotāji ir bijuši tik labi, ka ir pelnījuši Oskara nomināciju. Un trakākais - tā ir tiesa. Gan Merila Strīpa (kā vienmēr), gan Filips Sīmors Hofmans (kā vienmēr), gan Emija Adamsa (kā reti kad), gan Viola Deivisa (par kuru es neko nezinu) šajā filmā ir patiešām lieliski. Un šī ir viena no tām filmām, kas balstās uz personāžiem, nevis uz notikumiem. Ne velti tā tapusi pēc veiksmīgas lugas, un tiesa, kas tiesa, filma nav diez ko dinamiska un strauja, bet tas jau laikam ir visai prognozējami, ja darīšana ir ar drāmu, kuras darbība norisinās katoļu skolā 1964.gadā un filmas nosaukums ir "Šaubas". Šaubas šajā filmā sākas ar tēva Flinna - vietējā mācītāja - tāda paša nosaukuma sprediķi, un tās pamazām sevī ievelk arī skatītājus, kuriem nākas saskarties ar šaubām par to, vai šis stāsts ir vai nav saistīts ar pedofīliju, par to, kurš tad no diviem varoņiem - konservatīva, kokainā un ļoti paštaisnā māsa Aloīza vai progresīvais tēvs Flinns, ir pozitīvais varonis šajā situācijā. Turklāt vēl gluži iespējams, ka pozitīvais varonis ir pedofīls, bet negatīvā varone viņu vēlas atmaskot - diezgan smaga situācija, vai ne?

Beidzot tās tikušas paziņotas, un tagad varu izveidot savu sarakstu ar filmām, kuras man vajadzētu vēl noskatīties pirms Oskariem (atbilstoši standarta plāniem skatīšos tikai mākslas kino, dokumentālās filmas atliekot tālākiem plāniem).