Kazhes pierakstu burtnīca

Esmu ievērojis, ka par gandrīz katru brāļu Koenu filmu es rakstu vienu un to pašu - laba filma, bet noteikti ne viņu labākā. Līdz ar to pamazām varu secināt, ka gluži iespējams, ka man nemaz tik ļoti viņu filmas nepatīk. Nē, pāris filmas ir viņiem patiešām lieliskas - "O Brother Where Art Though", "The Man Who Wasn`t There", "The Big Lebowski", taču lielākoties man viņas patīk - bet ne līdz galam. Ne tādā ziņā, ka filmām būtu neveiksmīgas beigas, bet ka līdz patiešām labas filmas līmenim tām tomēr vismaz nedaudz pietrūkst. Tā ir arī ar "Raising Arizona".

Once there was a time when I considered "Cornershop" to be one of the nearly-greats, that is a band on the forefront of the garage rock revival movement. That was the case after I had first heard their single moderate hit from this record - "Lessons learned from Rocky I to Rocky III". That song has the basic ingredients for a garage/arena rock classic - a crunchy riff, addictive vocal melody, non particularly sense making lyrics, and a cool drive. Were all songs on this record like this, "Handcream for a generation" would have been a great record to start a new year with.

Pētījuma tēma - ko cilvēki dara svētdienas pievakarē plksten. 18:00. Aptaujas metode - telefona zvanu veidā. Par dažiem cilvēkiem rezultāti iegūti pastarpinātā veidā, nevis tieši jautājot.

Kā jau katrs gads, arī 2008.gads bija īpašs. Īpašs gan pozitīvā šī vārda nozīmē, gan negatīvā. Tik lielu notikumu kā kāzas, bērniņa piedzimšana vai brauciens uz Ameriku vai Āziju manā dzīvē pagājušogad nebija, bet kopumā uzskatu, ka 2008. man bija labs gads.

Aizvadītajā gadā kopumā noskatījos 187 filmas, kas gan ir mazāk nekā 2007.gadā, bet vairāk nekā 2004.-2006.gados. Līdz ar to vidēji noskatījos nedaudz vairāk kā 1 filmu divās dienās, bet mazāk kā četras filmas nedēļā.

Grems Grīns pats savu debijas romānu "The Man Within" vēlāk raksturoja kā neglābjami romantisku un tādu, ko varbūt nemaz nebūtu vērts bijis izdot (lai gan vienlaikus viņš, protams, atbalstīja romāna atkārtotu izdevumu). Kad es to ņēmu bibliotēkā, es, protams, nenojautu, ka tas ir viens no mazāk ievērojamajiem Grīna romāniem, man pietika ar apziņu, ka grāmata ir pieejama oriģinālvalodā un ka man noteikti nenāktu par ļaunu izlasīt kādu grāmatu angliski, un tās es arī izdarīju.

Deivida Finčera iepriekš režisēto filmu saraksts ir iespaidīgs - trešais "Alien", "Se7en", "Fight Club", "Zodiac". Ne mazāk ietekmīgs darbu saraksts ir filmas scenāristam Erikam Rotam - "Forests Gamps", "Zirgu vārdotājs", "Ali", "Munich", "The Good Shepherd". Visubeidzot galvenajās lomās šajā filmā ir tādas Holivudas zvaigznes kā Breds Pits, Keita Blānšeta un Tilda Svintone. Diezgan laba kompānija, vai ne?

"Parastie aizdomās turamie" ir viena no tām filmām, par kuru mēdz teikt, ka tajā iekšā ir "fiška". Zini, kā tas ir ar jauno Tarantino filmu (atsaucoties uz IT Crowd)? Labi, nav svarīgi.

Kā jau tas bieži gadās ar grāmatām, kuras tiek atzītas par izcilām, Primo Levi "Periodiskā tabula" mani pamatīgi garlaikoja. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vāciskais tulkojums, pelēcīgās ziemas depresija vai kādi citi faktori, bet es šajā grāmatā nesaskatīju to, kas to padarītu par visu laiku labāko zinātnes tēmai veltīto grāmatu. Pati ideja - sadalīt cilvēka (šajā gadījumā - paša Primo Levi) dzīvi dažādiem ķīmiskiem elementiem atbilstošos posmos, varētu būt gana laba. Un tāpat ir skaidrs, ka zināšanas ķīmijā autoram arī bija vairāk nekā pietiekamas, lai šo tēmu pavilktu. Taču problēma man ir tajā, ka mani šī grāmata gluži vienkārši neieinteresēja. Un kā lai es nepūlētos, tās lasīšana man sagādāja piepūli un nevis prieku, bet šādos apstākļos ir grūti būt sajūsmā par kādu mākslas darbu. Vispār sākotnēji es bažījos, ka Levī lielāko grāmatas daļu veltīs savai pieredzei Otrā pasaules kara laikā (kā nekā, tas skaitās viens no viņa jājamzirdziņiem), taču šīs bažas neattaisnojās. Tā vietā atklājās cita problēma - tas, par ko viņš raksta, mani neinteresēja. Nezinu, vai tur vainīga mana vienaldzīgā attieksme pret ķīmiju, nepietiekamas vācu valodas zināšanas (tā it kā nevajadzētu būt) vai vēl kas, taču neapšaubāmi šī grāmata mani pamatīgi nomocīja, neko daudz pretī nedodot.

Šķiet, ka "Nevainīgais" varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.