Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta, braucot ar velosipēdu uz darbu garām Brīvības piemineklim, aplūkoju sētu un milzīgu daudzumu policistu. Padomāju - te nu gan ir neadekvāti liela policijas gatavība, ko viņi tur visi dara. Otro reizi braucu gar pieminekli ap 14:00. Nekādus "aktīvistus" atkal jau manīt nevarēja, toties policijas bija vēl divas vai trīs reizes vairāk, ieskaitot lielu daudzumu manāmi garlaikojušos policistu 4 standarta Rīgas Satiksmes autobusos.

Ar "Stormwatch" Jethro Tull atgriežas pie pavisam nopietnas ierakstu tematikas - šis atkal ir viens nopietns konceptalbums, kas stāsta par pasaules galu un vīru, kas to novēro. Taču uz šādām koncepcijām kā allaž man ir vairāk vai mazāk nospļauties, pieņemsim, ka es ne vārda nezinu angliski, līdz ar to varu tikai dalīties iespaidos par ieraksta muzikālo pusi.

Es pat nemēģināšu uzzināt, kā pareizi latviešu valodā vajadzētu rakstīt šīs grāmatas autora uzvārdu, tālab drošības labad saukšu viņu vienkārši par A.S.

Sevišķi liels Apdaika daiļrades pazinējs es neesmu - līdz šim lasīts vienīgi pirmais "Truša" sērijas romāns (neko daudz no tā neatceros, bet bija diezgan labs, tā vismaz atceros) un "Ģertrūde un Klaudijs" (gana labs, bet ne izcils). Īsti nevaru saprast, cik augstu viņa darbu vidū kotējas "Kentaurs", bet ja jau tam gadījās nokļūt manās rokās, nācās vien to izlasīt.

Genesis - 2006.gadā grupa atjaunojās savā astoņdesmito gadu sastāvā ar trio Benkss, Kolinss, Razerfords, bet bez Geibriela un Heketa, devās tūrē. Par albumu bija runas, bet ne īpaši nopietnas, pēdējā laikā šajā

Zemei uzbrūk citplanētieši, kuru mērķis ir atbrīvot šo planētu no galvenajiem parazītiem - cilvēkiem, un dot planētai jaunu iespēju attīstīties. Svešās civilizācijas vēstnesi un pavēles izpildītāju Klaatu sašauj kāds pastulbs militārists. Vai cilvēce (jeb konkrētāk - viena konkrēta sieviete) spēs pārliecināt Klaatu, ka mēs tomēr esam dzīvošanas cienīgi?

Īsu ieskatu šīs filmas sižetā paņemšu no kāda IMDb lasītāja komentāra: "We learn disjointed information about the lives of the people we encounter in our way: Maata is the electrician who knows little about his job; Khatra is the orphaned boy who finds his shelter under Maata`s protection; Abdallah is the son that decided to visit his mother before emigrating to Europe, frustrated by his rootless past; Nana is the local prostitute who lost a daughter from a failed relationship; Tchu is the corner`s dealer of useless objects, trying to integrate in the distorted web of this deserted place. None find happiness in this exile before the voyage, and yet "maybe waiting is actually happiness".

Jethro Tull turpina savu ekskursiju folkmūzikā, iesaistot tajā arī disko elementus, un dīvainā kārtā šī formula izrādās garda kā pļurzaks (kas šeit tiek saprasts diskontiski-pozitīvajā nozīmē). Salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, šajā ir jūtams Andersona nopietnāks darbs pie melodiju izstrādāšanas, un tas dod vēlamo rezultātu - "Heavy Horses" ir melodiskāks par savu priekšgājēju un baudāmāks. Atkal jau ieraksta centrālā kompozīcija ir tā titulskaņdarbs "Heavy Horses", kurš patiesībā nav sevišķi folcīgs un balstās uz ļoti izjustas taustiņu un ģitāras saspēles, kurā neiztūkst arī obligātā flauta no mistera Andersona. Klusie panti, bombastiskais piedziedājums, maigā un stiprā sadursme, atkal jau viena teju vai perfekta Jethro Tull dziesma. Tomēr atšķirībā no "Songs from the Wood" šoreiz arī citas ieraksta dziesmas ir gana labas - man personīgi īpaši pie sirds iet "Acres Wild", "Moths" un "Weathercock". Muzikāli šis ieraksts ir daudz saistošāks par savu priešteci un līdz ar to arī daudz vieglāk baudāms, jo tā dziesmas ir atmiņā labāk paliekošas, un tas man tīk. Kopumā tas ir diezgan viegls un optimistisks, jauks skaņu celiņš klusā pavasara dienā - taču allaž kā jau tu to vari gaidīt no JT aiz stūra tevi gaida kāds enerģiskāks fragments, kas caurauž liegās dziesmas - ļoti labs piemērs šai pieejai ir "Weathercock", kurā Andersons kārtējo reizi apstiprina to, ko neviens patiesībā nekad arī nav apšaubījis - kas ir rokmūzikas izcilākais flautists. Kopumā, protams, šis ieraksts nevelk gluži līdz pirmo JT plašu līmenim, bet no vēlīnās ēras tas noteikti ir viņu labākais veikums - spēcīgāks par "Too Old to Rock`n`Roll", kas arī patiesībā bija gana labs.

Ar "Songs from the wood" Jethro Tull sāka savu ekskursiju pa folkroku, kura ilga kādus pāris gadus. Sevi par lielu folkmūzikas fanu es nesauktu, tālab arī mana attieksme pret šo viņu periodu ir drīzāk negatīva nekā slavinoša, tomēr kā jau to var gaidīt no Andersona, Barres un kompānijas, arī šajā posmā viņi spēja radīt vairākas ļoti labas dziesmas. Kā tas ir raksturīgs šī perioda JT ierakstiem, labākais skaņdarbs albumā atkal ir tā tituldziesma - šoreiz tā ir ievadošā kompozīcija "Songs from the wood", kurā ap dziesmas vidu kārtējo reizi sākas lieliska saspēle starp Andersona flautu un Barres ģitāru. Diemžēl citās dziesmās tik daudz garšīgu sastāvdaļu nav, un tās man vismaz vairāk asociējas ar fona mūziku nekā ar pamatēdienu. Tīri no atmosfēras viedokļa viss ir jauki, emocionāli un sirsnīgi, es varu ar prieku klausīties tādas dziesmas kā "Cup of Wonder", "The Green", "The Whistler" un citas, bet tas nenozīmē, ka šis būtu izcils ieraksts. Un dažas dziesmas ir patiešām ar diezgan griezīgu skanējumu - piemēram, "Pibroch" - tāda ģitāras skaņa kā šajā kompozīcijā ir vienkārši ausīm sāpinoša, un tā nav nedz sevišķi aizraujoša, nedz atmiņā paliekoša - vienkārši sāpīga, nekā vairāk, pēc pirmās minūtes šī dziesma gan kļūst normālāka, bet par tādu ievadu es varu tikai lamāties. Un kāds pie joda tai sāpīgajai elektriskajai ģitārai ir sakars ar folkmūziku? Tās dēļ vien es varētu veselu punktu noņemt no šī ieraksta vērtējuma.

Par šo filmu ir iespējami vismaz trīs viedokļi, katru no kuriem es iespēju robežās mēģināšu pamatot.