Kazhes pierakstu burtnīca

Nule kā esmu sācis skatīties tās filmas, kuras teorētiski varētu saņemt kādu Oskara nomināciju, bet tikpat labi varētu akadēmijas gadskārtējā statuešu dalīšanas pasākumā vispār nepieminētas. "The Visitor" kā filma, kas uz ekrāniem iznāca jau pagājušā gada sākumā, noteikti nav Oskaru cīņas favorīte - jo pastāv nerakstīts likums, ka svaigākām filmām ir lielākas iespējas kaut ko sasniegt nekā senākām (šis pats elements diemžēl varētu liegt Oskaros atzīmēties arī Kolinam Ferelam, kas iekš "In Bruges" vismaz nomināciju noteikti nopelnīja). Atbilstoši prognožu lapai www.moviecitynews.com "The Visitor" ir 6.vietā nominācijā par labāko neadaptēto scenāriju, bet tās galvenās lomas atveidotās Ričards Dženkinss - ceturtais sarakstā par labāko titullomu. Kā redzams, abas šīs potenciālās nominācijas ne tuvu nav garantētas, līdz ar to gluži iespējams, ka Oskari šai filmai ies pilnībā secen (tā pagājušogad izgāja "A Mighty Heart" ar Andželīnu Džoliju galvenajā lomā), taču tikpat iespējams ir tas, ka "The Visitor" tiks pat pie 2-3 nominācijām.

Jau par agrīnajiem Foo Fighters ierakstiem es gluži no sajūsmas karstu strūklu nelaidu (pretīgs izteikums, ne?), bet sākot ar "One by One" viņi mani interesē vēl mazāk. Pat singli uz šo brīdi viņiem vairs nav nekādi lieliskie, bet standarta dziesmas vispār grimst viduvējībā. Tāpēc vien, ka Grols un kompānija uzdrīkstas spēlēt pietiekami tradicionālu rokmūziku. Taču tās vienveidīgums, akūts ideju trūkums un garlaicību uzvedinošā noskaņa mani brīžiem pat ved izmisumā. Pie labākās gribas nevaru es šo ierakstu nosaukt par labu. Pat kaut ko rakstīt par to slinkums.

Tadžikistānu pārstāvošā filma manā kino projektā var lepoties ar diviem pietiekami plaši pazīstamiem aktieriem galvenajās lomās. Krievu aktrise Čulpana Hamatova kļuva zināma plašākām Eiropas masām pēc Laras lomas vācu, manuprāt, lieliskajā filmā "Good Bye Lenin", bet vācietis Morics Bleibtroijs vispār ir viens no ievērojamākajiem vācu aktieriem, kas atzīmējies tādās filmās kā "Das Experiment", "Lola Rennt", "Knockin` on Heaven`s Door" un epizodisku lomu spēlējis arī Stīvena Spīlberga "Munich".

Beidzot savā pasaules ar filmām apceļošanas projektā esmu sasniedzis vienu no Latvijas kaimiņvalstīm - Baltkrieviju. Šīs valsts kinematogrāfs gluži tāpat kā tas ir Latvijas gadījumā kopš deviņdesmitajiem gadiem nevar lepoties ar lielu daudzumu plaša vēriena produktu, un vairums filmu Baltkrievijā top vai nu par Krievijas naudu, vai vispār gandrīz izteikti ar krievu vadību, krievu aktieriem un Baltkrieviju tikai kā filmēšanas zemi. Arī "V avguste 44go" nav "tīri" Baltkrievijas filma, bet gan kopprojekts, kurš gan vismaz var lepoties ar to, ka filmas režisors Mihails Ptašuks ir baltkrievs. Tā kā diez vai man izdosies tikt pie kādas "baltkrieviskākas" filmas, pagaidām arī šāds variants derēs.

Izlasīju kārtējo Makjuena romānu, tas jau sāk pārvērsties par tādu kā māniju. Šoreiz romāns iesākās tieši tādā veidā, kādā veidā sākas grāmatas, kas man nepatīk - ar stāstījumu par galvenā varoņa - veiksmīga neiroķirurga - darbu slimnīcā. Nezinu, kāpēc, bet grāmatas, kuru galvenie varoņi ir ārsti, diezgan bieži manā uztverē nav sevišķi labas. It īpaši, ja runa ir par grāmatām ar trillera/detektīva elementiem - tas velk uz Artūram Heilijam līdzīgu pseido-mākslas un pseido-komerciālo literatūru, kaut kas līdzvērtīgs otrās šķiras zinātniskajai fantastikai, kurai nav nekā vairāk par sižetu. Taču Makjuens par spīti tam, ka viņš ne tuvu nav mans elks, tomēr ir gana labs rakstnieks, lai vismaz par to pašu Heiliju būtu labāks. Vispār jau šādas tādas epizodes te tiešām ir diezgan "heilijiskas" - gan degošā lidmašīna, gan galvenā varoņa sadursme ar pustrako tipu pie BMW stūres (redz, arī Anglijā tādi mīt) ir no diezgan sviestainās literatūras kategorijas. Ā, kamēr neesmu piemirsis, gribēju pateikt, ka degošā lidmašīna lidoja no Rīgas - jā, arī mūsu galvaspilsēta tikusi pie pieminēšanas Makjuena romānā. Bet bija viena grāmatas daļa, kas manās acīs tai uzreiz iedeva vismaz vienu papildu punktu - proti, tā daļa, kad Makjuens pievēršas galvenā varoņa kaislei uz mūziku un iepin stāstījumā Džeku Brūsu no "Cream". Ir jau zināms, ka atsauces uz mūziku jebkādās filmās vai grāmatās mani parasti ietekmē ļoti pozitīvi, un arī šis nav izņēmums. Un vispār jau šī grāmata bija diezgan laba arī neskatoties uz šo detaļu. Varbūt nedaudz par Makjuenam tipisku (viņš vispār neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti), bet bija te šis tas, kas man patika - ieskaitot referenci uz paša Makjuena romānu "Child in Time" - tā bija riktīgi glīta.

Resurss "movielens.org" apgalvoja, ka šī man būs viena no visu laiku mīļākajām filmām, ka tās dēļ es vai jukšu prātā, apbrīnojot Hela Hārtlija izveidoto nedaudz vājprātīgo radošo pasauli. Un savā ziņā es saprotu, kāpēc man šī filma teorētiski varētu tik ļoti patikt - šī filma ir īpatnēja, nepavisam ne tāda kā vairums kino darbu, ko tev nākas noskatīties. Tās personāži ir kaut kādi nedaudz atsvešināti paši no sevis, pretrunas ir katrā iespējamā situācijā un te nekas nav tā "kā dzīvē". Ņemsim par piemēru Izabelas Hipēras atveidoto Izabellu: viņa 15 gadus bija mūķene, tad viņa secināja, ka klosterī dzīvei nav jēgas un sāka strādāt par telefona seksa darbinieci un rakstīt pornogrāfiskus stāstus. Viņa ir vienlaikus nimfomāne un nevainīga (jo ir pārāk izvēlīga vīriešos). Un ko tu teiksi par Tomasu - viņš ir pamodies zaudējis atmiņu pēc tam, kad viņu izsvieda laukā pa logu, viņš bija otras šīs filmas sievietes - Sofijas vīrs un vienlaikus varmāka, kas viņu pieradināja pie narkotikām un lika filmēties porno filmās, kas viss beidzās ar to, ka šī Sofija viņu izlidināja laukā pa logu cerībā, ka viņš atstieps kātus. Bet tā, protams, nenotika. Vispār varoņiem šajā filmā ir diezgan liela nosliece uz izdzīvošanu - arī otrs filmas vīrietis, par kuru es īsti nesapratu, kas viņš tāds bija tika spīdzināts un beigās atzīts par mirušu, taču vēlāk atdzīvojās. Un filmas beigās šis pats vīrietis šāva pa bandītu, kurš nokrita tikai pēc kāda desmitā tiešā trāpījuma.

Patiesībā es biju domājis, ka uz šo laiku manā ierakstu kolekcijā nekādiem aizdomīgiem pop-panka ierakstiem vairs nevajadzētu parādīties, bet kā izrādās, Losandželosas ska-pop-panku grupas "Goldfinger" trešais studijas albums mīt manā diskā numur 75. Un es neteikšu, ka viņa atrašanās tur man sagādātu daudz pozitīvu emociju. Labākajos brīžos viņi izklausās pēc trešās šķiras "The Clash", labākajos - pēc pirmās (vai otrās - nav svarīgi) šķiras "Green Day" vai "Offspring". Pa brīžam viņi pievēršas arī kaut kam, kas robežojas ar ņūmetālu, un tādos brīžos viņi kļūst vēl sliktāki par Green Day - tāda stila sviests kā "Bro" pat Bilijam Džo Ārmstrongam un viņa ieroču nesējiem būtu pārāk liela kaka. Vispār jau man viņi oriģināli patika pateicoties Nenas "99 Red Balloons" kaveram, kas patiešām šajā ierakstā ir atrodams, un kas patiesībā arī nav nekas dižs - ir jau zināms, ka jebkuru pop dziesmu tu vari izpildīt ātrāk un ar fūzētām ģitārām un pasniegt to kā pankmūziku (līdzīgi kā to dara "Audiosmog"), bet no tā šī dziesma sevišķi nemainīsies, un tu vari to saukt par pankmūziku un vari nesaukt, bet tā nekļūst ne par gramu nopietnāka. Un tas, ka grupas dalībnieki ir kaut kādi tur aktīvisti, nepadara viņu mūziku kaut nedaudz vērtīgāku.

Es esmu viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas nedzīvo kartona kastē kaut kur Āfrikā un kas tomēr nav līdz šim redzējis visu laiku finansiāli veiksmīgāko kinofilmu, proti, "Titāniku". Un šo "netaisnību" es tuvākajā laikā vismaz neplānoju novērst, bet tas nenozīmē, ka cita ikviena filma, kurā piedalītos Keita Vinsleta un Leonardo di Kaprio man uzreiz būtu jāiekļauj melnajā sarakstā. Patiesībā gan attiecībā uz Leo šāds princips man vismaz zināmā mērā darbojas, jo viņš ir viens no man mazāk patīkošajiem Holivudas aktieriem, bet Vinsleta - tas ir pavisam cits stāsts. Ja es par šo filmu būtu zinājis vien to, ka tajā galveno sievietes lomu spēlē Vinsleta, bet režisors ir Sems Mendess - "Amerikāņu skaistuma" radītājs - man ar to droši vien būtu pieticis, lai es šo filmu noskatīties.

Saboteur ir viena no visvienkāršāk apgūstamajā kāršu spēlēm, kādu vien var iedomāties. To var spēlēt ļoti dažādā cilvēku skaitā - no trijiem līdz pat desmit. Spēlei nepieciešamais laiks nepārsniedz pusstundu.