Tā nu sanāca, ka "Dzelzs vīru" es skatījos divos piegājienos. Pirmajā iterācijā sākām skatīties filmu četratā (+Liene, Sergejs, Marina), taču pēc apmēram 30 minūtēm es aizgāju līmēt griestus un līdz ar to viņi filmu noskatījās bez manis. Tiesa, sevišķi es to nenožēloju, jo pirmā pusstunda mani pārliecinājusi par šīs filmas kvalitāti nebija - nekādi man neizdevās saprast, kāpēc "Iron Man" būtu viena no gada labākajām filmām. Taču kad izrādījās, ka tā saņēma divas Oskara nominācijas, un tādā veidā Iron Man atgriezās manos plānos. Un tātad es šo filmu tomēr pabeidzu skatīties. Un tā man nesāka šķist satriecoši labāka nekā pēc pirmajām 30 minūtēm.

Kas īsti ir šī filma? Tā rāda aizkulises Boba Dilana tūrei pa Apvienoto Karalisti 1965.gadā, kas šajā gadījumā nozīmē milzīgu daudzumu izsmēķētu cigarešu, tusēšanu ar Džoanu Baezu un Donovanu, kasīšanos klāt dažādiem cilvēkiem un dažas dziesmas. Ievērojama šī filma skaitās tālab, ka tā Dilanu parāda savādāk nekā tajos laikos bija pierādīts atainot slavenus mūziķus - bieži viņš te redzams kā aizkaitināts, ne pārāk gudrs un ne pārāk simpātisks tipāžs, kuram ļoti patīk "nodirst" cilvēkus (ja kas - tieši viņa "diršanās" ainas ir saistošākās filmā). Taču problēmu filmā netrūkst. Sāksim jau ar to, ka man nepatīk veids, kādā tā ir uzfilmēta un samontēta. Varbūt tam laikam šāda nenopulēta pieeja bija kaut kas novatorisks, bet mani pamatīgi kaitināja fona skaņas, nevajadzīgu epizožu, kurās pilnīgi nekas nenotiek, pārpilnība, un sajūta, ka filmai vienkārši atlasītas daudz maz jēdzīgākās 90 minūtes no safilmētā materiāla, mani neatstāja ne brīdi. Dziesmu ir šausmīgi maz, un tāpat "The Times they are a-changin`" skan trīs vai četras reizes. Un tas neapšaubāmi ir pārāk daudz.

Turpinu lasīt Grīna romānus. "Ceļojumi ar manu tanti" nav viens no viņa zināmākajiem, bet kā izskatās, viens no pretrunīgākajiem darbiem. Patiesībā man iepriekš bija radies iespaids par Grīnu kā diezgan konservatīvu un nopietnu rakstnieku, bet šī grāmata šo iespaidu pamatīgi sagāza, atklājot Grīna diezgan spēcīgās humorista dotības.

Šis ir tas ieraksts, kas man visvairāk asociējas ar vienas tā dziesmas pirmo pantu:

Today was the day when I finally went tot the police to have the exact fine for my offence of traffic laws done on January 09 determined. The sum had to be between 20 and 100 Lats, and I somehow would have preferred it being closer to the lower than to the higher number.

Pirmā nopietnā problēma, kas man radās, rakstot par šo grāmatu, ir strikais noteikums par darbu piesaistei konkrētai valstij, kādu ieviesu savā lapā jautās pirmsākumos pirms 4-5 gadiem. Kuras valsts literatūrai būtu pieskaitāma Eliasa Kanetti daiļrade? Dzimis viņš bija Bulgārijā, pēc tautības - ebrejs, turklāt pēc izcelsmes - Spānijas ebrejs, uzaudzis Austrijā, tad dzīvojis Šveicē, tad - Vācijā, pēc tam atkal 15 gadus līdz Austrijas anšlusam - Vīnē, no kurienes viņš aizbrauca uz Angliju un nodzīvoja tajā līdz pat apmēram 1970.gadam, taču arvien vairāk laika viņš pavadīja Šveicē, uz kuru kaut kad pārcēlās pavisam un Šveicē viņš arī nomira 1994.gadā. Jā, un 1981.gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, pieskaitot viņu Lielbritānijas literatūrai. Taču rakstīja Kanetti vācu valodā. Īsi sakot, es viņu pieskaitīju Austrijai, lai gan pēc idejas tikpat labi derētu arī Šveice, Vācija, Lielbritānija un pat Bulgārija. Vēl viena piebilde - izrādās viņam visu mūžu bija arī Turcijas pilsonība, līdz ar to Kanetti varētu saukt arī par turku rakstnieku.

Ar šo es sāku ceļojumu pa īso, bet spožo Džima Morisona karjeru, kuras laikā paredzēts noklausīties visus (nedaudzos) grupas ierakstus. Grupas debijas albums bieži tiek uzskatīts par tās spožāko stundu, un tam ir savs pamats. Sāksim jau ar to, ka tajā atrodama The Doors visu laiku zināmākā dziesma - "Light My Fire", kuras Robija Krīgera slavenā sintezatora melodija kļuva par tādu kā The Doors treimārku. Taču nav šaubu, ka lielākā loma Doors popularitātē ir saistīta ar Morisona personību (un, protams, ar viņa seksuālo balsi). Man personīgi no viņu pirmā albuma dziesmām vislabāk tīk kāda cita, nevis "Light My Fire", un turklāt tā viena no divām dziesmām ierakstā, kuru nav sacerējuši paši The Doors. Protams, ka tā ir vienkārši fenomenālā "Alabama Song", kuru Morisons, Krīgers, Manzareks un Densmors var teikt, ka Kurtam Vailam vienkārši nolaupīja - proti, tas vispār ir manā izpratnē viens no labākajiem dziesmu kaveriem, ko es jebkad esmu dzirdējis. Iespējams, tas liecina, ka man patīk nedaudz balagāniska mūzika, bet ja godīgi, man par to ir nospļauties.

Ir filmas, no kurām es neko lielu negaidu, un līdz ar to tās man arī nesagādā vilšanos. Piemēram, "Wanted" vai "Zack and Miri Make a Porno". Un ir filmas, kas mani pa īstam apbēdina, un "W." ir tieši šādas kategorijas filma.

Lai arī pēc idejas Oskaru sezonā vajadzētu sanākt, ka es skatītos vienu labu filmu pēc otras, reāli sanāk, ka šīm balvām nominēto filmu vidū iezogas ne viens vien kino darbs, kas manā uztverē par labu nekādi nav nosaucams. It īpaši tas, protams, attiecas uz "kreiso" kategoriju filmām, un viena no tām ir Baza Lūrmena "Austrālija".

Atbilstoši daudziem avotiem dubultalbums "Physical Graffiti" ir ne vien labākais no visiem Led Zeppelin ierakstiem, bet vispār visu laiku izcilākais rokmūzikas albums, kura 120 minūtēs Peidžs, Plāns, Bonams un Džonss kārtējo reizi apliecina, kāpēc Led Zeppelin tiek uzskatīta par smagā roka izcilāko grupu. Un patiešām šādiem apgalvojumiem ir daudz pamata.