Vakar beidzot bijām dabā apskatīt, kāds tad īsti ir kino komplekss Cinamon iekš Alfas. Iepriekš blogos bija lasīts daudz negatīva, bet zināms jau, ka daudz jēdzīgāk ir pašam pārliecināties dabā nekā paļauties uz nepazīstamu cilvēku izteikumiem. Gājām uz Vicky Cristina Barcelona (filmas apraksts sekos). Pirmās atrakcijas radās, pasūtot biļetes Internetā. Tās gan radās Sergejam, nevis man, jo viņš bija tas, kas pasūtīja biļetes.

Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.

Kad ņēmu šo grāmatu bibliotēkā, es pat nenojautu, ka tas ir Airisas Mērdokas pēdējais romāns. Vadījos vien no tā faktora, ka grāmata ir angļu valodā un ka pēdējā laikā šajā valodā neko daudz lasījis nebiju. Tu jautāsi - kas par to, ka tas ir rakstnieces pēdējais darbs? Daudziem rakstniekiem pēdējie darbi ir tie labākie. Taču Mērdokas gadījumā šī situācija varētu būt nedaudz savādāka - tieši 1995.gadā (apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas pabeigšanu) viņai sāka izpausties pirmās Alcheimera slimības pazīmes, un tā nu nav viena no tām slimībām, kura ir savienojama ar rakstīšanu. Līdz ar to tas neko dižu no šīs grāmatas gaidīt nevar, un to tiešām nevar sagaidīt.

Lai cik ļoti man gribētos apgalvot, ka jebkurš projekts, kuram kaut mazāko pirkstiņu pielicis kāds Monty Python dalībnieks, automātiski ir ģeniāls, tā diemžēl nav patiesība. Un pat tas apstāklis, ka šīs filmas scenārija autors, producents un galvenās lomas atveidotājs ir neviens cits kā Maikls Peilins, nevar padarīt "The Missionary" par lielisku filmu.

Alehandro Gonzaleza Injaritu filmām ir acīmredzami plusi un tikpat uzkrītoši mīnusi. Sāksim par labo - tās ir vizuāli piesātinātas, dinamiskas, pretrunīgas, tajās ir spoži personāži un netriviālas situācijas. Bet arī trūkums ir acīmredzams - šīs filmas ir bezdievīgi līdzīgas viena otrai gan izpildījuma ziņā, gan saturā. Uz šo brīdi esmu redzējis trīs viņa lentes - "Amores Perros", "21 Grams" un "Babel". Redzēt to, ka šajās trīs filmās Iņjaritu turpina filmēt vienu un to pašu stāstu, tikai to nedaudz pārvēršot un beigās arī globalizējot. Līdzība starp pirmajām divām filmām turklāt ir īpaši liela, līdz ar to varu priecāties, ka "Amores Perros" skatījos ilgi pēc "21 grama".

Rīgas Satiksme informēja par būtiskām izmaiņām sabiedriskā transporta autobusu kustībā un maršrutos. Lielākā daļa tur atrodamās informācijas, protams, ir diezgan nebūtiska - slēgtie busu maršruti tiešām nebija nekas centrāls (Abrenes iela - Lido utml.), arī izmaiņas autobusu sarakstos nav nekādas grandiozās.

Saukt mani par "Aerosmith" fanu būtu ļoti radikāls pārspīlējums. Jā, kādreiz es diezgan pamatīgi "pavilkos" uz viņu astoņdesmito/deviņdesmito visnotaļ salkanajām kompozīcijām "Cryin`" un "Crazy", taču par laimi šī ēra manā dzīvē tagad ir garām. Un viņu komerciāli veiksmīgākā dziesma "I don`t wanna miss a thing" mani tracina joprojām tāpat kā tā mani ir tracinājusi kopš laika gala. Taču loģiski, ka viņu agrīnos ierakstus neietekmē tas, par ko Tailers, Perijs un kompānija pārvertās vēlākos laikos.

Patiesībā bija domāts, ka pēdējo Lord of the Rings daļu varētu skatīties arī standarta versijā, nevis DVD pagarināto variantu, taču savlaicīgi to neizdevās iegūt, un rezultātā skatījāmies vien šo vairāk nekā četras stundas garo filmas variantu. Kā izrādījās, iepriekš to nemaz redzējis nebiju. Jāatzīst, ka Director`s cut neapšaubāmi ir iekļautas gan tādas epizodes, bez kurām filma nebūtu īsti pilnvērtīga, gan tādas, kurām nekādas dižas jēgas nav. Sniegšu zemāk pārskatu par, manuprāt, vitālajām ainām un liekajām.

Īsti skaidrs, kāpēc šis Hulio Kortazāra stāsts tika atsevišķas grāmatas veidā izdots vācu "Dienas grāmatas" ekvivalenta ietvaros, man nav. Nē, es neapšaubu, ka Kortazārs bija ievērojams rakstnieks, taču par to, ka viņa ievērojamākais darbs ir tieši šis stāsts, es nepavisam neesmu pārliecināts.

Nē, patiesībā es neuzskatu, ka pastāv kāda korelācija starp seksuālo orientāciju un Mac lietošanu vai nelietošanu, bet līdzība šo abu sabiedrības grupu uzvedībā bieži ir novērojama. Uzreiz precizēju - man nav iebildumu nedz pret gejiem, nedz pret Maciem (gejs neesmu, bet viens Macbook mums ģimenē ir).