Kazhes pierakstu burtnīca

Ņemot šo grāmatu bibliotēkā, es nemaz nezināju, ka Salmans Rušdi raksta arī bērnu grāmatas. Ja es to būtu zinājis, droši vien "Harūnu un Stāstu jūru" es izlasījis nebūtu, un tā būtu mana kļūda. Kas raksturo labu bērnu grāmatu? Manuprāt, būtiskākais ir tas, lai to gribētos lasīt arī pieaugušajam. Un šī ir tāda grāmata, ko es lasīju ar lielu prieku un interesi.

Šīs tēmas aizsākums meklējams diskusijā par vārda liemenis nozīmi Lienes saitā. Apvaicājos arī Andrejam, vai viņš ir pazīstams ar vārdu "liemenis". Uz ko viņš vaicāja, vai tā gadījumā nav kāda daļa no cilvēka vai cita dzīva organisma?

Spēlētāju skaits: 2-4. Spēles laiks: 40-60 min

Domājams, ka nevienam cilvēkam, kas ir daudz maz pie veselas saprašanas, nevar rasties pat ne mazākās šaubas par to, kas ir pēdējo piecpadsmit gadu labākā grupa. Protams, ka tā ir "Radiohead". Jau sākot ar "The Bends" un līdz pat "In Rainbows" ikviens tās ieraksts ir bijis katra sevi cienoša mūzikas mīļa gada labāko ierakstu topā. Viņi nav pārdevušies komerciālajiem večiem. Viņi ir spējuši saglabāt savu māksliniecisko integritāti un viņi ir vienīgie nopietnie Pink Floyd sekotāji mūsdienu rokmūzikā. Ok, ja tā labāk padomā, tad ir vēl daži kandidāti uz mūsdienu labākās grupas statusu - U2, "Red Hot Chili Peppers", varbūt vēl kādi. Bet pirmajā trijniekā "Radiohead" noteikti atrodas. Cik žēl, ka viņu mūzika mani bezdievīgi garlaiko.

Vai kāds man varētu pateikt, vai tik gadījumā šis romāns nav nedaudz pārmērīgi izslavēts? Un vispār arī pats Filips Rots vai tik gadījumā nav kaut kāda nedaudz pārspīlēta literāra personība? Gluži kā Ians Makjuens.

"The Orphanage" sakarā vieta ir divām diskusijas tēmām. Pirmā - vai šī ir Giljermo del Toro filma. Otrā - vai tā ir šausmu filma? Par pirmo man bija ilgāka debate ar N.R., kuras rezultātā nācu pie secinājuma - vairāk vai mazāk tā ir, lai gan vienlaikus tas ne obligāti nozīmē, ka tieši pateicoties "Pāna labirinta" režisora līdzdalībai šī filma ieguva sev raksturīgos vaibstus. Kas attiecas uz otro - jā, es to uzskatu par šausmu filmu. Kāpēc tā? Manā uztverē galvenais kritērijs, pēc kura noteikt, vai filma ir vai nav šausmu filma, ir tas, vai tev ir vai nav bail to skatīties - ja tu aizsedz acis ar džemperi vai salecies, izdzirdot kādu skaņu, es filmu nevaru neuzskatīt par šausmeni. Protams, iespējama tāda parādība kā neveiksmīga šausmu filma, kura gluži vienkārši nesasniedz savus mērķus. Taču par "The Orphanage" man vismaz šaubu nebija - tā ir šausmene. Ja tā tāda nebūtu, diez vai Liene lielu tās daļu skatītos caur spilvenu, Marina staigātu pa istabu, izvairoties no paskatīšanās uz ekrānu, bet es vairākas reizes salektos patiesās šausmās (nevaru sniegt detalizētu atskaiti par S.B. emocijām (izņemot epizodi ar sievieti un auto, uz kuru arī viņš reaģēja līdzīgi man), bet arī viņš nešķita gluži vienaldzīgs pret šīs filmas atmosfēru). Protams, neko daudz tiešu un atklātu šausmu šajā filmā nerāda - tā nav "slasher" kategorijas filma, kur tu redzi lielu daudzumu cilvēka iekšu un kur uzdarbojas maniakāli ļaundari. Nē, šeit viss notiek lielākoties daudz klusāk un piezemētāk. Māja, kurā kādreiz bijusi bāreņu patversme. Pazudis bērns, kas pēdējā laikā daudz laika pavadījis ar saviem iedomu draugiem. Dīvaina veca sieviete. Bērns ar maisu galvā. Šādas ir būtiskākās šīs filmas detaļas. Atmosfēra tiešām līdzīga kā "Pāna labirintā", lai gan zinātāji teic, ka esot daudz kopīga arī ar "Poltergeistu" un "The Others". Tā kā abas attiecīgās filmas neesmu redzējis, nevaru teikt. Bet varu gan teikt, ka Bayona un del Toro ar šo filmu ir radījuši patiešām kvalitatīvu šausmu stāstu, kuram ir lielisks nobeigums (ne bez pārsteiguma) un kas uz mani atstāja visai lielu iespaidu. Lai arī - es tiešām nedomāju tuvākajā laikā skatīties jebko līdzīgu šai filmai, jo vispār jau es neesmu nekāds horror cienītājs.

Otrais Džozefa Konrāda romāns, ko es izlasīju, mani pārliecināja par šī autora ģenialitāti tādā pat mērā kā "Lords Džims". Proti - pilnīgi nekādā. Faktiski es ar milzīgām pūlēm sevi piespiedu izlasīt šo 120 lappuses plāno grāmatu līdz galam, nesapratu, kāda ir tās doma un visu tālāko aprakstu droši vien ņemšu un nekaunīgi pārspiedīšu no Wikipedia. Un vēl trakāk - sižeta atstāstījumu vienkārši iegrūdīšu google translate un ļaušu tam palikt tik kroplam, kāds nu tas sanāks.

Vispār jau tā kā man būtu pienācis laiks uzrakstīt par "Chinese Democracy", kas neticamā kārtā pēc piecpadsmit gadu gaidīšanas beidzot ir iznācis, bet attiecīgo ierakstu vēl neesmu ieguvis un patlaban arī nedomāju pie tā tuvākajā laikā tikt. Tālab rakstu par iepriekšējo G`n`R ierakstu - "Spageti incidentu".

Šo filmu noskatīties man ieteica Movielens lapa, kas atbilstoši iepriekš redzēto filmu vērtējumiem nosaka, kādas vēl filmas cilvēkam varētu patikt. Pagaidām pēc vienas filmas spriest, protams, ir pāragri, taču savs pārsteiguma elements te patiešām bija. Proti, kādā nez veidā sistēmai bija iespējams noteikt, ka man patīk "The Clash", jo citādi diez vai filma par šīs grupas līderi varētu man šķist interesanta? Nekādas iespējas norādīt savu muzikālo gaumi man nekur iepriekš nebija, bet sanāk laikam, ka tur ir kaut kāda mistiska sakarība, kas nosaka, ka, piemēram, "The Hills Have Eyes" un "Princess Bride" cienītājiem patīk ABBA, bet veči, kas ir sajūsmā par "This is Spinal Tap" un "What`s Eating Gilbert Grape" noteikti interesējas par grupu "Laskovij maj". Kā lai arī nebūtu, es tātad tiku atpazīts kā The Clash cienītājs (kāds es patiešām esmu), un tālab varēju skatīties "The Future is Unwritten".

Beidzot ilgi gaidītais ir noticis - Futurama ir pārvērtusies par īstu mēslu. Pret pirmajām divām pilnmetrāžas filmām, kas tika izdotas DVD formātā, mana attieksme kopumā bija pozitīva (lai arī daudzi arī par tām teica, ka nekā laba tur neesot), bet šoreiz pat es nevaru saglabāt optimismu. "Bender`s Game" ir vienā līmenī ar pašām vājākajām regulārajām Futurama sērijām, bet tās pilnmetrāžas filmas formāts padara šo situāciju vēl ievērojami bēdīgaku. Faktiski ar šo filmu Futurama ir pārvērtusies par kaut ko līdzīgu visām nebeidzamajām "Scary Movie", "Epic Movie", "Superhero Movie" un tamlīdzīgajām. Kādreiz svaigais humors ir pārvērties par trulu atdarinājumu, parodējot visu pēc kārtas, bet neparūpējoties par to, lai šīs parodijas būtu trāpīgas un oriģinālas. Ko īsti "Bender`s Game" izsmej?