Kazhes pierakstu burtnīca

"Child in Time", manuprāt, ir viena no labākajām "Deep Purple" dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka "The Child in Time" ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.

Greima Grīna "Trešais cilvēks" ir filmas novelizācija. Vai izdzirdot šādu frāzi tev negribas vemt? Zināms, ka grāmatas, kas atstāsta filmu sižetu, ir viens no viszemākajiem literatūras žanriem. Nedaudz zemāk par komiksiem un nedaudz augstāk par stāstiem žurnālā "Žirafe". Un tomēr šī novelizācija pat iekļauta "1001 grāmatā, ko tev jāizlasa, kamēr neesi nolicis karoti". Kā tā?

Es esmu vienkāršs proletārietis. Dod man zivi, smirdīgu lētu kino un vecu alu! Tas ir viss, kas man nepieciešams apmierinājumam! Jā, un, protams, maukas! Tik prastas un trulas, cik vien iespējams! Nospļauties man uz to Vulfa kundzi un viņas eksistenciālajām pārdomām! Es esmu primitīvs.

Pāris dziesmas no šī Nirvanas akustiskā koncerta, kas tika ierakstīts MTV vajadzībām, arī veidoja manu pirmo iepazīšanos ar šo grupu. Līdz ar to kādu laiku es uzskatīju, ka pazīstamākās šīs grupas dziesmas ir "About a girl" un "Man who sold the world", kuru video versijas pastāvīgi dreijāja RBS telekanāls. Tikai ar laiku uzzināju, ka "Man who sold the world" vispār nav Nirvanas dziesma. Jā, un "Smells like teen spirit" es vispirms izdirdēju "Smells Like Nirvana" versijā. Oriģināli, vai ne?

Pirms brīža, lasot par Nirvanas "Unplugged in New York", kas šodien griežas manās austiņās, ieraudzīju pie ieraksta dalībniekiem vārdu Pat Smear. Izrādās, attiecīgais tips bija N. oficiāls dalībnieks tās pastāvēšanas pēdējā gadā. Man tas personīgi bija pamatīgs šoks. Līdz šim biju pārliecināts, ka Nirvana = Kobeins + Novoseliks + dažādi bundzinieki (Grols kā pēdējais šajā sarakstā), un ceturtais oficiālais dalībnieks mani tiešām šokēja.

Ar "Pixar" situācija ir nedaudz līdzīga kā ar Džūdas Apatova filmām. Proti, visi tās slavē un dēvē par labāko lietu šai pasaulē kopš Hamfrija Bogarta un kartupeļu biezputras izgudrošanas, bet es kaut ko nesaprotu. Droši vien, ka drūmais, ciniskais, neromantiskais un savā būtībā ļoti ļaunais Žakē vispār nav īstā mērķauditorija multfilmām. Iespējams, es esmu vecs sakārnis, kas zaudējis savu saskarsmi ar bērnību, īsti nezinu.

"Florences prinčus" es saņēmu dāvanā no Ziņģa un Jenny, ja nemaldos, uz savu vārda dienu, bet es varu arī maldīties. Lai gan domāju, ka tomēr nemaldos.

Interesanti, cik izteikti Voterss savu solo karjeru saskaņoja ar "Pink Floyd" pēc-Votersa perioda darbību. Gluži kā "Amused to Death" bija Votersa atbilde uz "The Division Bell", tā arī "Radio K.A.O.S." bija atbilde uz "Momentary Lapse of Reason". Ok, patiesībā te es nedaudz meloju, jo KAOS iznāca ātrāk kā PF albums, bet fakts ir tāds, ka Votersa divi albumi, kas iznāca "jaunā" PF pastāvēšanas laikā, tapa aizdomīgi tuvu pašu PF albumiem.

Vari mani nosist, ja vēlies (nē, es pats to gan nevēlos), bet es tiešām nesaprotu, ar ko šī filma ir izpelnījusies tik nedalītu kritiķu un skatītāju mīlestību. Manu mīlestību tai izpelnīties neizdevās un filmas gaitā es atlūzu, tādējādi vēl vairāk apliecinot zemo manu interesi par šo kino darbu.

"Steppenwolf" manā izpratnē ir viena no tām grupām, kurai izdevās radīt vienu patiešām klasisku kompozīciju - te es, protams, runāju par "Born to be wild", un bez kuras visa pārējā output mierīgi pasaule varētu iztikt (ok, bija vēl "Magic Carpet Ride"). Turklāt pat grupas ne pārāk augstajai reputācijai atbilstoši "For Ladies Only" netiek uzskatīts par vienu no tās ievērojamākajiem albumiem.