Kazhes pierakstu burtnīca

Ko lai arī cilvēki neteiktu, bet brāļi Koeni patiešām ir vieni no mūsu laiku talantīgākajiem režisoriem un scenāristiem. Patiesībā gan tieši to cilvēki arī saka, un Koenu iepriekšējā filma "No country for old men" diezgan nopietni piedalījās šī gada Oskaru pasniegšanas ceremonijā. Un pēc tādas nopietnas filmas kā "No country" Koeniem neatlika nekas cits kā vien atgriezties pie screwball komēdijas, kaut kā līdzīga kā "Lielais Lebovskis" vai "Ladykillers", un tā viņi arī izdarīja.

"Dieva pilsēta" ir viena no tām filmām, par kurām es jau vairāku gadu garumā no dažādiem cilvēkiem biju dzirdējis, cik tā ir iespaidīga, pārliecinoša, šokējoša un visādā ziņā ģeniāla. Un ar to man neizbēgami rodas problēma - pietiek desmit cilvēkiem man pateikt, ka kaut kas ir labs, lai manī nobriestu pārliecība, ka tas ir kaut kas slikts. Tīri aiz spīts man gribas teikt otrādi. Bet ar šo filmu patiesībā tā nemaz nebija, jo "alternatīvo" valstu kino man jau principā patīk un līdz ar to daudzās pozitīvās atsauksmes mani vairāk noskaņoja no šīs filmas gaidīt kaut ko patiešām satriecošu. Un, lai ilgi nekultu salmus, atzīšos - neko tik izcilu es no tās nesagaidīju.

Hari Kunzru romāns "Mijiedarbība" tika britu presē ļoti atzinīgi novērtēts un pat nosaukts par vienu no labākajiem veikumiem angļu literatūrā 2004.gadā. Tikām es pirms pievērsties grāmatas analīzei, vēlos mazliet pakurnēt par tehniskajām lietām šajā romānā.

Šajā ierakstā leģendārais BG apvienojās ar diviem keksiem no grupas DeadUški un ierakstīja elektroniskās mūzikas stilā versijas vairākām astoņdesmito gadu "Akvarium" dziesmām. Divas no šīm dziesmām es zinu - "Zmeja" un "Vavilon". Pārējās - nezinu, jo neesmu sevišķs Akvarium pazinējs. Mīnuss šim ierakstam ir tas, ka manā uztverē Akvarium dziesmas tajā tiek diezgan pamatīgi sajātas - nu nepatīk man kaut kādi tizli elektroniski eksperimenti, iesaistot tur triphopa elementus un tamlīdzīgus brīnumus. Šādā veidā dziesmas diezgan pamatīgi zaudē melodiskajā departamentā, turklāt te netrūkst kaut kādu diezgan sviestainu tekstuālu iestarpinājumu, un šis ieraksts izklausās lielākoties pēc ne pārāk veiksmīga remiksu albuma, ar kuru oriģinālajam izpildītājam nav vispār nekāda sakara. Šajā gadījumā sakars gan laikam ir, bet mani tas kaut kā neinteresē - ja dziesmas izklausās draņķīgi, tad man ir vienalga, vai BG ir to pārveidē piedalījies vai nav. Un ja klausoties "Prekrasnij diļetant" ievadu man sāp ausis, man ir vienalga, vai tas ir tā domāts, vai tas ir domāts kaut kā savādāk. Un ja "Sni o čom-to boļšem" sākas ar sintezatora patternu, kas man sāpīgi atgādina programmy Dance eJay, tad es tiešām neko labu nevaru teikt. Un tā nu ir, ka neko labu es šeit teikt nevaru - dziesmas pašas par sevi varbūt arī ir labas, bet tie aranžējumi... es tiešām nožēloju, ka klausījos šo ierakstu. Vispār jau man patīk Grebenščikovs (kā mūziķis, ne kā cilvēks), bet te nu es neko nevaru padarīt, ka šis ieraksts ir sūdīgs.

Nepatika man šis Viljama Folknera romāns, un man pat negribas par to tagad gari rakstīt. Tā varoņi man nesimpatizēja, tā tēmas mani neuzrunāja un tas kopumā mani nekādi neieinteresēja, tas būtu viss, ko es vēlos pateikt. Te piedalās maniakāls noziedznieks vārdā Papajs (jā, gluži kā jūrnieks), kas ir impotents un tomēr spēj veikt izvarošanu (izmantojot kukurūzas vālīti), samaitāta bagāta meitene Templa, kas kļūst par Papaja upuri, viens labs nelegalā alkohola ražotājs vārdā Gudvins, viens labs jurists vārdā Horass, un vēl šādi tādi citi ļaudis. Ja man būtu noskaņojums, es tagad kaut ko par šo grāmatu uzrakstītu, bet man šāda noskaņojuma nav, un tālab es nerakstīšu. Atvainojos ka tā.

Vajadzētu tā kā aiziet un kaut kur uz sienas uzšņāpt uzrakstu "Цой жив!", citādi sen tādus neesmu nekur redzējis. Vai nu Viktoru Coju un "Kino" ir aizmirsuši vai arī tie cilvēki, kas viņu atceras, vairs neraksta uz sienām un sētām, bet ir tikai fakti un fakti ir tādi, ka "Kino" tagad vairs ne tuvu nav tik populāra grupa kā tā bija savulaik. Pirms brīža izlasīju, ka pirms pāris gadiem grupa tika daļēji reanimēta, taču es par to neko nevēlos zināt - "Кино" без Цоя, это для меня никакое не "Кино".

"The Castle" ir viena filmām, ko man ieteica skatīties movielens.org, un man nākas atzīt - šis saits tiešām lielā mērā rullē un tā prognozes ir gana trāpīgas, bet galvenais - tas man iesaka filmas, par kuru eksistenci es citādi nemaz nebūtu uzzinājis, kā piemēram tas bija šīs filmas gadījumā.

Remember Extras? If you`ve seen it, you surely do. There was this bit involving Kate Winslet and Ricky Gervais talking about movies on Holocaust, which I`ve memorized (or copy-pasted from subscene:

Pēdējā laikā man sanācis diezgan daudz lasīt dažādas grāmatas par sporta tematiku. Dažas no tām ir labākas, dažas - mazāk labas. Dažas no tām ir aizraujoši lasīt, dažas - ne visai. Dažas no tām ir neitrāli uzrakstītas, dažas - ne visai. "Latvijas olimpiskā vēsture" ir diezgan noderīgs materiāls kā faktoloģiskas informācijas krājums un es to droši vien būtu izmantojis, ja man būtu vēlme papildināt Wikipedia ar kādu informāciju par Latvijas olimpiešiem, taču tā cieš no viena, manuprāt, būtiska trūkuma. Un proti - tā kā šo grāmatu izdeva Latvijas Olimpiskā komiteja, šī grāmata manā uztverē ir pārāk pašpārliecināta, pārāk slavinoša un bezkritiska. Un līdz ar to man daudz kas tajā ne visai patīk. LOK te tiek diezgan pamatīgi slavēta, un vietās, kur būtu nepieciešams kāds skarbāks vārds, šī skarbākā vārda nav, un tas man ne pārāk patīk. Pamatā tas, protams, attiecas uz mūsdienu Latvijas sasniegumiem olimpiskajās spēlēs - ieskaitot Ilondas Lūses slavēšanu par to, ka viņa nevienās sacensībās Olimpiādē neieņēma pēdējo vietu. Nē, protams, visu cieņu sievietei, ka viņa centās, izpildīja olimpiskos normatīvus un startēja tik labi, cik vien varēja, bet jautājums ir par to, vai šādu sportistu sūtīšanai uz Olimpiskajām Spēlēm ir arī kāda praktiska jēga, un tas attiecas, protams, ne tikai uz Ilondu Lūsi, bet arī uz daudziem citiem tautiešu sportistiem. Kad jākritizē kādi padomju funkcionāru lēmumi, tam vienmēr visi ir gatavi, bet tikko runa ir par savējiem, tā uzreiz acīm priekšā tiek pieliktas kaut kādas klapes. Un vispār, tam gan, protams, nav nekādas saistības ar šo grāmatu, manuprāt, tādai sīkai Latvijai kā mums vajadzētu noteikt ne vien atsevišķus prioritārus sporta veidus, kurus finansēt no valsts puses, bet galvenais - neļaut uz Olimpiādēm braukt cilvēkiem, kuriem tur nespīd nekādi rezultāti, un izvirzīt sekojošu atlases kritēriju - ja sportists ir tādā līmenī, ka viņš varētu cerēt uz iekļūšanu PSRS izlasē - lai viņš brauc uz Olimpiādi, varbūt vēl kaut kas sanāks, bet ja viņš ar mokām izpilda olimpisko B normatīvu - lai paliek mājās, un viss.

No Sergeja sapratu, ka agrīno gadu DDT ieraksti varētu sevišķi labi nebūt, un sevišķi par kaut ko tamlīdzīgu es, protams, nebrīnītos. No otras puses - tā kā manā ierakstu krājumā ir pārstāvēts šīs grupas 1985.gada ieraksts "Vremja" un atbilstoši plāniem man to tagad vajadzētu klausīties, tad es to arī noklausījos. Vai es piekrītu Sergejam, lasīt tālākajā tekstā.