Kazhes pierakstu burtnīca

I decided to check my personal "bests" in film watching, records listening and book reading according to the factoid section of my webpage.

"Ring of Fire" līdz ar tā iznākšanu tika nodēvēts par "Best Of" albumu, lai gan patiesībā nekāda īsta Keša dziesmu izlase tā nebija, jo lielākā daļa šo kompozīciju nemaz citos albumos līdz šim parādījušās nebija. Bet tu zini, kā ir ar tiem kantrī mārketinga večiem, ticēt viņiem nevar. Viņi visi ir alkoholu pārdzērušies izvirtuļi un vecais labais Džonijs Kešs patiesībā nemaz tik labs arī nebija. Pietiek apskatīties uz viņa sešdesmito gadu ierakstu vāciņiem, lai man vismaz rastos sajūta, ka šis "vienkāršā cilvēka dziesminieks" patiesībā bija viens cinisks kuņasdēls, kam vairāk par visu rūpēja iestūķēt savu koijotu atbaidāmo bomi kādā jaunā pīrāgā (yuck, cik es brīžiem esmu pretīgi rupjš!), un kas par to, ka viņš dzied par Jēēēēzu un indiāņu ciešanām.

Ja tu domā, ka šo ierakstu radīja kāds no agrīnajiem hobitu reperiem, tu kļūdies. Ja tu domā, ka šis "Gandalf" ir tā pati new-age grupa, kas spēlēja astoņdesmitajos gados, tu kļūdies. Ja tu domā, ka viņi vēlāk pārkvalificējās par somu metālistiem "Gandalf", tad tu kļūdies īpaši smagi. Un pat tad, ja tu domā, ka šīs grupas daiļrade būtu cieši saistīta ar Tolkiena "mitoloģiju", tu esi tālu no patiesības. Patiesībā tā bija gluži vienkārša amerikāņu psihodēliskā roka grupa, kurai ierakstu kompānija ieteica mainīt nosaukumu uz "Gandalf", lai varētu labāk pārdot tās mūziku. Ja vēlies uzzināt, vai pārdošana izdevās veiksmīgi, izlasi nākamo teikumu. Neizdevās, jo ierakstu kompānijai patiesībā par "Gandalf" bija nospļauties, "Gandalf" debijas plate tika ilgstoši marinēta izdevniecības plauktos, bet kad to beidzot izdeva, izrādījās, ka zem "Gandalf" vāciņa patiesībā slēpās pavisam cits ieraksts. Nopietni - kāds bija kaut ko sajaucis. Līdz ar to nebija nekāds brīnums, ka pirmā grupas plate tā arī palika vienīgā un ka vairums grupas dalībnieku vairāk neko būtisku mūzikā nepateica. Bet patiesībā tas ir diezgan skumji, jo "Gandalf" ir tiešām labs ieraksts.

Nezinu, kā ar to ir cilvēkiem, kas jauno "Indiju" gaidīja 19 gadus, bet es pēc tā noskatīšanās vīlies neesmu. Es varbūt nebūšu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka šī būtu labākā "Indiana Jones" filma no četrām vai ka tā kaut vai nebūtu sliktāka par pirmo trijnieku, bet būtu jābūt patiesi naivam, lai no tās gaidītu kaut ko diži vairāk nekā no tās varēja sagaidīt. Stīvens Spīlbergs pēdējos gados nav tas, kas agrāk, Harisons Fords jaunāks nekļūst un vispār vecu tēmu un tēlu atdzīvināšana reti dod satriecošus efektus. Līdz ar to jaunā "Indija" trūkumus varēja paredzēt jau iepriekš un līdz ar to nevajag arī sevišķi par tiem šausmināties. Jā, šī filma liek pamatīgu uzsvaru uz CGI efektiem. Jā, tajā ir vēl vairāk klišeju kā pirmajās trīs daļās. Jā, liela daļa ainu tajā ir ar nostalģisku piesitienu un atgādinājumiem skatītājiem, kas mīl vecās filmas. Šajā ziņā "Kristāla galvaskauss" cieš no tā paša trūkuma, kas raksturīgs pilnmetrāžas filmām, kas turpina populārus seriālus. Un vienlaikus kā "trula" action filma šī lente nostrādā gluži veiksmīgi.

"Sava istaba" patiesībā neietilpa manā lasīšanas "A" plānā. Proti, tas nav viens no Virdžīnijas Vulfas darbiem, kas iekļauti 1001 izlasāmās grāmatas sarakstā, jo tas nemaz nav romāns, bet gan ir eseja. Taču no otras puses reizēm ir vērts lasīt arī kaut ko izglītojošu. Es sevi, protams, nenosauktu par lielāko izglītošanās cienītāju visā apvienotajā Latvijvalstī, taču uzzināt kaut ko jaunu, lai ar to pēcāk varētu kaut kur "pazīmēties", tas man var arī patikt. Var arī nepatikt, bet tas ir cits jautājums.

Šo filmu gājām kolektīvi skatīties kinoteātrī "Rīga". Nevar taču vienmēr uz kino iet uz plaša patēriņa kaku filmām, reizēm vajag izbaudīt arī patiesu kino mākslu, varbūt ne gluži "gruzonīgu", taču patiesu un sirsnīgu. Un kas gan var būt patiesāks un sirsnīgāks par angļu komēdiju? Vismaz šādi risinājās pārdomas manā galvā pirms izvēles iet uz šo filmu.

I know dung about world economics, that`s a fact. So quite probably the following text will be childish and not corresponding to the real situation. But I don`t give a damn anyway and will write as silly as I want to.

Interesanti, kāda nez varētu būt bijusi mana motivācija, lejuplādējot kanādiešu folkmūzikas dueta "Ian & Sylvia" debijas ierakstu, kas tapis tālajā 1964.gadā? Vai tiešām es savā mūzikas "vēsturē" būtu palaidis garām to fāzi, kad aizrāvos ar folkmūziku? Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet šādu aizraušanos es nekādi atcerēties nespēju. Līdz ar to man ir patiešām grūti noskaidrot, kāpēc es varētu būt vēlējies iepazīt šī pāra radīto mūziku. Viens variants būtu, ka šis ieraksts ietilpa mana tēva lenšu kolekcijā, lai gan es neatceros tādu tur redzējis. Otrs variants - ka man vienkārši gribējās iegūt savā krājumā vairāk ierakstus no sešdesmito gadu pirmās puses (tas šķiet pat ticamāks).

Patiesībā nekādu Tā Kunga gaismu es neieraudzīju un no apskaidrības manī nav ne miņas. Atvainojos, ja liku tev vilties, bet tāda ir skarbā patiesība, un man nav grūti būt skarbam. Esmu rūdīts tērauds. Yeah, whatever.

Es nepavisam sevi neuzskatu par seriāla "Get Smart" cienītāju. Tāpat es neesmu sevišķā sajūsmā par Stīvu Kerelu kā komiķi. Un vēl jo vairāk es neesmu šīs filmas režisora Pītera Sīgela fans. Kādi bija viņa iepriekšējie darbi režisūrā? Karjeru viņš sāka ar 3. Kailo Ieroci, kas laikam gan nebija diez ko labs (tiesa, man ir hroniska alerģija pret Lesliju Nīlsenu, līdz ar to es nemaz nespēju iedomāties, ka kāda filma ar viņu varētu būt īsti laba). No viņa vēlākām filmām var pieminēt 2. "Trako profesoru" (diez vai nosaucams par labu filmu), "Anger Management" (sviests) un "50 First Dates" - arī sviests. Un vai jaunais Smārts varētu būt labs? Neticami, bet varētu!