Kazhes pierakstu burtnīca

Virdžīnijas Vulfas "Orlando" ir viena no tām grāmatām, kuras es gribētu, lai man tās būtu patikušas, bet kuras man patiesībā tomēr nav patikušas. Vulfa bija tik ievērojama rakstniece, kurai tik daudzās ziņās bija taisnība, viņa labi cīnījās par sievietes tiesībām (man nav ar to nekādu problēmu), un tā tālāk. "Orlando" sižeta apraksts mani ieintriģēja - par kādu cilvēku vārdā Orlando, kas līdzīgi Dorianam Grejam nenoveco, turklāt vēl kādā savas dzīves brīdī ņem un pārvēršas par sievieti, un tad dzīvo gadsimtiem ilgi. Mani saista tāds maģiskais reālisms, un mani interesēja, ko tad Vulfa būs ar šo materiālu izdarījusi. Izrādījās - ne pārāk daudz.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka "Nirvana" bija viena no izcilākajām deviņdesmito gadu grupām, kas pasaulei deva tādus grāvējus kā "Mr. Moustache", "Big Cheese" un "Frances Farmer Will Have Her Revenge on Seattle". Viņi tev piesauks Krisu Novoseliku un to, ka Kobeins nemaz neizdarīja pašnāvību, bet gan viņu nogalināja VDK (atšifrējas kā "Valters da Kaža"). Protams, ka šiem cilvēkiem nav taisnība.

Ja ne Lienes tālredzība (vai tās trūkums - kas to lai zina?), šo filmu mēs būtu skatījušies draugu kompānijā otrdienas vakarā. Tagad ir neiespējami paredzēt, kāda būtu mūsu draugu attieksme, ja mēs viņiem patiešām būtu piedāvājušies "Sekot Emijai", bet diezgan droši varu teikt, ka garlaicīgi nebūtu.

Es pats pat nedaudz brīnos, kā tas gadījies, ka šie "astronauti" nonākuši manā ierakstu krājumā. Pat sērfroka panteonā viņi netiek uzskatīti par kādu no sekundārajām dievībām un viņu loma šī žanra attīstībā un popularizēšanā varētu būt aptuveni līdzvērtīga ar grupas "Pupociklu vasara" ietekmi uz Raimonda Paula finansiālo stāvokli. Pamatā, kā var spriest no šī ieraksta, viņi nodarbojās ar pazīstamu izpildītāju pazīstamu dziesmu kaveriem, kuriem viņi nepiešķīra neko daudz no sevis pašiem. Varu nojaust, ka viņi (atšķirībā no Beach Boys) patiešām bija vienkārši puiši, kuriem patika sērfot, kuriem patika meitenes (nevis puiši) un kuri vēlējās ar dziedāšanu nopelnīt kādu naudiņu, lai varētu labi sērfot un seksot. Kā teikt - minimālas ambīcijas un vienkārša un saprotama vēlme būt vismaz pietiekoši populāriem, lai nekad nevajadzētu gulēt vienatnē. Daudzas šī ieraksta dziesmas tu noteikti pazīsti - "Surfin` USA", "Misirlou", "Suzie-Q", "Let`s go trippin`" un varbūt vēl kādas. Astronautu izpildījumā tās neko īpašu neiegūst un neko īpašu nezaudē, jo viņi nav no tām grupām, kas oriģinālus kaut kādā veidā mainītu, viņi vienkārši tos izpilda tā, kā viņi māk. Līdz ar to no vienas puses viņi nav sevišķi slikti - jo dziesmas jau ir labas (vokālu harmoniju ziņā viņi gan dabiski, ka ir desmit vai pat divdesmit punktus aizmugurē Braiena Vilsona bandai), bet vienlaikus nav ne mazākā iemesla, kāpēc tev vajadzētu gribēt viņus iepazīt vairāk nekā četrdesmit gadus pēc šī ieraksta nākšanas klajā. Zīmēties kā viņu fanam diez vai ir sevišķi stilīgi un vērtīgi, bet, iespējams, ka savulaik aiziet uz viņu koncertu bija daudz lētāk nekā būtu aiziet uz Beach Boys koncertu, un ko gan tu vari gribēt no "Optima līnija" grupas :)

Ar nosaukumu "Kaleidoscope" sešdesmitajos gados uzstājās divas apmēram vienādi ietekmīgas/neietekmīgas grupas - viena Anglijā un otra Amerika. Šoreiz - par otrās grupas otro albumu. Šī albuma kompozīciju "Beacon from Mars" savulaik ļoti slavēja Džimijs Peidžs (tas pats, kas no Led Zeppelin) un nosauca Kaleidoscope par vienu no savām iecienītākajām grupām, tā ka šis ieraksts noteikti ir pelnījis zināmu ievērību. Ar ko šī grupa ir visvairāk ievērojama, ir fakts, ka tā kā bija viena no world mūzikas iesaistīšanas rokmūzikā pionierēm. Vienlaikus grupas pluss bija tās stilistiskajā daudzveidībā, kas ļāva tai spēlēt gan psihodēliskus gabalus, gan pilnīgi tradicionālu country, gan blūzu, gan folkmūziku Boba Dilana gaumē ("Life will pass you by"). Ar "Taxim" viņi diezgan izteikti parādīja, ka viņu interesēs ietilpst indiešu mūzika, bet "Beacon from Mars" drīzāk līdzinās agrīnajiem Pink Floyd. Mani vismaz zināmā mērā piesaista praktiski visas šī ieraksta dziesmas, tā ka par to varu teikt tikai ļoti labus vārdus (lai arī nedaudzus, jo mani moka konstants slinkums un rakstīt garu aprakstu nav īsti noskaņojuma).

Ar Džonu Faulzu manas attiecības sākās ar "Kolekcionāru", kas man lika šo rakstnieku sākt cienīt ļoti lielā mērā. Vēl bija "Franču leitnanta draudzene", kas arī bija laba, bet tālāk viņš man vairākkārt lika vilties, un es biju guvis pārliecību, ka Faulzam veiksmīgi darbi mijās ar neveiksmīgākiem, turklāt tieši otrās kategorijas bija vairāk. "Tārps" nevarēja visu apgriezt otrādi - tas nepadarīja "Mantisu" labāku, bet tas man atgrieza ticību, ka manis nelasīto šī rakstnieka darbu vidū varētu atrasties vēl kāds šedevrs.

"Portnoja sūdzība" ir vispazīstamākais amerikāņu rakstnieka Filipa Rota darbs, ko starp citu "Modern Library" atzinusi par 20.gadsimta 52. ievērojamāko romānu, pat ievērojamāku kā "Uz kraujas, rudzu laukā". Nezinu, vai es to ierindotu gluži tikpat augstu, bet ievērojams šis romāns patiešām ir.

Grupa "Love" ir viena no tām grupām, kuras savos ziedu laikos neguva sevišķi lielus panākumus, taču vēlāk tika atzītas par rokmūzikas virzībā ļoti būtiskām. Faktiski gan šī grupa vairāk varētu būt ievērojama kā sekotāji un nevis kā modes noteicēji, jo vismaz viņu debijas ierakstā ļoti labi var just, no kā šī grupa mācījās, bet ne pārāk - ko mācījuši tieši viņi.