Kazhes pierakstu burtnīca

Lielu daļu šī romāna izlasīju šorīt, stāvot rindā pie PMLP durvīm. Nezinu, vai tas ir būtisks faktors, bet tomēr vismaz kaut kāds labums šādai rindā stāvēšanai ir - tajā var labi palasīt, tur nav vārdam vietas.

"Shopgirl" ir viena no filmām, kuras lejuplādēju mānijas "noskaties visas Džeisona Švarcmena filmas" ietvaros. Filma vēsta par kādu jaunu sievieti, kas strādā Ņujorkā piektajā avēnijā veikalā par cimdu pārdevēju. Viņas dzīve nav sevišķi piepildīta, un tajā vienīgo gaismu ienes viņas aizraušanās ar zīmēšanu un kaķis. Taču tad gandrīz vienlaikus viņas dzīvē ienāk divi vīrieši - gadus 30 par viņu vecākais miljonārs Rejs Porters un dīkdienis - viņas vienaudzis Džeremijs.

Līdz nesenam laikam biju pilnīgi pārliecināts, ka vārdu "ebrejs" latviešu valodā ieviesa padomju laikos, bet pirms tam tika tika izmantots gandrīz tikai un vienīgi vārds "žīds". Bet caurskatot pirmskara (1937.gada) Jelgavas avīzi, ievēroju, ka tur Hakoah futbola komanda tiek saukta par EBREJU komandu. Tā kā biju par to pārsteigts, mazliet pagūglēju un uzgāju šādu pasāžu Republika.lv intervijā ar profesoru Leo Dribinu:

Tā kā PMLP šorīt darbu sāk 8:30, par labu ierašanās laiku pie tās durvīm atzinu 7:30, pieņemot, ka uz to laiku pārmērīga rinda saveidojusies vēl nebūs. Un patiesi - priekšā vien 7 cilvēki, kas laikam ir labs rezultāts, zinot, ka ierodoties vēlāk, rindā var nogaidīt arī četras un vairākas stundas. Protams, rīts šodien nebija īpaši patīkams - vēss un mitrs, bet tā būtu mazākā problēma. Būdams tālredzīgs, biju paņēmis grāmatu, ko gaidot lasīt (nesaprotu, kā var izturēt šādā rindā vairākas stundas bez jebkāda laika kavēkļa). Ap astoņiem un desmit tika atvērtas pirmās durvis, lai ātrākie nācēji tiktu priekšnamā (tā vēl nav uzgaidāmā telpa). Vēl desmit minūtes vēlāk rinda jau ieplūda īstajā gaidīšanas telpā. Nu jau cilvēku bija īsteni pamatīgs bars, tā ka mani visu laiku māca bažas, vai vienā brīdī rinda nepajuks un man garām neaizspruks desmitiem cilvēku. 8:35 pirmie trīs tika ielaisti iekšā. Man vēl kādu laiciņu nācās uzgaidīt, bet ap 9:00 biju veco pasi iesniedzis (un saņēmis atpakaļ), nofotografējies, vairākas reizes parakstījies un tagad līdz 7.maijam varu par pasu padarīšanu nelikties ne zinis.

"All Things Must Pass" ir tieši tāds ieraksts, kādam tam vajadzētu būt, tas precīzi atspoguļo Dšordša Harisona emocionālo stāvokli laikā ap bītlu kā grupas izjukšanu un viņa dvēseliskos meklējumus. Bet vienlaikus tas ir ieraksts, kas pārsteidza pasauli. Kas to būtu domājis, ka klusākais no bītliem, kas katrā grupas albūmā deva vien pāris savas dziesmas, pēkšņi varētu izdot ierakstu uz veselām trīs platēm ar veselu kaudzi emocionālu un ļoti spēcīgu kompozīciju? Katrā ziņā viņš to izdeva un tādējādi vismaz solo karjeras sākumā pierādīja, ka viņš ne par mata tiesu nebija mazāk talantīgs par pārējiem bītliem. Ok, izņemot Ringo Stāru. Neviens nav talantīgāks par Ringo, jo viņam ir liels deguns un viņš "sometimes plays the fool". Nu jā, un Lenons arī bija talantīgāks par Harisonu, viņš tomēr tika traģiski nošauts, un viņš bija grupas galvenais vīzijas nesējs. Bet par Makārtniju Harisons noteikti nebija mazāk talantīgs. Vai arī ja bija, tad nav tik būtiski, kurš bija talantīgāks un kurš nē.

Jā, es pilnā nopietnībā uzskatu, ka jaunajā Rīgas Dinamo kā vienam no vārtsargiem ir jābūt Artūram Irbem. Es zinu, ka Arča nu jau kādu laiku nekur nespēlē un ka viņa sportista karjeras labākie gadi ir pagātnē, bet VIŅŠ IR IRBE. Proti, pirmkārt tas būtu simboliski, ka lielajam hokejam atgriežoties Rīgā (jo par spīti to, kāda attieksme katram būtu pret Krieviju kā valsti, Krievijas hokeja līgā droši vien tomēr spēlē labāko hokeju Eiropā - kas gan man, protams, neliedz bieži just pret krievu klubiem vai izlasi starptautiskos turnīros), tieši Irbe būtu tas, kas sargātu mūsu komandas cietoksni.

Domājams, nebūžu vienīgais, kas ievērojis, ka Dienas interneta lapa no šorīt ieguvusi jaunu paskatu. Pret jauno dizainu un struktūru man nebūtu sevišķu iebildumu, ja vien... vienlaikus nebūtu stipri negaidīti iznīcinātas Vdienas un Ldienas lapas, kas tagad aprīkotas ar brutāli lēnu (vismaz manā neta pieslēgumā) pāradresāciju, turklāt redirekts nedarbojas gluži ideāli. Ja es, piemēram, iepriekš zināju, ka Kārļa Streipa blogs ir šajā adresē, tad tagad man tā atver lapu ar tekstu: "Jūsu meklētais nav atrasts!". Un tas nav īpaši stilīgs risinājums. Un vispār interfeiss ir intuitīvi neērts un manā skatījumā nesimpātisks. Pirmajā lapā nav linka uz sadaļu "Blogi" un nav īsti skaidrs, kur šos blogus meklēt. Īsi sakot - neesmu sajūsmā.

Nezinu, vai grupas "Organisation" vienīgais albūms skaitās labs vai slikts muzikāls veikums, bet man tajā nekādu dižu skaistumu saskatīt neizdodas. Jā, protams, stilīgi novērtēt, kādi tad bija Kraftwerk pirmsākumi vēl pirms grupas oficiālā pirmā albūma, bet neko citu par šo albūmu labu pateikt nevaru. Tas ir viens nebeidzams eksperiments no kategorijas - a ko mēs vēl varētu izdarīt, kuram neredz ne mērķi, ne domu.

Par:

Savdabīgi, ka tikai vienā no 77 Latvijas pilsētām ir izdota grāmata par futbola vēsturi šajā pilsētā. Nē, tas pats par sevi varbūt nav savdabīgi, bet savdabīgi ir tas, ka šī viena pilsēta nav nedz Rīga, nedz Liepāja, nedz Ventspils, nedz Daugavpils, nedz kaut Jelgava, bet gan Staicele. Vai tu zini, kur atrodas Staicele? Es vēl nesen nezināju. Tātad, Staicele atrodas Latvijas Ziemeļu daļā, pa vidu starp Ainažiem un Aloju. Šajā pilsētā ir tikai nedaudz vairāk par tūkstoti iedzīvotāju un tomēr tā lepojas ar 80 gadus ilgām futbola tradīcijām.