Kazhes pierakstu burtnīca

I decided that this time my European Championships predictions will rely solely on the country rankings according to FIFA. The method is following (where A corresponds to the ranking position of the lowest ranked country of the pair and B - to the highest ranked).:

Here`s another low quality picture of Aivars Lembergs from his football playing days. By the way have you seen this completely idiotic site: Create your monument of Lembergs?

If you can, get a hold of "Wolfgang`s Big Night Out" from the Brian Setzer Orchestra. It kicks ass in the most classical way there is. You know those crappy arrangements of classical music masterpieces that make classics into dance music shit? This ain`t anything like it as Setzer knows exactly how to make this stuff work, and he does it with style.

Braiena Secera orķestris ir viena no tām grupām, par kurām man parādījās interese kaut kad 2001.gada beigās - 2002.gada sākumā. Īsti vairs neatceros, kā tas notika, ka pa vidu manai "Magmas" un tamlīdzīgo grupu fāzei atradās vieta 30to gadu mūzikas atdarinātājiem, bet vēl joprojām es Seceru, Big Bad Voodoo Daddy, Squirrel Nut Zippers un viņiem līdzīgos reizēm klausos, lai gūtu kādas pozitīvas emocijas (jo citādi es esmu baisi depresīvs cilvēks, kuram patīk izdarīt iegriezumus savā miesā un kaktā raudāt, domājot par badā mirušiem kaķēniem). Un kas var dot tev labākas emocijas kā rockabilly karalis Braiens Setcers ar savu lielisko orķestri?

"Zaļās papaijas smarža" ir Vjetnamas ieguldījums manā kino projektā. Un te nu es teikšu - man absolūti nav skaidrs, kas šajā filmā tāds bija. Proti, tā tika nominēta Oskaram un ļoti atzinīgi novērtēta Kannu kino festivālā, bet manuprāt šī bija vienkārši garlaicīga un bezmērķīga filma. Tā stāsta par kādu meitenīti, kura strādā par kalponi. Un tas patiesībā arī ir viss, kas šajā filmā ir. Jā, tā ir ļoti estētiski spēcīga, bet vēstījuma tajā ir tik daudz, cik melns aiz naga un mani vismaz tā garlaikoja trakāk nekā gandrīz jebkas, ko man pēdējā laikā ir nācies redzēt. Es, protams, varētu izlikties, ka esmu šeit saskatījis kādu baisi dziļo domu, viltīgi piemiegt ar aci un smīnēt, bet es tur patiešām neko nesaskatīju. Un es centos, patiešām centos, bet tas vienkārši bija pāri maniem spēkiem. Kas tad vēl tur bija, izņemot smuku vizuālo pusi? Pilnīgi nekā. Un tu vari man kaut vai iepūst.

I just received the regular spam letter claiming that I have won a huge amount of money in a lottery. Usually such an e-mail wouldn`t be worth writing about. But what`s nice about this one is the little details - the care that the spammers have taken when writing this complete load of bollocks.

Es iekāpju vilcienā

1) Finally someone has REALLY tried to perform the salad washing experiment (for those who were kept in a box - to test whether it is practically possible to wash old salad and present it as new salad). Unlike my "toilet made" money washing experiment, the one performed at TV3 was done professionally and with good results. Thus I consider it officially proven that if you want to you CAN wash and sell as new all kinds of salad (except for cheese salad), and now I officially declare that I will not be buying salad in Latvian supermarkets in near future. Not that I was much of a salad buyer before.

Grupa "Audiosmog", kas gan nevar lepoties ar fenomenāliem panākumiem starptautiskajā mūzikas tirgū un kas šogad kārtējo reizi piedalīsies "Baltic Beach Party" ir viens no pietiekami nedaudzajiem ārzemju vokāli instrumentālajiem ansambļiem, kurus man ir nācies redzēt klātienē. Kad? 2001.gada "Back to School" pasākumā Skonto stadionā. Tas arī bija tas laiks, kad es "Audiosmog" kopā ar VIVA vīdžeju Tobiju Šleglu, kas tolaik man šķita gandrīz izcils jokdaris (nezinu, kā būtu tagad, grūti spriest), uzskatīju par svaigu elpu mūzikā, kas "parāda tiem dirsām, kur īstie vēži ziemo" (vai kaut kā tamlīdzīgi). Proti, "Audiosmog" izpildīja visiem labi zināmas dziesmas - tās pašas VIVA hitus, aizstājot sievišķīgus sintezatorus ar vīrišķīgām ģitārām un "nopietnu" skanējumu. Iedomāties, ka pop shit ir pop shit arī tad, ja to izpilda rūdītākie smagās metalurģijas pārstāvji, es tolaik dabiski nevarēju. Bet viens ir skaidrs - šī grupa ir viena no tām, kas man raisa atmiņas. Ak, atmiņas...

Kā jau rūdītam Če Gevaras cienītājam vismaz kādreiz man vajadzēja šo filmu noskatīties. Nē, es neapgalvoju, ka Če būtu bijis izcilākais divdesmitā gadsimta varonis, kuram nevarētu pārmest nevienu vienīgu kļūdu. Es apzinos, ka faktiski viņš bija diezgan ekstrēmistiski noskaņots un ka daudz kas no viņa darbiem nebūt man nešķiet simpātiski. Un vienlaikus - viņš bija patiešām liels vīrs un ja arī kļūšana par mārketinga elementu viņa dabai galīgi nav piemērota, tad pats fakts, ka par viņu runā un viņu atceras, nebūt nav nejaušība. Taču "Motociklista dienasgrāmatas" nemaz nav par Če Gevaru - nežēlīgo un paštaisno revolucionāru. Šī filma ir par kādu 23 gadus vecu jaunieti (omg! viņš ir filmā jaunāks kā es tagad), kas kopā ar savu sešus gadus vecāko draugu Alberto dodas ceļojumā ar motociklu apkārt gandrīz visam Dienvidamerikas kontinentam. Un saukts viņš šeit tiek nevis par Če, bet gan par Fūzeru (tāda iesauka). Šis Če, kuru tu redzi filmā, vēl nav sevī uzņēmis lielus daudzumus marksisma ideoloģijas, viņš ir vienkāršs ideālistisks jaunietis, kurš vairākus mēnešus ilgajā ceļojumā iepazīst pasauli.