Last Saturday it was an unpleasant surprise for me when I noticed that I had misplaced the front panel of our car stereo. We looked for it everywhere but it was not to be found. We tried asking all our friends whether they had seen this missing panel at their place - as I do have a strong tendency to lose my stuff it wouldn`t be a surprise - but it was nowhere.

The Gods Must be Crazy from Botswana was the 49th country in my "films of the world project", so now I`m getting near the biggest milestone I had intended to reach ASAP - 50 covered countries. What will be the 50th country? I don`t know yet but currently the main choice is between New Zealand, Lebanon and Pakistan. Popular countries, aren`t they? Another milestone was also reached last week - I finished covering music records from my disc number 40, so with "Ummagumma" I entered the 5th ten of the records, and that`s certainly a lot more than I believed I could achieve when I started this mission.

1964.gadā Elviss Preslijs nebija sen vairs nekāds rokenrola karalis, ko lai arī neapgalvotu aklie Elvisa talanta cienītāji. Laikā, kad slavas virsotnē atradās bītli un pamazām viņiem līdzas nostājās "The Rolling Stones", "The Animals", "The Who", "The Kinks" un zemāka profila grupas, Elviss no rokenrola bija jau faktiski gandrīz pilnībā atvadījies, pievēršoties mūzikai, ko es sauktu par šlāgeri, lai arī it kā Amerikā šlāgeru nav. Un tieši šlāgeris ir vārds, ar ko es raksturotu Elvisa skaņu celiņu viņa paša filmai "Kissin` Cousins".

"Dieviem jābūt trakiem" ir viena no tām filmām, kuras (kā šķiet) ikviens izņemot mani ir redzējis, bet man tā, protams, bija jaunums un atklāsme. Lai arī savā tā sauktajā "filmu projektā" to klasificēju kā Botsvanas kino pārstāvi, faktiski laikam gan pareizāk par filmas izcelsmes valsti būtu uzskatīt Dienvidāfrikas Republiku, kuras kino ļaudis bija galvenie šīs filmas veidotāji. Un tomēr - tā kā DĀR filmu ir daudz, bet ar botsvāniešu līdzdalību atbilstoši IMDb un Wikipedia vispār neviena cita kaut nedaudz pieminēšanas vērta filma nav tapusi, šo klasificēju tieši kā Botsvanas filmu (btw. arī IMDb to uzrāda kā Botstavanas, nevis DĀR filmu).

Šo Deivida Goldblata dāvanu saņēmu kā dāvanu vārdadienā no Zin&Jenny (nez, kurš no viņiem varētu būt ierosinājis pirkt grāmatu par futbolu), un pēc "Rokupācijas" pieveikšanas pienāca šīs grāmatas izburšanas kārta.

"Ummagumma" ir viens ļoti īpatnējs "Pink Floyd" ieraksts. Kaut vai tāpēc, ka tas ir pirmais grupas krājumā, kas ietilpst divās un nevis vienā platē, bet galvenokārt tāpēc, ka tā otrā puse ir kaut kas grupai absolūti netipisks.

"Nacionālo dārgumu" pirmā daļa, protams, nebija nekāds šedevrs, bet tas nepavisam nenozīmēja, ka manos plānos neietilptu tās turpinājuma skatīšanās. Vieglas piedzīvojumu filmas ar vēstures konspirāciju elementiem ir viens no labākajiem izklaides veidiem darba dienu vakariem un tikai loģiski, ka šo potenciālo izklaižu sarakstā vieta atradās arī jaunajai Džona Tērtelauba filmai.

Reiz dzīvoja kāds pupuķis. Tas lidinājās pa mežiem, vīteroja, pārojās egļu galotnēs, ēda kāpurus un vispār uzvedās kā tas pupuķu starpā parasti. Protams, varbūt pupuķi nemaz nelidinās mežos, nevītero, nepārojas egļu galotnēs un neēd kāpurus, bet ir putni, kas tā dara. Un tāds bija šis putns. Pilnīgi iespējams, ka tas nemaz nebija pupuķis. Varētu padomāt, ka demokrātiskajā pasaulē tik svarīgi būtu tas, no kādas olas tu esi izšķīlies – pupuķa, zvirbuļa vai krokodila. Ja tu sev esi pupuķis, tad tas arī ir pats svarīgākais.

When I went to the office of citizenship and migration affairs this morning I somehow expected not to wait in a queue for too long. After all when I went there approximately a month ago and I arrived one hour before the opening of the office there were 7 people in front of me and out of those only one was there to receive the new passport. Today I arrived as early as the last time, only there were 20 people in front of me already and 7 - to receive passports and not to submit documents. And when the office doors were finally opened I was unpleasantly surprised that in the room where passports are given out only one person gets let in at a time (in comparison to three persons let in for document submitting).

Devida Alena vadītā muzikālā apvienība "Gong" ir viena no interesantākajām tā sauktā Kenterberijas roka pārstāvēm, kas ievērojama ar sava pietiekami specifiska speisroka attīstīšanu, kas mitinās kaut kur pa vidu starp "Soft Machine" humoristiskajiem eksperimentiem, "Gentle Giant" pasakaino jokainību un "Magmas" episko Kobaijas kultu. Nekas, ka pēdējās divas grupas ar Canterbury scene nav nekādi saistītas.