Kazhes pierakstu burtnīca

Noskatījos pēc kārtas otro no Kristofera Gesta pseidodokumentālā stila filmām (lai arī "FYC" oficiāli tāda neskaitās). Patiesībā šāda nosaukuma filmu es nemaz nevarēju palaist garām - kā nekā es esmu viens no "klasiskākajiem" šīs frāzes lietotājiem. Ko nozīmē "for your consideration"? Faktiski tās ir epizodes filmā, kurām Oskaru piešķiršanas komisiju aicina pievērst pastiprinātu uzmanību, parasti tas tiek filmas kopijās izcelts ar speciālu "FYC" uzrakstu. Kā teikt, lai stulbie kritiķi spētu novērtēt labākos filmas brīžus. Sarunvalodā (proti - manu draugu lokā) ar for your consideration tiek saprastas lielās banālās scēnas dažādās filmās - tie "spēcīgie" skati ar mīlniekiem saulrietā, ar kādu mirstošu cilvēku, obligāta FYC sastāvdaļa ir arī "grandioza" mūzika - proti pēc idejas for your consideration ir filmu banālākie un salkanākie mirkļi, kuros tev tās veidotāji (neveiksmīgi) mēģina radīt pacilātības vai kādas citādas emocijas. Turklāt labākais ir tas, ka šādi momenti ir ne tikai filmās, kuras patiešām varētu pretendēt uz kādam balvām, bet regulāri tādi novērojami arī pastulbās romantiskās komēdijās, piedzīvojumu filmās un trilleros.

Farins Urlaubs ir dziedātājs vācu grupā "Die Aerzte", kas sevi pati ir pasludinājusi par labāko rokgrupu pasaulē. Protams, ne bez zināmas devas ironijas. Par baigo Aerzte cienītāju es sevi nenosaukšu, lai gan atsevišķas dziesmas viņu repertuārā man tīri labi patīk. Protams, saukt to par pankroku nevar, tas ir vācu šlāgerroks ar nelielu pankroka piešprici, bet tie jau nebūtu vācieši, kas spēlētu kaut ko puslīdz "alternatīvu" (izņemot, dabiski, krautroka pārstāvjus un Einstuerzende Neubauten stila grupas, bet kopumā vācieši ir baismīgi šlāgeriski). Un Farina Urlauba debijas albums, kura latviskais nosaukums būtu vai nu "Beidzot, Urlaubs!" vai arī "Beidzot atvaļinājums!", ir stipri līdzīgs viņa darbam ar ārstu grupu.

"Sniega cilvēka banda" ir viena no tām dīvainajām komēdijām, kuru sākumā tava reakcija ir - wtf! par ko te smieties un kas tas vispār ir par sviestu, bet kuras gaitā tu sāc pamazām saprast, ka filma ir ļoti pat smieklīga, lai arī ne gluži tādā ziņā, kā parasti pierasts komēdijai būt smieklīgai. Kaut kas līdzīgs "Napoleon Dynamite" un "The Clerks", proti, tāds nedaudz frīkains humors ar stipri neadekvātiem varoņiem un bieži - neadekvātām situācijām. Šīs filmas viens no galvenajiem plusiem ir tās nelineārajā sižeta pasniegšanas veidā, vienu un to pašu ainu prezentējot ar dažādiem centrālajiem personāžiem, tas tiek šeit īstenots patiešām veiksmīgi.

Did you know that at the age of 17 Aivars Lembergs was the champion of Latvia among countryside football teams for his native city of Jēkabpils? And did you know that Lembergs is from Jēkabpils? To me it was a surprise.

Meat Loaf debijas albums tiek uzskatīts par vienu no skaļākajiem karjeras sākumiem visā rokmūzikas pasaulē. Protams, tie laiki, kad uzskatīju, ka Meat Loaf spēlētā (pareizāk - dziedātā) mūzika būtu kaut kas satriecoši spēcīgs un smags, ir aizgājuši tālā pagātnē, bet noliegt, ka viņš "puts on a good show" es nevaru. Šovs ir labs, un Džima Steinmana dziesmas lielākoties arī ir labas.

"Best in Show" ir viena no diezgan daudzajām filmām, kurās Kristofers Gests pievērsies parodijdokumentālajam žanram. Vislabāk viņš, protams, ir zināms kā lieliskais ģitārists Nigel Tufnell no "This is Spinal Tap", kura katra izteiktā frāze bija kā pērle, taču arī vēlākos gados, kad viņš pievērsās režisūrai, viņa darbu vidū netrūkst īstu veiksmju.

I`m 100% certain that the statement above is correct. Why? Because as a bicycle rider you get every day training in keeping yourself safe and alive, avoiding strangely behaving cars and pedestrians. You can probably say that the same is true for drivers and pedestrians as well, yet I believe that the bicycle riders are in a more dangerous position. The possibility for a pedestrian to be hit by an opening car door is rather low while on a bicycle you must always be ready to dodge such a door, plus a pedestrian usually moves relatively slowly, plus he usually is on the pavement. On a bicycle (in Riga) you don`t have a part of the road of your own - you`re either among cars or among pedestrians. The first ones can hit you and the second ones can attack you (luckily I don`t have much experience being attacked by aggressive old ladies yet I know that for many bicycle riders it is an almost everyday experience), so you become trained and you must always be ready to change your path in order to avoid a clash. And theoretically it should transfer to driving a car - that is in a car an experienced cycler should (probably) also be able to react faster.

Kad tika paziņots, ka jauno Lost sezonu būs jāgaida astoņus mēnešus (no maija līdz februārim), man personīgi radās bažas, ka tas būs punkts tam visam, ka man vairs nebūs intereses seriālu skatīties tālāk. Bet izrādījās, ka interese man nekur nebija zudusi - ka es joprojām esmu slims Lost fanātiķis, kas katru nedēļu gaida nākamo sēriju, lai varētu uzzināt, kas jauns Sojera, Desmonda, Hērlija un Saīda dzīvēs. Un Loka un Bena, protams. Un diemžēl arī Keitas un Džeka. Oh, god šitie divi mani diezgan pamatīgi garlaiko. Nē, Džeks, protams, ir krutais džeks un viņš vada pazudušo grupu, taču man nāktos teikt, ka viņš ir diezgan garlaicīgs un viņa dzīve mani neintersē. Bet Bens - tas gan ir mans iecienītākais Lost personāžs (un droši vien ne tikai mans). Jā, tieši Bens ir iemesls, kāpēc "Lost" ir mans iecienītākais seriāls. No vienas puses viņš ir šī seriāla negatīvais varonis, bet no otras puses - viņš ir tik dievīgi neprognozējams un absurds, ka vienkārši satriecoši. Viņš un Loks veido šī seriāla centrālo dīvaino asi.

Detektīvromānus es lasu diezgan reti, un vēl retāk kādu no tiem izlasījis, esmu stāvā sajūsmā. Protams, Boriss Akuņins nav šāds tāds detektīvu autors, kura visus darbus nav iespējams vienu no otra atšķirt un kuru es pat par literātu nenosauktu. Nē, Akuņins ir īsts rakstnieks un viņa romāni ir īsti romāni, kuros netrūkst postmodernisku gājienu, literāru spēļu un dažādu triku ar lasītāju. Un romāns ar nosaukumu "Nāves mīļākā" nemaz nevarētu man apiet ar līkumu. Es varbūt neesmu tipiskākais pašnāvnieku materiāls (nosaukt mani par dziļi lirisku būtu pagrūti), taču darbi par nāvi man vienmēr ir šķituši pietiekami saistoši un šajā gadījumā es vismaz izjutu, ka šis romāns varētu būt biedējoši romantisks un tādējādi atbilst manai iecienītākajai tējas tasei.

"Viņš bija kluss vīrs" ir stāsts par kādu vīrieti, kas būtu varējis kļūt par sērijveida slepkavu, nogalinot bariņu savu kolēģu, bet dīvainas sagadīšanās pēc kļuvis par kolektīva varoni, kura rīcībā nonāk nauda un sievietes un kuru vairs neviens neuzskata par muļķīgu neveiksminieku.