Kazhes pierakstu burtnīca

Uzsākot blogu, tu uzņemies atbildību par to. Protams, tas nav tā kā, piemēram paņemot kaķēnu, atbildība tev ir tikai pret sevi un nevis pret citiem. Un tomēr - blogs tā ir apņemšanās. Apņemšanās iz stila - es šeit rakstīšu. Un tāpat kā tas ir ar apņemšanos katru rītu pusstundu skriet pa vietējo mežiņu, tam visam ir jēga tikai tad, ja tu pieej šai lietai puslīdz nopietni.

Vispār jau šis video pirms dažām nedēļām bija atrodams tribine.lv, bet izlikšos, ka neesmu to tur redzējis. Turklāt Crack Spackle ir tāds spēks, ka tas ir nepieciešams ikvienam, pat tribine.lv nelasošam cilvēkam.

Ar "Beovulfu" Roberts Zemekis turpina izmantot to dīvaino robežu starp datorgrafiku un aktierspēli, ko viņš aizsāka "Polārajā ekspresī" - proti, faktiski tas, ko tu redzi, ir datorizēta versija aktieriem, kaut kā tā. Līdz ar to vizuāli "Beovulfs" visvairāk līdzinās labi nostrādātām mūsdienu datorspēlēm, teiksim tāds varētu būt piektais "Broken Sword" (ar piezīmi, ka Broken Sword būtu kļuvis par tādu slasher-spēli). Aktierus, protams, atpazīt nav grūti (Andželīna Džolī ir Andželīna Džolī, arī ja viņai ir augstpapēžu pēdas un dzīva milzīga bize, kas atgādina astoņķāja kāju.

Kas to būtu domājis? Es šodien jau atkal klausos "Uriah Heep". Nē, tas ir praktiski neiedomājami. Interesanti, vai kādā brīdī es pēkšņi kļūšu par sektantisku viņu pielūdzēju?

Otrā Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola sērijas grāmata, ko man nācās izlasīt, jāatzīst, ka pagaidām vēl par tādu vērtību kā "Latvijas futbola vēsture" nav kļuvusi. Tāpēc ka tā pamatā stāsta vai nu to, kas bijis jau pirmajā grāmatā, vai to, kas noticis pavisam nesen - proti, par Latvijas izlases panākumiem Eiro 04 kvalifikācijā un pašā turnīrā. Pēc gadiem 20, protams, būs cita lieta, bet pagaidām, kad tādi uzvārdi kā Verpakovskis, Zemļinskis, Prohoronekovs, Laizāns utt. visiem kaut cik futbolā ieinteresētiem tāpat ir zināmi, šāda grāmata tīri kā lasāmviela sevišķi vērtīga nav.

Albēra Kamī romāns "Mēris" ir viens no tiem literatūras darbiem, kurus pēc idejas vajadzētu būt lasījušam ikvienam, jo tas atbilst klasifikācijai "obligātā literatūra". Kā ir ar obligātās literatūras lasīšanu, protams, mēs zinām visi pietiekami labi. Proti, normāls skolnieks nelasa obligāto literatūru un vēl jo vairāk viņš nelasa obligāto ārzemju literatūru. Vismaz tā bija manā skolā, jo atbilstoši mācību plānam katru gadu ārzemniekiem tika atvēlētas mācību gada beigas, kas parasti nozīmēja to, ka tiem vispār netika veltīta nekāda uzmanība. Nevar taču tērēt laiku uz Kamī, ja ir nepieciešams divus mēnešus runāt par Blaumani (starp citu, pret Rūdi man nav nekādu iebildumu).

Vai tu šodien jau biji Maximā un apsveici Centi Ūbeli vārda dienā?

Nē, patiesībā mani nemaz tik ļoti jūras nosirmošanas apstākļi neinteresē, bet mani moka viens jautājums: kādā veidā es palaidu garām, ka no Rīgas centra izzuda gandrīz visi datorveikali?

Atstāstīšu tev kādu atgadījumu, kas man šodien bija.

Vai tu zini, cik reizes līdzšinējos 52 Eirovīzijas konkursos ir uzvarējis vīrietis - solists bez bekvokālistiem? 3 Reizes: