Kazhes pierakstu burtnīca

"Taksidermija" ir droši vien vispretīgākā filma, ko man līdz šim ir nācies skatīties. Un te nevajadzētu brīnīties - taksidermija jau pati par sevi ir stipri pretīga tēma, bet šajā filmā tā vēl tiek papildināta ar vairākām citām ne mazāk atbaidošām tematikām. Cik saprotu, tas arī ir bijis viens no fimas veidotāju mērķiem - provocēt skatītāju uz vemšanu. Man gan jāatzīst, ka "Cloverfield" šajā ziņā uz mani iedarbojās spēcīgāk, lai arī tai filmai šāda mērķa nemaz nebija.

Astoņdesmito gadu Alice Cooper jāsaka, ka nebija vecis ar lieliem pautiem, lai arī viņš pats varbūt domāja otrādi. Tekstuāli viņš varbūt uzdrīkstējās teikt dažādas lietas, kas varēja aizvainot vecomāti un tēvoci Semu, bet muzikāli "Raise your fist and yell" ir ieraksts, kuram visvairāk līdzības ir ar Motley Crue "daiļradi". Vai kārtīgs smagais rokeris ierakstītu kaut ko tik popsīgu kā "Lock me up"? Kūpers gan šajā dziesmā apgalvo, ka viņš ir šausmīgi nežēlīgs un mežonīgs, un brīvdomājošs, bet piedziedājums "If you don`t like it you can lock me up - Who oh ooh ho!" pārāk līdzinās Def Leppard mūzikai, lai es to varētu nosaukt par kaut nedaudz drosmīgu. Vispār viņa astoņdesmito gadu ieraksti ir stipri vienveidīgi, pārmērīgi nopulēti un uz lipīgiem piedziedājumiem balstīti. Melodijas ir gaužām primitīvas, ģitāras - pārāk savaldītas, teksti lielākoties tikai provokatīvi provokācijas pēc, nevis patiešām spēcīgi. Protams, šis ieraksts nav ne tuvu tik pensionāriem draudzīgs kā "Trash", bet vienlaikus tas nav ne tuvu Kūpera labāko albūmu top desmitniekam. Faktiski - viens no tiem ierakstiem viņa karjerā, bez kuriem tu un es lieliski varētu iztikt, turklāt neviena šī ieraksta dziesma nav tāda, ka tikai tās dēļ šo albūmu būtu vērts iegādāties. Ok, "Freedom" ir pietiekami laba kompozīcija, bet tai vajadzētu Kūpera deviņdesmito gadu beigu aranžējumu, nevis astoņdesmito gadu un varbūt tad to varētu iekļaut viņa labāko dziesmu box setā, bet tā kā tas ir šeit - visi viņa stipri atbaidošie stāsti par vardarbību neko spēcīgu iespaidu nerada un vismaz mani neatstāj sajūta, ka viss, par ko Kūpers dzied, ir absolūts farss un ne pārāk veiksmīga B klases šausmeņu parodija.

Kāpēc man patīk franču filmas? Tāpēc ka tās bieži ir ļoti labas, pat ja tās nav izreklamētas pa visu pasauli kā kaut kas grandiozs un sensacionāls. "Ensemble, c`est tout" ir viena no šādām filmām.

Es pat nebūtu iedomājies, ka Viljams Heinesens Fēru salās ir kaut kas līdzīgs Rainim Latvijā - proti, neapšaubāmi lielākais literāts valsts vēsturē, kas pat "gandrīz saņēma Nobela prēmiju" (vai vismaz pats domāja, ka to varētu saņemt un no tās atteicās). Kāpēc tas mani pārsteidz? Galvenokārt, tāpēc ka "Melnais katls" ir viena no garlaicīgākajām grāmatām, ko pēdējo gadu laikā esmu lasījis, faktiski tā izrādījās tik garlaicīga, ka man neizdevās sevi piespiest to izlasīt līdz galam, un tas ir patiešām rets gadījums, jo ja ar kaut ko es parasti izceļos - tad tā ir maniakāla vēlme nepadoties neviena darba vidū, bet tikt tam cauri. Šajā romānā autors stāsta par veselu baru viena ciemata iedzīvotāju Otrā pasaules kara laikā un katra no viņiem ikdienas raizēm un problēmām. Tematam kā tādam nebūtu ne vainas, bet vaina ir veidam, kādā tas viss tiek pasniegts. Proti, šis veids ir lasītāja iemidzināšana ar lielu daudzumu nesaistošas informācijas. Nezinu, vai tas bija Heinesena mērķis, bet man šī romāna lasīšana radīja izteiktas grūtības un ne tāpēc, ka tas būtu sevišķi sarežģīts, bet tāpēc ka tas bija tik katastrofāli nekāds, ka nekādākam pat grūti būt. Un līdz ar to es pat nevaru par šo romānu izteikties pilnībā, jo pilnīgi iespējams, ka uz darba beigām tas kļūst aizraujošs, ka bail. Bet man vismaz tā nešķiet, ka tā varētu būt.

"Ralfs un Florians" neapšaubāmi ir ieraksts, kurā "Kraftwerk" piedzīvo pārmaiņas. Pamazām pagātnē aiziet eksperimentālie Krautrock stilam piederīgie ieraksti ar minimālisma skaņu, elektrisko flautu un ambiences tēmām, bet tuvojas elektroniskās deju mūzikas ēra ar robotiem, skaidri strukturētām kompozīcijām, deju bītiem un vokodera apstrādātu balss ierakstu.

Tā kā vasara vairs nav aiz kalniem, un cerams, ka šogad būs arī kādas nedēļas nogales, kurās nelīs lietus, rokas arvien vairāk niez plānot, kurp tad šovasar varētu / vajadzētu aizdoties.

Ja es būtu iepriekš redzējis šo TVNET ziņu, diez vai mēs būtu uz Jūrmalu sestdien braukuši. Bet Interneta mums mājās joprojām nav, turklāt TVNET es iegriežos stipri reti, bet Delfi par šo tēmu uzrakstīt neuzskatīja par vajadzīgu.

"Flush the fashion" ir ieraksts, kurā Eliss Kūpers, protams, no modes neatsakās, bet gan precīzi tai seko. Tas nebūtu Eliss Kūpers, kas ņemtu un atteiktos no modes, uz kaut ko tādu viņš principā nav spējīgs. Līdz ar to šajā 1980.gada ierakstā Eliss ielēca varbūt mazliet jau aizejošajā, bet tomēr ļoti pieprasītajā vilcienā - kļuva par jaunā viļņa mūziķi un pielīdzinājās "Talking Heads" un citām tajā laikā aktuālajām grupām.

Darbā šodien tika risināts jautājums: vai var būt, ka cilvēks, būdams pilnīgi psihiski vesels, izlemj kļūt par anorektiķi. Iespējams, šī tēma nav diez ko nopietna, bet ir piektdiena.

Ar "Kasandras sapni" Vudijs Alens radīja jau savu trešo pēc kārtas filmu Lielbritānijā. Ar ko viņam apnikusi dzimtā Amerika - nezinu, bet tas ir fakts, ka pēdējā laikā viņš pasācis filmēt eiropiešu filmas. Lai arī - ne viņš viens. Kā nekā Frenks Ozs "Death at a funeral" filmēja Eiropā ar britu aktieriem. Un aktierus Alens ir dabūjis gana labus - Jūenu Makgregoru, Kolinu Ferelu un Tomu Vilkinsonu, bet filmas skaņu celiņu veidojis pats Filips Glāss.