Kazhes pierakstu burtnīca

NOFX amerikāņu puspagrīdes pankrgrupu vidū kotējas pietiekami augstu, taču viņu otrais albūms "Sadomazo aerolīnijas" par viņu labāko stundu netiek uzskatīts. Un tur nebūtu par ko brīnīties. Grupa, kuras dziesmu idejiskais saturs reti pārsniedz frāzi "Mean people suck". Vai tas, kā viņi cīnās par vārda brīvību (Vanilla Sex):

Kā izrādās (biju, protams, to palaidis garām) 2007.gadā Ig Nobela Miera prēmiju saņēma kāda ASV gaisa spēku laboratorija, kas bija vēlējusies iegūt līdzekļus, lai izstrādātu tā saukto "geju bumbu": ieroci, kas padarītu visus ienaidnieka karavīrus homoseksuālus un liktu viņiem vienam otru iekārot. Ignorējot to, ka šāds ierocis nešķiet tehnoloģiski iespējams, mani tomēr vairāk uztrauc variants, ka homoseksuālais ienaidnieks iekārotu nevis viens otra, bet gan amerikāņu karavīru dibenus, un tas jau būtu nepatīkamāk.

Par seriālu "Extras" savu sajūsmu šeit jau paudu pirms dažiem mēnešiem, nesen arī noskatījos tā Ziemassvētku noslēdzošo epizodi, bet šodien ievēroju, ka tas nominēts arī diviem zelta globusiem: kā labākais komēdiju seriāls un Ricky Gervais kā labākais komēdiju seriāla aktieris. Iepriekšējais Gervais un Merchant projekts "The Office" (angļu versija) abās šajās kategorijās ir uzvarējis, vai Extras spēs to atkārtot - pagaidām nezinu.

Droši vien neatradīsies daudz cilvēku, kam Pogues mūzika varētu iepatikties no pirmās klausīšanās reizes. Ja nu ir kāda lieta, ko Šeinam Makgovanam varētu pārmest tikai retais, tad tā būtu pārmērīga izdabāšana publikas gaumei. Vecis, kas izskatās un izklausās pēc Šeina pēc definīcijas nevar būt industrijas rotaļlieta. Cita lieta, ka ar Šeina dzīvesveidu "nepārdegt" un nepārvērsties par skumju sevis atdarinājumu ir pagrūti, un The Pogues pēdējais albūms ar Šeina piedalīšanos jau pamazām tuvojas šai robežai.

Vakar uzliku uz mājas datora Sensible Soccer 2006 trial versiju un tā mani šokēja tik nepatīkami kā Latvijas izlase spēlē pret Lihtenšteinu Andrejeva vadībā.

Kaut ko tādu es patiešām nebiju gaidījis - es nez kāpēc biju domājis, ka Newboys ir viena kārtīga amerikāņu pankroka grupa (no tām 90to gadu pankroka grupām, kas mani pamatīgi kaitina), kuras mūzika ir 1:1 vienāda ar jebkuru "Offspring" albūmu un kurā saskatīt oriģinālu ideju nav iespējams pat ar elektronmikroskopu (it īpaši, ja tāds nemaz dabā neeksistē).

Vecais labais Sensible World of Soccer noteikti ir viena no tām datorspēlēm, ko uzskatu par šī žanra klasiku. Grafiski tas, protams, vienmēr ir bijis šaušalīgs - pat 1997.gadā, kad to pirmo reizi ieraudzīju, tas izskatījās pēc tāda retro mēsla, ka reti kura 80-to gadu futbola spēle tai blakām izskatītos slikti. Toties šī spēle bija lipīgāka par superlīmi moments, Centi Ūbeli un mūsu valdības ministriem kopā ņemtiem. Tik daudz komandu, tik daudz līgu, tik daudz spēlētāju, iespēja veidot manager karjeru un vienlaikus - spēlēt, EA Sports FIFA tādu līmeni droši vien nesasniegs nekad, bet dažādie tīrie manager geimi ir pārāk garlaicīgi. Šovakar pamēģināšu jaunās spēles (protams - cik nu jaunās, 2006.gads) demo un rītdien gaidām atsauksmes :)

I wonder who`s idea was it to translate this book into Latvia. You see, "In praise of shadows" is an essay in which Tanizaki, one of the most important Japanese writers of the 20th century discusses the differences between Eastern and Western aesthetics. To summarize everything in one sentence: while Japanese (and other orientals) prefer shadow to light, westerners prefer light and as in the modern world it`s the westerners who dictate the rules Japanese are slowly losing their identity and tradition.

"Latvijas futbola vēsturi" es iegādājos divu mērķu vadīts - pirmkārt, lai varētu papildināt Wikipedia rakstus par latviešu futbolu, kas patlaban ir gaužām bēdīgā stāvoklī, un lai pats uzzinātu kaut ko vairāk par lieliskākās sporta spēles vēsturi mūsu valstī. Neteikšu, ka šī grāmata par 100% realizēja manas vajadzības pēc literatūras par Latvijas futbolu, bet daudz vērtīgas informācijas no tās patiešām var smelties.