Kazhes pierakstu burtnīca

Fanot par Ingmara Bergmana filmām skaitās ļoti labs stils - tas apliecina tavu kino cienītāja labo gaumi un spēju uztvert sarežģītu mākslu. Ja dažas no viņa filmām patiešām ir ģeniālas arī manā uztverē (it īpaši "The Seventh Seal"), tad "Klusums" nav viena no šīm filmām. Bergmana filmas jau pēc definīcijas nav īpaši jautras un notikumu pilnas, taču šī filma ir gandrīz unikāls kaitinošuma piemērs.

Tātad apkopojums:

Kad šorīt ieraudzīju ikdiena.lv blogā bildi ar bēdīgi slaveno no tilta Daugavā lēcēju Gulbi "Afganistānā" (t.i., ka bilde, kuru viņš izmantojis kā savu apliecinājumu karošanai Afganistānā, ir atrodama afgan.ru lapā tikai ar citu ģīmi Gulbja vietā), atcerējos, ka es taču arī toreiz Afganistānā karoju un ka man arī bija tāda pati bilde. Te tad nu to arī publicēju līdzās Dienas bildei ar Gulbi (melnbaltā 1) un afgan.ru bildei bez Gulbja (krāsainā).

Ziedošs ķiršu dārzs. Geišas. Samuraji ar zobeniem kā mākslasdarbiem. Akmens dārzs. Sumo cīkstoņi. Tējas dzeršanas rituāli. Vēdekļi. Haikas. Mitsubishi. Tipiskas asociācijas ar Japānu.

Šo apskatu vēlos iesākt ar pateicības vārdiem Artūram no Jaffa, kurš savā blogā rīkoja "konkursu" (bez pēdiņām te neiztikt), kurā varēja dabūt bezmaksas biļetes uz "Alu cilvēku". Zinot manus paradumus, diez vai es citādi "Alu cilvēku" būtu devies noskatīties. Bet tā mēs abi ar Lienču 14.novembra vakaru pavadījām Jāņa Jarāna sabiedrībā.

Aizvakar rakstīju par to, kā Slokas ielā posmā starp Āgenskalna un Mārtiņa ielu, tramvajs, kurā es braucu, apskrāpēja blakus braucošu/stāvošu mašīnu. Šorīt tas pats atkārtojās, tikai tramvajam vadītājs bija nevis vecs vīrietis, bet jauna sieviete, bet sarkana Audi vietā apskrāpēts tika zaļš mikroautobuss. Divi šādi atgadījumi trīs braucienos, manuprāt, ir gluži augsts rādītājs. Vai varu cerēt, ka nākamās nedēļas sākumā būs arī trešais?

Vispār jau "Black Flag" skaitās viena no hardcore panka nozīmīgākajām grupām, tā ka no viņu pirmo četru gadu izlases varētu gaidīt kaut ko īsteni ievērojamu. Tikai jāievēro viena būtiska detaļa - visievērojamākā skaitās grupas darbība, kad tās vokālists bija Henrijs Rollinss, bet "First Four Years" atspoguļo tieši pirms-Rollinsa ēru.

"Breakfast on Pluto" patiesībā ir gluži vienkārša filma par kādu īru transseksuāli, mācītāja dēlu/meitu. Vai tad visas filmas nav tādas?

Jau labi, labi sen kā pēdējo reizi veikalu plauktos redzēti "Rīgas salmiņi", kuru cienītājs es kādreiz biju. Jautājums: vai kādam nav zināms, kas kalpoja par iemeslu šī savulaik ļoti populārā brenda nāvei?

Ja kādiem cilvēkiem patīkamas emocijas sagādāja tas, ka Helēna Demakova kādu laiciņu pildīja ārlietu ministra funkcijas, tad tagad viņiem ir patiesa iespēja priecāties pa nopietnam - nu jau mūsu Kultūras ministre ir kļuvusi arī par premjera vietas kandidāti!