Kas var būt labāks - underground avangardiska hipiju grupa no Čehoslovākijas, kas mēģina sevī apvienot Frank Zappa un "Velvet Underground", kas ieraksta albūmu par Jēzus krustā sišanu? Izklausās dīvaini? Gluži tāpat kā šis albūms. Savā būtībā tas ir džezisks jam session, kuram pa virsu kaut kāds tips kaut ko runā par Jēzus krustā sišanu, pa reizei viņi ir vairāki, viņi mēdz arī kliegt. Mūzika ir vairāk nekā disonanta, tajā iesaistā kaut kāds baiss čellam līdzīgs instruments, un man personīgi vairāk šķiet, ka tas varētu būt nevis kristietības, bet kaut kādas sektas/sātanisma mākslas darbs. Nav gan tā, ka mani tas uztrauktu, bet viena lieta ir droša - tas ir ieraksts, pie kura nepieciešams ilgstoši pierast, līdz to var uztvert (ja vispār var). Tajā parādās kompozīcijas desmit minūšu garumā, kurās vienlaikus notiek ļoti daudz kas un ļoti maz kas, bet manā izpratnē tas viss ir pārāk ārprātīgs. Jau Zappu lielos daudzumos paciest ir grūti, bet čehoslovāku Zappas ir vēl kaut kas daudz trakāks. Viņi esot bijuši ļoti provokatīvi, tā raksta ļaudis internetā, bet man šķiet, ka galvenokārt viņi ir visai neklausāmi. Protams, šādiem ierakstiem kulturāli vēsturiskā vērtība ir augstāka nekā mākslinieciskā, līdz ar to es varu apgalvot, ka šis albūms vienlaikus ir mākslinieciski neievērojams un vēsturiski ievērojams. Es noņemu cepuri pa ieslodzījuma vietām patusējušo visuma plastisko cilvēku priekšā par viņu uzdrīkstēšanos, par viņu oriģinalitāti un vēl daudz ko. Bet es vienlaikus noņemu arī austiņas. Man pietiek.

Es absolūti nenojaušu, kas "Horkyne Slyze" īsti ir par grupu, vienīgais, ko esmu sapratis, ir tas, ka viņi ir panki no Slovākijas. Vēl es esmu sapratis, ka viņu teksti varētu būt visai parupji, jo ar visu to, ka no slovāku valodas neko daudz nezinu, izdirdis vārdu savienojumu "malij penis", es nedomāju, ka tas ir kaut kāds svešs termins, plus kas tie par pankiem, kas nav rupji. Stilistiski tas atkal ir kaut kāds jauns, man līdz šim nezināms pankmūzikas žanrs ar visai augstu eksperimentalitātes devu. Pa brīžiem tas izklausās baisi, piemēram, kompozīcija `Nepocujem Tamburinu` ir vienkārši atbaidoša. Tikām "Chlapcenska" ir tipisks čehoslovāku poproks. "Kybel Gitu" ir pavisam normāls pankroks, apmēram agrīno Green Day gaumē, tikai ar lielāku ātrumu. Vispār ieraksts tāds dīvains, it īpaši tādēļ, ka man nav zināms, ko tas vēsta. Varbūt tā ir kaut kāda geju vai nacistu mūzika, bet patiesībā man vienalga, jo tas tak ir pankroks un pankroks var būt jebkas. Sava odziņa tai mūzikai varbūt arī ir, taču tā noteikti nav pasaules līmeņa grupa un tā noteikti nekad neatbrauks uz Latviju. Ai, kaut kā sviests tikai rakstās.

Tā nebūt nebija, ka biju šo filmu iecerējis skatīties. Patiesībā vakardiena bija plānota par filmas "Žestj" dienu, tomēr izrādījās, ka Lienei tā filma nelikās diezko pievilcīga un viņa to skatīties atteicās. Tā kā joprojām mums pieejamais televīzijas programmu klāsts ir vairāk nekā ierobežots, nekā labāka par "In & Out" piedāvājumā neatradās. Hovards Brekits ir vidusskolas skolotājs, kurš grasās precēties ar viņa dēļ svarā nokritušos Emīliju Montgomeriju (Joan Cusack), bet viņa dzīve negaidot apgriežas kājām gaisā, kad viņa bijušais audzēknis (Matt Dillon), saņemot Oskaru, izsaka skolotājam paldies un piemin, ka šis skolotājs ir gejs. Patiesībā arī Hovards Brekits nav īsti apjautis, ka viņam patīk vīrieši un ka ne jau nejauši viņš ir liels Bārbras Streizandes cienītājs (lai arī es nezinu, kālab šī dāma sex-minoriem varētu likties pievilcīgāka nekā neminoriem). Nu jā, tātad filma ir komēdija par vīrieti, kurš ir gejs un to neapjauš un par to, kā ir daži seksuāli neiecietīgi cilvēki, kas pret viņu tādēļ slikti izturās, bet beigu beigās izrādās, ka Amerikas sabiedrībā homofobu gandrīz nav un ka visi labo skolotāju atkal mīl. Diezgan liela daļa filmas aizgāja, kamēr es ēdu, biju dušā un darīju vēl fig viņu zina ko, tādēļ nevaru teikt, ka būtu tai rūpīgi sekojis un vēl jo vairāk nevaru teikt, ka tai būtu bijis vērts rūpīgi sekot. Ja godīgi - pēc svētdienas vakara standartiem vairāk nekā tizla filma. Kaut gan neko citu jau nevarēja gaidīt no komēdijas, ko režisējis pats leģendārais Frank Oz (pazīstams galvenokārt kā Yoda zvaigžņu karos).

Šī albūma, iespējams, vislielākā vērtība slēpjas tā nosaukumā, gluži tāpat kā Lāčplēsim - ausīs. Maz, gaužām maz ir mūzikas ierakstu, kuru nosaukumos būtu pieminēts es. Nezinu, kāpēc tā ir sanācis, bet es neesmu laikam šajā ziņā pieprasīts. Esot kaut kāds latino izpildītājs Raymond, kuram ir arī albūms Raymond, plus grupai "Mental as anything" is disks "Cyclone Raymond", bet tas ir gandrīz viss. Turklāt - nevienu no šiem diviem izpildītājiem es patiesībā neesmu dzirdējis. Žēl gan, ka šis nav Chumbawamba labākais albūms, par spīti nosaukumam. Disks konceptuāli sastāv no divām pretējām daļām - pirmās 6 dziesmas tajā ir veltītas mīlestībai un pēdējās 7 - naidam. Ja visas mīlestības dziesmas būtu tik skaistas kā albūmu ievadošā "This Girl", es droši vien arī būtu svingojis ar Raimondu. Un tagad - the punchline. Zināmā mērā tās visas arī ir tādas kā "This Girl", bet taisni tādēļ es ar Raimondu nesvingošu. Vienveidīgi pārāk. Nevienai dziesmai nav izteiktu defektu, bet tās nav atmiņā paliekošas. Naida daļa ir daudzveidīgāka, tomēr arī nekāda izcilā tā nav. Tās galvenā īpatnība - pēc ilgāka laika Chumbawamba dziesmas ir patiešām dusmīgas un agresīvas, nevis deju ritmos ieturētas, vienīgi nekā interesanta tās nepiedāvā. Tad jau bezmaz "Ugh! Your ugly houses" kas nav pat īsta dziesma ir šī diska virsotne.

I`m too lazy to write about it so I`ll just quote from IMDb: "A dramatization, in modern theatrical style, of the life and thought of the Viennese-born, Cambridge-educated philosopher Ludwig Wittgenstein (1889-1951), whose principal interest was the nature and limits of language. A series of sketches depict the unfolding of his life from boyhood, through the era of the first World War, to his eventual Cambridge professorship and association with Bertrand Russell and John Maynard Keynes. The emphasis in these sketches is on the exposition of the ideas of Wittgenstein, a homosexual, and an intuitive, moody, proud, and perfectionistic thinker generally regarded as a genius." The film was ok, but I`m not that interested in philosophers that I`d find it exceptionally good. Stylistically it looked like it was a play and not a film - that was fresh. Everything else - not really.

"What you see is what you get" bija Chumbawambas pirmais albūms pēc Tubthumper fenomenālajiem panākumiem un varēja gaidīt, ka tas grupas attīstībā būs kārtējais pavērsiena brīdis. Jau no pirmajām pirmās dziesmas sekundēm ir skaidrs, ka grupa nav radikāli nomainījusi savu darbības virzienu, atskanot "I`m with stupid" pirmajām taktīm. "Guess what? I`m with stupid. Guess what? `cos I`m with you." Koncertos tas ir viens no grupas galvenajiem publikas lecinātājiem un ne bez pamata - dziesma ir bombastiska un atmiņā paliekoša. Vēl šajā albūma pie ievērojamākajiem gabaliem pieskaitāmas kompozīcijas "Pass it along" (kurā izteikt aicinājums šo dziesmu nelegāli kopēt no viena datora uz otru), "Hey hey We`re the junkies" (kuras saturā nekā īpaša nav), Bee Gees kavers "New york mining disaster 1941" (tas nu gan ir smieklīgi - Chumbawamba kaverē Gibbsu brāļus), protams, vienīgais hītam līdzīgais gabals šajā diskā - "She`s got all the friends" (kas manā izpratnē ir galvastiesu pārāks par to "i get knocked down" gabalu), tas laikam arī viss. Tā kā diska garums ir zem 50 minūtēm un tajā ir 22 kompozīcijas, pašsaprotami, ka daļa no tām patiesībā tikai pārejas starp dziesmām funkcijas, taču arī starp tām ir tīri forši gabali - "www dot" vai "Moses with a gun" par piemēru. Lai gan šis albūms nekādi nav Chumbas labākais ieraksts - gan pirmie divi diski, gan "Anarchy" ir kopumā pārliecinošāki, pēc totāli garlaicīgā "Tubthumper" tas bija solis uz augšu, komerciāli gan, protams, uz leju.

I`ve seen quite a lot of cartoons lately and that has left an impression upon me that all they do is recycle from other cartoons. Tak "Over the hedge" for instance. First, there`s a hyper active squirrel that`s not allowed to use coffeine (a nod to "Hoodwinked"), then there`s a duo of possums that play dead on many occasions ("Ice age 2" anyone?). Then there`s the story of a racoon infiltrating in a group of animals whom it wants to use as helpers for gathering some food for a hungry bear but then the racoon learns to know what love and family is (that was used in the original "Ice Age" when Diego the tiger first approached Syd the sloth and Manny the mammoth planning to drive them to other tigers). Of course, according to a cartoon tradition you absolutely must paint a skunk into a cat (or vise versa), so a skunk-cat couple could be created (no one actually cares that they are different species) - this reminds me of a cliche from some "Warner Brothers" cartoons with the french speaking skunk and also of "Shrek" where the donkey had a dragon for spouse. The leading racoon is spoken by Bruce Willis, one of the racoons is Avril Lavigne, still the characters aren`t especially original, bright or memorable in any other way. Animation is pretty good though, still it doesn`t have a strong story to build upon and that hurts a little.

Te nu gan man jāatzīst, ka "Tubthumper" nekādi nav mans iecienītākais Chumbawamba albūms. Tad jau pat "Readymades" ar pārāk deju mūzikaino vai "Pictures of starving children" ar totāli nepieradināto skaņu man patīk labāk. Protams, "Tuthumper" bija grupas lielais izrāviens - tā dziesma, kas saucas gandrīz tāpat kā albūms, patiešām ir visai lielisks gabals un tas abos Chumbas koncertos, kur esmu bijis klāt, spēja iekustināt publiku, kura neko citu par šo grupu nemaz nezināja. Arī otrs albūma singls - "Amnesia" - kopumā ir visai veiksmīgs, taču abās šajās dziesmās kaut kā tāda, kas parādās virknē labāko Chumbawambas kompozīciju, manuprāt, pietrūkst. Virkne gabalu diskā ir vispār nebaudāmi - piemēram, "Smalltown" ir vienkārši šausmīga dziesma. Un vispār - bīti te ir pārāk spēcīgi un savā ziņā trakāki nekā "Readymeidos". "Scapegoat" muzikāli ir gandrīz vai latviešu deju mūzikas līmenī, un tas ir ļoti bēdīgs līmenis. Praktiski no šī diska vērts klausīties tikai pirmās divas dziesmas - viena tā pati "i get no town" ("i get knocked down"), Amnēzija un vēl "Drip Drip Drip". Viss pārējais - miskastē.

"The Pipettes" ir visnotaļ jauka meiteņu grupa, kas izpilda visnotaļ jaukas 50-to, 60-to manierē ieturētas dziesmiņas. Savā ziņā tas, protams, ir stilīgi. Dziesmas ir foršas, lipīgas un es varu iztēloties, ka daudzas tā laika meiteņu grupas būtu tās ar lielāko prieku izpildījušas, turklāt pipetēm priekšrocība ir modernā aparatūrā, kas nodrošina augstu skaņas kvalitāti. Vienīgā vaina - pēc desmitās reizes dziesmas sāk apnikt. Nē, nopietni, es albūmu noklausījos neskaitāmas reizes un tagad vairs tā īsti nespēju orientēties tajā - pārāk daudz viss dzirdēts. "We are the Pipettes and we have no regrets" ir solījums, kas tiek izteikts pirmajā albūma dziesmā un tas tiek patiešām izpildīts. Par laimi man, šajā albūmā praktiski neparādās viena ļoti būtiska retro popa iezīme - pretīgas salkanas balādes, tā vietā tiek pasniegts vienkāršs un nepretenciozs optimistisks pops. Un tas, ka tas viss ir mārketēts sūds, par to man, protams, nospļauties. Tāpat kā par to, ka visticamākais šī grupa būs viena albūma fenomens, par kuru pēc pāris gadiem neviens neatcerēsies. Varbūt izņemot tos miljonus, kuri šo grupu neizdzirdēs arī tagad. Kaut gan patiesībā - ir taču forši!

Toms Petijs ir viens riktīgs vecis - šamam jau pāri 55 gadiem, bet viņš joprojām izklausās vecs, gluži tāpat kā jaunībā. Nē, patiesībā, viņš tagad izklausās pavisam vecs - vismaz Makartnija vecumā. Muzikālajā ziņā, protams, viņš arī ir palicis tas pats vecais labais Toms Petijs - tāds, kura mūziku tu vari lieliski klausīties, sēžot pie auto stūres uz kaut kāda lauku ceļa, bet ko tu diez vai klausīsies mājās uz krutās surround sistēmas. Kāpēc ne? Tāpēc ka Toms Petijs nav interesants. Jā, viņš ir profesionāls, jā viņš ir tīri labs dziesminieks, bet Tomam Petijam nu gan nav odziņas. Grūti iedomāties kādu citu mūziķi, kuram tās nebūtu vairāk nekā viņam. Ar ko gan Toms Petijs var piesaistīt manu uzmanību? Ar to, ka viņš ir uz skatuves 30 gadus? Džegers ir 40. Ar Dilanisku dziedāšanu? Bobs Dilans tā dzied jau 45 gadus un vēl nav atliecies. Ar pacilājošām akustiskas ģitāras skaņām? Daudzi par viņu šajā aspektā ir labāki. Jā, viņam ir bijušas dažas foršas dziesmas - tādas kā "Into the Great Wide Open", "I hope you never", "Last Dance With Mary Jane", "Learning to Fly", bet man vēl nav nācies saskarties ar nevienu viņa albūmu, ko gribētos klausīties atkal. Pēdējais viņa ieraksts kopā ar "Heartbreakers" - it kā skandalozais "Last DJ" (vai kā viņu sauca), bija pilnīgs politisks sviests. "Highway Companion" varbūt arī ir neslikts pavadonis, braucot pa šoseju, bet tas ir arī tāds pavadonis, kuram no mašīnas izkāpjot, tu par viņu neatcerēsies pat to, kādā krāsā viņam bijuši mati. Sirmā, tā man šķiet.