Jāatzīst, ka reizēm es mēdzu lasīt pilnīgas sēnalas un Vītauta Miseviča romāns "Čičinskis" šai kategorijai atbilst vairāk nekā precīzi. Vispirms jākonstatē fakts, ka lietuviešu literatūra (tāpat kā latviešu) ar sevišķi daudziem spožiem vārdiem lepoties nevar, taču Misevičs pat šajā kontekstā īpaši izcelties nevar. It īpaši, ja ņem vērā, ka "Čičinskis" ir vēsturisks šausmu stāsts, kaut kas līdzīgs lietuviešu Drakulam. Tā galvenais varonis, kas dzīvo 16. gs. Lietuvā-Polijā un ir bajārs, nonāk cietumā pēc konflikta ar karali, taču tur viņš pārdod savu dvēseli sātanam (par neierobežotu varu un ietekmi pretī viņš dod savu + vēl 100 cilvēku dzīvības) un sāk izstrādāt visādas šausmu lietas. Romānā nav nekādu konkrētu gaismas spēku, kas stātos sviestainajam Čičinskim pretī. Grāmatas struktūra liek domāt par "lauku prozu" - kaut ko šādu varētu stāstīt mazliet nodzēries lauku vecis citiem cieminiekiem vakarā pie plīts vai pie ugunskura. Ne tur sižeta, ne tur domas, viens vienīgs sviests. Negribu būt baigi augstprātīgs, bet kaut ko līdzīgu Čičinskim arī es varētu uzrakstīt. Vienīgi es ne īpaši labi orientējos Lietuvas vēsturē (precīzāk - ne vella no tās nezinu).

"Vientieši ārzemēs", cik saprotu, ir grāmata, kas padarīja Kalifornijas žurnālistu Marku Tvenu par kārtīgu "Household name". Turklāt dīvainākais šīs grāmatas sakarā ir tas, ka tā nav daiļliteratūrai piederīga, bet gan pārstāv ceļojuma piezīmju žanru. Grāmata tapusi kā apraksts ceļojumam, kurā devies pats autors, - ar kuģi vārdā "Kveikersitija" viņš izceļojis lielu daļu Eiropas un Tuvo austrumu. Uz Vecās pasaules brīnumiem Marks Tvens raugās ar visai izteiktu skepticismu, zināmā mērā pamatoti uzskatot, ka nākotne pieder Amerikai. Viņa varonis pa brīžam ir pilnīgi autentisks Marks Tvens, pa brīžam grāmatā dominē ņirgāšanās par amerikāņu "svētceļniekiem" un viņu trulumu (kaut vai epizode, kad galvenais varonis uzskata, ka "Renesanse" - tas ir viens kāda laikmeta mākslinieks). Patiesībā galvenā personāža neviendabīgā struktūra pa brīžam ir mazliet kaitinoša - te autors izsmej sīkas reliģiskas pretrunas starp dažādām kristiešu grupām, te bišķi par traku izrāda pret kaut ko pietāti, kopumā kaut kāds haotisks iespaids rodas. Kas mani mazliet pārsteidza, ir tas, ka arī 19. gadsimta vidus tūristi aktīvi izcēlās ar vēlmi kaut ko ierakstīt alas sienās un, protams, nolauzt kādu fragmentu no svētvietas. Kopumā grāmata nav slikta, taču manā izpratnē pārāk stiepta un brīžam pārāk moralizējoša.

Kad es pirmo reizi izdzirdēju šo grupu, tā mani patiesi šokēja - es nebiju domājis, ka 90tajos vēl kāds spēlēja šādu mūziku. Kaut ko līdzīgu vāveru riekstu spiedējiem spēlēja vēl pirmskara Eiropā un patiesībā šāda mūzika - diksilendisks svings - man allaž ir labi patikusi. Tiesa, ar laiku esmu apjautis, ka nekā tik unikāli kruta šajā grupā nav, ka tajā nav nekā jauna, ka tajā nav nekā paliekoša, taču šādai mūzikai tāpat nav nekādas vainas un, ja es gribu pozitīvas noskaņas, SNZ ir to iegūšanai laba mūzika. Protams, ne visas dziesmas ir labas, galvenokārt man patīk jestrie gabali, jo viņu dziedātājai gan ir visai forša seksīga Biliju Holideju imitējoša balss, tomēr es vienmēr izvēlēšos "Suits are picking up the bill" un nevis "Low down man" tikai tāpēc, ka pirmajā ir kaut kāda jaunatnīga divdesmito gadu energija. "Ghost of Stephen Foster" paņem kaut kādas intonācijas no Kusturicas filmām un tur pietrūkst tikai smieklīgas čigānu izrunas angļu valodai, lai es ieraudzīto arī melno un balto kaķi. Vēl viens foršs gabals ir "Fat Cat Keeps Getting Fatter". Savukārt tādi gabali kā "My Drag" patiešām ir "a drag". Albūma pēdējās dziesmas visas lielākoties ir ne pārāk aizraujošas un labi būtu raksturojamas ar vārdiem "album filler", taču es varētu to "vāverēm" piedot, apgalvojot, ka tajā laikmetā, kuram šī grupa cenšas līdzināties, garās plates formāts vēl nebija izdomāts (vai arī nebija izplatīts, man principā vienalga).

Ļeningrad galvenais skaistums, kā daudzi apgalvo, ir grupas sulīgajos tekstos, taču, manuprāt, otrs tās pluss ir foršais un optimistiskais ska skanējums. Žēl tikai, ka albūmā "Hļeb" no tā ir visai maz manāms. Jau pirmais gabals "Ļeņin-grad" izklausās visai nesakarīgs un mūzikas ritmi ir nevis perfekti vienoti kā "Gogol Bordello", bet gan šķiet, ka katrs instruments ierakstīts, īpaši nesaistot to ar pārējiem. Nākamā kompozīcija "Ņebesnij Tennis" vispār ir kaut kāds pilnīgs sviests ar stulbu bītu un muzānu vidēji statistiskās krievu radiostacijas gaumē. Ir albūmā arī dažas tīri foršas dziesmiņas, tādas kā `Futboļnij klub`, "Sutj" ir labs teksts par to, kā nevienam nav vajadzības lamāties trīsstāvīgi. "Pesņa starogo fanata" izklausās pēc rupja Visocka. Tomēr visinteresantākais veidojums ir pēdējā kompozīcija "Maļeņkaja Ļeņingradskaja Simfoņija", kur simfoniskais orķestris iespēlējis pāris Ļeningrad dziesmas un patiesībā izklausās itin glīti, no kā var secināt, ka simfonizējot varbūt arī backstreet boys izklausītos gluži pieņemami, lai gan garantēt to tomēr nevar. Kopumā jāatzīst, ka man "Hļeb" izrādījās vilšanās - pārāk vienmuļi, pārāk nemelodiski, pārāk politizēti.

This is heavy blues influenced latino rock that has about zero hooks on the entire album, the instrumental part may be not that bad to be honest, yet there`s absolutely nothing in the record that could help me remember that I listened to it in a day. The vocalist does have a rather strong voice, yet his singing makes no sense at all - it has little to do with the actual music, I don`t know the language and his singing style is boring. The blues pattern is followed quite precisely here and blues isn`t the most memorable kind of music, yet Aeroblus is certainly far from the best examples of this genre. After having listened to the record for 3 times I can`t tell any two songs of it apart, for they are all the same. God it`s dull!

Patti Smith is supposed to be the female Captain Beefheart. Then why doesn`t she have a trout mask replica but only has a radio? The opening song "Ask the Angels" is a Velvet Underground inspired catchy song. Everything else is worse than it and it isn`t as original as I expected it to be - too melodic to be avantgarde and too unlistenable to be mainstream.

If there is such a thing as B literature, Robert Clausen doesn`t qualify for it. I mean there are bigger writers and smaller writers, but Robert Clausen is best viewed through a microscope. For instance, if you type "Robert Clausen" in Google, you`ll get 813 replies. Bernard Schlink gives you 21800 replies. Jenny Erpenbeck - 67900, Irmtraud Morgner - 28200. And as you can see, those aren`t the most popular German writers either. Thomas Mann can be found on more than 3 million pages, therefore you can see that Robert Clausen is very "alternative". This novel of his is actually a crime story where a man (named Lenz or Lorenz) falls in love with a prostitute and then kills the prostitute, her boyfriend and himself. The main hero (Philip) is the friend of the murderer. As a book of such genre it`s quite easy to read and mostly - very easy to forget. I have nothing against unpopular literature really, but this Clausen person seems a bit too unpopular for my taste.

First, a fact: this film is a very silly romantic comedy. Sarah Jessica Parker plays a woman who`s job is to help guys who aren`t sure of themselves move out of their parents apartments (she does it for the living and is paid by the parents). She has to do it with Matthew McConaughey who isn`t that unsure and then - boom! - she falls in love with him. There`s absolutely no doubt at the beginning of their relationship that everything will be found out at one stage, then there will be a time of solitude for both of them and then - kazaam! - a happy ending. There is also a minor love story between Zooey Deschanel and Justin Bratha (their friends), one of whom is a goth and other - a computer geek. I believe that Matthew McConaughey overplays his role a little and isn`t really believable, but on the other hand it`s a happy family romantic comedy, what would you want from that - high art or something? Ok, there are some pretty lame jokes but they aren`t that offensive and overall it`s a pretty decent comedy.

This is the same Jack Bruce who sang "In a white room with black curtains" a little earlier than he recorded this album of his own. In 1969 Cream was long dead (or short dead to be more precise, for Cream broke up in November 1968 and this album came out in September 1969) and Jack Bruce had no other options to survive in this harsh world than record music on his own. On "Song for a tailor" he didn`t choose a particulary unexpected approach, mostly sticking to blues rock he had already played in the Graham Bond Organisation and staying away from guitar rock, for not a single Eric Clapton is present on this record. His singing is pretty good though and the music has a decent groove going on. As it`s typically the case with bluesrock, this album isn`t about gigantic hits, memorable riffs or catchy choruses, it`s about feeling the groove, and the groove is there. Probably I`d find something else in this record, but it`s so darn hot in Riga today that I have no other option but to say that there`s nothing close to "Disraeli Gears" on this record but that doesn`t mean that it`s that bad, it`s just not THAT good.

Along with Oasis, Blur and Pulp this group of people with different sexual orientations know as "Suede" or "London Suede" (not to be mixed up with an obscure country musician named Suede and the legendary glam rock band "Slade") was at the frontiers of the emerging Britpop in early 90s. Actually "Suede" don`t seem to be playing the same brand of Britpop that their competitors were - they are much more lyrical than any other famours Britpop band. While "Blur" were more daring and willing to experiment, "Pulp" had a much stronger emphasis on synthesizers while "Oasis" was just a "Beatles" tribute band, "Suede" specialized in bitter-sweet rather slow songs sung in cat-like voice. I somehow can`t really connect myself with this band - I`ve listened to this album some four or five times and not a single song still seems to stand out among the rest for me. All of them aren`t bad, yet I don`t feel any signs of brilliance or genius in these songs. "Lazy", "Thrash", "The chemistry between us" and "Beautiful ones" are all okay, but who`s interested in being ok after all? One has interest in either those who suck badly or in those who suck perfect.