Kazhes pierakstu burtnīca

"Biohazard" pirmām kārtām man neasociējas ar šo grupu, bet gan ar maģisko dzērienu iz Bubļika vectēva krājumiem - paštaisīto un viegli etiķaino vīnu, kuru es gan esmu dzēris maksimums vienu reizi.

The trilogy goes on although there ain`t a single character appearing in both movies. A man named Karol has to escape from France back to his native country of Poland for after being divorced from his wife, he has no money and has police on his heels (his ex-wife told them he set her aparment on fire). What`s complicated about their relationship - is the fact that they still love each other in a strange way. After returning back to Warschaw in a suitcase Karol returns to his work at a barbershop and also, using the changes in the country (it`s the early nineties - if you know what I mean) gets rich from buying and selling land. He also becomes friends with another Pole named Mikolaj who asks Karol to kill him. Later Karol imitates his own death (with the help of Mikolaj who regains will to live), in order for his ex-wife to come to the burial. After that he has sex with her and leaves but before that he makes sure that Dominque (played by the then gorgeous Julie Delpy) is the main suspect for his death. The film is a bit strange for the deeds of his and hers are quite illogical but sadly it`s just the way it goes. A good film, I would perhaps even prefer it to the first part.

Man allaž ir patikušas filmas (tāpat arī grāmatas), kas tev piedāvā savādāku pasauli. Ar to es nedomāju to, ka šajā pasaulē obligāti jāmitinās elfiem vai pokemoniem, bet gan pasauli, kurā "normal things don`t happen very often". Un Marka Fostera (Finding Neverland, Monster`s Ball) "Stranger than fiction" tieši tā dara. Starp citu, tā kā Marks Fosters ir šveicietis, man pret viņu arī pēc statusa ir jājūt zināmas simpātijas.

"Češīras kaķa" atrašanās manas MP3 kolekcijas otrajā diskā patiesībā ir vairāk nekā nepamatota - pārāk augsts numurs tik nebūtiskam albūmam. Tomēr tā nav arī neloģiska - vidusskolas laikā "Blink 182" bija viena no tām grupām, kuras klausījos ar īpašu prieku to neķītrās un dumjiem jokiem pilnās lirikas dēļ. Tomēr "Cheshire cat" arī tad man nešķita ne tuvu "Enema of the State" kvalitātes albūms - un ne jau tāpēc ka teksti tajā būtu vājāki, tieši tekstiem nebija ne vainas. Pirmais, kas mani visu laiku kaitināja, bija šausmīgi zemais vokālu mikss šajā ierakstā, kā rezultātā vienveidīgie ģitāras griezieni un tipiskais Blinku bungu ritms dziedāšanu vispār pilnīgi aizēnoja. Tagad gan atklājās, ka šis defekts bija tik aktuāls tikai uz manas tā laika skaņas sistēmas (vai vismaz tas nav manāms, klausoties šo ierakstu austiņās), līdz ar to mani iebildumi pret šo ieraksta komponentu ir zaudējuši kvalitāti. Taču nekur nav zuduši citi šī albūma mīnusi:

Šī filma man ir uzskatāma par zināma veida debiju - pirmo 2007. gada filmu, ko esmu noskatījies. Tā kā galveno lomu šajā darbā atveido Hjū Grānts, lieki teikt, ka tā ir romantiska komēdija. Tomēr var pieminēt, ka viņš šeit saspēlējas ar Drjū Berimoru, kura arī lielākoties piedalās tieši romantiskās komēdijās. Personīgi man šķiet, ka Hjū labāk iederas angļu un nevis jeņķu filmās, bet tas ir tikai mans viedoklis.

(valoda: krievu). Šī Hosē Rizāla grāmata ir kārtējais pierādījums tam, ka mana lasāmvielas izvēle visprecīzāk būtu raksturojama ar haotisku funkciju, kur zināma loma, protams, ir mājās grāmatu plauktos esošajam saturam. Toties vismaz vienu šādā veidā esmu sasniedzis - šis romāns atklāj jaunu lappusi manā faktoīdā kā pirmais Filipīniešu darbs, kas ticis šeit apskatīts.

Alena Kūltera filmu "Holivudaszeme" skatījāmies N2 apartamentos pēc ne īpaši veiksmīga brauciena uz Kandavu turienes Velnalu nobildēt mēginot.

Rainer Fassbinder is the director of this picture and also one of the leading actors. A film must be shot in Spain but for a long time there is no director in sight, after he arrives still nothing is shot for he has problems of his own and so does everybody else on the set. To be honest, I don`t really know what it`s all about. Most of the members of the crew are in some weird pseudo socialist community which means nothing more than sleeping with everyone on the group. The director has a relationship with a dude named Ricky, but also has sex with women. Almost nothing goes on most of the time. The film is by no means entertaining and if it has a message I didn`t see it.

Uzreiz atzīšu, ka mana pazīšanās ar vienu no pazīstamākajām vācu metāla blicēm aprobežojas ar šo vienu albūmu, kas mitinās manā mp3 kolekcijas diskā ar numuru 2. Protams, 7 gadus pēc šī diska iegādes atcerēties, kādēļ es tolaik tiku pie šī ieraksta, ir pagrūti, bet nojaušu, ka nosaukums "Pautus pret sienu" man likās gada saistošs. Un gan tolaik, gan šolaik par galveno albūma saistošo momentu uzskatu tituldziesmu - varbūt "Balls to the Wall" nav gluži "Back in Black" (starp citu, šajā diskā Accept man atrodas tieši blakām saviem muzikālajiem kolēģiem no AC/DC, ar kuriem vislielākās paralēles viņu mūzikā saskata ikviens, kas tajā saskata vispār kaut ko). Es patiesībā tiešām saskatu, lai gan ne ļoti daudz, tā kā man pietiek ar vienu AC/DC stila grupu - to pašu AC/DC - un nepieciešamību iepazīties ar daudziem tās konkurentiem neizjūtu. Patiesībā gan Accept mūzika ir sarežģītāka par AC/DC vairumu kompozīciju, taču nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss. Esmu lasījis, ka salīdzinoši ar AC/DC šamie esot "nopietnāka" grupa ar saturiski sakarīgākām dziesmām, bet man personīgi ir pilnīgi vienalga, par kādām tēmām spiedz šādas grupas, jo lai nu ko es varu teikt, tad es neklausos "Accept", lai baudītu filozofijas pērles šīs grupas dziesmu tekstos. Tā vietā es labprātāk klausos spēcīgus ritmus un zibšņiem pilnus ģitāru solo, kuru šajā ierakstā netrūkst. Udo Dirkšnaidera vokāls savā ziņā, protams, ir līdzīgs Braienam Džonsonam no AC/DC (noteikti tas nav līdzīgs Bonam Skotam, skat. recenziju, ko vēl neesmu uzrakstījis), tomēr Džonsons laikam ir trakāks kviecējs par Dirkšnaideru. Ja tā godīgi, daudzas šī albūma dziesmas savā kodolā ir diezgan popsīgas un tikai to aranžējumi tās padara par metālu, piemēram, tādu "Turn Me On" varētu izpildīt arī daudz vieglāka stila mūziķi, kas gan droši vien būtu samazinājuši arī ģitāru uzbrukuma līmeni, bet melodijas ziņā tas ir tipisks popmetāls un nevis smagais metāls, par ko uzdodas Accept. Tomēr, raugoties uz to, ka grupa ir no Vācijas, jāsaka, ka šlāgerisma līmenis šajā ierakstā ir stipri zemāks nekā vairumam viņu tautiešu - metālistu (it īpaši tas ir zemāks kā viņu biedriem iz "Scorpions"). Albūmā praktiski nav pārstāvēts balāžu žanrs, tomēr sliktākā kompozīcija pieder tieši šim stilam - "Winter Dreams" ir garlaicīga un, manuprāt, lieka patosa pārņemta dziesma ar diezgan smieklīgu akustisku piedziedājumu, kas vismaz man neliek sajūsmināties par šo grupu, ok, melodiski viss varbūt ir ok, bet bišķi par saldu manā gaumē šadai grupai. No "Accept" nometnes es labprātāk klausos tādas dziesmiņas kā "London Leatherboys", kas varētu tikt raksturotas ar vārdiem "AC/DC" satiek "Judas Priest" un kopā iedzer kādu kasti viskija.

Back to the classics of the American filmmaking. In a little town somewhere in the South States during the great depression lives a family of a lawyer named Atticus who has two children - a daughter call Scout and son named Jim. There`s a strange guy named Boo Radley living in a neighbour house, weird things are told about his being mad and very dangerous. Also there`s a farmer who`s daughter has been beat up by somebody and a negro called Tim Robinson who`s blamed for the crime. It turns out that the father was the one who attacked his daughter but nothing can convince the jury and Tim Robinson is sentenced guilty after which he sorta commits suicide (he`s dead all right, but it`s not an official suicide). What`s important about the trial it`s that Atticus was the defender of the black man and almost everybody in the rasistic town hated him for that. The whiskey drinking daughter hitter attacks Atticus`es children one night but gets killed by Boo Radley who`s not as bad as people think of him. I really liked the film, I don`t even know why. Perhaps it`s because Atticus loses the trial, because it shows the way people judge other people without even knowing them but only because of their prejudices. By the way, a mockingbird is a bird that sings all the time and does nothing apart from that. Boo Radley is something similar to that.