Kazhes pierakstu burtnīca

Bobs Dilans ir viens no retajiem globāli par ģeniāliem atzītajiem mūziķiem, kurus es personīgi par īpaši labiem neuzskatu. Nezinu, kas tur par vainu, bet neviens viņa albūms nekad nav varējis mani tā kārtīgi "aizķert", lai arī es spētu apjēgt viņa muzikālo diženumu un raženumu. Taču tagad es kārtējo reizi esmu izlēmis iedot viņam vēl vienu iespēju mani pārliecināt par savu nepārspējamo talantu. Tā kā darbā mūziku klausīties ir vieglāk nekā mājās, es ar šodienu sāku projektu "ne darba diena bez Boba Dilana", kura laikā centīšos katru darba dienu aizvadīt ar kādu no Roberta Cimermana albūmiem no mana krājuma (kurā ietilpst lielākā daļa viņa labāko ierakstu). Iesākam mēs pavisam neprestiži - ar Boba pirmo albūmu, kas ierakstīts tālajā 1962. gadā, vēl pirms Dilana kļūšanas par folkmūzikas un vēlāk arī rokmūzikas superzvaigzni. Būdams pats tolaik vēl visai zaļš (21 gadu vecs), Bobs savā pirmajā platē lielāko uzsvaru liek uz blūza un galvenokārt folkmūzikas klasisku kompozīciju koverēšanu, piedāvājot tikai divas pašsacerētas dziesmas - "Talkin` New York" (principā - ierunāts stāsts ar nelielu fona muzikālo noformējumu) un "Song To Woody" (Vudijam Gutrijam veltīta dziesma, kas principā tikai nedaudz atšķiras no svešajām kompozīcijām). Runājot par koveriem - ļoti spēcīgs ir pirmais gabals "You`re no Good", kurā Dilans izklausās savus sešdesmit gadus vecs, man labi ir zināma dziesma "Man of constant sorrow" (zināma no kādas brāļu Koenu filmas) un "House of the Rising Sun" (vislabāk zināma The Animals izpildījumā). Ne viena, ne otra uz mani nekādu dižo iespaidu neatstāj. Runājot par citām dziesmām, Bobs jau šajā ierakstā visai žiperīgi spēlē mutes ermoņikas un strinkšķina giču, līdz ar to tas patiešām ir Viņa albūms, jo, kā izskatās, citi cilvēki tā ierakstīšanā nav piedalījušies. No vienas puses tas, protams, ir stilīgi, no otras puses līdz ar to mūzika manā izpratnē ir pārāk vienveidīga un visai ātri apnīkoša. Tiesa, neviens arī neapgalvo, ka "Bob Dylan" būtu viņa labākais ieraksts.

Neticami, bet fakts - es esmu beidzot atradis vismaz vienu Dilana albūmu, ko varu klausīties atkal un atkal. Bet es biju domājis, ka vairāk kā 4 viņa dziesmas pēc kārtas noklausīties nemaz nav iespējams. Redz, kā izrādās, ka pat Bobs Dilans reizēm ir ļoti klausāms. Savā otrajā albūmā šis ebreju tautības dziesminieks ir sacerējis savu pirmo "grāvēju" - `Blowin` in the Wind`, kas par spīti dažu Ziņģu attieksmei pret šādu mūziku ir ģeniāla protesta dziesma ar skaistiem vārdiem. Taču tas nav viss, ko šis albūms spēj piedāvāt. Te ir atrodamas gan skaistas liriskas balādes, tādas kā "Girl from the North Country" (kas man vismaz rada asociācijas ar vēlāka mūziķa - Leonarda Koena - daiļradi). Tur ir agresīva pretmilitāra dziesma "Masters of War", kas savukārt rada asociācijas ar Džona Lenona solo darbību. Tur ir skaista tautas mūzika, tāda kā "A Hard Rain`s A-Gonna Fall". Tur ir vēl skaista balāde "Don`t think twice it`s allright". Un tur ir humora pilnas dziesmas, tādas kā "Talking World War III Blues" un "I Shall Be Free". Labs!

Šis ir pēdējais Dilana albums, kurā viņš vēl ir godīgs akustisks folkmūziķis, kas neizmanto tādu sātana izgudrojumu kā elektrisko ģitāru vai pavadošo ansambli. Viss ieraksta instrumentālais kolektīvs - dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists, klavieru spēlmanis un vīrs ar mutes ermoņiku ir pats Dilans. Un patiesībā nemaz papildu ļaužu līdzdalību šajā albumā man neprasītos dzirdēt.

Pēc tam, kad ar "Freewheelin` Bob Dylan" Roberts Cimmermans bija apliecinājis pasaulei, ka viņš spēj būt emocionāls, daudzveidīgs, asprātīgs un vienlaikus - pret karu protestējošs, savā trešajā studijas platē Dilans lielā mērā atsakās pats no savas personības un dzied šabloniskas un vienveidīgas pretkara dziesmas, kurās izteikti jūtams individualitātes trūkums. Un tas ir visai skumji.

Nu es vairs kaut ko nesaprotu nemaz nemaz. Kā tas vispār ir iespējams, ka vēl pirms mazāk nekā nedēļas es uzskatīju, ka Bobs Dilans - tā nav mūzika, kas radīta man? Vēl tik nesen es nespēju noklausīties nevienu viņa albūmu pilnā garumā, bet tagad es tos labprāt klausos 5, 6, 7 reizes no vietas un nemaz nejūtos nogarlaikojies? Kā man izdevās iepriekš tik sistemātiski nespēt atrast viņā nekādu šarmu? Vienīgais iespējamais skaidrojums - katru reizi, kad klausījos Dilanu, es sāku ar "Blonde on Blonde", kas man ik reizi nepatika un kā dēļ es vienmēr padevos. Rītdien, kad klausīšos "Blondo albūmu", varēšu pārbaudīt šīs teorijas pareizumu. Tikmēr "Highway 61 Revisited" ir kolosāls ieraksts. Tajā Dilans arvien vairāk attālinās no tipiskā folkmūzikas veča imidža, tagad jau grupas skanējums ir patiešām pilns un bagātīgs un lielā mērā tas ir izšķirošais, kas paceļ šo ierakstu manās acīs augstāk par tiem, kas nāca pirms tā. Galvenais diska grāvējs, protams, ir "Like a Rolling Stone", dziesma, kas patiešām kā ripojošs akmens atgriežas atkal un atkal un kurā Dilans pat izklausās pēc diezgan spēcīgas balss īpašnieka. Taču gandrīz visas pārējās dziesmas tikai par nedaudz atpaliek no ripojošā akmens uzņemtā tempa un reizēm to pat apsteidz. "Tombstone Blues" varbūt patiešām ir tikai blūzs un tomēr tas ir pamatīgs rāviens uz priekšu salīdzinoši ar paša Dilana agrīnākiem blūziem "Mama`s in the factory, she ain`t got no shoes; daddy`s in the alley, he`s looking for food; I am in the kitchen with the tomstone blues". Vēl te ir dusmīgā (nosacīti) balāde, kas pret kaut ko protestē, "Ballad of A Thin Man", burvīgā romantiskā "Queen Jane Approximately" ("Won`t you come see mee, Queen Jane" - kolosāli rezonējošs piedziedājums!). Dīvainām skaņām bagātināta ir albūma tituldziesma, kas stāsta piecus dažādus stāstus, kurus risina 61. šoseja. Tikām "Just like Tom Thumb`s Blues" ir ideāla atmosfēriska dziesma, ko klausīties tumsā automobīlī. Nu un "Desolation Row" ir vairāk nekā 12 minūtes gara dziesma par sabiedrības padibenēm. Kopumā - pagaidām labākais Dilana albūms, ko man ir nācies dzirdēt.

Šis albūms iezīmē negaidītu pāreju, transformāciju, modifikāciju, modulāciju utt. Boba Dilana karjerā. Proti, šis jaukais poisietis līdz ar "Bringin` it all back home" ir atteicies no sava drošā akustiskā ģitāra+mutes ermoņikas komplekta un kļuvis "elektrisks", iesaistot albūmā arī citus instrumentus un veidojot pilnīgāku skaņu. Vēl viena šī albūma "firmas zīme" ir viens no pirmajiem, viens no pazīstamākajiem, viens no stilīgākajiem utt. mūzikas videoklipiem, kas tapa uztaisīts albūma pirmajai kompozīcijai "Subterranean Homesick Blues". Klāt pie citām lietām Dilans arī ir kļuvis tekstuāli bagātāks, tautas motīvu vietā iesaistot apziņas plūsmu, kas īpaši izteikta ir tajā pašā "Homesick Blues". Citāts: "Keep a clean nose/ Watch the plain clothes/ You don`t need a weather man/ To know which way the wind blows". Taču viena izcila dziesma nespētu padarīt albūmu patiešām labu, tāpēc Dilans ir papūlējies, lai arī citas albūma sastāvdaļas neliktu klausītājam vilties. "She Belongs to Me", piemēram, man rada spēcīgas asociācijas ar Lū Rīda liriskajām, gandrīz ierunātajām dziesmām, protams, ignorējot to, ka Lū nekad nespēlēja ermoņikas. Neteikšu, ka visas dziesmas man patīk vienlīdz labi, tā, piemēram, bez "Maggie`s Farm" es varētu arī iztikt, pārāk country ir tās skanējums. Toties albumā ir virkne citu kompozīciju, kas to spēj atsvērt ar savu kvalitāti. Piemēram, vēl viens apziņas plūsmas gabals "Bob Dylan`s 115th Dream", nemaz nerunājot par absolūto klasiku - "Mr. Tambourine Man", dziesmu, kura zināma gandrīz jebkuram Dilana necienītājam. Tomēr ar to vēl albūms neaprobežojas. Tam uz beigām vecais labais Bobs ir sakrāmējis virkni īstenu pērļu - "Gates of Eden", "It`s alright, Ma (I`m only Bleeding)" (labs nosaukums, ne) un vēl "It`s all over now, Baby Blue", ģeniāla dziesma, fantastiska dziesma, vairāk nekā atmiņā paliekoša dziesma. Ja tā turpināsies, es visā drīzumā no Dilana skeptiķa būšu pārvērties par viņa fanu, cik pretdabīgi lai man pašam tas nešķistu.

Fū, es tomēr neesmu pilnīgi sajucis prātā! Lai gan manī ir attīstījusies tolerance pret Roberta Cimermana mūziku un arī "Blonde on Blonde" man patīk labāk nekā iepriekš, par radikālu ši albūma cienītāju es pagaidām neesmu pārvērties. Protams, atskatoties uz sevi pirms kāda gada, ir lietas, kas man nešķiet skaidras, piemēram, kāpēc man iepriekš nepatika "Rainy Day Woman Nos. 12&35". Šī dziesma, protams, ir mazliet savdabīga. Pirmkārt, ar rindām, kur cilvēkus visdažādākajās situācijās "stouno", turklāt nav skaidrs, vai tas nozīmē, ka tevi "nonarkos", vai ka tevi nomētās ar akmeņiem. Atšķirība diezgan būtiska, ne? Dziesma izklausās, ka tikusi ierakstīta vairāk nekā nenopietnā atmosfērā, ievērojot to, ka pāris reizes Bobs tās laikā gandrīz nevar padziedāt, jo viņam uznāk smiekli (un tā nav demo, bet oficiālā versija!). Albūmā ir vēl vairākas dziesmas, pret kurām mana atteiksme ir izteikti pozitīva, piemēram, "Visions of Johanna", kas gan ilgst septiņas ar pusi minūtes, bet nemaz nav par garu. Vēl man labi ir zināma "Just Like A Woman", kas pati par sevi ir ļoti laba dziesma, bet man ir mazliet apnikusi. Vispār nezinu, kas tieši šajā diskā man nepatīk, varbūt tas, ka tas ir tik garš - 70 minūtes. Varbūt tāpēc, ka Dilans "blondajā" diskā kļuvis pārāk nopietns un "Rainy day woman" ir drīzāk izņēmums, nekā princips.Bet varbūt tur ir kaut kāda cita lieta, īsti nevaru pateikt, bet šo disku es noteikti sev līdzi uz neapdzīvotu salu neņemtu.

Ar "John Wesley Harding" sākās kārtējā jaunā ēra Dilana muzikālajā karjerā - viņš atkal atteicās no elektrisko instrumentu izmantošanas, viņa teksti kļuva konkrētāki un saprotamāki un melodijas - vienkāršākas un saprotamākas. Tiesa, viņš nav atteicies no pavadošā ansambļa, līdz ar to ieraksta skanējums tomēr ir pilnīgāks nekā pirmajos 4 Boba albumos. Kālab Dilans šādi mainījās, grūti tagad teikt, vai tas bija rezultāts viņa motocikla avārijai vai kas cits, bet tā visa rezultātā "John Wesley Harding" ir ļoti mierīgs un viegli klausāms albums, kura baudīšanai nav nepieciešams būt sevišķi izglītotam visdažādākajās tēmās. Varbūt vienīgi Bībelē - jo Vecās Derības tēmu šajā albumā ir ļoti daudz, ieskaitot arī slavenāko šī albuma dziesmu "All along the watchtower". Tā gan plašākām masām ir pazīstama Džimija Hendriksa izpildījumā, vai, ja tu esi deviņdesmito gadu bērns - "Guns`n`Roses". Lai arī Hendriksa versija pati par sevi, protams, ir ļoti laba, tomēr Dilana versijā arī ir kaut kas tāds, ko Hendrikss nodrošināt nespēj - proti, tā ir vienkārši skaista bez visādiem trikiem un gimmicks, bez virtuozas spēles, bez ārdīšanās un kādiem trikiem. Taču pat šī dziesma uz albuma fona ir vēl tāda salīdzinoši mežonīga - daudz labāk 1967.gada nogales Dilanu raksturo "I Dreamed I Saw St.Augustine". Un vispār diezgan dīvaini - es pamazām esmu iemīlējis ne tikai Dilana ģitārspēles manieri, ne tikai viņa vārgo balsi, bet arī mutes ermoņikas, par kurām nu gan es nekad neesmu fanojis. Bet kā gan lai es nebūtu cienītājs tādām dziesmām kā "I pity the poor immigrant", "As I went out one morning", "I`ll be your baby tonight" un citas šī ieraksta dziesmas?

Savas karjeras devītajā studijas albumā Dilans aiziet vēl tālāk pa "John Wesley Harding" iesākto taciņu, pārvēršoties par kantrīmūziķi. Dziesmu saturs kļūst arvien skaidrāks un vienkāršāks, melodijas - mazāk ambiciozas, un pat Dilana balss izklausās pēc vienkārša normāla dziedātāja, nevis pēc... Boba Dilana. Ne velti ieraksts sākas ar jaunu versiju vienai no labākajām agrīnajām Dilana dziesmām "Girl from the north country", kurā Dilans dzied duetu ar savu tā laika draugu, elku un kantrīmūzikas klasiķi Džoniju Kešu. Šaubos, ka šajā versijā dziesma būtu daudz ieguvusi, vienīgi ir interesanti dzirdēt Dilana tomēr visai vārgo dziedājumu līdzās superplaušām Kešam.

Lai gan biju domājis Dilanu vairāk neklausīties, tomēr "Blood on the tracks" skaitās viens no viņa spožākajiem albūmiem, tā ka tam tomēr izdevu iespēju sevi pārliecināt par savu skaistumu. Salīdzinoši ar sešdesmito gadu vidus ierakstiem, Dilans atkal ir mazliet mainījies, atsakoties no elektriskās ģitāras izmantošanas, toties viņš vismaz ir saglabājis pavadošo grupu, līdz ar to pirmo albūmu askētiskā skaņa atgriezusies nav. Man par prieku Dilans vairs tik ļoti šajā ierakstā neaizraujas ar ermoņiku spēlēšanu, kā to darījis agrāk (lai kāds virtuozs viņš arī nebūtu, tas nav mans mīļākais instruments). Vēl viena pārmaiņa - Dilanu - bītņiku un apziņas plūsmas dzejnieku - ir aizstājs Dilans stāstnieks, kurš atstāsta dažādas epizodes iz vīrieša un sievietes attiecībām. No vienas puses, teksti vismaz šajā diskā ir daudz skaidrāki, nekā, piemēram, "Highway 61 Revisited" skaņdarbos, taču savs šarms bija arī ar `"Subterrean Homesick Blues" aizsāktajā manierē un tās absurdajā humorā. Vispār "Asinis uz trases" ir ļoti mierīgs un relaksējošs albūms, albūms par sērīgu mīlestību, nevis albūms par sviestu. Varbūt taisni tas man ne visai patīk, jo Dilana balss tomēr nav paredzēta jebkāda veida mūzikai. Piemēram, "You`re a big girl now" ir ļoti skaista dziesma, bet Boba vokālais sniegums, manuprāt, vairāk ir domāts blūziem, folkiem vai rejošiem roķeriem, nevis šādai "adult contemporary" stila mūzikai. Ja dziesma ir mazliet trakāka, tas ir ok, tā kā, piemēram, "Idiot Wind" Dilana performance dziedāšanas ziņā ir vienkārši perfekta. "You`re an idiot, babe. It`s a wonder that you still know how to breathe." Jauks izteikums, vai ne? Starp citu, šim albūmam ir viens trūkums - garas dziesmas, kas īpaši neattīstās. Protams, viena lieta ir, ja "Desolation Row" ilgst 11 minūtes, bet pilnīgi cita, ja "Lily, Rosemary & The Jack of Hearts" ir gandrīz 9 minūtes gara, nekādi īpaši neprogresējot, bet vienkārši turpinoties. Tiesa, dziesmas sākums man šķiet pat ļoti foršs, vienīgi tas stāsts ir stipri vien par garu un vienveidīgu. Kopumā gribētos teikt, ka "Blood on the Tracks" varbūt arī ļoti labs albūms, bet tam ir viens trūkums - es nespēju to iztēloties savādāk kā fona mūziku, pārāk mierīga un neaktīva tā ir. Tiesa, tā ir fona mūzika ar veselu kaudzi skaistu kompozīciju, piemēram, ievadošais "Tangled up in Blue", "Shelter from the storm" vai tas pats "Idiot Wind"

Bobs Dilans nu gan nekad nav bijis no maniem iecienītākajiem mūzīkiem, tomēr man jāatzīst, ka tas vecis, kas izpilda šo ierakstu, nav nekāds Bobs Dilans. Protams, es apzinos, ka Bobs Dilans nav vairs tas džekiņš, kas dziedāja "The Times they are A-changin`" un ka "Like a rolling stone" arī ir vēstures elements, nevis aktuāla dziesma, tomēr "Modern TImes" Bobs Dilans nav tas, ko es no viņa gribētu sagaidīt. Pozitiīvi ir tas, ka viņš nav arī tik bezcerīgi garlaicīgs, kā bija iepriekš savās sliktākajās kompozīcijās, bet negatīvi ir tas, ka viņā nav nekā tāda, kas mani interesētu. Viņš izklausās vēl vecāks, nekā praktiski ir, tā "Spirit on the water" izpildot, izklausās, ka viņam ir vienlaikus aizsmakums, ciet deguns un 85 gadi. Muzikāli šis disks ir visai kantrijisks, kas nav nekāds brīnums, lai gan es labprātāk izvēlos Dilanu folksīgu, nevis kantrijīgu. Teksti viņam kā allaž ir stiprā puse, bet muzikāli, nu, nezinu, man kaut kā neinteresē ikviena veča ieraksts tikai tāpēc, ka pirms 40 gadiem viņš ir bijis ģeniāls. Diemžēl ģēnijs rokmūzikā lielākoties nedzīvo ilgi, un Bobs Dilans ir tipisks piemērs, kad tikai viņa fani katru jaunu albūmu sagaida uz "urrā!", bet praktiski viņš jau sen ir pārvērties par dinozauru. Tāpat kā Pols Makartnijs un gandrīz visi citi mani elki (ok, Dilans nav mans elks). Šos ierakstus var klausīties ne sliktāk kā daudzus jauno mūziķu albūmus, bet paša mūziķa karjeras kontekstā tie liek tikai notraust kādu asaru un uzlikt labāk kādu viņa plati no dienām, kad zāle bija zaļāka (citēju Sīci).

Traks var palikt - "Together through life" ir jau 33. Boba Dilana studijas albums. Protams, Frenkam Zappam ierakstu bija vairāk, taču zināms, ka Bobs pēdējos 20 gadus jaunas plates ieraksta diezgan reti. Pozitīvais šajā sakarā ir tas, ka arī savos nu jau visai lielajos gados Dilans joprojām spēj ierakstīt lielisku mūziku. Turklāt man pat gribētos teikt, ka salīdzinoši ar "Modern Times" viņš šajā albumā pat izklausās nedaudz jaunāks.

Par katru jaunu Boba Dilana (un tāpat daudzu citu vecās paaudzes mūziķu) ierakstu vispirms visi kritiķi sajūsminās, dēvē to par ievērojami labāku par vairākiem viņa iepriekšējiem ierakstiem un tad, kad iznāk nākošais, izrādās, ka atkal jau tas apliecina mūziķa atgriešanos labā formā, kamēr iepriekšējais bijis ne visai labs. Šis ieraksts nekādi nav izņēmums.