Kazhes pierakstu burtnīca

Makjuens bija slims jau kopš laika gala, tur nu nav šaubu. Un tas droši vien bija tikai likumsakarīgi, ka viņa debijas romānu es lasīju perversākajā no man zināmajām valodām - vācu. Nē, es neapgalvoju, ka vācieši būtu kādi satriecoši erotikas un sensualitātes ģēniji, vismaz atbilstoši reputācijai francūži viņiem šajā ziņā pogas izgriež pamatīgi, bet kas attiecas uz seksa muzejiem, pornogrāfiju, (citējot nemirst.lv) "vakareiropas kušķiem" un, protams, kanibālismu, vāciešiem līdzinieku nav. Nemaz nerunājot par to, ka vācu valoda šķiet ideāli piemērota, lai aprakstītu riebīgas situācijas un riebīgas detaļas (jā, es apzinos, ka esmu attiecībā pret šo valodu nedaudz kritisks, bet - kāpēc lai es tāds nebūtu?). Tātad - "Cementa dārzu" es lasīju vāciski, un tas bija dīvaini. Neatceros, kad es pēdējo reizi būtu vācu valodā lasījis grāmatu, kura nebūtu uzrakstīta vācu valodā. Iespējams - vēl skolas laikos, vai vismaz - šausmīgi sen. Līdz ar to man visu laiku bija grūti paturēt atmiņā, ka romāna personāži nav vācieši un ka tā darbība nenorisinās friču zemē, līdz ar to pagāja zināms laiciņš, kamēr es tā pa īstam piešāvos. Ja kas - lasīt Makjuenu vāciski nav grūti un vispār man vajadzētu censties biežāk lasīt vāciski, ja es nevēlos kādu dienu secināt, ka šo valodu esmu pilnībā aizmirsis.

Es nebūtu es, ja nepievērstos kārtējam apjomīgam (un droši vien - nepabeidzamam) projektam. Šoreiz tas attiecas uz grāmatām. Ir tāda grāmatiņa "1001 Books You Must Read Before You Die", kurā uzskaitīta 1001 grāmata, ko tev dzīves laikā vajadzētu izlasīt. Pagājušo piektdien veicu šī saraksta caurskatīšanu, lai uzzinātu, cik no šīm grāmatām esmu jau izlasījis. Izrādījās - 108, proti, nedaudz vairāk par desmit procentiem. Un tagad mans mērķis būs šo rezultātu iespēju robežās uzlabot. Nekādus konkrētus mērķus iz kategorijas - trīs gadu laikā tikt galā ar atlikušajām 900 grāmatām (pilnīgi nereāli), 50 jaunas saraksta grāmatas gadā, vai tamlīdzīgi, pagaidām neizvirzīšu. Vienkārši vairāk lasīšu grāmatas, kas ietilpst šajā sarakstā. Bet tas nenozīmē, ka lasīšu TIKAI tās. Neesmu taču gluži aptracis. Iana Makjuana "Svešinieku mierinājums" ir pirmā grāmata, kas izlasīta jaunās nostādnes ietvaros.

"Child in Time", manuprāt, ir viena no labākajām "Deep Purple" dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka "The Child in Time" ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.

Šķiet, ka "Nevainīgais" varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.

Makjuana "Melnie suņi" ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas.

Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?

Ījena Makjūena romāns "Amsterdama" ir stāsts par mākslu, morāli, rīcības brīvību un tā sekām. Par šo romānu Makjūens saņēma Bukera prēmiju un izpelnījās vispārīgu mīlestību un atzinību.

Izlasīju kārtējo Makjuena romānu, tas jau sāk pārvērsties par tādu kā māniju. Šoreiz romāns iesākās tieši tādā veidā, kādā veidā sākas grāmatas, kas man nepatīk - ar stāstījumu par galvenā varoņa - veiksmīga neiroķirurga - darbu slimnīcā. Nezinu, kāpēc, bet grāmatas, kuru galvenie varoņi ir ārsti, diezgan bieži manā uztverē nav sevišķi labas. It īpaši, ja runa ir par grāmatām ar trillera/detektīva elementiem - tas velk uz Artūram Heilijam līdzīgu pseido-mākslas un pseido-komerciālo literatūru, kaut kas līdzvērtīgs otrās šķiras zinātniskajai fantastikai, kurai nav nekā vairāk par sižetu. Taču Makjuens par spīti tam, ka viņš ne tuvu nav mans elks, tomēr ir gana labs rakstnieks, lai vismaz par to pašu Heiliju būtu labāks. Vispār jau šādas tādas epizodes te tiešām ir diezgan "heilijiskas" - gan degošā lidmašīna, gan galvenā varoņa sadursme ar pustrako tipu pie BMW stūres (redz, arī Anglijā tādi mīt) ir no diezgan sviestainās literatūras kategorijas. Ā, kamēr neesmu piemirsis, gribēju pateikt, ka degošā lidmašīna lidoja no Rīgas - jā, arī mūsu galvaspilsēta tikusi pie pieminēšanas Makjuena romānā. Bet bija viena grāmatas daļa, kas manās acīs tai uzreiz iedeva vismaz vienu papildu punktu - proti, tā daļa, kad Makjuens pievēršas galvenā varoņa kaislei uz mūziku un iepin stāstījumā Džeku Brūsu no "Cream". Ir jau zināms, ka atsauces uz mūziku jebkādās filmās vai grāmatās mani parasti ietekmē ļoti pozitīvi, un arī šis nav izņēmums. Un vispār jau šī grāmata bija diezgan laba arī neskatoties uz šo detaļu. Varbūt nedaudz par Makjuenam tipisku (viņš vispār neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti), bet bija te šis tas, kas man patika - ieskaitot referenci uz paša Makjuena romānu "Child in Time" - tā bija riktīgi glīta.

Tas ir vienlaikus absurdi un likumsakarīgi, ka dienā, kad pēc 8 gadu pārtraukuma pirmo reizi iegriezos Svešvalodu bibliotēkā, es tur paņēmu Makjuēna romānu. Absurdi - tādēļ, ka šis ne tuvu nav viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Likumsakarīgi - tādēļ, ka esmu vairumu viņa grāmatu izlasījis, un man patīk pilnīguma sajūta. Kas gan bija ļoti negaidīti - ka "`Česilas pludmalē" izrādījās par vienu no labākajām grāmatām, ko esmu izlasījis visai ilgā laika posmā.

Mazliet pat pašam šokējoši, ka pēdējo reizi kādu Makjuena darbu esmu lasījis vien 2010.gadā - kā nekā laika posmā no 2007. līdz 2010.gadam iepazinu gandrīz visus viņa romānus (izņemot pie oskarotās ekranizācijas tikušo "Atonement"), bet tagad tik ilgstoši - pa nullēm. Tiesa, tikai trīs grāmatas pa šo laiku arī ir ienākušās, līdz ar to, ja man būs noskaņojums, varēšu pēc kāda laiciņa atkal sevi pasludināt par lielu Makjuena ekspertu. Ja vien ignorētu tādu apstākli, ka patiesībā jau neko daudz no viņa grāmatām es neatceros, līdz ar to mans eksperta statuss ir diezgan apšaubāms.

Hā! Lai arī "Kārais zobs" ne tuvu neskaitās viens no veiksmīgākajiem Makjuana darbiem, man tas ļoti patika - un pat īsti nevaru saprast, kālab tas tā ir.