Jūrmalas Sports

Jūrmalas Sports teju desmit gadu garumā bija spēcīgākā futbola komanda pierīgā, kādu laiku - reāla pretendente uz vietu Virslīgā, vienīgi pēdējos neatkarības gados sākās komandas krīze.

Biedrību Jūrmalas Sports reģistrēja 1929.gada rudenī ar tobrīd vadošo Jūrmalas sporta klubu - Rīgas Jūrmalas sporta biedrību neapmierinātie Jūrmalas sportisti. Zināmākais futbolists JS pirmajā sastāvā bija Fricis Rogenmanis, Amatiera rezerves komandas spēlētājs, tāpat komandas rindās bija viņa brālis Kārlis Rogenmanis, Jānis Rode, Vilhelms Pavlockis, Aleksandrs Jansons, Alberts Grīntāls un Džems Viņķis. Komanda tika iedalīta Rīgas meistarsacīkšu otrajā līgā, tāpat kā Rīgas Jūrmalas sporta biedrība. Jau pirmajā savas pastāvēšanas gadā jaunā biedrība izrādījās spēcīgāka par savu priekšgājēju (no kuras bija atnākusi daļa sportistu), izcīnot turnīrā otro vietu, piekāpjoties vienīgi spēcīgajam Universitātes Sportam.

Tā kā 1931.gadā tik spēcīgu jaunpienācēju kā US 2.līgā nebija, jūrmalniekiem izdevās kļūt par šī turnīra uzvarētājiem. Nepatīkams elements šajā gadā bija tas, ka draudzības spēlē pret Latvijas Sporta biedrības komandu kāju salauza jūrmalnieku komandas līderim Džemam Viņķim, kuram pēc tam bija nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Komanda pastiprinājās ar Voldemāru Štūlu (no LSB) un Aleksandru-Alfrēdu Ziemeli no Liepājas ASK. Uzvara 2.līgā deva tiesības spēlēt pārspēli par vietu 1.līgā, kur jūrmalnieki piekāpās 1.līgas vājākajai vienībai - poļu sporta biedrībai Reduta, kas gan neliedza JS nākamajā gadā pāriet 1.līgā (kā tas nereti notiek Latvijas futbolā, mainījās turnīra norises kārtība). No agrīno JS gadu furbolistiem noteikti jāpiemin arī Nikolajs Štūls, ilggadīgs Universitātes Sporta loceklis, kas uzspēlēja arī Virslīgā.

Pāreja 1.līgā sevišķi gluda neizvērtās - 10 spēlēs piedzīvoti vieni vienīgi zaudējumi, kas gan nenozīmēja nokrišanu līmeni zemāk, jo 1933.gadā 1.līga tika pamatīgi paplašināta. Šī sezona arī bija daudz veiksmīgāka - JS 12 komandu konkurencē izcīnīja ceturto vietu, sezonu noslēdzot ar pozitīvu vārtu attiecību 27-22. Atslēgas spēlētāji komandā bija vārtsargs Jūlijs Katlaps, Džems Viņķis (labākais vārtu guvējs ar 8 gūtiem vārtiem), Kristaps Vazdiķis (6 g.v.), P.Zariņš (5 g.v.), Kārlis Bunga, Fricis Rogenmanis.

Vēl labāk JS gāja 1934.gadā, kad komanda 1.līgā ieņēma 3.vietu, vien par diviem punktiem piekāpjoties tā uzvarētājai - Universitātes Sporta komandai. Sezonas noslēgumā gan komanda tika pamatīgi paplucināta - no tā aizgāja 4 spēlētāji uz Virslīgas komandām: Jūlijs Katlaps pievienojās Vanderera rindām, Kārlis Bunga aizgāja uz jauno Virslīgas komandu - Universitātes Sportu, bet centra uzbrucējs Ansis Mežmačs (1934.gadā oficālās un neoficiālās spēlēs JS rindās guva 20 vārtus) un aizsargs Roberts Auniņš pievienojās titulētajam RFK. Mežmačs 1935.gadā RFK rindās izcīnīja Latvijas meistara titulu, kamēr Auniņš pēc gada bija atpakaļ Jūrmalas Sportā (vēlāk gan viņš pārgāja uz VEF), tāpat kā Katlaps, kura sniegums tika atzīts par Virslīgai neatbilstošu. Būtiskākais jaunpienācējs viņu vietā bija Andrejs Dogadovs no Ventspils Spara, kā arī komandā bija atgriezies Voldemārs Štūls (kurš bija pa šo laiku paspējis atkal aiziet uz LSB).

Lai arī Jūrmalas presē tika apgalvots, ka komandas sastāvs nākamajā gadā nebūšot vājāks, patiesībā 1935.gadā sākās JS lejupslīde - divus gadus pēc kārtas komanda 1.līgā bija septītā, tad 12. un pārspēlē pret Startu it kā zaudēja vietu 1.līgā, taču atkal jau to tomēr saglabāja, līdz 1938./1939.gada sezonā kā pārliecinoši vājākā 1.līgas komanda no šī līmeņa izkrita. Trīsdesmito gadu beigās vairums vadošo Jūrmalas futbolistu jau pārstāvēja Slokas LAS un JS rindās vairs nebija atlicis daudz spēlētāju no komandas labākajiem gadiem. No vēlāki gadu JS futbolistiem noteikti jāpiemin vārtsargs Jēkabs Flugins, kas ilgus gadus bija Amatiera pamatvārtsargs, bet trīsdesmito gadu beigās no JS pārgāja uz Slokas LAS, un Fēlikss Zandbergs, kas bija spēlējis arī Latvijas izlasē. Trīsdesmito gadu beigās Majoros biedrība iekārtoja jaunu sporta laukumu, atjaunojot līgas sacīkšu norisi Jūrmalā, kas kādu laiku bija pilnīgi pārtrūkusi.

Līdz pat 1940.gadam komandā turpināja spēlēt veterāns Aleksandrs Jansons, no komandas labākajiem gadiem tajā 1940.gadā vēl bija Edgars Leitis, kurš kādu laiku bija skaitījies arī RFK rindās, lai gan pirmajā komandā Virslīgā spēlējis nebija.

JS tika likvidēts 1940.gada rudenī, pēc okupācijas varu maiņas atjaunots, vācu laikā spēlēja Rīgas 1.līgā, bija vidusmēra komanda šajā līmenī.