5. Rīgas APSK

Aizsargu sporta komandu uzplaukums sākās pēc Ulmaņa apvērsuma, taču 5. Rīgas aizsargu sporta klubs izveidots tika vēl pirms tā - 1934.gada martā. Jau sākotnēji tika ziņots, ka komandā darbosies vairāki bijušie RFK biedri, tādējādi tika prognozēts, ka komanda būs spēcīga. Aizsargu sporta kluba dibinātājs bija Kārlis Vēbers, arī savulaik RFK biedrs, vēlāk - Latvijas futbola savienības valdes loceklis.

  1. RAPSK sastāvā patiešām sākotnēji dominēja kādreizēji RFK futbolisti - divdesmito gadu vidū RFK rindās bija spēlējuši Artūrs Bērziņš, vārtsargs Kļaviņš, Hermanis Zaļums (vairāk zināms kā hokejists, Latvijas izlases dalībnieks), pats Vēbers, Godkalns, Pakuls. Vairums no viņiem gan lielākoties RFK sastāvā bija bijuši Rezerves klases (mūsdienu terminoloģijā - dublieru) turnīra spēlētāji, vienīgi Kļaviņu varēja uzskatīt par 1924. un 1925.gada Latvijas čempionu (nejaukt viņu ar Latvijas izlases vārtsargu Jāni Kļaviņu, kurš visu savu karjeru bija uzticīgs JKS krāsām!). Arī pārējie futbolisti komandā bija gana labi zināmi: Juris Neibergs bija spēlējis Unionā, Jānis Rēcis bija pārnācis no Amatiera, Kalējs bija spēlējis JKS, LSB un LNJS rindās, bet Nikolajs Arbeiters bija spēlējis viena no spēcīgākajām SSS komandām - Rīgas spēkā. Vairākus gadus Virslīgā bija spēlējuši brāļi Indriķis un Jānis Neibergi.

Ar šādu sastāvu komandai ambīcijas nevarēja būt zemas, taču vienlaikus šis bija gads, kurā cīnīties par pirmo vietu 2.līgā bija gandrīz neiespējami - turnīrā togad debitēja komanda ar vēl iespaidīgāku sastāvu - V.Ķuze. Aizsargu pulka komandai izdevās 2.līgas turnīrā izcīnīt trešo vietu, piekāpjoties šādā līmenī neuzvaramajai Ķuzes vienībai un arī no 1.līgas izkritušajiem Strazdumuižas futbolistiem. Ar trešo vietu teorētiski nevajadzētu būt gana, lai tiktu līmeni augstāk (paredzēts bija, ka divas komandas pārcelsies uz pirmo līgu), taču apstākļi sakrita tā, ka aizsargu futbolisti tomēr tika līmeni uz augšu, jo uz 1.līgu nepārnāca no Virslīgas izkritusī komanda (Liepājas ASK atgriezās Kurzemes meistarsacīkstēs), bet divas pirmās līgas komandas: Kaiserwald un Krauze beidza savu eksistenci.

Pirms debijas pirmajā līgā RAPSK komanda piedzīvoja savu tiesu pārmaiņu. To pastiprināja divi bijuši Latvijas izlases futbolisti: Arnolds Štauers un Aleksandrs Ābrams. Izcīnītā vieta (devītā 12 komandu konkurencē), ko 5.RAPSK komanda ieguva 1935.gadā 1.līgā, varbūt nebija sevišķi augsta, taču komandas sniegums bija itin cienījams un togad turnīrā bija ļoti blīvi rezultāti - kamēr RAPSK futbolisti bija ieguvuši 10 punktus, veselām piecām komandām bija tikai par vienu punktu vairāk.

Daudz sērīgāks aizsargu futbolistiem bija 1936.gads - lielākoties komandai uz spēli neizdevās sapulcināt ne tikai labākos spēlētājus, bet pat ne pilnu sastāvu, spēlējot deviņu futbolistu sastāvā, rezultāti nebija iepriecinoši, dažas reizes RAPSK vispār uz spēli neieradās, saņemot tehnisko zaudējumu. Sezonas gaitā komanda nebija izcīnījusi nevienu punktu un tai būtu jāpāriet 2.līgā, taču faktiski tā Rīgas meistarsacīkstēs vispār pārtrauca piedalīties. Tas bija loģiski, jo tobrīd aizsargu futbola komandām galvenā prioritāte bija aizsargu meistarsacīkstes.

Rīgas meistarsacīkstēs tikām 5.RAPSK futbolisti atgriezās pēdējā to pastāvēšanas gadā - 1940.gada pavasarī. Komandas kodols bija gandrīz pilnībā nomainījies, vienīgi Luste vēl bija komandas rindās kopš 1935.gada, bet komandu bija papildinājuši Latvju jaunatnes vārtsargs Ernests Skujiņš, brāļi Alindžans un Abduls Husnetdinovi no LAS un citi ne pārmērīgi plašās aprindās zināmi futbolisti. Oficiāli to arī uzskatīja par jaunu vienību, nevis to pašu, kas spēlēja trīsdesmito gadu vidū. Komandas sniegums nebija slikts - ceturtā vieta 2.līgā, taču sevišķi būtiski tas vairs nebija, jo turnīrs tika pabeigts jau okupācijas apstākļos un arī turnīra noslēguma tabulās šī komandas nosaukums visur tika pierakstīts kā "Bij. RAPSK", proti, nekāda aizsargu pulka sporta kluba 1940.gada rudenī vairs nebija.


Izmantotie avoti