Greisa Mārksa savulaik bija Kanādā populārāka sieviete. Viņas slavas laiks gan nebija sevišķi ilgs un slava - glaimojoša, bet vēsturei jau patiesībā diezgan vienalga, vai cilvēks bijis Gandi vai Hitlers. Lai arī līdz Hitleram Greisai bija ļoti tālu, slavena viņa kļuva kā slepkava, kas laikam jau nav tas skaistākais veids, kā ieiet vēsturē. Viņa un viņas līdzzinātājs tika apsūdzēti nama, kurā viņi bija kalpotāji, saimnieka un viņa mīļākās slepkavībā. Greisai piesprieda mūža ieslodzījumu, kamēr čalim - nāvessodu. Tā kā pierādījumu tam, kurš ko īsti bija darījis nebija, un principā netrūka argumentu tam, ka Greisa visā šajā pasākumā bija drīzāk upuris, nevis vaininiece, tad sabiedrībā netrūka iniciatīvu viņas aizstāvībai un lūgumu viņu no cietuma atbrīvot, un zināms vien tas, ka pēc diezgan ilgiem gadiem viņa no cietuma tomēr tika atbrīvota. Taču stāstā ir gana daudz neskaidrību, un šīs neskaidrības tad sava stāstījuma veidošanai izmanto viena no mūsdienu slavenākajām kanādiem - rakstniece Margareta Atvuda, kuras slava ir daudz pozitīvāka nekā grāmatas varonei.

Vudijs Alens šobrīd noteikti nav savas slavas zenītā. Pat ignorējot viņa vecumu un to, ka arī vairākas viņa filmas pirms šīs nekādus sevišķus sasniegumus neguva (kopš Blue Jasmine nekā kritiķu mīlēta viņam nebija sanācis), līdz ar #MeToo parādīšanos cilvēki atcerējās arī to, ka Vudijs Alens jau nu gan ir tipisks vecs Holivudas izvirtulis, kurš, iespējams, ir klasificējams arī kā pedofils. Taču tā kā es cenšos sekot principam, ka man mākslas pasaulē rūp tas, kas ir ticis radīts, nevis tas, kas ir tā radītājs, tad manu viedokli par Alenu kā režisoru īsti nevar ietekmēt mans viedoklis par viņu kā cilvēku. Taču, domājams, pašam Alenam vajadzētu saprast, ka šobrīd viņš varētu uzfilmēt arī jaunu "Annie Hall", bet uz daudz labu vārdu tāpat cerēt nenāktos.

Pēc vairāku gadu prombūtnes Latvijas otrais trešais slavenākais pastnieks Miervaldis Paciņš ir atgriezies Latvijā! Protams, ka Miervaldis nevar sacensties atpazīstamībā ar Haritonova pastnieku Dobeli un Ģinamo pastnieku Spruktu, bet mūsu sirdīs biedrs Paciņš neapšaubāmi ir numur viens! Un kas vēl var būt skaistāk, kā Pastnieks, kurš ierodas Rīgā dienu pirms Romas pāvesta un vēl ir nodēvēts par Simtgades pastnieku!?

No visiem kino projektiem, kas bija gaidāmi Simtgades programmas ietvariem, ar vislielāko nepacietību gaidīju tieši Homo Novus. Un te minimāla loma ir tam, cik daudz JRT aktieru piedalās filmā. Galvenais, kālab gribēju to redzēt, ir manas neslēptās simpātijas pret Anšlava Eglīša daiļradi (kas gan gluži nenozīmē, ka esmu nekritisks jūsmotājs, kas apbrīno arī autora neveiksmīgākos darbus). Plus vēl pati Homo Novus tēma - bohēma Rīgā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mani neapšaubāmi aizrāva.

Glezniecības izstāžu apmeklējums manā dzīvē ir izteikti reta parādība, bet šodien sanāca tā, ka bija ļoti operatīvi jāpārplāno mūsu "laiks brīvsolī", jo mainīgie laika apstākļi nemotivēja kaut kur braukt ar riteņiem, līdz ar to vispirms devāmies uz restorānu, bet tad prasījās turpat tuvumā kādu gramu kultūras. Un tā mēs nonācām Mūkusalas mākslas salonā, kurā šobrīd skatāma Vladimira Glušenkova retrospektīva izstāde. Par mākslinieku un viņa daiļradi nezināju nenieka, taču izstādes nosaukums "Absurda mitoloģija" teica - jāiet!

Marijas Metļickas vārds, lasot viņas stāstu krājumu "Mūsu dzīvītes", man bija pilnīgi svešs. Tik vie kā pārliecinājos, ka viņa nav tik nozīmīga parādība krievu literatūrā, lai būtu izpelnījusies savu šķirkli Wikipedia, pat ne krievu variantā. No tā secināju, ka visticamākais viņa vispār nav tā īsti saucama par rakstnieci, bet gan drīzāk ir cilvēks, kam ir bijusi vēlme tikt publicētam un kam ir arī šādas tādas literārās dotības. Reāli tikām izrādījās, ka Meļickai aiz jostas ir gūzma grāmatu un, kā rādās, jaunas tiek ģenerēts itin iespaidīgā tempā. Un, ja tā mazliet padomā, tas nemaz nav pārsteidzoši.

Frīdriha Šillera Laupītāji vai nu ir vai nav pirmā latviešu iestudētā luga. Nezinu, vai var teikt, ka vēsturnieki par šo jautājumu strīdās, bet zinu, ka man personīgi tas nav principiāli svarīgi. Skaidrs ir vien tas, ka Dikļu muižā tieši pirms 200 gadiem - 1818. gadā - "Laupītāji" tikuši spēlēti un tulkojuma autors bija latvietis - muižas kalps Jānis Peitāns. Nosaukt šo JRT izrādi par iespējami precīzu Peitāna iestudējuma atveidojumu laikam gan nevarēs.

Vientulībai nē! ir apakšvirsraksts Kurta Vonnegūta romānam "Balagāns". Kā risinājumu cilvēku vientulības problēmai Vonnegūts izvēlējās kaut ko daudz iejūtīgāku un mazāk slepkavniecisku nekā filmas "The Lobster" radītāji.

Mika Koljēra jaunākais veikums "Iz Baltikas" ir pagaidām viņa vērienīgākais darbs literatūras lauciņā, kurā nenoliedzami ieguldīts milzīgs darbs, darbojoties ārzemēs tik ļoti pieprasītajā vēsturiskās fantastikas lauciņā (ar fantastiku šajā vietā saprotot to, ka, balstoties uz vēsturiskiem personāžiem un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, tiek veidots absolūti pašizdomāts stāstījums).

Pat neatceros (neieskatoties pierakstos), kurš bija pēdējais Peļevina darbs, par kuru man bija neviltota sajūsma. Ieraduma pēc teju visus tos esmu lasījis, bet sajūta, ka viņš ir sevi izrakstījis, kļuva tikai spēcīgāka un spēcīgāka. Un tad es krievu grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "iPhuck 10" uz vāka.