Lai arī Līgavu mednieki nebūt nav ļoti dziļa un sarežģīta literatūra, tā ir viena no tām latviešu literatūras grāmatām, ko man vismaz patīk reizēm pārlasīt. Sakot "reizēm", es domāju - aptuveni reizi desmit gados, kas nozīmē, ka lasīju to droši vien trešo reizi. Tā gan nav, ka katrā nākamajā reizē tajā atklājas kas jauns un iepriekš neizprasts, bet tas varbūt ir pat viens no Anšlava Eglīša lielākajiem trumpjiem - viņa darbi, lai arī valodas ziņā izsmalcināti un koši, nav pārmudrīti ar dubultajiem dibeniem un pārvērtīgām atziņām.
Par Kriminālās ekselences fondu ir lasīts un dzirdēts daudz. No atsauksmēm var secināt, ka latviešu kino nekas līdzvērtīgs nav bijis pieredzēts vismaz kopš "Limuzīna Jāņunakts krāsā" vai pat vispār nekad. Tā kā esmu apveltīts ar visai cinisku pasaules skatījumu, skaidrs, ka pilnībā mani šāda sajūsma nepārliecināja un uz šo filmu gāju ar savu devu piesardzības - gaidīt, ka stilīgo "Piena" filmu radītāji būs pārsituši Tarantino un radījuši kaut ko tik revolucionāru, ka tagad Grauba un Ēķis stāv stūrī pīpēdami un domā, ko lai dara jaunajā, postekselences pasaulē.
Manā dzīvē ceļojumi gadās gan vairāk, gan mazāk plānoti. Ja galamērķis ir kaut kur tālu - piemēram, Jaunzēlande, tad parasti vismaz pusgadu iepriekš tiek sagādātas aviobiļetes, pamazām top saraksts ar apskatāmajiem objektiem, ir jāveic kādi priekšdarbi un ne gluži viss tiek palaists pašplūsmā. Un gadās tādi braucieni kā nule notikušais, kura plānošana notika šādi:
Latviešu literatūrā parasti manai gaumei trūkst sērīguma un sāpju - visi varoņi vienmēr dzīvo laimīgi, nevienam nekad nekā netrūkst, ir daudz abpusējas mīlestības un pārticības. Ka tik ne tā!
Pasākuma anotācijā bija teikts, ka projektā "Stīgas" Edgars Mākens spēlējot klavieres, bet Inga Gaile - uz nerviem. Protams, šāds joks nebūt nav kaut kas pilnīgi nedzirdēts - vēl sešdesmitajos gados Džons Lenons tika lietojis formulējumu: "I [also] play the guitar and sometimes I play the fool", taču tas nu ir fakts, ka Inga Gaile patiešām "Stīgās" nevienu instrumentu nespēlē. Un patiesībā jau elektriskajām klavierēm arī tā īsti stīgu nav, līdz ar to viņa arī ir vienīgā reālā stīgu spēlētāja šajā duetā (ja to vispār var saukt par duetu).
Es iztēlojos, kā tas viss sākās: smalkās kritikas atsauksmes par "Peldošo un ceļojošo" otro daļu bija negatīvas, Nastavševam pārmeta radošo krīzi, atkārtošanos, pārmērīgu homoseksuālisma tēmas izcelšanu. Un tad Vlads, kurš, cik dzirdēts, uz nelabvēlīgu kritiku reaģē ļoti asi, nolēma: "Parādīšu es viņiem radošo krīzi, atkārtošanos un homoseksuālismu!" Un tā radās "Cerību ezers aizsalis".
Rīt sākās gluži normāli - ar došanos paskriet. Tā kā jau iepriekšējā dienā bijām izpētījuši parku (ja kas - to sauc par Zahera parku, un tas ir lielākais parks Jeruzalemē), tad devos uz turieni. Agrajā rīta stundā sevišķi daudz skrējēju nebija, bet gluži viens arī nebiju, tāpat, protams, satiku suņu staidzinātājus. Aizskrēju arī līdz Krusta klosterim - 11. gadsimta gruzīnu klosterim, kas atbilstoši ļoti ticamai leģendai ir uzcelts vietā, kur ir apbedīta Ādama galva, un vēlāk tajā vietā audzis koks, no kura tapa krusts, kurā sita Jēzu. Protams, ievērojot to, ka Jeruzalemē uz katru akmeni pretendē vismaz trīs reliģijas, tik ļoti neticama sakritība tā nešķiet (pie nosacījuma, ka tu Bībeli pieņem kā precīzu vēsturisku hroniku un gadu tūkstošu laikā radušās leģendas - par oficiāliem un uzticamiem avotiem). Sākotnēji arī laiks bija jauks - spīdēja saule, bet nebija karsts, īsi sakot - tieši tas, ko tāds rīta skrējējs kā es varētu vēlēties. Taču tad ļoti strauji viss mainījās - sacēlās vējš, sadzina mākoņus, un sākās gāziens. Atlikušos trīs (grafiks!) kilometrus bija pamatīgi jāsaņemās noskriet, nevis finišēt ātrāk, tomēr kaut kā ar šo plāna punktu tiku galā un jau manāmi slapjš devos iekšā viesnīcā.
Sākšu ar negaidītu atklāsmi - es nekad nebūšu māte. Līdz ar to savā ziņā līdz galam man šo Noras Ikstenas romānu saprast nebūs lemts. Arī ar vīriešiem romānā man identificēties nebūs viegli - arī tālab, ka neviens no viņiem nav sevišķi detalizēti aprakstīts.
Nemēģināšu uzturēt intrigu: saule nākamajā rītā patiešām uzlēca, un es arī biju savlaicīgi piecēlies, lai to redzētu. Tik vien bēdas, ka redzēt saullēktu nevarēja, jo bija apmācies. Līdz ar to Marina, kas bija noslinkojusi un nevēlējusies modināt Esteri, zaudēja tik vien kā iespēju pasēdēt kraujas malā kopā ar vāciešu ģimeni un pārliecināties, ka neko sevišķi interesantu redzēt nevar.
Man šķiet, kāds pret mani izspēlējis netīru triku! Nevaru to tagad pierādīt, bet šīs grāmatas nonākšana manā Kindle nevarētu būt notikusi pēc manas brīvas gribas, man esot pie pilnas apziņas un rīcībspējas. Nē, es nebūt neapgalvoju, ka es lasītu tikai augstākās raudzes literatūru, ne velti pērn iepazinu pirmo oficiāli atzīto pornogrāfisko romānu angļu literatūrā. Un tomēr - ja es lasu grāmatas, kas ir objektīvi uzskatāmas par sliktām, parasti man tam ir laba motivācija. Tikām par Olīvijas Geitsas romānu "Karstāks par tuksneša sauli" es pat dzirdējis neko nebiju, un tomēr - kaut kā tā bija ņēmusi un nonākusi manā virtuālajā grāmatu plauktiņā.