Pēdējā laikā Latvijas futbolā notikušās pārmaiņas šķita vedam uz labu. Kaspara Gorkša ievēlēšana par LFF prezidentu lika gaidīt, ka pamazām futbols varētu atbrīvoties no padomiskā smārda, kas tam noteikti bija raksturīgs. Intervijas ar Gorkšu ir patīkami klausīties un lasīt. Prom ir Aleksandrs Starkovs, kas nozīmē, ka tagad vismaz kādu laiku nebūs jāklausās pēcspēles intervijās par "bojevoj futbol" un to, ka "pokazaļi saderžaķeļnuju igru" (sausajā zaudējot kārtējai pundurvalstij). Izlase ir atgriezusies Daugavas stadionā, noticis rebrendings un pat uz spēli pret Andoru ieradās itin pieklājīgs skatītāju daudzums, kuru vidū bija diezgan daudz jaunu seju, jo futbols tagad tiek pozicionēts citādi kā iepriekš un kādam LFF pat ir sācis kļūt aktuāli runāt ar līdzjutējiem. Tas viss taču ir tik lieliski!

Šīs filmas skatīšanās laikā viens no jautājumiem, kas bija aktuāls Marinai - kā tas sanāk, ka aktieris, kas atveidojis galveno lomu vienā no visu laiku veiksmīgākajiem kino projektiem, nonāk līdz dalībai tādās lentēs kā šī. Runa ir par Eliju Vudu - Frodo "Gredzenu pavēlniekā", kurš šajā filmā atveido it kā jauku, bet vienlaikus stipri neadekvātu čali, kurš pats sevi uzskata par austrumu cīņu ekspertu, lai gan realitātē viņš ir tikai jampampiņš. Patiesībā gan viņš pat nav galvenais varonis šajā nebūt ne super ievērojamajā kinolentē.

Dvēseļu uteņa ievadā, vēl pirms izrādes sākuma, skatītājiem tiek atgādināts: šai izrādei nav nekādas saistības ar Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni" un vienlaikus - tā tomēr neesot pilnīgs bezsakars. Savā ziņā - tēma satraukumam (tas atgādinājums, ka kaut kāda doma tur tomēr ir, kas liek domāt, ka domu nolasīt nebūs viegli), bet - skatīsimies un vērtēsim!

Šis ieraksts būs par manām personīgajām izjūtām un pieredzi, piedaloties NEoficiālajā Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā. Būs arī cits, kur dalīšos pieredzē no organizatoriskās puses. Abas tēmas likt vienā nešķiet pareizi, nevēloties sevi kā dalībnieku kaut kā izcelt visu dalībnieku vidū.

Vienā no savām jaunākajā dziesmām, kas izskanēja koncertā, Rodžers Voterss dzied "If I had been God" un skaidro, kādos dažādos veidos, ja viņš būtu Dievs, viņš pasauli izveidotu labāku, nekā tā ir tagad (lieki teikt, ka tur ir daudz vietas izaugsmei). Savulaik man pašam Rodžers Voterss noteikti bija dievs - bija manā dzīvē tāds periods, kad es faktiski neklausījos neko citu kā tikai Pink Floyd un pat visus viņa solo ierakstus pārzināju itin labi. Taču laiki mainās un pērn, kad tika izziņota The Wall radītāja uzstāšanās Rīgā, man bija pat kādu laiku jādomā, vai es patiešām to vēlos redzēt. Beigās, protams, izlēmu, ka vēlos gan, līdz ar to piektdienas vakarā biju Arēnā Rīga, lai novērtētu priekšnesumu.

Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).

Ints Lubējs ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdus es labākajā gadījumā esmu dzirdējis kaut kur starp citu izrunātus. Skolas obligātās literatūras programmai par nenozīmīgu, nav ne sevišķi skandalozs, nē pretrunīgi vērtēts. Arī izcili ražīgs ne, un kopš Ēdenes izpostīšanas neko arī nav laidis klajā. Turklāt pat šis miniromāns piedzīvoja diezgan nenopietnu izdevumu - tas bija iekļauts 1999. gada žurnāla Karogs septembra numurā, līdz ar to mūsdienās iespējas pie nonākt nejauša lasītāja tam nav lielas. Taču es tieši šobrīd esmu pievērsies vecāku mājās uzietiem Karogu krājumiem, un tā nu izlasīju arī šo grāmatu.

Albērs Kamī (vismaz ciktāl tas attiecas uz viņa literāro darbību) nekādi nebija jautrulis. Autors, kura slavenākais romāns saucas "Mēris", bet otrais slavenākais ir "Svešinieks", itin loģiski savu karjeru turpināja ar "Krišanu" (vēlāk, vēl pēc viņa nāves klajā nāca arī romāni "Laimīga nāve" un "Pirmais cilvēks"). Atradis vecāku grāmatu plauktā Kamī darbu izlasi, izlēmu, ka mazliet eksistenciālisma nekad nenāk par ļaunu, un tā nu šo darbu izlasīju.

Ja nekļūdos, filmu par Dovlatovu mēs skatījāmies aptuveni mēneša garumā. Nē, tā nav gluži tik gara, bet tā sanāca, ka kaut kad pasen noskatījāmies to līdz pusei, tad ļoti ilgstoši vispār neko neskatījāmies, un šovakar beidzot filma tika pabeigta. Ja ņem vērā, ka filmas laikā darbība rit vienu nedēļu, jāsaka - tas nudien bija lēnām, it īpaši, ja ņem vērā, ka paša Dovlatova teksti galīgi nav lēni.

Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk nekā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.