Pretošanās ir bezcerīga, tā vēsta Manic Street Preachers jaunākā albuma nosaukums, un savā ziņā tas, protams, attiecas arī uz pašu grupu - šis ieraksts ir tik ļoti uzkrītošs gājiens ar atskatīšanos uz saviem pašu pagātnes veikumiem, bez mazākajiem mēģinājumiem darīt kaut ko jaunu un nepieredzētu, ka nav šaubu - Bredfīls, Vairs un Mūrs necenšas pavērt jaunus apvāršņus, bet paliek uzticīgi tam, kas ir strādājis viņu mūzikā vismaz kopš "Everything Must Go" laikiem.

Frēdrika Bakmana literārais daiļrades viens no galvenajiem paņēmieniem ir radīt izcili nepatīkamu varoni un tad pamazām viņu cilvēciskot, līdz tu saproti, ka aiz nejaukās ārienes patiesībā slēpjas labs cilvēks, kas savukārt ved pie secinājuma, ka kaut kur dziļi iekšienē teju katrā cilvēkā ir kaut kas labs, tikai iekšēji un ārēji apstākļi viņu ir spieduši šīs savas īpašības apslēpt. Arī grāmata par Britu Mariju šajā ziņā nav izņēmums.

Vizmas Belševicas "Bille" ir viens no nedaudzajiem obligātajā literatūrā iegūlušajiem latviešu autoru darbiem, pret kuriem es skolas laikā netiku ieguvis teju neārstējamu alerģiju, lai gan potenciāls arī šādam scenārijam noteikti bija, jo "Bille" mūsos tika dauzīta iekšā diezgan brutālā veidā. Un tomēr - uz nebeidzamo liriski patosaino un patosaini traģisko latviešu rakstnieku darbu par bērnību fona "Bille" ir patīkams izņēmums savā godīgumā.

Tas ir diezgan populārs mīts, ka latviešiem nepiemīt humora izjūta un ka standarta latviešu joks šķiet smieklīgs tikai tā teicējam. Rutku Tēva jeb aktiera Arveda Mihelsona apkopojums "Latviešu teātris anekdotos" nav labākais veids, kā atspēkot šo mītu.

"Odu laiks" manās rokās nonāca, veicot pārkārtojumus vecāku grāmatplauktos, vērtējot, kuras grāmatas ir pelnījušas nonākt kā makulatūra "Ulubelē", bet kuras - saglabāt vietu zem saules. Par šo grāmatu patiesībā mans viedoklis sākotnēji bija ļoti skeptisks. Izdota 1994. gadā, mīkstajos vākos, ar visai dīvainu vāka noformējumu. Trīs autori, kuru vārdi man neko neizsaka. Sevišķi neko neaprakstošs nosaukums, un vēl Pirmā daļa no nez cik.

Latvijas futbolā nav bijis fenomenālu zvaigžņu, kurus zinātu visā pasaulē, līdz ar to vismaz man nav pašsaprotama varianta, ka "šis ir visu laiku izcilākais Latvijas futbolists" (ja vērtē mūsdienu futbolu, igauņiem pirmais nāktu prātā Marts Poms, lietuviešiem - Edgars Jankausks, ukraiņiem Andrijs Ševčenko, baltkrieviem Aleksandrs Hļebs). Turklāt šis apkopojums būs tikai par neatkarības laiku kopš 1991. gada, jo šķiet diezgan neiespējami salīdzināt, piemēram, Aleksandru Vanagu, kas uguņoja pirms un pēc Otrā Pasaules kara un, teiksim, Artjomu Rudņevu. Un desmitnieks atlasīts, ignorējot to, cik lieli nopelni un panākumi konkrētajam futbolistam būtu bijuši Latvijas izlases rindās, vērtējot vien to, cik laba šim sportistam izdevusies klubu karjera.

Tev ir nedaudz pāri trīsdesmit. Ir labs darbs. Sieva, divi bērni. Nupat uzcelta jauna māja kaut kur pierīgā. Vecāki ar tevi lepojas un uzskata par teju vienīgo savu sasniegumu šajā pasaulē. Tu esi par 97% veģetārietie. Uz veikalu vienmēr ņem līdzi pats savus trauciņus pārtikai, jo domā par apkārtējo vidi. Un tad kādu dienu tu saproti, ka dzīvo tādā tumsā, ka tev ir nepieciešams jauns logs, kurā varētu redzēt saullēktu.

Vienā vakarā iespēja redzēt uzreiz divas grupas, kuras mani interesē, bet kuras neesmu līdz šim redzējis spēlējam, katru dienu negadās. Līdz ar to, kad uzzināju par "Ezeru" un "Spāres" dalību KKc sešu gadu jubilejas pasākumā, mani nebija ilgi jāpielauž uz šī koncerta apmeklējumu. Vienlaikus, sava deva bažu arī bija.

Ar Verbēra daiļradi man ir ļoti sarežģītas attiecības, kurās nav sevišķi daudz mīlestības. Ir maz autoru, no kuru daiļrades es būtu tik daudz lasījis. Vienlaikus labi ja dažas no viņa grāmatām esmu atzinis par salīdzinoši labām esam. Un tas man neliedz periodiski atkal kaut ko no viņa grāmatām izlasīt. Vai tas liecina par slēptu mazohismu?

Mums nebija sevišķi tāls ceļš jāmēro uz nākamo pieturvietu - Zvolli no Kampenas šķir nieka 20 kilometri. Nez kādēļ man šķita, ka es šo pilsētu zinu tālab, ka Zvollei ir laba futbola komanda, bet tas tikai daļēji atbilst patiesībai - tajā laikā, kad es visintensīvāk sekoju sportam, tā pat nespēlēja Nīderlandes augstākajā līgā. Arī iedzīvotāju skaita ziņā tā nav nekas izcils - aptuveni 20. lielākā pilsēta Nīderlandē. Taču kā lai arī nebūtu, kaut ko par Zvolli es dzirdējis biju, un arī Jivona (tā sauca mūsu saimnieci Kampenā) apgalvoja, ka Zvolle esot ļoti skaista pilsēta.