Kazhes pierakstu burtnīca

Kad aiz loga (un patiesībā arī šajā loga pusē) ir decembris, un ir jau pēdējais laiks gatavot savu Bitītes Maijas tērpu Jaunajam gadam, ir beidzot pienācis brīdis īsi pastāstīt par nedēļu, ko šovasar pavadījām Viļņā.

Sākotnēji bijām domājuši, ka Varšavā ieradīsimies ap pusdienlaiku, bet aizkavētais reiss visu pārcēla uz vakaru. Vismaz vakara programma nebija jādomā, iekāpām pie lidostas 188. autobusā, aizbraucām līdz Maršalkovska ielai (tāpat kā turpceļā), satikām Timonu pie kinoteātra "Luna" (šoreiz sarunājām, ka viņš nenāks mums parādīt dzīvokli, jo mēs to joprojām atcerējāmies gana labi), es vēl aizgāju uz veikalu pēc kaut kādiem eiropeiskiem pārtikas produktiem vakariņām, un tas principā arī bija viss šajā vakarā.

Tā sauktā Kauperu dēlu grupa 2017. gadā nāca klajā ar savu pirmo albumu dzimtajā valodā, apliecinot, ka viņu mērķis nav tikai iekarot Eiropu, bet arī tepat mājās pārņemt stafeti no Kaupera seniora kā vietējā poproka flagmaņiem. Personīgi man šāds solis sevišķu sajūsmu neraisa, jo kamēr angļu mēlē Karnivāļi skan labāk kā PV kaut vai tīri patīkamākas izrunas dēļ, tad latviešu valodā tēva balss šķiet pārāk jūtama, un tā nebūt nav, ka viņu skanējums būtu tik ļoti principiāli atšķirīgs no ne-Veronikas deviņdesmito "Prāta vētras". Protams, tolaik prātvētrinieki gan vēl nebija saistījušies ar "Viegli" un Ziedoņa tekstiem, kamēr Karnivāļi jau kādu laiku izpilda Ziedoņa "Stūri", un tā nonākusi arī šajā albumā.

Savulaik ievērojams, bet nu jau sen kā radošā krīzē ieslīdzis Holivudas scenārists (Hamfrijs Bogarts) saņem uzdevumu uzrakstīt scenāriju kādam ļoti populāram romānam. Būdams slinks un skeptisks, viņš nespēj sadūšoties šo grāmatu pat izlasīt, līdz ar to sarunā jaunu meiteni - garderobisti, lai tā viņam šo grāmatu atstāsta. Pie viņa mājās. Kamēr viņš ir tērpies rītasvārkos. Gan jau viņam ir arī tālejošāki nolūki, taču meitene izrādās tik dumja, ka viņam neatliek nekas cits kā iedot viņai naudu taksim un teikt: "Ej!" Nākamajā rītā izrādās, ka meitene ir nogalināta un viņas līķis izsviests no braucošas automašīnas, bet scenārists itin prognozējami ir galvenais aizdomās turamais. Viss viņa alibi balstās uz skaistas kaimiņienes liecību, kura viņu redzējusi izvadām meiteni no mājas un kurai patīk Hamfrija Bogarta seja (par spīti tam, ka sekojot labākajiem Holivudas standartiem, viņš vecuma ziņā itin mierīgi varētu būt viņas tēvs).

Satelīti diezgan sen nebija priecējuši klausītājus ar jauniem albumiem - kopš pirms pieciem gadiem aizgāja "Pagrīdē". Vai var teikt, ka nule Jānis Žilde un ko no pagrīdes ir atgriezušies un gatavi cīnīties ar "Donu" un "Carnival Youth" popmūzikas lauciņā? Varbūt arī tā, vismaz pēc andergraunda viņu jaunākais veikums galīgi neizklausās.

Vēl nesen man šķita, ka pietiek no maģiskās grāmatas izvēlēties kādu vecāku filmu, un tā būs laba - kamēr pēdējās dažās desmitgadēs tapušais materiāls bieži ir izvēlēts pilnīgi neizprotami, agrāku laiku kino ziņā nekādu jautājumu nav - tur būs absolūta klasika, un klasika ir laba. Un tad mēs noskatījāmies "Rošforas meitenes".

Mūsdienu skatītājam droši vien ir gandrīz neiespējami saprast, ar ko gan "Lūriķis Toms" savulaik bija tik skandalozs un nepieņemams, ka tā tika dēvēta par pretīgāku un depresīvāku nekā lepras kolonijas Austrumpakistānā, Bombejas sānielām un Kalkutas notekām. Dīvainā kartā gan sanāca, ka (kā izrādās) skatījāmies šīs filmas nosacīti "ģimenei draudzīgo" versiju, jo tajā nebija redzama pirmā atkailinātā sievietes krūts britu mainstream kinematogrāfā.

Ašera nama sabrukums ir viens no slavenākajiem Edgara Alana Po stāstiem, bet Rodžera Kormena režisētā tāda pat nosaukuma filma ir droši vien populārākā no viņa darbu ekranizācijām ar leģendārā šausmu kino aktiera Vincenta Praisa darbību. Relatīvi mazbudžeta filma (kas gan savai B klases studijai bija ļoti liela budžeta projekts) risinās sabrukumam tuvā muižā, iesaistot itin minimālu aktieru ansambli - līdzās trim galvenajiem varoņiem ir tikai viens palīgtēls, vairāk aktieru uz ekrāna gluži vienkārši neparādās.

Lielpilsētas mani vienmēr drusku biedē, jo īpaši - teorētiski. Un Tokija šajā ziņā ir īpaši biedējoša, jo atbilstoši urbānājai zonai tā ir lielākā pilsēta pasaulē. Protams, ja ņem vērā, ka tās urbanizācijā ietilpst arī Jokohama, tad varētu teikt, ka mēs jau ceļojuma pirmajās dienās pabijām Tokijā, tomēr sajūtu līmenī mežonīgi lielajā cilvēku masā mēs nonācām vien pēc atgriešanās no salas rietumiem.

Difūzija ir "Martas asiņu" līdera Filipa Deruma blakusprojekts, kurš dīvainā kārtā (tā vismaz rādās) sākotnēji bija vairāk podkāsts par mūziku, un tikai pēcāk pārtapa arī par kaut ko līdzīgu grupai, kurā Filipam, līdzīgi kā podkāstā, līdzās ir Evija Kalve (par viņas saistību ar Jāni Kalvi no "Suņa stundas" neko nezinu). Arī "Difūzijas" debijas albums diezgan izteikti šķiet esam tāds kā podkāsta turpinājums - ne velti tam par intro un outro kalpo podkāsta muzikālā tēma (kas albuma gadījumā nav izcils risinājums, ja to klausies uz riņķi, kā tas man ir raksturīgi - tas nozīmē, ka šis intro ir klausāms divreiz pēc kārtas - varētu jau tajā būt arī kāda variācija, bet nav).