"Jeļena" mums sanāca ceturtā noskatītā Andreja Zvjaginceva filma, no viņa līdzšinējiem darbiem tagad vairs tikai "Padzīšana" nav redzēta, bet arī tas ir tikai laika jautājums, jo vismaz man viņš šobrīd pilnīgi noteikti ir viens no iecienītākajiem mūsdienu režisoriem.

Tas, ka esmu pamanījies joprojām neko neuzrakstīt par "Karalieni Annu", ir diezgan mulsinoši. Kā nekā albums nācis klajā pirms vairāk nekā gada, uzreiz to iegādājos, esmu daudzas reizes klausījies, turklāt visas dziesmas zināju jau iepriekš. Bet allaž kaut kā sanāca, ka līdz rakstiskiem secinājumiem par šo ierakstu neizdevās nonākt. Beidzot pienācis laiks to labot.

Dena Simonsa diloģija "Iliona/Olimps" ir viens no vērienīgākajiem mūsdienu zinātniskās fantastikas darbiem, kas itin pamatīgi izkāpj no konkrētā žanra rāmjiem dažādos negaidītos virzienos. Pagaidām esmu izlasījis tikai pirmo diloģijas daļu un, tā kā tā vien ir septiņsimt lappušu apjomā, pirms otrās domāju ieturēt nelielu pauzi, taču tā šķiet esam gana patstāvīga vērtība, lai varētu par to izteikties, nezinot, kas notiks tālāk.

Izrāde "Anna: Люболь" ir īpaša ar to, ka tā ir Marijas Linartes debija režijā, turklāt jaunā aktrise vismaz pagaidām neplāno turpinājumu šim virzienam. Tā esot viena atsevišķa ideja, kuru gribējās īstenot, un tagad tā ir īstenota. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, diez vai "Annas" rezultātā tagad visi Latvijas teātri kritīs Marijai virsū un lūgsies: "Iestudē vēl! Iestudē pie mums." Grūti gan saprast, kā notiek klusais telefons mazajos teātros, bet jau tagad - dažas dienas pēc pirmizrādes, nekas neliecina, ka "Anna" būtu sacēlusi ažiotāžu - uz nākamo izrādi biļetes nav izpārdotas, arī Internetā nekādas atsauksmes par izrādi vēl nav manāmas.

Pieņemu, ka nav sevišķi liela varbūtība, ka tu būsi dzirdējis par grupu "Interrobang‽". Jau tās nosaukums vien ir kaut kas diezgan mistisks. Kā izrādās, interobangs ir divdesmitā gadsimta otrajā pusē parādījusies pieturzīme, kur vienā simbolā tiek apvienotas jautājuma un izsaukuma zīmes. Proti, ? + ! = ‽. Un no tā izriet, ka grupas nosaukumā ir vispirms pieturzīmes nosaukums, bet tad, pati pieturzīme. Līdzīgi kā tas būtu grupas "Komats," gadījumā (un tas man kaut kā vairāk raisa asociācijas ar Gēdeli, Ešeru un Hofštateru, nevis ar popmūziku).

Svētdienas vakarā pēc pusmaratona bija nepieciešama kulturāla un inteliģenta atpūta, ko vislabāk, protams, nodrošina skaistas un aizraujošas dziesmas.

Šobrīd teātra apmeklējumi nesanāk tik regulāri kā pirms dažiem gadiem, līdz ar to katrs gājiens uz teātri iepriekš rūpīgi jāizvērtē - vai šī konkrētā izrāde būs pietiekami vērtīga, lai sniegtu man kādas atziņas par dzīvi un tās jēgu? Ja atbilde ir Nē, tad nav vērts uz to tērēt laiku, ko tikpat lietderīgi var pavadīt feisbukā vai lasot Wikipedia Ziemeļkorejas izlases futbolistu biogrāfijas. Līdz ar to nav šaubu, ka pirms iegādājos biļeti uz DDT izrādi "Dzimumzīme" (patiesībā, protams, nosaukumam būtu jābūt "Dzimumdzīve"), ļoti rūpīgi izvērtēju, vai izrādes dramatiskās puses autori - Solona kluba biedri - ir gana garīgas būtnes, lai no viņiem smeltos dzīves gudrības. Un, protams, izlēmu, ka tas, kas ir gana labs Rīgas domei, ir gana labs arī man.

Jēkaba Nīmaņa oratorija "Torņa sindroms" bija jāapmeklē tīri vai piespiedu kārtā - kā pārliecinātam pārdaugavietim, kas turklāt gandrīz visu līdzšinējo dzīvi pavadījis dažu kvartālu attālumā no Alīses ielas ūdenstorņa un vēl arī ir tornī tapušās mūzikas cienītājs, būtu bijis klaji bezkaunīgi ignorēt šādu pasākumu. Turklāt pēc ekskursijas bijušajā Prowodnik rūpnīcā biju parādā Kreisajam krastam vienu kultūras pasākumu.

Izraēlas satīriķa Ēfraima Kišona jautro ceļojumu pastāstiņu grāmatu es tiku lasījis laikā, kad no tur aprakstītajām zemēm man bija pazīstamas tikai dažas, līdz ar to spriest par to, cik daudz tur aprakstīto stereotipu saskan ar realitāti, varēju tikai ļoti aptuveni. Protams, arī tagad es neesmu bijis visur, jo tas būtu visai dīvaini, ja es savus ceļojumu plānus pakārtotu šai grāmatai, bet vismaz visās valstīs, kuras te pieminētas, bijis gan esmu, līdz ar to drusku labāk saprotu to, kas ir tas, par ko Kišons raksta.

Lindas Oltes un Sandija Semjonova filma "Nora" ir visnotaļ īpatnējs mēģinājums atskatīties uz sava laikmeta populārākās latviešu estrādes dziedātājas dzīvi, dokumentālos kadrus papildinot ar iestudējumiem, kur Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku atveido aktieri.